Читать книгу Kaisle zem Tasmānijas debesīm - Kimberlija Frīmena - Страница 6

Emma: Londona, 2009. gads

Es kavējos, taču pieņēmu, ka Džošs jau būs pie tā pieradis. Mēģinājums bija beidzies precīzi noteiktajā laikā, es biju saģērbusies un paķērusi no skapīša somiņu. Biju devusies projām no Šaftsberijas avēnijas studijas ar labiem nodomiem – neapstāties un neskatīties ne uz ko, neapstāties, lai ko nopirktu –, taču Jūstonroudā mani atpazina.

– Atvainojiet! Atvainojiet! – sīrupainā balss man aiz muguras kļuva skaļāka.

Es apstājos un pagriezos.

Pusmūža sieviete un viņas neveiklā pusaugu meita steidzās man klāt.

– Sveiki, – es sacīju.

– Jūs esat Emma Blakslenda–Hantere, vai ne? – sieviete apvaicājās, nogludinādama savus svārkus, itin kā gatavodamās saviesīgam vakaram.

– Jā. Priecājos iepazīties.

Sieviete paraudzījās uz savu meitu un tad atkal pievērsās man.

– Tā ir mana meita, Glenisa. Viņai patīk dejot. Vai varat dot viņai kādu padomu? Viņa grib būt tāda kā jūs.

– Mammu! – Glenisa iesaucās, juzdamās satriekta par šo sīkumu tā, kā to spēj tikai divpadsmitgadīga pusaudze.

Šajā brīdī man vajadzēja pieklājīgi pasmaidīt, atkāpties, atvainoties un paziņot, ka esmu briesmīgi aizņemta un tā tālāk. Taču es to nespēju. Vecmāmiņa allaž teica, ka savā veiksmē ir jādalās, jo tā nebūs mūžīga. Londona man bērnībā bija sapņu pilsēta. Dzīvot un strādāt šeit, kļūt par izcilību savā darbā bija gods, un tik aizrautīga uzņemšana no pilsētas iedzīvotāju puses bija kas tāds, kas mani nekad nespēja nogurdināt. Man nepiemita dabas dots talants saprasties ar cilvēkiem, it īpaši ar bērniem, taču tas prasīja tikai divdesmit minūtes no manas dzīves. Tāpēc, mašīnām traucoties garām un garajai vasaras pēcpusdienai ievelkoties, es sarunājos ar Glenisu, devu viņai dažus padomus, dejoju kopā ar viņu uz ietves, kur iztrūcinātie piepilsētu iedzīvotāji steidzās garām uz Kingskrosas vai Senpankrasas staciju. Glenisa ātri vien atbrīvojās no kautrības, un viņas acis aizrautīgi iemirdzējās. Beigās es viņai uzšņāpu autogrāfu uz vecas aploksnes un mudināju turpināt dejot.

– Liels paldies, – Glenisa noteica, spiezdama aploksni sev pie krūtīm.

Māte atzinīgi pamāja.

– Bija tik patīkami ar jums iepazīties. Zināt, es jau ilgi esmu jūsu vecmāmiņas zīmola piekritēja. Jūsu ģimenes sievietēm talants acīmredzot ir asinīs. Tāds radošums, tāds uzrāviens.

Iekodu mēlē, lai nepateiktu: “Jūs neesat redzējušas manu māti,” un pagriezos, lai turpinātu ceļu. Nu jau bija par vēlu. Pavisam vēlu.

Tik un tā es ierados restorānā pirms Džoša. Mūsu rezervētais galdiņš gaidīja, un es apsēdos, sajuzdamās neomulīgi salocīto audekla servješu aso stūru un šikā klusuma dēļ.

Pagāja desmit minūtes. Viņš vēl aizvien nebija ieradies. Tas bija neparasti. Mēs dzīvojām plašā īres dzīvoklī Čelsijā sešus mēnešus, un viņš darbojās kā pēc pulksteņa. Nozvanīja modinātājs – viņš piecēlās! Atšķirībā no manis, kas vēl un vēlreiz spieda snaudas taustiņu, tverdamās pie pēdējām miega atliekām, līdz sadzirdēju viņu uzvelkam kurpes pie durvīm un vainas apziņa beidzot lika man slieties augšā. Ja viņš sacīja, ka būs mājās sešos, tad sešos viņš bija mājās: ne ātrāk, ne vēlāk. Ja viņu aizkavēja kas tāds, ko Džošs nespēja kontrolēt – un nebija daudz kā tāda, ko viņš nespētu kontrolēt, – viņš zvanīja un…

Mans telefons! Vai biju to ieslēgusi?

Parakņājos somiņā. Es necietu to sasodīto priekšmetu, taču Džošs bija uzstājis. Es tik tikko zināju, kā tas darbojas, un deviņdesmit procentos gadījumu aizmirsu, ka man tāds vispār pieder. Katru nedēļu manā balss pastā sakrājās dučiem zvanu. Dažreiz es ignorēju nogurdinošo pienākumu tos visus noklausīties: tas bija laiks, ko nācās atraut kam svarīgākam.

Satvēru telefonu… Četri neatbildēti zvani. Es spaidīju pogas, cenzdamās atcerēties, kā tikt klāt balss pastam, kad dzirdēju restorāna durvis atveramies, uz mirkli ielaižot iekšā ielas trokšņus. Pacēlu galvu, zinādama, ka tas būs viņš.

Viņš pasmaidīja. Ak, šis smaids. Ar to viss bija sācies. Smaids bija norādījis uz cilvēku, kas slēpās zem nopulētās virsmas, uz pirmatnējām dziņām un kaislībām, kuras līdzsvaroja nevainojamās manieres. Pirms Džoša man nekad nebija īpaši veicies ar vīriešiem. Protams, man bija draugi, taču parasti izvēlējos tādus, kam bija lieli sapņi un kas nekādi nespēja tos īstenot: topošos māksliniekus un cerību pilnus žurnālistus. Džošs bija godkārīgs un ass kā žilete, strādāja vērtspapīru firmā un bija cēlies no senas bagātnieku dzimtas. Mīlestība, kas bija uzplaukusi manā sirdī pret viņu, izrādījās kvēla.

Taču šovakar viņa smaidā jautās kas atšķirīgs – zināma piesardzība, zināms atturīgums –, un es kļuvu uzmanīga.

– Piedod, ka nokavējos, – viņš noteica, apsēzdamies un pamādams viesmīlim.

– Tas nekas. Tagad zinu, kāda ir sajūta, – es pajokoju.

Viņš nepasmaidīja – likās, ka vispār nav mani sadzirdējis. Džošs paaicināja viesmīli: mēs pasūtījām vīnu, taču teicām, ka vēl dažas minūtes padomāsim par ēdamo. Džošs savija pirkstus kopā un kādu brīdi nolūkojās uz tiem.

– Laba diena? – es apjautājos.

Viņš pacēla galvu.

– Zvanīja mana māte.

– Ak tā? – Viņa ģimene pirms gada bija pārcēlusies uz Spāniju, un es ne reizes nebiju viņus satikusi. – Vai viss kārtībā?

– Jā. Jā. – Viņš atkal palūkojās apkārt. Džošs par kaut ko nervozēja, tas nu bija skaidrs. – Viņi visi uz nedēļu ieradīsies Parīzē. Oktobra beigās. Mana mamma, tētis, māsa. Viņi grib, lai mēs visi tur satiktos.

– Lieliski, es… – Manas domas pievērsās darba grafikam. Sasodīts, kur bija Adelaide, mana privātsekretāre, kad man viņu vajadzēja? Ko es darīšu oktobrī? Vai “Žizele” būs beigusies? Un te bija Džošs, kurš man lūdza iepazīties ar viņa ģimeni. Tā bija nepārprotama zīme, ka viņš apsver kaut ko nopietnāku. Nedēļa Parīzē kopā ar viņu būtu lieliska ideja. Mēs nekad nebijām kopā nekur braukuši. Es vienmēr izrādījos pārāk aizņemta. Un tad es apķēros: atlase Ziemassvētkiem. Es nevarēju to palaist garām.

– Vai mums obligāti jābrauc uz visu nedēļu?

Viņa sejā parādījās aizkaitinājums.

– Vairumam cilvēku ir brīvdienas, Emma. Tas nav neiedomājami.

– Tas ir sarežģīti. Man ir līgums. Man vajadzēs būt drošai, ka pēc tā beigām mani gaidīs nākamais līgums. Šajā darbā…

– Tu vari paņemt pārtraukumu. Jā, es zinu, tu man to jau esi teikusi. Taču tev ir vajadzīgs pārtraukums, un man tevi jāiepazīstina ar savu ģimeni.

– Jāiepazīstina? Kāpēc?

– Tāpēc, ka viņi ir mana ģimene.

– Tu neesi iepazinies ar manējo.

– Viņi dzīvo Austrālijā. Un es varu tev apsolīt: ja viņi atrastos tepat pāri Lamanšam tikai nedēļas garumā, es papūlētos ar viņiem iepazīties.

– Paklau, Džoš, nedusmojies. Es pajautāšu Adelaidei:

mans grafiks ir pie viņas. Ja tu man pateiksi datumus, es…

Man par pārsteigumu, Džošs piecēlās, savilcis rokas dūrēs. Cilvēki pie blakus galdiņiem strauji pacēla skatienu; viņš saprata, ka piesaista uzmanību, un atkal apsēdās. Pieliecās uz priekšu un, acīmredzami valdīdams dusmas, noteica:

– Tā tas nevar turpināties.

Taču nu es sāku just aizkaitinājumu. Viņš pārspīlēja.

– Manuprāt, ir pietiekoši saprātīgi pieļaut, ka man ir jāieskatās grafikā, lai kaut ko apsolītu.

– Pirms kaut ko apsolītu man?

Es papurināju galvu.

– Ko tu man prasi? – Jutos tā, it kā mēs spēlētu kādu spēli un es nezinātu noteikumus. Džošam bija tik neraksturīgi izturēties nesaprātīgi, ka es sāku nojaust kādus apslēptus motīvus. Varētu padomāt, ka viņš vēlas uzvelt man vainu. – Ko tas viss nozīmē?

– Vai tu zini, ko es gribu no dzīves, Emma? – viņš noprasīja.

– Protams. Tu gribi… lai tev veiktos darbā un.. – Es apklusu. Vai es tiešām zināju, ko viņš grib no dzīves?

– Laulību? – viņš ieteicās. – Ģimeni?

– Tu nekad neesi to pieminējis.

Viņš skumji izelpoja.

– Esmu. Tu tikai neklausījies. – Džošs ielūkojās man cieši acīs un noteica: – Vai tu arī to gribi?

– Varbūt. Kādu dienu.

– Drīz tev apritēs trīsdesmit divi gadi.

– Man ir pietiekoši daudz laika. – Ko nozīmēja tā žņaudzošā sajūta krūtīs? – Vispirms man vēl ir daudz kas jānodejo.

Džošs izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, dziļi ievilka elpu un tad sacīja:

– Piedod. No šīm attiecībām nekas nesanāks. Es gribu tās izbeigt.

Mani ķēra zibens spēriens, un pasaule ieguva asus stūrus. Vakuums, ilgāks klusums. Man bija bail atvērt muti, lai nepateiktu ko nepareizu. Nekas nesanāks? Manuprāt, viss sanāca lieliski. Un, pieķērusies šim vārdam, es noteicu:

– Lieliski.

Džošs piešķieba galvu, un viņa sejā uz mirkli pavīdēja dusmas. Viņam likās, ka man vienalga. Tomēr man nebija vienalga. Es klusēju tāpēc, ka biju šokā. Cilvēki allaž mani pārprata: es nezināju, kā pareizi izteikties.

Džošs, atkal atguvis lietišķību, izlaida garas un nepatīkamas atvadas. Viņš paņēma savas atslēgas un telefonu un piecēlās.

– Es izvākšos. Šovakar noīrēšu istabu Bērklijas viesnīcā un rīt, kamēr tu būsi studijā, iegriezīšos dzīvoklī, lai paņemtu savas mantas. – Viņš gribēja pieskarties maniem matiem, taču es atrāvos. – Man ļoti žēl, Emma, – viņš klusi noteica tajā maigajā balsī, kuru es biju iemīlējusi. – Patiešām. Taču tu neesi tāda meitene, kāda man vajadzīga.

Man gribējās kliegt. Apgāzt galdiņu. Iespert viņam tik spēcīgi pa kājstarpi, lai viņa seja kļūtu zila. Taču es nedarīju neko no tā visa. Es biju pārāk labi pazīstama: es biju Emma Blakslenda–Hantere, Londonas baleta primabalerīna. “Blakslendas vilnas” impērijas īpašnieces mazmeita. Nesu uz saviem pleciem ģimenes reputāciju.

Džošs aizgāja. Es nogaidīju piecas minūtes un arī aizgāju, nepievērsdama uzmanību ziņkārīgajiem skatieniem, kas man sekoja.

Atteicos noticēt tam, ka Džošs neatgriezīsies. Protams, nākamajā dienā kamēr es biju mēģinājumā viņš savāca savas drēbes, tualetes piederumus un kompaktdiskus, taču viņš nepaņēma no terases podus ar istabas augiem, par kuriem bija tik maigi rūpējies. Jutos pārliecināta, ka viņš atgriezīsies, tāpēc nezvanīju. Gaidīju, kad viņš piezvanīs man. Viņš bija man parādā atvainošanos. Turklāt labi lielu.

Vasara turpinājās. Es ilgojos pēc ziemas tumsas. Taču tā vietā dienas kļuva aizvien garākas, spožajai gaismai iespīdot manā nedrošajā sirdī. Karstums tikai pastiprināja manu grūtsirdību. Vismaz Sidnejā mājas bija celtas tā, lai karstums netraucētu, lai gaiss nomainītos. Šeit ikviena ēka likās paredzēta tam, lai notvertu smacīgo siltumu.

Tā kā tukšums un karstums bija vienīgais, kas gaidīja mani mājās, es aizkavējos mēģinājumu zālē aizvien ilgāk un ilgāk. Ideāls veids, kā aizmirst par Džošu un pārstāt cerēt uz viņa atgriešanos, bija mesties darbā. Septembrī paredzētās “Žizeles” pirmizrādes mēģinājumi ritēja pilnā sparā, un kopš brīža, kad ierados zālē, līdz pat aiziešanas brīdim es tikpat kā nedomāju par viņu. Tomēr skumjas neatkāpās, gaidīdamas, kad es pārģērbšos savās ikdienas drēbēs un atbrīvošu garos matus no ciešā mezgla. Tukšums. Nebija Džoša, ar kuru aiziet vakariņās. Nebija Džoša, pie kura atgriezties mājās.

Pirmajās divās nedēļās katru vakaru es pavadīju, staigādama no vienas pilsētas malas līdz otrai. Dažkārt man apnika satiksme un es iespruku parkā, dažkārt bezmērķīgi lūkojos veikalu skatlogos. Otrajā piektdienas vakarā ieraudzīju Selfridges & Co veikala skatlogā norādi par “Blakslendas vilnas” kolekciju un iegāju iekšā, lai aplūkotu to tuvāk. “Blakslendas vilna” specializējās labas kvalitātes sieviešu apģērbu ražošanā. Šogad tie bija četrdesmito gadu modes iedvesmoti kostīmi ar ļoti īsiem svārkiem dažādās krāsās. Šaubījos, vai vecmāmiņai tie patiktu, un šī doma lika manai sirdij sažņaugties. Vecmāmiņa. Ja viņa vēl aizvien būtu dzīva, tad viņa būtu pirmais cilvēks, kam es zvanītu. “Vecmāmiņ, man šķiet, ka viņš ir mani pametis. Izskatās, ka neatgriezīsies.” Un vecmāmiņas balss būtu mani mierinājusi telefonā. “Kuš, Emma, viss būs kārtībā. Es tevi pazīstu un zinu, ka viss būs kārtībā.” Vecmāmiņa man ticēja vairāk nekā es pati sev.

Aptaustīju viena kostīma piedurkni, cenzdamās savaldīt savu paniku. Gan Džošs atgriezīsies. Domā pozitīvi.

– Vai varu palīdzēt?

Es apgriezos un ieraudzīju savā priekšā gara auguma jaunu sievieti ar jūdzēm gariem franču nagiem.

– Nē, nē, viss kārtībā, – es sacīju.

– Klausieties, – jaunā sieviete sacīja, – jūs esat Emma Blakslenda–Hantere.

– Jā, laikam gan. – Mēs ar Džošu allaž jokojāmies par saviem uzvārdiem. Viņējais arī bija dubults: Džošua Heimers – Lindons. Mūsdienu vecāki un viņu vēlme saglabāt arī mātes uzvārdu, Džošs bija sūdzējies. Mūsu bērni, viņš apgalvoja, sauksies Bils un Bens Heimeri–Lindoni–Blakslendi–Hanteri, un nabaga paaudze, kas nāks pēc viņiem.

Bez šaubām, es nekad nebiju to uztvērusi nopietni. Bērni nebija paredzēti manā plānā – katrā ziņā ne tuvākajā nākotnē, tāpēc biju pieņēmusi, ka tiem nav vietas arī viņa plānos.

– Vai neiebilstat, ja pasaukšu savu priekšnieci? Viņa būs sajūsmā par tikšanos ar jums.

Tovakar es to vienkārši nespēju. Zināju, ka izskatīšos pēc augstprātīgas kazas. Pa veikalu nedēļām ilgi klīdīs runas par to, ka Emma Blakslenda–Hantere ienākusi, lai apskatītu preces, un nav gribējusi pārmīt ne pāris vārdus.

– Piedošanu, – es sacīju. – Man ir jābūt kaut kur citur… – Es atkāpos, gandrīz apgāzdama manekenu, kura kājas bija tādas pašas kā pārdevējai. – Man ļoti žēl.

Aizbēgu, steigdamās projām pa cilvēku pilno ielu. Man žņaudza pakrūtē. Ieniru Bondstrītas metro stacijā un devos mājās.

Katru reizi, atverot durvis, mana sirds aizturēja elpu, cerēdama, ka Džošs būs atgriezies. Taču nē, dzīvoklis bija tumšs un tukšs. Uzkarināju atslēgas uz āķa un ieslēdzu gaismu. Telefonā mirguļoja signāllampiņa, kas vēstīja par atstātu ziņu. Jādomā, ka šoreiz tā būs no Džoša. Šī muļķīgā rotaļa bija pārāk ievilkusies. Es noklausījos ziņu. Tā nebija no Džoša, bet gan no Adelaides, manas pusslodzes privātsekretāres.

– Piezvani man. Tas ir svarīgi. Ļoti svarīgi. Nav saistībā ar darbu, bet tik un tā svarīgi. Gribu, lai tu to uzzinātu no manis.

Saraucu pieri un noliku klausuli. Man negribējās viņai zvanīt. Viņa izklausījās satraukta. It kā viņai būtu sliktas ziņas. Ķēros pie visu logu atvēršanas dzīvoklī: iekšā negribīgi ieplūda silta gaisa plūsma, kas oda pēc izplūdes gāzēm. Ielēju sev glāzi vīna. Ielūkojos pieliekamajā, lai atrastu ko ēdamu. Tur nekā nebija. Kad es pēdējoreiz biju iepirkusies? Pametu skatienu uz telefonu. Ļoti svarīgi. Es negribēju to zināt:

baidījos no tā, ko varētu izdzirdēt.

Visbeidzot es piegāju pie telefona, nocēlu klausuli un uzgriezu numuru.

Adelaide atsaucās pēc pirmā signāla.

– Emma?

– Kā tu zināji? – Mana sirds pamira.

– Numura noteicējs. Vai tu sēdi?

Apsēdos uz dīvāna paroceņa.

– Tagad jā.

– Es šovakar satiku Džošu.

– Džošu? Manu Džošu? Vai viņš… – Gatavojas atgriezties? Taču pēc Adelaides balss toņa sapratu, ka viņš negatavojas atgriezties un ka ziņas nebūs nekādas priecīgās.

– Viņš bija kopā ar kādu citu, Emma. Man ļoti žēl.

Mana pakrūte sažņaudzās. Cieši ieķēros dīvāna malā ar brīvo roku.

– Tu gribi teikt..?

– Ar sievieti, jā. Un tā nebija kura katra sieviete. Tā bija Sāra, viņa sekretāre.

Tik tikko viņu atcerējos un jutos pārsteigta, ka Adelaide atceras. Taču, bez šaubām, viņas droši vien kopā bija organizējušas tikšanās. Mēs ar Džošu bijām ļoti aizņemti cilvēki.

Man nez kā izdevās saglabāt mieru.

– Paldies, ka pateici.

– Man ļoti žēl, ka nevarēju tev pateikt neko labu.

– Nē, nē. Man prieks, ka tu man izstāstīji. – Vai tā bija? Vai arī tā bija tukša banalitāte, ko izmantoja cilvēki, kad viņu sirds bija izrauta no krūtīm un iemīdīta dubļos? – Tiksimies mēģinājumu zālē.

Noliku klausuli un ieslīdēju dīvānā ar aizvērtām acīm. Džošs un viņa sekretāre. Cik briesmīga klišeja. Viņš bija rīkojies ātri: nepilnas divas nedēļas kopš mēs…

Paga. Sāra. Tagad es atcerējos. Viņai bija skarba seja, nepavisam ne skaista. Mūsu sarunās viņas vārds bija uzpeldējis daudzas reizes, lai gan es tam nepievērsu lielu uzmanību. Un nu izskatījās, ka būšu palaidusi garām dažus ļoti svarīgus faktus. Džoša aizkavēšanos birojā, vismaz vienu komandējumu mēnesī, nebeidzamo turēšanos pie sava BlackBerry telefona, aizrautīgi drukājot ziņas ar abiem īkšķiem jebkurā dienas un nakts laikā. Vai viņam visu laiku bija romāns? Vai viņa ultimāts bija iespēja, kā beidzot izšķirties starp mani un Sāru?

Sajutu, kā es pamazām iekšēji sabrūku, pārvērzdamās smiltīs. Man negribējās palikt vienai, taču man bija tik maz draugu. Divas draudzenes ārzemēs ar baleta trupu. Viena sena draudzene no Austrālijas, kura šobrīd dzīvoja… Kur īsti tas bija? Un pirmo reizi kopš ļoti ilga laika es gribēju aprunāties ar mammu. Viņa man šajā brīdī bija ļoti vajadzīga.

Atkal paķēru telefonu un uzgriezu numuru, pirms biju paguvusi pārdomāt. Vada otrā galā, tūkstošiem jūdžu attālumā telefons zvanīja. Un zvanīja. Aptvēru, ka jutīšos briesmīgi vīlusies, ja neviens neatbildēs. Par spīti tam, ka māte mani mudinās braukt mājās, man tik un tā izmisīgi gribējās sadzirdēt viņas balsi.

Kad es jau gatavojos padoties, klausule tika nocelta.

– Hallo? – Bez elpas.

– Mammu? – es ierunājos aizlūstošā balsī.

– Ak, Emma, kas noticis? Tu izklausies…

– Džošs mani pameta. – No krūtīm izlauzās skaļi šņuksti, pirmie kopš brīža, kad Džošs bija mani pametis restorānā. – Viņš ir sameties kopā ar savu sekretāri.

– Mīļā, man ļoti žēl, – mamma sacīja, un, kamēr es raudāju, viņa turpināja izdot mierinošas skaņas un vārdus. Pirmo reizi daudzu gadu laikā man patiešām gribējās atrasties mājās Sidnejā, lai es varētu pieglaust vaigu viņas vēsajam kaklam un saņemt mierinājumu gluži kā bērns. Mums ar mammu bija saspringtas attiecības, konflikti, kurus mēs nebijām spējušas atrisināt. Un tomēr viņa bija mana mamma, cilvēks, kurš bija līmējis plāksterus uz maniem sagrieztajiem ceļgaliem un vadājis mani uz visām baleta nodarbībām.

Visbeidzot man izdevās savaldīt asaras.

– Ak kungs, mammu, vienā mirklī man šķiet, ka es dzīvoju ideālu dzīvi, un nākamajā viss sabrūk.

– Tu varētu atgriezties mājās, – māte ierosināja.

Pazīstamais aizkaitinājuma impulss.

– Nē.

– Tikai ciemos. Tu neesi te bijusi kopš vecmāmiņas nāves.

– Es nevaru. Šobrīd notiek izrādes mēģinājumi.

– Pēc tam.

– Būs jauna izrāde.

Nopūta klausulē.

– Emma, tev ir gandrīz trīsdesmit divi gadi. Tu nevari dejot mūžīgi.

Taču es varēju: tur jau bija tas joks. Mans ķermenis vēl aizvien bija kārtībā. Ja ne mūžīgi, es cerēju nodejot vēl vismaz desmit gadus. Varbūt vairāk. Biju redzējusi Maiju Pļisecku dejojam sešdesmit triju gadu vecumā. Kopš bērnu dienām es nevēlējos darīt neko citu, kā vienīgi dejot: es nespēju pat iztēloties, ka varētu to pamest. Nezināju, kā to pamest.

– Mammu, – es sacīju, – apsolu, ka atgriezīšos mājās, kad beigšu dejot. Taču pagaidām tā vēl aizvien ir mana dzīve. – Patiesībā tagad tas bija vienīgais, kas man bija atlicis.

Savā mūžā biju dzirdējusi izteicienu “salauzta sirds” simtiem reižu. Taču tagad ar katru muskuli un nervu savā ķermenī sapratu, ko tas patiesībā nozīmē. Mana sirds, šis svarīgais orgāns, kas apgādāja ar asinīm visu manu ķermeni un piepildīja to ar mīlestību un ilgām, nebeidza sāpēt. No rīta es pamodos ar sāpēm un vakarā gāju ar tām gulēt. Lēju asaras pie vannas istabas izlietnes, gatavodamās doties uz darbu. Es nespēju sakarīgi padomāt, nepazinu pati sevi.

Vienīgā man zināmā iespēja, kā atbrīvoties no briesmīgajām sajūtām, bija kustēšanās. Pēc ikvakara mēģinājumiem es paliku ilgāk, lai dejotu, dejotu un dejotu. Adelaide katru vakaru sešos prātīgi devās mājās pie savas ģimenes Klepemā. Es izbaudīju mirdzošo tukšo telpu ar augstajiem apgaismes ķermeņiem un garajiem spoguļiem. Man bija dotas visas pasaules iespējas izpaust savas dusmas un sāpes. Jo vairāk smeldza manas pēdas, jo tuvāk pienāca izdevība viņu aizmirst. Es dejoju kā apsēsta, dejoju tā, it kā tā būtu vienīgā izdzīvošanas iespēja. Un savā ziņā tā arī bija.

Apkopējs Tomass apstaigāja gaiteņus. Dzirdēju, kā dūc putekļusūcējs, kā tualetēs šļācas ūdens. Kādu vakaru viņš ienāca iekšā un notīrīja spoguļus no vienas telpas malas līdz otrai, cītīgi neskatīdamies, kā es moku savu ķermeni. Otrajā piektdienas pēcpusdienā Adelaide vairs nespēja valdīt mēli.

– Tu to dari jau divas nedēļas. Tu zini, ka tas tev nenāk par labu.

– Mēģinājumu nekad nevar būt par daudz.

– Ķermeni nevar nomocīt par daudz. Ja Braiens uzzinātu…

– Neuzdrošinies stāstīt Braienam! – Braiens Lidke bija mākslinieciskais vadītājs. Pēdējā reizē, izvēloties mani, viņš bija uzsvērti jautājis, cik man gadu. – Man tas ir jādara, Adelaide. Esmu pavadījusi pārāk daudz laika ar Džošu, izlaidusi mēģinājumus, zaudējusi formu.

– Tu ne reizes neesi izlaidusi nevienu pašu mēģinājumu, Emma. Es rūpējos par tavu grafiku un to zinātu.

– Man būtu vajadzējis mēģināt papildus.

Viņa ciniski iesmējās.

– Dieva dēļ – tevis pašas dēļ, ej mājās.

Mājās. Uz tukšo dzīvokli, kuru es daudz ilgāk vairs nevarēju atļauties.

– Vēl vienu stundu.

Adelaide uzmeta plecā somiņu un devās uz durvīm. Es atvairīju vainas apziņu un devos pie stieņa. Muskuļi smeldza. Augšā.

Tovakar es trenējos īpaši aizrautīgi. Sākumā neievēroju to, ka nedzirdu Tomasa putekļusūcēju. Kad biju beigusi un ķērusies pie noslēguma vingrinājumiem, man lēnām sāka pielēkt, ka teātris patiešām atrodas tikai manā rīcībā. Piegāju pie durvīm un palūkojos ārā. Parasti koka paneļus un platās kāpnes apgaismoja lampiņas. Tagad tur valdīja piķa melna tumsa. Vai nu Tomass nebija ieradies, vai arī bija agri devies projām un aizmirsis par mani. Visticamāk, es biju ieslēgta.

Manī norisinājās iekšējs karš: raudāt vai smieties. Galu galā nedarīju ne vienu, ne otru. Man vajadzēja tikt pie skapīša, kur atradās manas ikdienas drēbes, tāpēc atstāju zāles durvis vaļā cerībā, ka kāds gaismas atspīdums sekos man līdzi uz ģērbtuvēm. Tumsā man nekad neizdevās iedabūt atslēgu slēdzenē, tāpēc nolēmu vispirms doties lejā un palūkoties, vai varēšu atvērt durvis no iekšpuses. Ja nē, nolēmu pavadīt nakti, saritinājusies uz grīdas, bez kādas vajadzības pārģērbties. Šī doma nez kāpēc saderējās ar manu nožēlojamo, vientulīgo noskaņojumu. Iedomājos par savu skapītī atstāto mobilo telefonu, taču zināju, ka tas nebūs uzlādēts. Patiesībā es nebiju tam pieskārusies kādu nedēļu.

Devos uz priekšu pa gaiteni. Gaisma izbeidzās īsi pirms kāpnēm, taču es ar labo roku sataustīju margas un lēnītēm taustījos pēc nākamā pakāpiena. Un tad pēc nākamā.

Taču aiznākamā tur nebija. Vismaz es to nespēju sataustīt ar pirkstgalu, un tumsā notika kas dīvains. Mani muskuļi, noguruši pēc nedēļu ilgās mocīšanas, bija zaudējuši modrību un nespēja kompensēt piepešo pamata zudumu. Šajā brīdī es atcerējos, ka kāpnes pagriežas pa kreisi, taču manam krītošajam ķermenim jau bija par vēlu.

Tas viss notika biedējoši strauji, lai arī vēlāk man likās, ka tas ildzis veselu mūžību. Noslīdēju lejā pa kāpnēm un novēlos uz raupjā paklāja gluži kā lelle, kuru nometis nevērīgs bērns.

Sāpes nenāca uzreiz. Pēc tam likās, ka nav tik traki. Bet kāpēc gan mana sirds sitās tik strauji, kā zinādama ko tādu, ko nezināja smadzenes? Es mēģināju piecelties.

Un mans labais ceļgals saļima zem manis, it kā man vispār nebūtu ceļgala. Sāpes parādījās no visām pusēm, liekot man iekliegties. Locītava sāka pietūkt gluži kā balons, kas piepildās ar ūdeni.

Ko es esmu izdarījusi? Ko es esmu izdarījusi? Tas nevarēja notikt. Asinis dunēja ausīs, pakrūtē sakāpa nelabums. Es sabruku zemē, saķērusi ceļgalu, un saucu pēc palīdzības tumšajā, tukšajā teātrī.