Читать книгу Kaisle zem Tasmānijas debesīm - Kimberlija Frīmena - Страница 8

Mammai par godu jāteic, ka viņa nogaidīja nedēļu – pietiekoši ilgi, lai es atgūtos no pārlidojuma radītās laika nobīdes un atrastu no pretsāpju līdzekļiem, – lai atklātu savu patieso motīvu. Varbūt viņa būtu gaidījusi vēl ilgāk, taču tēvocis Maiks negaidīti atnāca ciemos un tikpat negaidīti pateica to, ko nevajadzēja teikt.

Sidnejā valdīja pavasaris, un gaisu atdzīvināja mammas audzēto jasmīnu smarža. Es biju sākusi apmeklēt fizioterapijas nodarbības pie tēva paziņas un pēc viņas ieteikuma apņēmīgi staigāju šurp un turp pa vestibilu, izvairīdamās no pārmērīgi draudzīgā vācu aitu sugas kucēna Tīģera miklā purniņa: tēvs viņu bija uzdāvinājis mammai Ziemassvētkos. Bez pretsāpju līdzekļiem es labāk spēju sajust locītavu, iepazīt to. Fizioterapeite man nebija devusi nekādas tukšas cerības. Viņa teica, ka mans ievainojums esot nelaimes gadījums, kāds gadoties vienā reizē no miljona, nemaz nerunājot par dejotājiem. Tomēr viņa man bija devusi labu padomu: pievērsties tikai šodienai. Domāšana par rītdienu mani pārņemtu un neļautu koncentrēties. Šobrīd vajadzēja staigāt. Atjaunot kāju muskuļus. Dzīvot tagadnē gadījumam, ja domas par pagātni vai nākotni mani pārāk nomāktu.

Tēvs bija darbā savā dzelzslietu veikalā. Mamma un tētis tā arī nebija apprecējušies, un tāpēc man tika piešķirts mammas dubultais uzvārds. Laiku pa laikam viņi kaut ko ierunājās par “savas mīlestības nosvinēšanu”: šī doma mani reizē mulsināja un piepildīja ar sentimentālu laimes apziņu.

Uz priekšu un atpakaļ pa priekšnamu.

Klauvējiens pie durvīm.

– Tēvoci Maik! – Piesardzīgi viņu apskāvu, domās lūgdamās, kaut nu viņš nesāktu izpildīt kādu no saviem tēvoča Maika gājieniem ar manis pacelšanu un kratīšanu. Viņš bija liels kā lācis un slavens ar saviem sarežģītajiem joku rokasspiedieniem un straujo niršanu baseinos.

– Emma! Tāds prieks tevi redzēt. Tu izskaties brīnišķīgi.

Tādā gadījumā Austrālijas saule nāk tev par labu.

Es viņam neteicu, ka nešķērsoju ceļu bez cepures un pretiedeguma krēma. Man patika mana ziloņkaula krāsas āda.

Tā vietā es noteicu:

– Ir patīkami būt mājās.

– Cik ilgi tu paliksi? – Viņš aizvēra aiz sevis durvis un devās uz virtuves pusi, negaidīdams atbildi. – Vai Hibērds jau tevi ir apgaismojis? Kas tur īsti slēpjas?

Nezināju, par ko viņš runā, taču tēvocim Maikam nebija nekas neparasts dīvaini izturēties un runāt par ko tādu, ko saprata vienīgi viņš pats. Lēnām viņam sekoju, panākot tēvoci brīdī, kad viņš izņēma no ledusskapja alu un novietoja to uz marmora galda virsmas.

– Gribi? – viņš jautāja.

– Mammu! – es uzsaucu, zinādama, ka viņa gribēs uzzināt par tēvoča Maika klātbūtni. Vai viņa vēlēsies tēvoci redzēt, tas bija cits jautājums. – Ciemiņš.

Tēvocis Maiks atkorķēja alus pudeles vāciņu un atbalstījās pret pretējo krēslu.

– Nu, ko tu uzzināji?

– Uzzināju?

– Hibērds. Tavas omītes Bītijas advokāts.

– Omīte Bītija. Neesmu viņu tā saukusi kopš astoņu gadu vecuma. – Papurināju galvu. – Man nav ne jausmas, par ko tu runā.

– Jēzīt, tu izklausies pēc anglietes. Mums vajadzēs tevi atbrīvot no tā akcenta.

Sadzirdēju soļus uz kāpņu paklāja. Mamma nāca mani glābt. Viņa iesteidzās virtuvē, izskatīdamās savaldīgāka un spožāka par jebkuru citu cilvēku pēc drēbju gludināšanas.

Ieraugot tēvoci Maiku, viņas ķermenis saspringa.

Šajā brīdī es sāku nojaust, ka viņa man nav pateikusi visu.

– Maik, – viņa noteica.

– Lūize, – viņš atbildēja.

– Es tev lūdzu dot Emmai laiku.

– Laiku? Es esmu viņas tēvocis. Gribēju atnākt un palūkoties, kā viņa jūtas.

– Nemelo. Es zinu, kāpēc tu te esi.

– Kādam tas ir jāpasaka. Tu acīmredzot neesi to izdarījusi.

– Tu esi patmīlīgs muļķis. Mana meita nupat ir pārcietusi divas operācijas un uzzinājusi, ka vairs nekad nevarēs dejot. Pārējais var pagaidīt.

Tēvocis Maiks iespurdzās.

– Neizliecies, ka tu viņu pasargā, Lūize. Tu esi tikpat ziņkārīga kā es.

Vēroju šo vārdu apmaiņu pieaugošā samulsumā.

– Vai kāds var man pateikt, kas te notiek? – apjautājos ar sausu rīkli.

Mamma pagriezās pret mani un ar grūtībām pasmaidīja.

– Viss kārtībā, varam aprunāties par to vēlāk.

– Nesaprotu, kāpēc mums vajadzētu gaidīt līdz vēlākam laikam, – tēvocis Maiks sacīja. – Mēs esam gaidījuši jau gadiem ilgi.

Es paraustīju plecus.

– Tagad mani moka ziņkārība. Es gribu uzzināt.

Mamma paraudzījās uz tēvoci Maiku. Viņas nāsis viegli iedrebējās: tā bija zīme, ka viņa cenšas savaldīt emocijas.

– Mēs padzersim tēju dārzā. Tas ir jāizdara pienācīgā veidā.

Bez šaubām, es nojautu, ka tam ir kāds sakars ar vecmāmiņas īpašumiem. Mamma un tēvocis Maiks tā arī nebija atguvušies no šoka par to, ka viņiem nekas nav atstāts. Vai viņa būtu kaut ko atstājusi man? Nebija nekāds noslēpums, ka viņa mani dievināja. Starp mums allaž bija valdījusi īpaša saprašanās. Dažreiz es pat prātoju, vai tikai mana māte nejūtas greizsirdīga par manām attiecībām ar vecmāmiņu: viņas bija tik asas viena pret otru. Jutos ieintriģēta, bet ne sajūsmināta, iedomājoties par mantojumu. Vienīgais, ko vēlējos, bija atkal dejot. Un varbūt arī atgūt Džošu, taču tikai tad, ja viņš mani nekrāptu. Materiālās vērtības man nekad nebija likušās pārāk svarīgas.

Bija vēlīna pēcpusdiena. Tālumā dūca zāles pļāvējs, un gaisā valdīja svaigi pļautas zāles smarža. Saulei pārvietojoties debesīs, parādījās vakara priekšnojauta, un manā ceļgalā sāka pulsēt trulas sāpes. Gaidīju mammu un tēvoci Maiku, kuri droši vien ķīvējās, kamēr mamma piepildīja tējkannu un salika uz paplātes tases. Tas izskaidrotu, kāpēc tēja jāgaida tik ilgi. Atzvilu savā krēslā un izstiepu uz priekšu savainoto kāju. Virs galvas aizspurdza putnu bars, neskaidras melnas aprises. Nez kāda iemesla dēļ vakars allaž uzvēdīja nožēlojamas, bezcerīgas izjūtas. Es ilgojos pēc Londonas, pēc Džoša, pēc mēģinājumu zāles. Nenācās grūti atradināties no pretsāpju zālēm un miegazāļu tabletēm, bet no visa pārējā – no tā, kas tik daudzus gadus bija atradies manas laimes pamatā, atradināties bija neiespējami. Mani pārņēma skumjas, un man nebija iespēju tās nekādi izpaust. Allaž biju sevi izteikusi ar ķermeņa kustībām. Visu savu pieauguša cilvēka dzīvi, ja ne vēl agrāk. Biju ievadījusi visas savas spēcīgākās izjūtas muskuļos un dzīslās un tad tās izdejojusi. Nu man bija atlikušas vienīgi asaras, un tās mani garlaikoja līdz nelabumam.

Pacēlu galvu un ieraudzīju tuvojamies mammu un tēvoci Maiku. Vai mantrausīgais spīdums viņu acīs bija tikai mana iedoma? Viņi bija neprātīgi. Nekāds naudas daudzums nespēs atdot atpakaļ manu laimi: apdrošināšanas maksājums to jau bija pierādījis.

Ar izkoptu pieklājību, kas noslēpa viņu saspringumu, abi iekārtojās pie kaļamās dzelzs galdiņa, man abās pusēs. Mamma ielēja tēju sev un man: tēvocis Maiks apmierinājās ar alu. Sekoja saviesīga papļāpāšana. Es to vēroju gluži kā no attāluma. Tad es beidzot iejautājos:

– Cik?

Mamma un tēvocis Maiks pārmija skatienus.

– Nesaprotu, kāpēc jūs man to nevarējāt pateikt jau agrāk, – es sacīju.

– Mēs nezinām, cik, – mamma izgrūda. – Tur tas joks. Hibērda kungs teica…

– Mēs tev nevarējām pateikt, tāpēc ka tava omīte Bītija bija iekļāvusi testamentā muļķīgu noteikumu.

– Viņa pastāvēja uz to, mīļā, ka tev jāatgriežas Austrālijā, pirms tu kaut ko saņemsi. Vai kaut vai uzzināsi par mantojumu. – Mamma enerģiski maisīja savu tēju. – Tas bija domāts kā dāvana pēc tavas… aiziešanas pensijā.

Manī atdzīvojās atmiņas. Kā es sēdēju kopā ar vecmāmiņu viņas lielās mājas mūzikas istabā Pointpaiperā. Balerīnas nedejo mūžīgi. Visi nervi manā ķermenī sacēlās sašutumā.

– Es neeju pensijā, – nikni noteicu. – Un es negribu neko saņemt no vecmāmiņas. Tas šā vai tā būs kaut kas mazs. Viņa atdeva naudu labdarībai, un jums abiem nāksies ar to samierināties. Es nebūšu nekāda mantiniece. Man kļūs labāk, un es atgriezīšos Londonā, lai turpinātu dejot.

Manai tirādei sekoja klusums. Tēvocis Maikls sastinga ar alus skārdeni pusceļā uz lūpām. Ja vien es to fiziski spētu, tad mestos projām. Tagad atlika vienīgi uzmanīgi piecelties no krēsla un aizklibot.

– Nāc atpakaļ, Emma, – mamma sacīja.

– Lai viņa nomierinās, Lūize, – tēvocis Maiks noteica.

– Mums tiešām vajadzētu par to parunāt, – mamma uzsauca.

Taču es nepagriezos un neatskatījos. Ja es to izdarītu, viņi būtu ieraudzījuši manas asaras.

Ieslēdzos savā istabā. It kā man atkal būtu četrpadsmit gadu. Nenokāpu lejā, izdzirdot tēta automašīnu piebraucam pie mājas, un arī ne tad, kad sajutu ķiploku smaržu, un pat ne tad, kad mamma pieklauvēja pie durvīm un uzsauca:

– Vai tu ēdīsi?

Mana klusēšana lika viņai doties projām.

Vakars pārvērtās naktī, un es sēdēju uz gultas pie puspavērta loga, ieklausīdamās cikāžu sisināšanā, no šosejas skanošajā tālīnajā riepu švīkstoņā un pie strauta paralēli ielai augošo milzīgo lauru koku lapu čaboņā. Aizvien tumšāks un vēsāks. Es neieslēdzu gaismu. Tā vien likās, ka esmu paralizēta, nespējot vienlaicīgi domāt un kustēties. Tomēr patiesībā es nedomāju. Centos nedomāt.

Dzirdēju, kā vecāki skatās televīziju. Dzirdēju, kā tētis uznāk augšā pa kāpnēm, kā vannas istabā noguldz caurules, viņam ejot dušā. Dzirdēju, kā mamma aizslēdz ārdurvis un izslēdz gaismu. Dzirdēju, kā viņi dodas pie miera, klusas balsis tumsā. Jādomā, ka viņi runāja par mani. Par to, ka esmu zaudējusi saikni ar realitāti, nekāroju pēc mantojumiem, bet vēl aizvien ticu, ka spēšu dejot.

Pusnaktī es vēl aizvien biju kā statuja. Visbeidzot piecēlos. Pusmēness ārpusē deva man pietiekoši daudz gaismas, lai sameklētu koferi zem loga. Vēl nebiju to izkravājusi. Noliegums. Sānos atlasa kārbiņā atradu savus apavus. Jaunas krievu puantes, pietiekoši ievalkātas, lai būtu ērtas un elastīgas, bet ne tik ļoti, lai sāktu plīst. Ideāli apavi. Tiem līdzās atradās diadēma, kuru biju valkājusi “Gulbju ezerā” Dienvidslāvijā pirms gada. To īpaši man bija radījis čehu juvelieris, un, lai arī dārgakmeņi nebija īsti, tā bija izcila. Iespraudu to matos un apsēdos uz grīdas, savilkdama svārkus līdz gurniem, lai sasietu puantes. Kustības bija mierinoši pazīstamas: nebiju valkājusi baletkurpes kopš nelaimes gadījuma. Tad es mēģināju pietrausties kājās. Arī agrāk biju dejojusi, pārvarot sāpes.

Viegli izstiepu katru kāju un tad… augšā.

Uz vienu īsu mirkli, varbūt sekundes miljono daļu, viss likās normāli. Muskuļi darīja to, kas tiem bija jādara, padevīgi atkārtojot iemācīto. Taču griezīgās sāpes ātri vien apdzēsa manu cerību dzirksteli. Es iekliedzos un sabruku zemē. Un atļāvos iešņukstēties. Sāpju dēļ. Vilšanās dēļ. Tādēļ, ka biju zaudējusi to, kas man bija vissvarīgākais. Prāts to bija zinājis visu laiku, bet nu to saprata arī sirds. Kad būšu sadziedējusi savu ceļgalu – ja vien tas vispār bija iespējams, es būšu par vecu, lai mani izvēlētos. Pārāk liels risks. Un, tā kā pa pusei profesionāls darbs vai nelielas lomas atradās zem mana goda – tā, nu es to atzinu –, tas nozīmēja, ka mana karjera neapšaubāmi ir beigusies.

Viegls klauvējiens pie durvīm.

– Ej prom, – es uzsaucu.

Taču tas bija tētis. Viņš ienāca iekšā.

– Emma? Vai tu pakriti? Vai tev nekas nekaiš? – Viņš ieslēdza gaismu: viss kļuva briesmīgi gaišs. Viņš uzmeta man skatienu, palūkojās uz diadēmu man galvā, uz puantēm kājās un piesteidzās, lai mani pieceltu kājās. Es raudāju, piespiedusies viņam pie krūtīm, sejai kļūstot slapjai. Viņš uzmanīgi nosēdināja mani uz gultas. Tik liela auguma vīrietim – īstam milzim – viņš allaž bija izrādījies neiedomājami uzmanīgs.

– Vai tu savainojies? – viņš jautāja. – Vai izsaukt ārstu?

– Es nepakritu, – žagodamās atbildēju. – Raudu tāpēc, ka… esmu sapratusi… – nespēju pabeigt teikumu.

Viņš atglauda manus matus no sakarsušās sejas.

– Man ļoti žēl, sirsniņ, – viņš sacīja. – Es darītu visu, lai to izlabotu. Taču tas nav manos spēkos.

Skaidrs, ka tas nebija viņa spēkos. To nevarēja neviens.

Uzmanīgi noņēmu diadēmu un pasniedzu to tētim.

– Aizmet to, – es sacīju. – Nekad vairs negribu to redzēt.

Nākamajā pirmdienā es atrados Hibērda kunga kantorī. Viņš bija mūsu ģimenes advokāts, cik vien es sevi atcerējos. Nekad nebiju dzirdējusi kādu viņu uzrunājam citādi, kā vien par Hibērda kungu, lai arī esmu pārliecināta, ka viņam bija arī vārds, tāpat kā visiem pārējiem. Taču viņam piemita kaut kas vecmodīgs, kas izpaudās viņa rūpīgi izgludinātajos kreklos un kaklasaitēs, kas bija mazliet par platu, lai būtu modernas. Būtu nepareizi uzrunāt viņu citādi.

Skaidrs, ka mana māte arī bija klāt. Viņai par prieku es nebiju ļāvusi piedalīties tēvocim Maikam. Mamma dīdījās, un tā bija skaidra zīme, ka viņa nervozē. Es nenervozēju. Negaidīju naudu, lai gan mamma neapšaubāmi gaidīja. Gan vecmāmiņa būs rīkojusies tālredzīgāk par naudas novēlēšanu. Drīzāk es gaidīju kādu dārgu rotaslietu vai grāmatu, kurai bija kāda vērtība viņas acīs. Gaidīju kādu piemiņas velti, kas varētu kalpot man par mācību – varbūt tādu mācību, kas mani šobrīd vēl neinteresēja.

Hibērda kungs ceremoniāli atvēra mapi uz sava ozolkoka galda. Pulksteņi tikšķēja, gleznas nolūkojās, putekļi krājās grāmatplauktos. Viņš jau zināja, kas atrodas mapē, un spēlēja savu lomu gluži kā televīzijas realitātes šova vadītājs. “Un par uzvarētāju kļūst…”

Mamma sažņaudza savas elegantās plaukstas.

– Emma, tava vecmāmiņa man deva ļoti skaidrus norādījumus. Viņa tev ir atstājusi ko tādu, kam piemīt liela emocionāla vērtība, taču tā saņemšanai ir izvirzīti noteikumi. Viens no šiem noteikumiem ir tava atgriešanās Austrālijā. – Viņš pasmaidīja. – Apsveicu ar atgriešanos.

Nespēju ieskatīties viņam acīs. Viņš neko nezināja par manu savainojumu, manu zaudējumu. Manas sāpes acīmredzot bija pārāk labi redzamas. Viņa smaids nozuda no sejas.

– Lai vai kā, – viņš sabozies turpināja, – minētajam objektam piemīt arī materiāla vērtība, lai gan to nevar pārdot sešus mēnešus pēc tam, kad tas tiks tev nodots.

– Kas tas ir? – mamma jautāja, nespēdama ilgāk nosēdēt mierā.

Hibērda kungs pat nepalūkojās uz viņu. Izslēgšana no vecmāmiņas mantojuma bija sanaidojusi viņu ar mammu un tēvoci Maiku.

– Tā ir māja, Emma.

– Māja? Bet jūs taču pārdevāt Pointpaiperas māju, – mamma sacīja, pielēkdama kājās no krēsla. – Es atceros. Nauda tika atdota kaut kādai muļķīgai dzīvnieku patversmei.

Hibērda kungs nokremšļojās, atkal salika papīrus mapē un nogaidīja, kad mamma apsēdīsies. Māja. Vecmāmiņa man bija atstājusi māju. Jādomā, ka tas bija labi. Man nevajadzēja just tādu smagumu.

– Kā jau teicu, Bītijai šī māja bija ārkārtīgi nozīmīga. – Viņš pastūma mapi pāri galdam uz manu pusi. – Tā atrodas Tasmānijā.

– Tā vecā māja? – mamma iejautājās. – Man likās, ka viņa to pārdevusi jau pirms daudziem gadiem. Vai tas ir viss? Jūs esat pārliecināts?

– Pateicos, – es sacīju Hibērda kungam, pasizdama mapi padusē. – Nezinu gan, ko ar to iesākt. Vai tā ir gatava pārdošanai? Tas ir, man taču nav obligāti jābrauc uz turieni, ko?

Hibērda kunga balss atmaiga.

– Tava vecmāmiņa ļoti gribēja, lai tu aizbrauktu, taču viņa zināja, ka nevar tevi piespiest. Kā jau pirmīt teicu, tu vari to pārdot pēc sešiem mēnešiem, bet ne ātrāk. Domāju, viņa cerēja, ka tu pavadīsi tur kādu laiku.

– Tasmānijā?

– Jā. Tur ir ļoti skaisti. Tev tur patiktu.

Protams, es zināju par vecmāmiņas aitu fermu. Vienas no manām visagrākajām atmiņām saistījās ar nakšņošanu vecmāmiņas mājā, nakts vidū pamostoties no bailēm. Biju aizskrējusi uz mūzikas istabu, kur viņa vēlu sēdēja un lasīja. Viņa bija ielikusi manu galvu savā klēpī un ieteikusi palūkoties uz gleznu ar eikaliptu, kas viņai tik ļoti patika. Tas bija viņas iemīļotākais skats no fermas, viņa man bija sacījusi, un viņa allaž sajutās mierīga un laimīga, to uzlūkojot. Skatījos uz gleznu ļoti uzmanīgi ilgāku laiku, kamēr viņa glāstīja manus matus, līdz es atkal aizmigu.

Man gribējās redzēt šo vietu. Nogulēt visu ceļu no Londonas līdz Sidnejai bija viens. Bet doties uz salu, kas bija pilna ar fermām, kaut kur pasaules galā…

– Vienkārši pārdod to, – mamma man pusbalsī ieteica.

– Tu nevari turp braukt savā pašreizējā stāvoklī. Man tevi jāpieskata. Tu varētu par to dabūt glītu summiņu.

Iedomājos par mammu un tēvoci Maiku, kuri abi man ieteica, ko darīt, cenšoties iegūt kontroli pār pēdējo mazo daļiņu no vecmāmiņas īpašumiem. Un es iedomājos par vecmāmiņu: ko viņa bija mēģinājusi man pateikt, atstājot šo māju – es zināju, cik daudz tā viņai nozīmē, un nospriedu, ka labāk uzklausīšu vecmāmiņu nekā mammu.

– Es braukšu, – sacīju.

Paldies dievam, mamma no pārsteiguma apklusa. Hibērda kungs pasmaidīja, un šoreiz izrādījās, ka es spēju atbildēt uz šo smaidu.

– Man ir liels prieks, Emma, – viņš sacīja. – Bītija arī priecātos. Varbūt tu spēsi iedvest dzīvību tajā vecajā mājā.

– Es aizbraukšu un palūkošos uz to, tas arī viss, – atbildēju, izstiepdama sev priekšā rokas ar pavērtām plaukstām.

– Negrasos tur palikt ilgi.

Izskatījās, ka viņš grib teikt vēl kaut ko, taču tad aprāvās. Sakārtoja kaklasaiti.

– Tur nenotika mantu izpārdošana, tāpēc māja vēl aizvien ir visai… pilna. Kādam vajadzēs izšķirot mantas.

– Kādas mantas? Grāmatas? Suvenīrus?

– Patiesībā tur vēl ir visas mēbeles. Jādomā, ka pārklātas ar putekļu kārtu. Daudzas kastes ar… es nezinu, ar ko. Viņa turp sūtīja daudzas savas lietas uzglabāšanai. Tev var nākties grūti to visu sašķirot.

– Vai gribi, lai braucu tev līdzi? – mamma jautāja.

– Nē, – es atbildēju, varbūt pārāk ātri. Sirsnīgi pieskāros viņas rokai. – Nē, viss būs kārtībā. Patiesībā es to gaidu ar nepacietību.