Читать книгу Kaisle zem Tasmānijas debesīm - Kimberlija Frīmena - Страница 4

Ieelpot, izelpot.

Bītija stāvēja uz ielas pie kluba. Šovakar viņa grasījās pavēstīt Henrijam. Viņas elpa veidoja vieglu garaiņu mākonīti pie lūpām. Pakrūte sažņaudzās aiz satraukuma. Viņa centās saprast, kāpēc tā baidās. Henrijs viņu mīl, viņš pats tā bija teicis. Viņš to nepametīs. Viņš nedusmosies… vai ne? Bītija bija krāsojusies īpaši rūpīgi, padarīdama acis tumšas un maigas, lūpas sarkanas un izteiktas. Ja viņa būs pietiekoši skaista, tad Henrijs izturēsies laipni pret viņu. Pažēlos viņu.

Un tomēr, kā viņa bija tikusi līdz šejienei, alkstot pēc žēlastības? Bītija allaž bija lepojusies ar saviem godkārīgajiem sapņiem, skaļajiem smiekliem, pārdrošo nevērību. Stāvēdama uz ielas, starp ceptas gaļas un cigarešu dūmu aromātiem, kas plūda no restorāna, viņa ar šausmām saprata, ka tā visa bijusi tikai izrādīšanās, bērnišķīgas iedomas. Viņai bija vienkāršāk runāt par saviem lielajiem plāniem nekā kaut ko darīt šajā sakarībā. Bija viegli turēt līdzi Koras dzēlīgajām asprātībām un nekaunīgajai pašapziņai, izdzerot galonu alkohola. Taču patiesībā viņa bija neizturami vājas mātes un muļķīgi ideālistiska tēva neveikli kārnā un nabadzīgā meita. Bītija to saprata ar tādu skaidrību, ka tā viņai gandrīz lika pagriezties un bēgt.

Tomēr viņa to nedarīja. Jo tagad vajadzēja rūpēties ne tikai par sevi vien. Bērnam, kura pirmos vieglos pieskārienus viņa bija šorīt sajutusi, bija vajadzīgs tēvs.

Pirmais pakāpiens bija visgrūtākais. Pēc tam viņa sajuta pazīstamo cigāru smaržu, sadzirdēja pazīstamos smieklus – šovakar tie izklausījās skaļāki nekā parasti – un devās uz to pusi. Sirds likās pārāk liela, lai ietilptu krūtīs. Viņa pateiks Henrijam, visu atklās. Un tad… lai kā kauliņi sakritīs, tie tomēr kritīs.

Bītija nebija rēķinājusies ar ballīti.

Klubs bija pilns līdz ūkai. Transparenti bija novilkti no vienas sienas līdz otrai, bīstami tuvu kamīnam. Kāršu galds bija nozudis, un tā vietā atradās garš ēdamgalds, kas izrādījās nokrauts ar ēdamo. Bītija aši samirkšķināja acis, meklēdama telpā Henriju. Viņa negribēja runāt ne ar vienu citu. Viņas lūpas bija gatavas pateikt tikai vienu: “Henrij, es esmu stāvoklī.” Taču Henrijs nekur nebija manāms.

– Nāc iekšā, nāc iekšā, Bītij! – Tas bija Tedijs Vailders savās platajās studenta biksēs un adītajā džemperī. Viņa vaigi bija sarkani un spīdīgi. – Šī ir atvadu ballīte. Tev jāstājas pie bāra, tūlīt pat.

– Atvadu? – Bītijas sirds salēcās. Henrijs devās projām.

Bēga projām ar savu īru vilkusuni. – Kurš aizbrauc?

– Neraizējies, neviens, kas tev patiktu, – Tedijs noteica, smieklos iespurgdamies. – Mans brālis Billijs. Viņš atstāj pilsētu. Parīt kāpj uz kuģa, lai dotos uz Austrāliju.

Tad uzradās Kora un saņēma Bītijas plaukstu savā vēsajā un baltajā rokā un aizvilka viņu pie bāra, pārkliegdama no gramofona nākošo skaļo džeza mūziku.

– Vai tu dzirdēji? Billijs brauc projām! – Kora tik tikko spēja valdīt priecīgu satraukumu. Viņa necieta Billiju. Vairums cilvēku viņu necieta. Viņš bija neprognozējams, rupjš, godkārīgs. Klīda baumas, ka viņš esot sasities kopā ar ielu bandu, smēķējot opiju un izmantojot prostitūtas. Bītija tā arī netika gudra, cik daudz no tā visa bija patiesība.

Tedijs metās projām, saukdams kaut ko citam draugam, kamēr Bītija saķēra Koru aiz rokas.

– Kur ir Henrijs? Man ar viņu jārunā.

– Viņš vēl nav ieradies. Cigareti?

Bītija papurināja galvu, taču Kora aizkūpināja, izslējusi zodu, lai izrādītu savu eleganto balto kaklu.

– Redzi, Billijs nonācis izmeklētāju redzeslokā par skaitļu sagrozīšanu uzņēmumā.

Bītija atkal pievērsa uzmanību Korai šeit un tagad. Viņas drosme sāka izgaist; viņa cerēja to atgūt pēc Henrija ierašanās.

– Par sagrozīšanu…

– Jā, par grāmatvedības reģistru viltošanu. Viņš bēg projām, kamēr policija vēl nav viņu notvērusi. Tēvs viņam sameklējis darbu pie kāda drauga Tasmānijā. Pasaules malā. Tur arī ir viņa īstā vieta. – Viņa palūkojās apkārt, lai pārbaudītu, ka neviens nenoklausās. – Viņš to izdarīja, par to nav šaubu, Bītij. Viņš to pateica Tedijam. Iebāza kabatā divsimt mārciņas.

– Henrijs nav iesaistīts? – Billijs strādāja kuģniecības uzņēmuma grāmatvedībā un bija Henrija priekšnieks.

Kora līdzjūtīgi papurināja galvu.

– Nē, Henrijam nav iekšā. Taču Billijs ir paša nelabā sēkla. Es būšu priecīga, redzot viņu aizejam.

Bītija ar pūlēm pasmaidīja.

– Tedijam viņa pietrūks. Viņš jutīsies vientuļš.

– Gan Tedijs to pārdzīvos, – Kora nomurrāja, izteiksmīgi ieplezdama acis. – Es par to parūpēšos.

Bītija nespēja viņu uzlūkot. Kāpēc tieši viņa, nevis Kora bija kļuvusi grūta? Netaisnība nedeva mieru, un piepeši Bītija juta, ka viņai jātiek prom no Koras ar viņas ideāli plakanajām krūtīm un vēderu. Viņa pagriezās un sāka steigties projām ar noliektu galvu, pagrūzdama malā cilvēkus. Kora valdonīgi viņai uzsauca, nebūdama radusi, ka Bītija viņai neklausa, taču viņa nepievērsa uzmanību Koras balsij un visām pārējām balsīm, smiekliem, nomācošajam pūlim.

Tad viņš to satvēra aiz rokas.

– Bītij?

– Henrij! – Viņas balsī skanēja atvieglojums un bailes.

– Kas noticis? Tu esi pavisam bāla.

– Es esmu… – Viņa saņēmās. – Man ar tevi jārunā. Tūlīt pat.

– Tu jau runā ar mani.

– Par kaut ko svarīgu. – Viņa tramīgi palūkojās apkārt.

– Netraucēti.

Henrijs sarauca uzacis izteiksmē, kuru Bītija ļoti labi pazina. Viņa mīlēja Henrija nopietno seju, viņa gudrās acis. Mīlēja tik ļoti, ka tas darīja sāpes. Viņa mēģināja cerēt. Gan viņš zinās, ko iesākt. Gan viņš palīdzēs.

– Nu labi, – viņš noteica un viegli saņēma meiteni aiz rokas. Viņi devās uz dibenistabu, un Henrijs pavēra durvis, ieraugot gultā kādu citu pa pusei izģērbtu pāri. Klusītēm nolamādamies, viņš atkal aizvēra durvis.

– Ārpusē, – Henrijs noteica, neatlaizdams Bītijas roku.

Tagad viņš to veda cauri pūlim un lejā pa kāpnēm. Viņa ciešais tvēriens bija iedrošinošs, un Bītija sāka sajust savādu mieru, itin kā tas viss notiktu sapnī. Naksnīgais gaiss bija salīdzinoši vēss, un viņa nebija paņēmusi mēteli. Bija sajūtama lietus tuvošanās un spēcīgā smaka, kas nāca no autobusu izplūdes gāzēm Duglasstrītā.

– Kas īsti noticis? – Henrijs jautāja. Viņš paraudzījās lejup uz Bītiju ar savām mierīgajām, pelēkajām acīm, un viņa izgaršoja šo mirkli. Viņa bija neprātīgi iemīlējusies Henrijā: gan mīlestība visu atrisinās. Tad uzpūta vēss vējiņš un atgādināja, ka viņai ir kailas rokas un pilns klēpis.

– Henrij, es esmu stāvoklī.

Viņš sastinga. Kā statuja. Pat tumsā Bītija redzēja, kā viņa acu zīlītes sašaurinās. Pirmoreiz kopš abu iepazīšanās viņš izskatījās nedrošs. Pagāja sekunde, vēl viena un vēl viena, un Bītijas sapņainā pārliecība nozuda. Henrijs nekustējās un neteica ne vārda. Viņa juta, kā acīs iedzeļ asaras, un pēc tam tās sāka ritēt pār vaigiem, sagādājot siltu atvieglojumu.

– Ak, Bītij, – Henrijs beidzot noteica tik maigi un klusi, ka Bītija nobijās.

– Piedod man, – viņa teica. – Piedod. – It kā tā būtu tikai un vienīgi viņas vaina, it kā viņai piemistu kas slikts un kļūmīgs, kas būtu tai licis ieņemt bērnu. It kā viņam tur vispār nebūtu nekādas teikšanas.

– Nē, nē. Piedod man, – viņš sacīja. – Es nevaru… – Viņš pielieca galvu un paberzēja degunu. Tad atkal saņēmās un ieskatījās viņai acīs. – Mana mīļā, es esmu precējies ar citu.

Tu to zini.

Bītijai asinis sastinga dzīslās.

– Bet… un kā tad es?

– Mollija ir mana sieva. Nav tik viegli…

– Ak kungs. Ak kungs. – Bītija atkāpās no viņa, juzdama nepārvaramu vēlmi bēgt.

Taču Henrijs viņu saķēra, pievilka sev klāt un pārklāja meitenes asarām klāto seju ar skūpstiem.

– Es tevi mīlu, es tevi mīlu. Taču patiesība ir tāda: Mollija man nemūžam nedos šķiršanos.

– Ko lai es iesāku? – Bītija šņukstēja. – Es jau esmu zaudējusi darbu. Nespēju parūpēties pat par sevi, kur nu vēl par bērnu.

– Es palīdzēšu, ja varēšu, – Henrijs sacīja. – Lūdzu, nomierinies un runā klusi, dārgā. Lūdzu, nomierinies. Tev man jāpasaka: vai to zina vēl kāds?

– Kora, – viņa atzinās.

– Vai viņa ir pateikusi Tedijam?

Bītija papurināja galvu.

Henrijs dziļi ievilka elpu.

– Lūk, kas tagad notiks. Mēs iesim augšā, paņemsim tavu mēteli un pateiksim visiem, ka tu jūties slikti un dodies mājās. Pēc tam tev kādu laiku vajadzēs turēties tālāk no kluba.

– Bet…

– Man ir vajadzīgs zināms laiks. Lai visu noorganizētu, – viņš sacīja. – Tu taču man uzticies, vai ne?

Bītija sajuta sirdī tukšumu. Viņa tam neuzticējās. Skaidrs, ka nē. Galu galā tieši tāpēc viņa tik ilgi neko tam nebija teikusi. Beidzot tas bija skaidrs.

– Vai tu darīsi tā, kā es saku? – viņš jautāja.

Kas viņai atlika? Bītija pamāja, taču nespēja atgūt balsi, lai pateiktu jā.

Pagāja divas nedēļas, un vēl aizvien ne vārda no Henrija. Ar katru dienu Bītija grima aizvien dziļāk bezcerības akā. Katru rītu viņa saģērbās un izgāja no dzīvokļa, lai māte un tēvs nezinātu, ka viņai vairs nav darba. Skaidrs, ka viņi to uzzinās, kad māte ieskatīsies viņas maciņā, meklējot naudu, un neko tur neatradīs. Katru dienu Bītija staigāja apkārt, līdz viņas pēdas pietūka, un katru reizi nonāca Glāzgovas parkā. Visur modās jauna dzīvība. Jaunajos zaļajos bērzu un liepu dzinumos, savvaļas puķēs, kas plauka Klaidas krastos, lepnajās zosīs ar neveiklajiem zoslēniem. Un arī viņā. Viņas bērns vieglītēm spārdīja Bītijas vēderu, kas neizbēgami kļuva aizvien apaļāks.

Taču līdz ar jauno dzīvību viņa redzēja arī daudz ko citu, staigājot pa Glāzgovu: ainas, kas viņu vajāja. Skrandainas sievietes bez pajumtes, netīrus bērnus, kas ubagoja monētas vai ēdienu, vecu segu krāvumu tumšā šķērsielā, kas gaidīja savu saimnieku, kurš tajā gulēs. Viņas iztēle, kas agrāk bija nodevusies vien sapņiem par kleitām un panākumiem, klaiņoja pa šīm tumšajām šķērsielām bez kādas atļaujas. Bītija gara acīm skatīja sevi un bērnu, viņa iztēlojās, kā ziemas vēsais tvēriens tuvojas gluži kā ēna. Viņa redzēja drūmu, izsalkušu nākotni.

Katru dienu viņa atgriezās mājās krēslā. Tēvs kā aizvien sēdēja pie rakstāmmašīnas. Māte pūtināja nogurušās kājas pēc veļas mazgātavā nostrādātās dienas un neko neteica tēvam, lai gan viņas acis klusībā lūdzās, lai viņš atrod īstu darbu. Bītija noslēdzās, bet viņi neko nemanīja.

Arī Kora nenāca ciemos, lai palūkotos, kā viņai klājas. Bītija jutās pārsteigta par to, cik ļoti tas viņu apbēdināja. Vai draudzība ar Bītiju Korai bija tik nesvarīga? Ne reizes kopš Bītijas atzīšanās, ka viņa ir stāvoklī, Kora nebija jautājusi, kā viņai klājas un vai Kora nevarētu palīdzēt. Tā vien likās, ka viņa aizmirsusi Bītijas kļūmīgo stāvokli. Tikpat ātri, cik aizmirsusi arī pašu Bītiju.

Bītija gaidīja. Viņa gaidīja Henriju. Viņa gaidīja, kad vecāki pamanīs, ka viņai nav darba. Viņa gaidīja, kad vēders kļūs tik liels, ka kleitas to vairs nenoslēps. Viņa gaidīja sekas.

Un tad kādu rītu tās pienāca.

Bītija atradās vannas istabā un kāpa ārā no vannas ar tās atlupušo emalju un sarūsējušajiem krāniem. Iekšā ienāca māte.

Protams, viņa to darīja tīšām. Acīmredzot viņai nedeva mieru aizdomas, un viņa zināja, ka Bītija ir vannas istabā. Durvju aizbīdnis nedarbojās jau mēnešiem ilgi, taču visi iedzīvotāji, kas izmantoja vannas istabu, bija iemanījušies atstāt aiz durvīm čības: tas bija signāls, ka telpa ir aizņemta.

Bītija noelsās un pasniedzās pēc dvieļa. Viņa bija kaila un nespēja noslēpt savu piebriedušo vēderu. Māte aizvēra aiz sevis durvis, pienāca klāt un norāva dvieli. Tad viņa saķēra Bītijas rokas savējās un tās izpleta.

– Mammu…

Mātes skatiens pārbrauca pāri Bītijas ķermenim no kakla līdz stilbiem, tad viņa palaida vaļā meitas rokas un beidzot ieskatījās viņai sejā.

– Mammu, man ļoti žēl, – Bītija noteica, taču nesaskatīja mātes sejā nekādu līdzjūtību. Tikai paniku.

– Tev jāiet projām.

– Nē! Mammu, nedzen mani projām.

– Tavs tēvs nedrīkst to uzzināt. Kāds kauns! Kāds kauns. – Mātes rokas nodrebēja kā sagūstīti putni. – Ģērbies. Ej.

Bītija piespieda sev klāt dvieli un juta, kā sirds iespriežas kaklā.

– Man nav, kurp iet.

– Man vienalga! – Mātes balss kļuva spiedzīga. – Tavs tēvs nomirs aiz kauna. Viņš nemūžam nedabūs kārtīgu darbu, ja kļūs zināms, ka viņa meita ir… ir… – Māte nespēja atrast vārdus un apmierinājās ar skaļu noklepošanos.

– Bet es…

Bītijas iebildumus apklusināja asa pļauka uz vaiga. Viņa nolūkojās uz māti, kuras skatiens bija kļuvis mežonīgs.

– Mammu? – Asaras viņas acīs. Bītija mēģināja satvert mātes rokas, taču māte tās strauji atrāva.

– Nē, – viņa sacīja. – Liec mani mierā. Man jau tāpat ir pietiekoši smagi.

Šajā brīdī Bītija atcerējās kādu rītu, kad māte bija sukājusi viņas matus pirms iešanas uz skolu. Viņa atcerējās sniegu aiz loga, mātes siltās rokas un trīcošo balsi, kurā viņa dziedāja senu skotu tautasdziesmu. Atmiņas tik ļoti kontrastēja ar šo brīdi, ka Bītijas kuņģis nelabumā sažņaudzās. – Tu nedrīksti tā rīkoties, – viņa nočukstēja. – Es esmu jūsu meita.

– Nē, – māte drūmi noteica. – Neesi vis. Mums nav meitas.

Ārā uz ielas gaiss bija biezs un eļļains. Bītija bija saģērbusies un nesa somiņu, kuru māte bija tai nometusi uz kāpnēm. Tas bija vienīgais, ko viņa nesa savās rokās, steidzoties projām no īres nama. Nogājusi dažus kvartālus, viņa apstājās. Bītijas sirds nodrebēja, prātojot, pa kuru ceļu nogriezties. Uz Henrija darbu, lai viņam lūgtos? Uz vecmāmiņas māju Tanohsaidā ar tās purvam līdzīgo dārzu, kurā auga vairāk sūnu nekā zāles? Vai uz vissiltāko un sausāko sānieliņu, ko vien iespējams sameklēt, lai sagatavotos galam? Viņa tā nostāvēja vairākas minūtes un sajuta pasauli griežamies un sevi pašu cenšamies uz tās noturēties.

Bija tikai viens cilvēks, kurš varētu zināt, kas darāms.

Kora.

Bītija nekad nebija apmeklējusi Koras māju, lai arī zināja, kur tā atrodas. Henrijs bija to parādījis kādu vakaru, pavadīdams viņu mājup. Tā bija meduskrāsas smilšakmens māja Vudlendas terasē. Koras tēvs bija kuģniecības magnāts, un viņam piederēja arī lauku īpašums. Bītija centās nedomāt, kā tas ir, ja cilvēkiem pieder divas mājas viena mazmazītiņa, saspiesta dzīvokļa vietā. Kā tas ir, ja tev ir tēvs, kurš par tevi rūpējas.

Nonākot galā, Bītija smagi elpoja un apstājās plato kāpņu apakšā, lai atvilktu elpu. Viņa pat nebija apjautusi, ka skrien. Rīta saule bija izlauzusies cauri mākoņiem, liekot izgarot no ceļa vakarnakts lietum. Parkā putni dziedāja pilnā balsī. Bītija nogaidīja, lai sirds norimstas, noslaucīja savu asarām slacīto seju un tad devās augšā un piezvanīja.

Smagās durvis pavērās. Uz viņu noraudzījās augstprātīga seja cakainā baltā aubītē.

– Jā, meitenīt? – jautāja vecā sieviete.

– Vai varu satikt Koru?

Sieviete – Bītija pieņēma, ka viņa ir mājkalpotāja, – sarauca uzacis.

– Kas tu būtu?

– Mani sauc Bītija, esmu viņas draudzene. Lūdzu, man ar viņu jāaprunājas uz dažām minūtēm.

– Pagaidi tepat, – sacīja mājkalpotāja un aizvēra durvis.

Laiks gāja. Likās, ka aizritējušas vairākas stundas, taču tās droši vien bija tikai desmit minūtes. Satiksmes saceltās skaņas tālumā: diena, kas bija sākusies normāli visiem citiem. Bītija jau sāka domāt, ka par viņu būs aizmirsuši. Tad durvis atkal atvērās, un tajās stāvēja Kora.

– Ak kungs, Bītija Blakslenda. Ir tikai deviņi no rīta.

– Piedod. Ceru, ka nebūšu tevi pamodinājusi. Es tikai nezināju, kurp citur lai iet.

– Nav svarīgi. Tu izskaties briesmīgi. Vai esi ēdusi? Varu tev pagatavot tēju.

– Es… – Bītija ievilka dziļu, saraustītu elpu, lai neapraudātos. – Labprāt iedzeršu tēju.

– Nu tad nāc iekšā. Uzmanies, tur ir neliels pakāpiens. Tu nemaz neesi krāsojusies. Tu izskaties bāla kā nāve. Vai gribi, lai sameklēju tev lūpu krāsu? – Kora vidžināja, vedot Bītiju cauri plašajam vestibilam uz dzīvojamo istabu ar parketa grīdu un logiem, kas aizņēma visu sienu. – Tā, apsēdies. Atnesīšu tev tēju, un tad tu man varēsi izstāstīt, kas noticis.

Bītija gaidīja klusajā, saulainajā istabā, nervozi sažņaugdama rokas. Viņai radās sajūta, it kā viņa sēdētu ārpus sava ķermeņa, vērojot no attāluma. Tas taču nevarēja notikt īstenībā. Viņa jutās tik jauna, nolūkodamās uz savām bālajām, tievajām roku locītavām. Tās bija bērna locītavas. Kora atgriezās ar tējas paplāti, smēķēdama cigareti. Viņa apsēdās uz ielēja Bītijai tēju. Stipru, melnu.

Bītija iedzēra malku un apdedzināja mēli.

– Kas noticis? Man jau likās, ka būšu tev apnikusi, – Kora noteica, glīti uzmezdama lūpu. – Pēc tā, kā tu mani pameti ballītē. Tu pat neatgriezies atpakaļ klubā.

– Henrijs man teica, lai es nenāku.

– Tiešām? Kāpēc?

– Bērna dēļ.

– Bēr… – Koras skatiens pievērsās Bītijas vēderam, un viņas acis iepletās platas kā apakštasītes. – Ak kungs, Bītij, tu vēl aizvien esi stāvoklī! Man likās, ka tu būsi atbrīvojusies no bērna. Tu vairs par to nerunāji.

Bītija nespēja darīt neko citu, kā vien papurināt galvu un cieši sakniebt lūpas, lai nesāktu raudāt.

– Tad kas notika? Vai viņš ir aizgājis pie tevis? Vai viņš par tevi parūpēsies?

– Viņš tā teica, taču neesmu saņēmusi no viņa nekādas ziņas. Viņa sieva…

– Kārna veca govs, kurai pašai nevar būt bērni. Viņai vajadzētu likties mierā. – Kora sargājoši aplika roku Bītijai ap pleciem. – Kā es varu palīdzēt?

– Mamma mani izmeta no mājas. Es nezinu, kurp iet. Vai man vajadzētu iet pie Henrija? Es negribu sarežģīt viņam dzīvi…

– Un kāpēc ne? Viņš tev to ir pietiekoši sarežģījis. – Kora nodzēsa līdz pusei izsmēķēto cigareti ar brīvo roku. – Nē, neej pie Henrija. Viņš neizturēsies pret tevi, kā nākas.

– Henrijs nav nemaz tik ļauns. Viņš ir krietns vīrs, viņš…

Kora viņu apklusināja, paceļot savu balto roku.

– Pasaulē ir divu veidu sievietes, Bītij: tās, kuras rīkojas pašas, un tās, kuras ļauj, lai citi visu izdara viņu vietā. Mēģini būt pirmā. – Viņa atlaidās krēslā un ielūkojās Bītijai acīs.

– Es zinu kādu vietu Anglijas ziemeļos. To vada manas tantes draudzene. Tādas meitenes kā tu dodas uz turieni, dzemdē bērnus un tad nodod viņus adopcijai. Tu atgriezīsies Glāzgovā ap Ziemassvētkiem, it kā nekas nebūtu noticis. Es to varu tev noorganizēt.

Bītijas domas sāka strauji joņot. Te bija Kora, kura piedāvāja visu, ko viņa vēlējās: patvērumu, mierinājumu un atteikšanos no mātes pienākumiem. Taču Bītija bija mainījusies. Lēnām, taču apņēmīgi, nedēļām ritot un liktenim kļūstot neizbēgamam, viņa bija sākusi sajust negaidītu mīļumu pret savu bērnu. Tas viņu piesaistīja mazulim maigi, kā ar zīda saiti. Viņiem vajadzēja palikt kopā, vai ne?

Kora sarauca uzacis.

– Cerams, tev nenāk prātā tādas muļķības kā tā sīkā paturēšana, ko?

Bītija jutās izmisusi. Vajadzēja vai nu rīkoties tā, kā ierosināja Kora, vai aiziet bojā. Viņa izvēlējās možu balss toni.

– Skaidrs, ka nē, – viņa ātri noteica. – Es šā vai tā nekad neesmu to vēlējusies.