Читать книгу Kaisle zem Tasmānijas debesīm - Kimberlija Frīmena - Страница 11

Grabošais satiksmes autobuss brauca gar melniem ūdeņiem un cauri nelielām pilsētiņām un laukiem. Šis zaļums atšķīrās no Skotijas zaļuma: tas bija vieglāks un ne tik košs. Taču saule spīdēja spožāk, un Bītija mazliet atplauka. Dorisa bija viņai uzrakstījusi norādījumus uz papīra lapas. Viņai vajadzēja izkāpt no autobusa Jaunnorfolkā un iesēsties citā autobusā, kas viņu aizvedīs tālāk uz ziemeļrietumiem. Visbeidzot mazpilsētiņā, ko sauca par Blaitu, viņai vajadzēja gaidīt senatnīgu zirgu pajūgu uz Levinfordu.

Pirmais posms pagāja bez aizķeršanās, taču ap pusdienlaiku braukšana bija Lūsiju nogurdinājusi, un viņa apvēma visas drēbes. Bītija viņu notīrīja ar tīru kreklu no kārbas, taču smaka neatkāpās, un Bītija pati sāka justies nelabi.

Viņas ieradās Blaitā, sameklēja pajūga pieturu un apsēdās, lai gaidītu. Bītija bija paņēmusi līdzi sviestmaizes ar taukiem un medu, un viņas ar Lūsiju tās apēda ceļmalā.

Bītija priecājās par atpūtu, lai arī īslaicīgu. Negulētā nakts bija piešķīrusi dienas notikumiem murgainu, mazliet nereālu nokrāsu. Savā prātā viņa atkal un atkal atkārtoja teikumu “esmu pametusi Henriju, esmu pametusi Henriju”, taču tas tik un tā neizklausījās pēc patiesības.

Jo kādu nedrošību viņa bija izvēlējusies? Par spīti Dorisas apgalvojumiem Bītija pat nezināja, vai Mārgareta viņu pieņems. Un vai Mārgareta vispār ir mājās. Ko tad, ja viņa būs nolēmusi doties ciemos? Vai atvaļinājumā?

– Mammīt? – Lūsijas balss izlauzās cauri viņas raizēm.

– Jā, mīļā?

Lūsija piekļāvās viņai tuvāk.

– Kur ir tētis?

– Viņš ir darbā.

– Viņš šodien nebija brokastīs.

– Nē. Tētis… Mēs kādu laiku tēti neredzēsim.

Lūsija paraudzījās uz viņu. Saule lika viņas rudajiem matiem iemirdzēties.

– Kāpēc ne? – Viņas acīs draudēja parādīties asaras.

Bītija apdomāja jautājumu. Kā lai izskaidro situāciju četrgadīgam bērnam?

– Tētis ir slims, – viņa sacīja. – Tā ir tāda slimība, kad mums nav labi atrasties tuvumā.

– Bet es mīlu tēti. – Viņa pacēla augšup savu lelli, it kā lai pierādītu savu vārdu patiesumu.

– Un tētis mīl tevi. Taču šobrīd viņš nevar par mums parūpēties, tāpēc mums jābrauc projām un pašām jāparūpējas par sevi.

Lūsija sāka raudāt visā nopietnībā.

– Viņš ilgosies pēc mums.

Bītija pietupās un apskāva mazo meiteni.

– Viņš ilgosies pēc tevis. Es to zinu.

Visbeidzot Lūsija nogura no raudāšanas un apsēdās zālē. Bītija soļoja, vērodama, vai uz ceļa neparādīsies pajūgs. Saskaņā ar Dorisas norādījumiem tam vajadzēja te būt jau pirms stundas. Bītija atkal un atkal ielūkojās zīmītē. Jā, viņa atradās pareizajā vietā, pie pilsētas izkārtnes ziemeļrietumu virzienā, simts jardu attālumā no krodziņa. Bītija iedomājās, ka varētu ieiet iekšā, lai pajautātu par pajūgu, taču baidījās, ka tas varētu pienākt tieši tajā brīdī, kad viņa būs atstājusi savu vietu. Diena kļuva lipīgi karsta. Bītija pārbaudīja, vai Lūsija atrodas ēnā. Tālumā viņa sadzirdēja, kā pāri akmeņiem burbuļo strautiņš, un ilgojās to atrast un iedzert ūdens glāzi. Tomēr viņa to nedarīja. Bītija gaidīja un gaidīja, līdz jutās pārliecināta, ka pagājusi vēl viena stunda un ka pajūgs noteikti vairs nepienāks. Viņas dūša saskrēja papēžos. Ko lai tagad iesāk?

– Nāc, Lūsij, – viņa noteica, pieceldama meiteni, kura sagumusi sēdēja zālē. – Man ir jāieiet tajā krodziņā un jāapjautājas par pajūgu.

Lūsija pieslējās kājās un satvēra Bītijas roku. Viņas abas iegāja vēsajā krodziņā, Bītijai visu laiku atskatoties pār plecu. Pie bāra sēdēja pieci vai seši vīrieši, un, ieraugot sievieti un bērnu, visi ziņkārīgi palūkojās apkārt. Smaka bija tāda, it kā alus būtu piesūcinājis grīdas dēļus.

– Dāmām te ienāk aizliegts, mīļā, – bārmenis noteica, taču laipni.

– Man tikai jāzina… Pajūgs uz Levinfordu?

– Ā, tas būs vecais Frenks. Nožēlojamais kraķis. Viņš nebrauc vētras laikā: domā, ka pērkons izbiedēs zirgus.

– Vētras? – Bītijai ārā valdošais laiks likās karsts un skaidrs.

– Mums te ir dibenistabiņa, ja jums jāpaliek pa nakti.

– Nē, es… – Bītijai nebija naudas. Tikai penijs pajūgam.

Taču pajūgs nebija gaidāms. – Vai līdz turienei ir tālu jāiet?

Bārmenis piemiedza acis un klusībā parēķināja.

– Mm. Varbūt kādas trīs stundas. Mazā varētu jūs abas aizkavēt. Vai varu tev piedāvāt ūdens glāzi?

Bītija ar pateicību pieņēma ūdeni, pielūkodama, lai arī Lūsija kārtīgi padzertos. Viņa noklausījās bārmeņa norādījumos par nokļūšanu līdz Levinfordai un tad, samierinājusies ar likteni, devās ceļā.