Читать книгу Kaisle zem Tasmānijas debesīm - Kimberlija Frīmena - Страница 7

No viena speciālista pie otra cauri sāpēm, un ikviena seja pauda neizturamu nopietnību un līdzjūtību. Līdz pirmās nedēļas beigām biju dzirdējusi stāstu jau simts reižu, otrās nedēļas beigās tūkstoš reižu. Kritiena leņķis bija sarāvis manas saites. Pret to nelīdzēja ledus un atpūta. Saites bija sarautas druskās. Sāpes palīdzēja mazināt tikai spēcīgi pretsāpju līdzekļi. Speciālisti jau tagad kaut ko drūmi murmināja par “neskaidro” prognozi. Kāds ķirurgs ortopēds atvēra manu ceļgalu un tad to atkal aizvēra, lai nosūtītu mani pie cita ķirurga. Šoreiz operācija notika, taču iznākums nebija “tāds, uz kādu mēs cerējām”.

Bija vajadzīgas pilnas trīs nedēļas – pretsāpju līdzekļu, šoka un ķirurgu lietoto muļķīgo eifēmismu dēļ, – līdz es sapratu, ko viņi grib man pavēstīt: mans celis nav glābjams. Es spēšu staigāt, taču līdz ar gadiem, man kļūstot vārgākai, sāpes varētu progresēt tik tālu, ka vajadzētu izšķirties par mākslīgo locītavu. Runājot par dejošanu… nu, tas nebija iespējams.

Mana pasaule sabruka.

Bija noticis visļaunākais, un mani visu laiku pārsteidza tas, ka dzīve turpinājās. Man nācās samierināties ar šo vislielāko ļaunumu savā dzīvē un turpināt dzīvot bez apstājas. Mašīnas turpināja braukt gar manu logu. “Žizeles” uzvedums tika izrādīts ar citu, jaunāku dejotāju galvenajā lomā. Mana sirds nepārstāja pukstēt, ķermenis neaizmirsa ievilkt elpu. Turpināju dzīvot savā dzīvoklī ar aizvilktiem aizkariem, lai sargātos no vasaras spožās saules.

Es ilgojos pēc dejošanas. Ilgojos tik stipri, ka mana sirds sāpēja vēl stiprāk nekā ceļgals. Nebiju gatava pārstāt dejot, bet vai es kādreiz būtu tam gatava? Patiesībā es nevarēju noliegt to pieaugošo piesardzību, ar kādu man tika piedāvātas lomas, mikroskopisko sastingumu manos gurnos mēģinājumu sākumā, punus uz savām pēdām un čūlas starp kāju pirkstiem, kas bija radušās gadiem ilgas baleta kurpju valkāšanas rezultātā. Pērnā gada “Gulbju ezers” ar tā nebeidzamajiem pas de bourrés bija sarāvis manas kājas krampjos. Man nācās likt pie pēdām ledu, lai uzdabūtu kājās kurpes. Patiesībā varēja gadīties, ka man bija atlikuši vēl kādi pāris, varbūt trīs, profesionālas dejotājas karjeras gadi. Daži dejoja mūžīgi, es to zināju. Varēja gadīties, ka es neesmu viena no viņiem. Taču apstājoties man nebija palicis nekā cita. Nekā.

Naktī, kad miegs negribēja nākt, es atteicos kavēties pie šīm domām. Tā vietā iztēlojos sevi dejojam. Pagaidām spēju tikai paklibot, taču cerēju, ka mēneša beigās jau varēšu staigāt. Un tad… nu kāpēc man vajadzēja ticēt ārstiem? Ja spēšu staigāt, es spēšu skriet, spēšu lēkt, ja spēšu lēkt, spēšu arī dejot. Varbūt tas prasīs kādu gadu vai divus, vai…

Un tad es sagrābu savu spilvenu tumsā, baidīdamās no tukšuma, kas pletās manā priekšā.

Septembra vidū kravāju kastes un gatavojos atvadīties no jumta terases. Īres maksas segšana vienai pašai būtu sarežģīta arī parastos apstākļos, bet, ņemot vērā milzīgo atšķirību starp pēdējo algas čeku un apdrošināšanas izmaksām, tas izrādījās neiespējami.

Paldies dievam, ka Adelaide ieradās man palīgā. Man likās, ka viņa jūtas vainīga notikušajā. Ja viņa būtu mani pierunājusi tovakar doties mājās, es nebūtu palikusi pēc tumsas iestāšanās un nebūtu pakritusi. Taču es nevainoju Adelaidi, apkopēju vai vēl kādu citu. Labi sapratu, kas notika: man bija iestājusies neveiksmju josla dzīvē, un es gaidīju kā lēcienam sasprindzis kaķis, kad notiks vēl kaut kas slikts.

Bija pilnīgi skaidrs, ka tas notiks. Biju zaudējusi savu mīļoto, karjeru un mājvietu. Pēc tam vajadzēja nākt kaut kam vēl ļaunākam. Gluži kā apsēsta raizējos par vēzi, autoavārijām, nolaupīšanu, terorismu, planētas sasilšanu, jauna ledus laikmeta iestāšanās iespēju un sugu izmiršanu. Ne uz mirkli nepārstāju raizēties. Tas man ļāva kaut ko iesākt tajās garajās stundās starp brīdi, kad miega zāles pārstāja darboties, un brīdi, kad varēju tās iedzert atkārtoti.

– Kur ir visas tavas grāmatas? – Adelaide jautāja. Viņa man bija sagādājusi vienistabas dzīvokli ar apkalpošanu Holbornā, kur es varēju palikt, līdz atradīšu ko labāku. Pirmajā stāvā. Bez kāpnēm.

– Man nav grāmatu, – atzinos, ietīdama papīrā kārtējo baleta trofeju. – Es tās izlasu un tad atdodu citiem. Tās aizņem pārāk daudz vietas.

Adelaide notēloja šausmas.

– Tiklīdz tu esi izlasījusi grāmatu, tu esi tai kā pielaulāta uz visu atlikušo dzīvi. Vai tu to nezināji?

– Pat lubenēm?

– Pat lubenēm. – Adelaide palūkojās apkārt. – Patiesībā tev patiešām nav daudz… mantu. Es biju gatava lielam darba daudzumam un milzīgai putekļu slaucīšanai. Ja mēbeles nav tavējās, tad atliek vienīgi tavas drēbes un…

– Zinu, – es sacīju. – Visur vienas vienīgas baleta trofejas. Džošs teica to pašu. Reiz viņš man uzdāvināja fotogrāfiju ietvaru un ielika tajā mūsu attēlu. Es to apgāzu un ieplēsu stiklu, tad ieliku naktsgaldiņa atvilktnē. Tam kaut kur tepat jābūt. – Tā. Man izdevās runāt par dejošanu un Džošu bez raudāšanas. Nē, paga, es raudāju gan.

Adelaide sapurināja mani aiz pleciem.

– Viss būs kārtībā.

– Nebūs.

– Skaidrs, ka būs.

Norādīju uz kasti ar trofejām, kuru pievilcīgi veidotie stūri bija rūpīgi ietīstīti papīrā. Tur iekšā bija visa mana dzīve.

Ietīta un gatava aizlīmēšanai.

– Man ir tāda sajūta, it kā es būtu pazaudējusi enkuru. Esmu zaudējusi savu draugu. Tagad zaudēju savu dzīvokli…

– Vai tev tiešām ir jāizvācas? Vai nevarēji pagaidīt vēl mazliet?

– Man drīz beigsies nauda.

– Es nesaprotu, Emma. Tava omīte miljonāre nomira pirms dažiem gadiem. Vai viņa tev neko neatstāja?

– Nē. Un es arī neko negribēju un negaidīju, tāpēc man nav iebildumu. – Kad vecmāmiņa nomira, viņa neatstāja neko savai ģimenei. Kopš pašas bērnības biju nopratusi, ka mani vecvecāki ir svarīgi cilvēki: vecmāmiņa uzņēmuma dēļ, bet vectētiņš tādēļ, ka strādāja parlamentā. Taču viņi nekad nebija plātījušies ar savu bagātību vai aizmirsuši savus pienākumus pret sabiedrību. Vecmāmiņas uzņēmums tagad atradās akcionāru rokās, bet viņas pašas bagātības nonāca sešdesmit dažādu Austrālijas labdarības organizāciju rīcībā. Tas bija viens no iemesliem, kura dēļ man negribējās atgriezties Austrālijā. Mana māte un tēvocis jutās ļoti sarūgtināti, lai arī abi bija uzņēmuma akcionāri un pietiekoši bagāti. Bija ierosināta juridiska izpēte un ilgstoši, muļķīgi strīdi. Nekas cits tik ļoti neiedragāja ģimeni kā bagāta radinieka nāve. – Turklāt šobrīd es nevaru pieveikt kāpnes. Būs labāk, ja aizbraukšu.

Šajā brīdī ieskanējās durvju zvans.

– Es atvēršu, – Adelaide sacīja. – Necelies.

Domāju, ka furgons mantu pārvešanai būs ieradies stundu agrāk. Nebiju gaidījusi, ka sadzirdēšu mātes balsi kāpņu lejasdaļā, kur viņa paskaidroja Adelaidei, kas viņa ir.

Mana sirds salēcās, un es mēģināju piecelties pārāk strauji. Celis iesāpējās. Es atkal apsēdos. Tad māte bija istabā un nāca uz manu pusi ar taisni izslietu muguru, taisniem un mirdzošiem tumšiem matiem, kas aizmugurē bija saņemti garā zirgastē. Es allaž zināju, cik grūti ir sadzīvot ar skaistu māti. Pusaudzes gados, kad mana māte vēl aizvien strādāja par profesionālu modeli, es spraudu viņas attēlus pie guļamistabas spoguļa un tad apsēdos starp tiem, lai pētītu atšķirības mūsu sejas krāsā, acīs, lūpās. Pēc tam noplēsu fotogrāfijas un noslēpu tās, un trenējos stundu, gluži kā izdzīdama dēmonus. Baletdejotājai vajadzēja būt vienīgi slaidai, lokanai un pietiekoši vieglai, lai viņu varētu pacelt. Un es tāda nebūtu, ja būtu izstiepusies tikpat gara kā Lūize Blakslenda–Hantere.

– Mana mīļā, – mamma noteica pieliekdamās, lai mani apskautu. – Tu izskaties bāla un nogurusi.

– Paldies, – es nomurmināju.

Mamma pietupās, un es apskaudu viņas kustību vieglumu. Izmisums pārskalojās man pāri kā vilnis.

– Ļauj man paskatīties uz tevi, – viņa sacīja.

Paraudzījos uz Adelaidi, kura pamāja un klusi izgāja no istabas.

– Tā bija tava vai tēta ideja? – es jautāju mātei.

– Abu, – viņa atbildēja. – Taču es to noorganizēju. Jūtos aizskarta… – Mazas meitenītes uzmestā lūpa, skropstu noplivināšana, kas izskatītos pilnīgi nepieņemama ikvienas citas piecdesmit astoņus gadus vecas sievietes izpildījumā, taču vēl aizvien likās valdzinoša, ja to darīja mana māte.

– Pirmais, ko vēlējos, bija braukt pie tevis. Mana maziņā. Tomēr es domāju, ka tu atgriezīsies mājās pati. – Viņa piecēlās un nogludināja svārkus. – Tomēr tu to nedarīji. Tāpēc esmu atbraukusi, lai vestu tevi mājās.

– Es nebraukšu.

– Kāpēc ne?

Atvēru muti, lai atbildētu, taču jautājums pārsteidza mani nesagatavotu. Patiešām, kāpēc ne? Nedēļām ilgi biju gulējusi gultā un jutusies nožēlojami. Es kārtīgi nepaēdu un dzēru parāk daudz pretsāpju tablešu. Biju redzējusi sevi spogulī, un no manām acīm bija pazudusi gaisma. Šobrīd mani Londonā nekas nesaistīja. Vai būtu tik ļauni atgriezties mājās, lai būtu kopā ar ģimeni?

Māte sajuta manas šaubas un sagatavojās izšķirošajam triecienam.

– Sidnejā dzīvo daži no pasaules labākajiem speciālistiem, – viņa sacīja, piepūzdamās no nacionāla lepnuma. – Viņi lieliski parūpēsies par tevi un tavu ceļgalu. – Un tad vārdi, kas izšķīra visu. – Tavs tēvs pazīst kādu fizioterapeiti, kura palīdzēja vienam no Sidnejas “gulbjiem” savest kārtībā celi. Viņa ir ļoti slavena, un man šķiet, ka viņš jau ir atpakaļ uz skatuves.

Mana sirds uzķērās uz āķa. Vai viņa gribēja teikt, ka šī fizioterapeite varēja man palīdzēt atkal atsākt dejot? Ja es varētu dejot, man būtu nākotne. Ja nē, es pārvērstos dzīvā vrakā.

Mamma aizturēja elpu.

– Labi, – es noteicu. – Es braukšu.

Man bija vajadzīgas pilnas sešas minūtes – pirksti satvēruši kāpņu margas dzelžainā tvērienā, sviedri izspiedušies uz pieres, ceļgali trīcoši –, taču es beidzot nokāpu pa šaurajām kāpnēm, kas veda uz jumta terasi.

Ārā bija neparasti auksti: brāzmaini lietus mākoņi virzījās no ziemeļaustrumiem, it kā pa ceļam būtu savākuši jūras pelēkumu. Dziļi ievilkdama elpu, devos uz treliņu pusi garām noplukušajiem samteņu un balzamīņu podiem, kas bija atbalstīti pret tiem.

Tas bija skats uz Temzu un Batersijas parku, kurā mēs ar Džošu bijām iemīlējušies. Mani pārņēma melanholija. Atcerējos dienu, kad mēs te ievācāmies. Es to biju pavadījusi mēģinājumā pirms “Dafņa un Hlojas” izbraukuma izrādēm, un Džošs tikko bija saņēmis paaugstinājumu. Mēs bijām atlikuši kravāšanos uz vēlāku laiku, lai uzkāptu tur augšā ar ķīniešu līdzņemamo ēdienu un šampanieša pudeli. Kad debesis satumsa un atdzīvojās Londonas gaismas, Džošs uznesa augšā segas un mēs mīlējāmies zem klajas debess. Visi viņa skūpsti garšoja pēc šampanieša un sojas mērces. Mēs bijām pārliecināti, ka kopš šī brīža viss notiks pēc mūsu prāta.

Varbūt Džoša gadījumā tā arī bija. Es to nezināju. Sapratu, ka pārāk maz esmu par viņu zinājusi. Nekad neko nejautāju par viņa darbu, jo tas mani garlaikoja, lai gan viņš allaž gribēja uzzināt ko vairāk par manējo, par to, ko es par to domāju un jutu. Vai es biju tik ļoti apsēsta ar sevi? Tā izskatījās. Varbūt tādām sievietēm kā es kulisēs allaž gaidīja kāda sekretāre, lai noceltu viņu partneri.

Mamma bija solījusies ierasties man pakaļ pēc stundas. Lidmašīnas biļetes bija rezervētas vēl pirms viņas izbraukšanas no Austrālijas. Biznesa klasē, lai es vajadzības gadījumā varētu izstiept kāju visa lidojuma garumā. Un tomēr man bija bail no tā. Tas bija tik garš ceļš. Tā izturēšana prasīs manus pēdējos miegazāļu un pretsāpju tablešu krājumus, un es tīšām biju atteikusies paņemt jaunas receptes. Kopš nolaišanās brīža Austrālijā es biju apņēmusies atgūt formu. Pašcieņu. Varbūt pat savu dejotprasmi.

Man gribējās, lai mamma beigtu tērgāt par “citām karjerām”. Jo īpaši par deju mācīšanu. Mācīšana! Es tik tikko spēju saprasties ar pieaugušajiem, ko es iesāktu ar bērniem? Varbūt salauztu viņus. Horeogrāfija: nē. Es justos greizsirdīga, redzot citus cilvēkus kustamies plūstoši, dzīvi, ar strauji pukstošām sirdīm, kamēr es stāvētu malā un noskatītos.

Nopūtos un atbalstījos pret treliņiem.

– Ardievu, ardievu, – es sacīju Londonas debesīm un upei, un automašīnām, un cilvēkiem, un sapnim, un manī viss iekšēji sagriezās no bēdām. – Es braukšu mājās.