Читать книгу Kaisle zem Tasmānijas debesīm - Kimberlija Frīmena - Страница 9

Bῑtija: Hobārta, 1933. gads

Bītija kāra veļu uz tievās auklas starp mājas dzegām un žogu, kad sadzirdēja no ielas pastnieka svilpošanu. Šī skaņa, lai cik nevainīga, pēdējā laikā lika viņai šausmās sarauties, jo, parādiem augot augumā, kreditori bija sākuši aizvien uzstājīgāk atgādināt, tieši cik viņiem ir jāmaksā.

Viņa sasprauda Henrija kreklus ar koka knaģiem, noslaucīja rokas gar priekšautu – pēc rīta uzkopšanas un drēbju cilāšanas vārāmajā katlā pirkstu kauliņi bija sarkani un ieplaisājuši – un, sirdij drebot, devās pie pastkastītes.

Bija jauks marta rīts, pagaidām vēl vēss, taču debesis izskatījās plašas un saulainas. Dorisa Penija kaimiņos dauzīja paklāju mājas priekšā, un ritmiskie pletnes sitieni atbalsojās starp mājām šaurajā ielā, sūtot putekļu mākoņus gaisā, pretī saulei. Bītija izņēma no vēstuļu kastītes vienu vienīgu aploksni, apgrieza to otrādi un redzēja, ka uz tās nav neviena kreditora vārds. Viņas atvieglojums bija īss. Tāpēc ka vārds bija daudz ļaunāks par kādu no tiem.

– Sveika! – Dorisa uzsauca cerību pilnā balsī.

Bītija iebāza vēstuli priekšauta kabatā un atgriezās mājā ar noliektu galvu. Henrijs bija skaidri izteicies, ka viņa nedrīkst ne ar vienu iedraudzēties, nedrīkst ne ar vienu pārāk ilgi runāt, kamēr nav atklāts viņu noslēpums. Dorisa bija enerģiski centusies izveidot attiecības, taču Bītija izvairījās ar steidzīgu atvainošanos, paceltu roku žestā, kas varēja būt gan sveiciens, gan brīdinājums turēties tālāk. Tāpat Bītijai nebija ļauts sazināties ar kādu no mājās palicējiem – lai arī ar Billija starpniecību viņa bija nosūtījusi divas vēstules Korai. Draudzene nebija atbildējusi. Bītija ilgojās pēc mājām, ilgojās pēc saviem draugiem, ilgojās pēc vecākiem. Viņa ilgojās pēc iespējas atklāt kādam savu sirdi, taču Henrijs bija to aizliedzis.

Durvis aiz viņas aizcirtās, un Bītija iegāja mazajā virtuvītē, lai apsēstos pie galda un izņemtu no aploksnes vēstuli. Viņa vēlreiz izlasīja sūtītājas vārdu. Mollija Makonela. Henrija sieva. Viņa īstā sieva, nevis šķietamā sieva, par kādu Bītija uzdevās jau vairāk nekā trīs gadus. Viņas pirksti izmisīgi vēlējās to atvērt, taču Bītija neuzdrošinājās. Henrija reakcija bija neprognozējama un, padziļinoties viņu finansiālajām grūtībām, kļuva aizvien neprognozējamāka. Un, jo vairāk padziļinājās viņu finansiālās grūtības, jo vairāk Henrijs dzēra, lai aizmirstu, cik grūti viņiem klājas, jo vairāk viņš spēlēja cerībā izkļūt no šīs bedres.

Bītija uzmanīgi atbalstīja vēstuli pret kamīna dzegu. Viņai nāksies sagaidīt, kad Henrijs pārnāks mājās, izlasīs to un pastāstīs, ko tā nozīmē. Acīmredzot viņi bija atklāti: ja Mollija bija papūlējusies vīru sameklēt, tad varbūt vēlējās viņu atgūt. Uz mirkli Bītija sajutās vainīga: doma par to, ka Henrijs varētu kļūt par kādas citas problēmu, uz mirkli sagādāja atvieglojumu, noveļot no krūtīm smagumu. Taču, bez šaubām, viņa vēl aizvien mīlēja Henriju. Un tagad viņus saistīja arī lipīgs sarežģījumu tīkls.

Gaiteņa galā atvērās durvis. Tad parādījās miegaina bērna sejiņa.

– Mammu?

Bītija piecēlās, satvēra Lūsiju rokās un noskūpstīja viņas silto vaidziņu.

– Vai labi izgulējies, mīļā?

Lūsija pamāja, izberzēdama acis ar savām mīkstajām dūrītēm.

– Es gribu ēst.

Bītija nosēdināja Lūsiju pie virtuves galda un ķērās pie plānas sviestmaizes gatavošanas no atlikušā ēdiena. Viņa to sagrieza četros gabaliņos un novietoja priekšā Lūsijai, kura sarauca deguntiņu un noteica:

– Man tas nepatīk.

– Tu neesi to pagaršojusi. Tur ir siers un marinēti gurķi.

Lūsija papurināja galvu, bet viņas vaigos parādījās bedrītes.

– Tās ir tēta iemīļotās maizītes, – Bītija sacīja tāpat kā katru dienu pusdienlaikā.

Lūsija teatrāli paberzēja vēderiņu, attēlojot čāpstināšanu, un tad paraudzījās uz sviestmaizi. Teikt, ka meitene bija cieši pieķērusies tēvam, nozīmētu nepateikt neko. Lūsija un Henrijs bija tēsti no viena kaula. Viņiem abiem bija rudi mati un pelēkas acis. Tikai tad, kad Lūsija smaidīja, Bītija saskatīja kādu līdzību ar sevi. Kopš piedzimšanas brīža Henrijs meiteni dievināja. Viņa bija untumains bērns, ar kuru Bītija nespēja tikt galā. Tomēr katru vakaru, kad Henrijs atgriezās mājās pēc darba, viņam vajadzēja tikai pacelt bērnu gaisā un klusi aprunāties, un viņa beidzot pārstāja raudāt, piekļāvās tēva plecam un aizmiga. Bītiju jaunie mātes pienākumi bija pārāk pārsteiguši un nogurdinājuši, lai tas spētu padarīt viņu greizsirdīgu.

Tagad, kad Lūsijai bija trīs gadi, tēva un meitas mīlestība bija tik dziļi iecementēta, ka dažkārt Bītija jutās jūdzēm tālu no viņiem: viņas balss bija dzirdama mazāk skaidri, seja saskatāma kā caur miglu. Bez šaubām, viņa bija tā, kas augas dienas pavadīja kopā ar Lūsiju, kura gatavoja viņai diegu lelles un dziedāja pēc pusdienām pirms aizmigšanas. Tomēr šī fiziskā tuvība nespēja sacensties ar emocionālo tuvību, kas valdīja Henrija un Lūsijas starpā. Tāpēc dienās, kad dzīve kopā ar Henriju bija visgrūtākā – kad viņš pārnāca mājās pārāk vēlu un pārāk piedzēries, kad pārmeta viņai par maizniekam veltītu smaidu, kad dusmās sadauzīja virtuves galdu un Bītijas sirds iesvila, apzinoties, ka viņš būtu gribējis sist viņai, – jaunā sieviete nespēja ne iedomāties, ka varētu paņemt Lūsiju un viņu pamest. Bērns to nepieļautu.

Kamēr Lūsija ēda, Bītijas skatiens atkal un atkal aizklīda pie aploksnes. Varbūt tās bija labas ziņas. Varbūt Mollija sastapusi kādu citu un beidzot vēlējās šķirties no Henrija. Varbūt viņa bija mēnešiem ilgi to meklējusi, lai palaistu vaļā. Tomēr Bītija nespēja atbrīvoties no šausmām.

Lūsija atstūma savu tukšo šķīvi.

– Vai varam paspēlēties dārzā?

– Nē, mīļā, mums ir jāiet uz veikalu. Mums nav nekā, lai pagatavotu tētim vakariņas. – Nebija arī naudas, lai iepirktos, taču Bītija cerēja, ka veikalā viņai vēlreiz ļaus iepirkties kredītā.

Lūsija norāpās no krēsla un aizskrēja pēc savām kurpēm. Bītija uzmeta vēl pēdējo skatienu vēstulei un tad pavēlēja sev izmest to no prāta, līdz Henrijs atgriezīsies mājās. Jācer, ka šoreiz viņš atgriezīsies agrāk.

Bītija devās lejup no kalna uz veikalu pusi, un Lūsija skrēja dažas pēdas pa priekšu, lai paceltu akmeņus vai noglāstītu sētas kaķi. No šejienes Bītija redzēja pāri kuģu mastiem ostā un varēja saskatīt pasta ēkas zvanu torni. Kuģu uzlūkošana viņai vienmēr uzdzina drebuļus. Lai nokļūtu Austrālijā, viņi ar Henriju bija pavadījuši divus mēnešus uz smirdīga kravas lainera klāja. Pirmās desmit dienas pavadīja spēcīga jūras slimība, bet visas nākamās – klaustrofobiskas šausmas viņu drūmajā kajītē, kur Bītija gaidīja un gaidīja, kad parādīsies sauszeme, lai viņa beidzot varētu atpūsties. Tomēr krasta sasniegšana neatnesa nekādu prieku. Šīs nebija mājas, bet gan sveša zeme zem plašām debesīm, kur daži cilvēki vēl aizvien brauca zirgu pajūgā. Ilgas pēc mājām bija gandrīz neizturamas, un daždien Bītija prātoja, vai tikai bailes no vēl viena ilga jūrasbrauciena neattur viņu no tā, lai pagrieztos un dotos atpakaļ. Viņa zvērēja, ka vairs nekad nespers kāju uz kuģa.

Henrijs drīz vien bija sācis strādāt, un viņu dzīve nostabilizējās. Viņi īrēja nelielu mājiņu no Billija Vaildera – ielā ar ķieģeļu kotedžām aiz vilkābeļu dzīvžogiem. Lūsija bija piedzimusi agrā rītā kādā nedēļas nogalē, ātrās un sāpīgās dzemdībās. Viņiem neatlika laika pasaukt vecmāti, un Henrijs bija tas, kurš paņēma nemierīgo bērnu no viņas ķermeņa un ietina to siltā segā, līdz ieradās palīgi. Asaru aizmiglotām acīm viņš bija pavēstījis Bītijai, ka viņiem ir maza meitiņa, un viņi bija sēdējuši līdz pat rītausmai, cieši kopā saspiedušies, svētā bijībā, turēdami rokās bērnu – mazo Lūsiju ar ugunīgajām acīm un rudu matu ērkuli. Viņas sirdī bija ienākusi milzīga laime. Taču šī laime izrādījās gaistoša.

Universālveikalā saimniekoja divas pavecas sievietes, kuras Bītijai allaž nācās grūti atšķirt. Džīna un Leslija. Viņas nebija nekādas jaukās vecās dāmas. Drīzāk gan bargas un paštaisnas. Viņas bija ļoti tuvas, taču ne māsas, un Bītijai bija aizdomas, ka abas sievietes varētu būt vairāk nekā tikai draudzenes. Kad viņa par to ieminējās Henrijam, viņš zaudēja savaldīšanos par tik neķītrām domām. Tas Bītiju skumdināja: vai tiešām nāksies apdomāties, pirms dalīties savās domās ar viņu? Kā gan viņi varēja būt tuvi, ja Henrijs viņu tik bargi tiesāja?

Bet vai kādreiz starp viņiem bija valdījusi tuvība? Ja neskaita dedzīgo flirtu klubā, pirmā reize, kad viņi kopā pavadīja vairāk laika, bija uz kuģa pa ceļam uz Hobārtu. Un viņi konstatēja, ka abiem ir maz, par ko aprunāties.

Džīnas un Leslijas veikals plauka, taču abas allaž sūrojās par naudu. Nez kāda iemesla dēļ viņas izslēdza veikalā gaismu dienas laikā, tāpēc bezlogu stūris vienmēr atradās pustumsā. Tieši šajā stūrī viņas bija izlēmušas izvietot rotaļlietas, augstu ozolkoka plauktos, mokoši tālu, lai sasniegtu. Tas bija Lūsijas iemīļotais stūris. Viņa ar ilgošanos uzlūkoja Aleksendera kundzes lelles. Apaļīgais mazulis sarkanajā pidžamā bija viņas iemīļotais, un Bītija jutās pārliecināta, ka tikai bailes no Džīnas un Leslijas skarbajām balsīm neļāva viņai uzrāpties plauktā, lai to sasniegtu. Bītija atstāja meitu lūkojamies apkārt un sāka apstaigāt veikalu ar iepirkumu grozu, ņemdama tikai pašu nepieciešamāko, bet tik un tā šausminādamās par to, cik ātri viņas grozs pildās.

Tad viņa baiļpilni tuvojās stikla letei, kas bija nokrauta ar saldumu traukiem un grozāmu pastkaršu stendu.

Džīna – vai varbūt Leslija… nē, Džīna bija tā ar tēraudsirmajiem matiem, – piespiesti viņai uzsmaidīja.

– Labrīt, Makonelas kundze.

– Labrīt. Es… iedomājos, ka varbūt mans vīrs varētu atnākt un samaksāt par to vēlāk?

Džīnas smaids nenodrebēja, lai gan viņas acis kļuva vēsas.

– Šķiet, mēs vēl aizvien gaidām, lai jūsu vīrs samaksātu par pagājušās ceturtdienas iepirkumiem.

– Jā, es zinu. Viņš atnāks un samaksās par tiem visiem šonedēļ.

Piektdiena bija algas diena. Nekad gan nekas daudz nepalika pāri. Astoņus mēnešus pēc Lūsijas piedzimšanas Billijs Vailders bija nodibinājis pats savu uzņēmumu un pieņēmis Henriju darbā. Pēc dažām nedēļām viņš paziņoja Henrijam, ka nevar atļauties viņu paturēt – tik daudzi vīrieši zaudēja darbu –, ja vien viņš nepiekritīs strādāt par daudz zemāku algu. Un no šīs algas katru nedēļu, pirms kaut penijs nonāca Henrija kabatā, Billijs atskaitīja īres maksu un kāršu spēles parādus. Dažkārt pārpalikums bija vēl mazāks par biedējošo iztikas minimumu: Bītija būtu labāk iztikusi ar pārtikas kartītēm.

– Mums kaut kas jāēd, – viņa klusi noteica.

Džīna nopūtās.

– Daži cilvēki ir tā izbadējušies, ka vāra zupu no zāles, Makonelas kundze. Taču, tā kā jūsu vīram patiešām ir darbs, es jums došu vēl vienu iespēju. – Viņa pagriezās un atvēra vienu no atvilktnēm sev aiz muguras, lai izņemtu nobružātu piezīmju grāmatiņu. Viņa uzmeta to uz letes un atvēra.

– Pagarināšu jūsu kredītu līdz mēneša beigām. Ja trīsdesmit pirmajā martā jūsu parāds netiks samaksāts, jūs vairs nevarēsiet te iepirkties. Vai jūs sapratāt?

Bītija vienīgi pamāja. Kamēr Džīna pierakstīja pirkumus un tad ievietoja kvīti piezīmju grāmatiņā, Bītija centās noslēpt savu nevaldāmo, svelošo kaunu. Šodien tas bija izturams mazliet vieglāk, jo viņai bija kas cits, par ko raizēties. Vēstule, kas mājās gaidīja Henriju, un Bītija nezināja, ko tā nozīmē.

Bītija cerēja, ka Henrijs atgriezīsies mājās agrāk un atbrīvos viņu no šaubām. Viņa ķērās pie mājas tīrīšanas un vakariņu gatavošanas. Bītija iedomājās par to, ka varētu paturēt vēstuli virs tvaikiem, taču atturējās. Nebija vērts izsaukt Henrija dusmas. Visbeidzot viņa satuntuļoja Lūsiju un izveda bērnu ārā dārzā. Kamēr zāles kumšķos ielavījās garas ēnas, Lūsija skraidīja apkārt ar izstieptām rokām, pieprasīdama nebeidzami spēlēt pietupienu spēli, aprakdama savu diegu leļļu ģimeni un tad atkal to izrakdama. Henrija parastais atgriešanās laiks pienāca un pagāja, un, kad, saulei norietot, Lūsija sāka sūdzēties par izsalkumu, Bītija saprata, ka viņš nolēmis kaut kur aiziet, varbūt iedzert kopā ar Billiju.

Viņa ieveda Lūsiju iekšā un pagatavoja viņai vakariņas – maizi ar taukiem un zirņu zupas atliekas, taču pašai Bītijai nebija ēstgribas. Vakaru piepildīja ikdienas darbi: Lūsijas vannošana, uzkopšana, pasaciņu izdomāšana. Lūsija mazliet paraudāja par to, ka tēta nav mājās, taču Bītija mazajai iestāstīja, ka, drīzāk aizejot gulēt, viņa to drīzāk atkal sastaps. Bītija apsēdās krēslā ar šuvekli un ķērās pie darba. Viņa šuva drēbes sev un Lūsijai, bieži vien lūkodamās pēc novalkātiem apģērba gabaliem, kurus varēja izārdīt un pāršūt. Viņas bērnišķīgie sapņi par modes mākslinieces profesiju tagad likās smieklīgi, un tomēr viņai vēl aizvien patika uzskicēt tērpu idejas, un daudzas vietējās sievietes bija atzinīgi izteikušās par Lūsijas skaistajām drēbēm. Bītija allaž gāja ar noliektu galvu un tikai pieklājīgi pamāja, neiesaistoties sarunās. Tomēr viņa bija ierosinājusi Henrijam, ka varētu uzsākt pati savu nelielu rūpalu, šujot bērnu apģērbus pārdošanai.

Henrijs bija izsmējis šo domu.

– Nevienam nav naudas, un bērni aug tik ātri, ka cilvēki būtu muļķi, ja tērētu to jaunām drēbēm. Sēdi vien mierīgi.

Šujot Bītija manīja, kā ārpusē iestājas nakts. Viņai nebija ēstgribas, tomēr viņa apēda nelielu porciju no vakariņām un atstāja pārējo Henrijam, kad viņš pārnāks. Bītijas skatiens atkal un atkal atgriezās pie vēstules, un, kad vējš kļuva spēcīgāks un bija pietiekoši vēsi, lai iekurtu uguni, viņas bailes pieauga ģeometriskā progresijā. Mollija. Īru vilkusuns. Sieviete, kuru viņa nekad nebija satikusi un ar kuru izrādījās neatšķetināmi saistīta. Bītija bija aizvīlusi Mollijas vīru. Nu viņa atļāva sev tā domāt. Un kas notika ar vīru aizvīlējām?

Bītijai radās nojausma, ka viņa to drīz uzzinās.

Pulkstenis rādīja desmit, kad Bītija padevās. Pat ja Henrijs tagad atgrieztos mājās, viņš nebūtu pietiekoši skaidrā, lai ar viņu varētu aprunāties. Viņa uzvilka naktskreklu un iekāpa gultā. Vēja brāzmas periodiski sadrebināja logus, un Bītija gulēja nemierīgi, svaidīdamās starp saraustītiem sapņiem un baiļpilnām iedomām.

Agrā rītā, stundā, kad pasaule likās atrodamies vistālāk no saules, viņa sadzirdēja balsis.

Bītija pietrūkās sēdus, juzdama, kā miegs nozūd vienā mirklī. Tas bija Henrijs. Vai viņš jau bija redzējis vēstuli? Viņa piecēlās un pavēra durvis nelielā spraugā. Dzīvojamajā istabā bija ieslēgta gaisma un kūrās uguns. Viņi runāja kaut kādas blēņas par bagātu klientu, pārmija neķītrus jokus un skaļi smējās. Bītija sadzirdēja glāžu šķindoņu. Viņi dzēra. Bītija cerēja, ka alkoholu būs nopircis Billijs, jo Henrijam nebija tam naudas.

Bītija atgriezās gultā, atstādama durvis pusviru, lai varētu ieklausīties. Viņu sarunas brīžam kļuva skaļākas un brīžam klusākas. Tad atskanēja skaļa smieklu šalts, un pēc īsa brīža atvērās Lūsijas guļamistabas durvis. Viņi bija pamodinājuši bērnu.

Kamēr Bītija vilka mugurā rītakleitu, viņa sadzirdēja ārpusē Lūsijas miegaino balstiņu.

– Tēti?

– Mana mazā meitenīte! – Henrijs nošļupstēja. – Nāc šurp, dārgā. Nāc, sasveicinies ar tēvoci Billiju.

Bītijai uzmetās zosāda, iedomājoties par to, ka “tēvocis Billijs” varētu atrasties meitas tuvumā, un viņa izsteidzās ārā, lai pārķertu Lūsiju pie dzīvojamās istabas durvīm.

– Nāc, mīļā. Iesim atpakaļ gultiņā.

Henrijs nikni pablenza uz viņu.

– Neesmu viņu redzējis visu dienu. Ļauj man sasveicināties, sieviete.

Bītija iekoda mēlē, lai nepateiktu, ka tā ir Henrija paša vaina, jo viņš bija aizdzēries. Varbūt pat spēlējis kārtis.

Lūsija metās Henrija apskāvienos. Viņš to pacēla augšup un piespieda sev klāt.

– Ak, viņa ir tev tik līdzīga kā izlieta, – Billijs noteica.

– Kamēr nesmaida. Tad viņa kļūst līdzīga Bītijai.

Billijs paraudzījās uz Bītiju, neatraujot acis no viņas naktskrekla. Bītija savilka rītakleitu ciešāk pie kakla. Billijs ciniski pasmaidīja – patiesībā viņa nekad nebija to redzējusi smaidām citādi – un pastiepa uz viņas pusi tukšu viskija glāzi.

– Iedzersi?

– Pulkstenis ir viens naktī.

– Tas tev palīdzēs aizmigt.

Bītija neatbildēja. Viņas skatiens aizklīda līdz kamīna dzegai. Vēstule vēl aizvien nebija atvērta.

Henrijs nolika Lūsiju zemē un iejautājās:

– Vai tu nodziedāsi dziesmiņu tēvocim Billijam? To par putniņiem, kuru tu pati izgudroji? – Viņš pagriezās pret Billiju. – Viņa ir gudra meitene, Billij, tu nemaz neticēsi.

Bītija iejaucās.

– Viņai vajadzētu būt gultā, Henrij.

– Es gribu palikt nomodā kopā ar tēti.

Henrijs padevās.

– Tavai mammai ir taisnība. Man bija prieks tevi redzēt, maziņā. – Viņš viegli noglāstīja meitas matus. – Aiziet, gultiņā. Varēsi man padziedāt no rīta.

Bītija aizveda Lūsiju atpakaļ uz guļamistabu un nolika gulēt. Nu jau bērns bija pamodies un nemierīgs, un Bītija šaubījās, vai viņa varēs aizmigt.

– Aizver actiņas, – Bītija sacīja. – Uz čučumuižu. Satiksimies tur zem liela kastaņkoka. Mēs sarīkosim pikniku.

Lūsija pasmaidīja.

– Vai varam dabūt kūku?

– Jā, kūku ar ievārījumu pa vidu.

Mazā meitene notēloja, ka ēd milzu gabalu, tad pagriezās un aizvēra acis. Bītija viņu atstāja, klusītēm aizvērdama durvis, un tad nostājās uz dzīvojamās istabas sliekšņa. Tagad Henrijs likās nomākts, bet Billijs vai plīsa aiz smiekliem par kādu nekautrīgu joku. Bītija nogaidīja, lai viņš apklust, un tad pieklājīgi pasmaidīja.

– Vai esi saņēmis kādas ziņas no sava brāļa, Billij? Vai Korai jau piedzimis mazais?

– Jā, jā, Tedijs kļuvis par lepnu tēvu. Viņi nosauca mazo puiku par Frenku. Pārcēlušies uz Edinburgu un nopirkuši māju ar dārzu. Ģimenes svētlaime.

Bītijai nācās grūti apspiest skaudību.

– Pasveicini viņus no manis, labi? – Viņa pievērsās Henrijam. – Un, Henrij, tev ir pienākusi vēstule. – Viņa pamāja uz kamīna dzegas pusi. – Varētu būt svarīga. Es eju gulēt.

Bītija pagriezās ar strauji pukstošu sirdi un devās atpakaļ uz savu istabu. Atstāja durvīs spraugu un paraudzījās laukā. Ilgstošs klusums. Henrijs lasīja vēstuli.

– Kas vainas, Makonel? Sliktas ziņas?

– Tas nav nekas, – Henrijs ātri noteica. Bītija redzēja, kā viņš šķērso istabu un pieiet pie kamīna. Viņš gatavojās sadedzināt vēstuli. – Gatavās blēņas. Vēl vienu glāzi?

Bītija apgūlās gultā un aizvēra acis. Viņš to sadedzināja. Tas nozīmēja, ka viņš to nevēlas. Tas nozīmēja, ka viss ir kārtībā. Vai ne? Miegs nenāca. Pēc pusstundas Billijs aizcirta ārdurvis un Henrijs ieslīdēja gultā viņai līdzās, cenzdamies viņu nepamodināt.

Bītija pagriezās pret viņu.

– Henrij, tā vēstule…

– Nejautā.

– Bet ko viņa grib? Ko…

– Es teicu, nejautā! – viņš nokliedzās, un apkārtējā klusumā kliedziens bija tik skaļš, ka Bītijas ķermenis pārsteigumā nodrebēja.

Viņa pavēra muti, lai kaut ko teiktu, lai lūgtu kādu mierinājumu, taču nevēlējās, lai viņš iekliegtos atkal. Viņš bija vēstuli sadedzinājis. Viņš gribēja to aizmirst. Ar to vajadzēja pietikt.

Dažkārt Henrijs domāja, ka ir labāk parūpēties par visu pašam. Lai cik daudzas reizes viņš centās iestāstīt Bītijai, ka viņai ir jādodas uz universālveikalu un jāparunā ar īpašniecēm, viņa uzstāja, ka to nespēšot un ka abas stingrās veikala īpašnieces nepalielinās viņu kredītu ne par peniju. Henrijs ne mirkli tam neticēja. Bītija bija neiedomājami slinka un neiedomājami raizējās par to, ko cilvēki teiks. Tāpēc viņš uzlika galvā cepuri un devās turp ar Lūsiju pie rokas, lai vestu Džīnu un Lesliju pie prāta. Viņš nevarēja samaksāt, vismaz pagaidām vēl ne, taču drīzumā viņu gaidīja ievērojami ienākumi. Drīz viņam paveiksies pie kāršu galda. Godīgi sakot, ļaunāk kļūt jau vairs nevarēja.

– Tēti, tu ej pārāk ātri.

Henrijs palēnināja soli un saspieda meitas mīksto plaukstu.

– Piedod, mīlulīt.

– Mammīte man ļauj vākt akmeņus.

– Šodien mums nav laika. – Tomēr salīdzinājums ar Bītiju lika viņam mainīt domas. – Ak, es kļūstu par īgņu. Aiziet, Lūsij. Meklē savus skaistos akmentiņus.

Meitas siltie pirksti atlaidās, un viņa pieskrēja pie ceļa malas. Henrijs vēroja viņu ar smaidu sejā, apzinādamies, ka bērns viņu pataisa par idiotu. Katru reizi, kad viņš to uzlūkoja, kaut vai domāja par viņu, sirds pārvērtās siltā pankūkā. Tonakt, kad viņa bija piedzimusi – pēc velnišķīgi asiņainiem skatiem un ķermeņa spazmām, kuras viņš nespēja aizmirst, lūkojoties uz Bītiju, – tā vien likās, ka Lūsija iekritusi viņam tieši rokās, itin kā gribēdama sacīt: “Es esmu tava, nelaid mani vaļā.”

Viņi nonāca elles priekškambarī. Veikals bija tukšs kā jau vēlā pēcpusdienā. Lielākā sieviete, Leslija, nesa iekšā reklāmas, kamēr Džīna sēdēja pie kases. Lūsija aizskrēja uz tālāko stūri pie lellēm, bet Henrijs piegāja pie letes.

Džīna pacēla galvu un pat nepasmaidīja.

– Makonela kungs? Ceru, ka esat atnācis, lai samaksātu rēķinu.

Henrijs nepiederēja pie tiem, kas mēdza smaidīt, lai apburtu cilvēkus. Viņš ierunājās sausi un ar pašcieņu:

– Šobrīd es nevaru samaksāt. Gribu pagarināt mūsu kredītu līdz trīsdesmitajam aprīlim, kad samaksāšu pilnībā. – Tā. To nemaz nenācās tik grūti pateikt – kāpēc Bītija bija tā spītējusies?

– Nē.

Henrijs sarāvās.

– Kā, lūdzu?

– Nē. Es negrasos pagarināt kredītus sliktiem parādniekiem. Daudzas ģimenes atrodas finansiālās grūtībās, Makonela kungs. Patiesās grūtībās. Taču jūsējā ir vienīgā, kas prasa vairāk, nekā mēs varam jums dot.

Henrijs juta, kā viņā sāk kūsāt dusmas. Ko viņa gribēja teikt ar vārdu “patiesās”? Vai Bītija viņām bija stāstījusi par viņa kāršu parādiem? Vai viņa nevarēja turēt mēli aiz zobiem? Tas muļķa skuķis! Henrijs savilka plaukstas dūrēs, un viņu pārņēma vēlēšanās sadauzīt leti, uz kuras tās atradās, lai sadzirdētu stikla šķindoņu.

– Redzu, ka jums nepatīk mani vārdi, – Džīna sacīja, – taču nekas nespēs mainīt manu viedokli. Ja nu vienīgi jūs atdosiet kādu daļu no naudas, kuru esat man parādā.

Henrijs saņēmās. Viņš pamāja un tad klusējot apcirtās uz papēža. Henrijs devās uz tumšo stūri, kur Lūsija ar milzīgām, lielām acīm skatījās uz mazo lellīšu kolekciju, kuru nespēja aizsniegt.

– Tēti, – viņa sacīja, – bērniņš.

Henrijs palūkojās un ieraudzīja mazu lellīti, kas bija mazāka par viņa plaukstu, ģērbtu sarkanā. Lūsija lūkojās uz viņu ar lūdzošām acīm. Henrijs klusībā nolamājās. Ja viņš nebūtu tik daudz zaudējis Billijam – sasodītais Billijs, visas nelaimes cēlās no viņa! – tad varētu nopirkt savam bērnam šo mazo rotaļlietu. Bet tagad…

Henrijs pameta skatienu atpakaļ. Džīna skaitīja naudu, Leslija vēl aizvien atradās ārā, veikala stūris bija tumšs.

Ar vienu strauju kustību lelle atradās viņa kabatā. Viņš aši izstūma Lūsiju ārā, kušinādams viņas sajūsminātos smieklus. Henrijs pacēla meitu uz rokām un steidzās lejā pa kalnu uz tukšā tirgus laukuma pusi, kur abi rotaļādamies pārbaudīja visas viņa kabatas, līdz Lūsija atrada lelli.

Tad viņa apvija savas mazās rociņas ap Henrija kaklu un priekā iespiedzās.

Kamēr Lūsija spēlējās ar savu lelli, viņiem apkārt bira papeļu lapas, laivas lēnām devās uz savām piestātnēm ostā, un Henrija dusmas norima, līdz viņš atkal sajutās kā parasti. Un mazliet nokaunējies. Zagt rotaļlietas savai meitai. Vai tik tālu viņš bija nolaidies? Reiz viņš zināja, ko iesākt ar sevi un savu dzīvi. Taču tad bija uzradusies Bītija ar savām lielajām zilajām acīm un maigo, balto ādu… Ilgu laiku viņš domāja, ka Bītija ir viņa lielā mīlestība. Tagad viņa bija kļuvusi par lielo nožēlu.

Jo īpaši tagad, kad Mollija bija viņu atradusi. Jo īpaši tagad, kad Mollija bija viņam uzrakstījusi, lai pavēstītu, ka viņas tēvs Īrijā beidzot nomiris un atstājis viņai nelielu bagātību. Viņa vēl aizvien vēlējās, lai viņš atgrieztos, par spīti visam. Tāda bija Mollija. Viņa bija labsirdīga kā eņģelis.

Henrijs noskurinājās. Tā vairs nebija viņa dzīve. Šī te gan bija. Viņš pavēroja Lūsiju mazliet ilgāk, atkal pasmaidīdams. Šis bērns sagādāja viņam tādu laimi, ka ikviens pieņemtais lēmums, kas bija atvedis viņu šurp, līdz šim kopības brīdim, bija tā vērts. Viņš varēja iztikt bez Mollijas naudas un bez Bītijas dievināšanas. Mīlestība pret meitu viņam palīdzētu izturēt pilnīgi visu.