Читать книгу Pārmaiņu vējš - Kārena Vaita - Страница 10

Ava

Sentsaimonsas sala Džordžijā

2011. gada maijs

Stāvēju pie antīka spoguļa mūsu guļamistabas stūrī, un Metjū bija nostājies man aiz muguras, lai aizvilktu mazās melnās vakarkleitas rāvējslēdzēju. Viņš piespieda lūpas pie mana kakla, un es nopūtos, prātodama, kad gan viņa smarža kļuvusi tikpat pazīstama kā manējā.

– Vai mums ir jāiet? – viņš nomurmināja pie auss.

Iegriezos vīra apskāvienā, aplikdama rokas viņam ap kaklu.

– Tā kā mēs esam goda viesi, es teiktu, ka jā. Un Tiša jutīsies ļoti vīlusies, ja neieradīsimies. Viņa varētu pat atteikties palīdzēt man pavārmākslas apgūšanā.

Metjū iepleta acis tēlotās šausmās.

– Nu tad mums jāiet katrā ziņā. Tomēr nekur nav teikts, ka mums jāpaliek līdz pat beigām.

Atbilde sastinga man uz lūpām, kad Metjū nocēla manu kreiso roku no sava pleca un uzmanīgi nopētīja.

– Piedod, – noteicu atraudamās un devos pie tualetes galdiņa, kur atradās rotaslietu kārbiņa. – Es to uzlikšu šovakar. – Pirms viņš bija paguvis ko teikt, izcēlu briljanta gredzenu no kārbiņas un uzmaucu pirkstā. Kustinādama pirkstus, sacīju: – Tu zini, ka man tas patīk, Metjū. Es tikai… neesmu pie tā pieradusi. – Nepiebildu, ka tas likās lieks, ka zelta laulības riņķis pats par sevi bija ideāls, tāpēc briljanta gredzens šķita piederam kādai citai.

Metjū saņēma un noskūpstīja manu roku.

– Man nav svarīgi, vai tu to valkā. Tikai gribēju zināt, ka tu to neienīsti, jo tad es ietu atpakaļ pie juveliera un apmainītu to pret kaut ko tādu, kas tev patiktu labāk.

Pieskāros viņa svaigi skūtajam zodam un pasmaidīju.

– Es zinu.

Neatlaižot manu roku, viņš devās uz guļamistabas durvju pusi, vilkdams mani sev līdzi.

– Nāc. Esmu sagādājis tev pārsteigumu.

Ar novēlošanos atcerējos papīrus, kurus biju nobēdzinājusi dzīvojamās istabas kumodē un ātri vien aizmirsusi. Ieprātojos, vai viņš nav tos atradis un vai man nevajadzētu atklāt viņam patiesību par to, kā tie tur nonākuši, vai arī izdomāt kādu stāstu, kurā nebūtu iekļauta teju notikusī Adriēnas mākslas darba iznīcināšana.

Man par atvieglojumu viņš pievilka mani pie ārdurvīm.

– Aizver acis, – viņš sacīja.

Paklausīju un tad sajutu vīra plaukstas uz saviem kailajiem pleciem, vadot mani lejā pa kāpnēm.

– Tagad vari atvērt.

Atvēru acis un tad pārsteigumā vairākkārt tās samirkšķināju. Košs, spoži sarkans sieviešu divritenis ar grozu un zvaniņu atradās piebraucamajā ceļā līdzās manai automašīnai. Gluži kā mazs zēns Metjū paķēra divriteni un pienesa to tuvāk, apgriezdams apkārt, lai es varētu apskatīt nelielo Džordžijas numura zīmi aizmugurē, uz kuras bija uzrakstīts AVA.

– Man nācās to pasūtīt, jo nevienam no esošajiem nebija tava vārda.

Es novaikstījos. Vecmodīgs vārds nozīmēja, ka man nekad nebija uzlīmju vai kāda no tiem bērnišķīgajiem piederumiem, kas tika pārdoti gadatirgos vai aptiekās un kādi bija visiem maniem draugiem. Reiz es pajautāju mātei, kāpēc viņa man ir to nodarījusi. Viņas izskaidrojums bija tāds, ka tas esot cēlies no ebreju vārda ar nozīmi “dzīve”, un tad viņa bija atkal ķērusies pie dārza darbiem, it kā būtu pateikusi visu, ko man vajadzētu zināt.

– Kā..? – Man bija miljons jautājumu, ko viņam uzdot, taču nespēju tos sakārtot pienācīgā secībā, lai jelko izteiktu.

– Es zināju, ka tu gribi tikt pie divriteņa, tāpēc pasūtīju to mūsu kāzu dienā. Ar visu numura zīmi. Tas tika piegādāts, kamēr tu biji dušā.

Viņš pasmaidīja, un mana sirds atcerējās pirmo reizi, kad biju redzējusi šo smaidu pārpildītas telpas otrā galā: smaidu, kas piedienēja viņa garajam, atlētiskajam augumam un iedegušajai sejai. Tāda vīrieša smaidu, kurš varētu pastaigāties pludmalē orkāna laikā vai vadīt burukuģi vētrā. Tas bija aizgrābis mani toreiz, un arī tagad šis smaids nelikās mazāk satricinošs.

– Ak, Metjū, – noteicu, apvīdama rokas vīram apkārt un noskūpstīdama viņu, pirms atkal pievērsties divritenim. – Tas ir ideāls! Kā tu zināji, ka sarkanā ir mana mīļākā krāsa?

Viņš uz mirkli likās iztrūcies.

– Vai tad tu man nepateici? Gan jau kādā brīdī pateici. – Atkal pasmaidījis, viņš piebilda: – Priecājos, ka es uzminēju. Man negribētos sūtīt to atpakaļ.

– Nemaz nemēģini, – noteicu, satverdama divriteņa stūri. Palūkojos uz savu melno vakarkleitu un augstajiem papēžiem. – Ja es to novilkšu, tad varēšu pabraukāties. – Cerīgi palūkojos uz viņu.

– Ja tu to novilksi, tad nedosies izbraucienā ar divriteni, – viņš zīmīgi noteica. – Es to varētu pagaidām ieslēgt garāžā, lai tu varētu pabraukāties rīt.

Negribīgi atdevu divriteni Metjū, apbrīnodama skatu, kāds pavērās, viņam dodoties uz atsevišķo garāžu aiz mājas, un tad apsēdos Metjū automašīnas pasažiera sēdeklī.

Vēl aizvien cenzdamās apgūt salas ģeogrāfiju, šoreiz pievērsu uzmanību ceļam, kamēr Metjū brauca. Mēs nogriezāmies pa kreisi no Frederikas ceļa, pabraucām garām nelielai lidostai ar lidmašīnām, kas izskatījās pēc rotaļlietām lidlaukā. Metjū gan apgalvoja, ka tās patiešām spējot pacelties un nolaisties bez baterijām vai tālvadības pultīm. Kad bijām pabraukuši garām lidostai, pamanīju norādi uz Asiņainā purva kaujaslauku.

– Izklausās draudīgi, – es piezīmēju.

– Tā ir vieta, kur Ogltorpa karaspēks beidzot sakāva spāņus Džordžijā. – Viņš saņēma manu plaukstu savējā un ļāva mūsu savītajām rokām atdusēties manā klēpī. – Atgriezīsimies ar divriteņiem un izpētīsim to. Un arī Frederikas fortu – tas ir vecais britu cietoksnis, kas tika uzcelts, lai aizsargātos no spāņu uzbrukumiem. Tagad tur nav nekā cita, atskaitot drupas, taču tās ir visai interesantas.

Droši vien jau agrāk biju redzējusi forta fotoattēlus, jo domās spēju to iztēloties pavisam skaidri: tā kaļķakmens sienas un robotos torņus. Es pat saskatīju lielgabalus, kas bija pavērsti pret purvu, mērķējot uz neredzamiem ienaidniekiem. Smaidot pagriezos pret Metjū.

– Man tas patiktu.

Mans skatiens atkal pievērsās ainavai aiz loga, vērojot, kā izbalo gaisma. Krēsla šķita iestājamies ātrāk zem kuplajiem ozoliem, kuru smagnējie zari skāva tuvojošos nakti. Mēs šķērsojām dambi virs purvāja, pabraucot garām ceļazīmei ar uzrakstu “Austrumu pludmale”.

– Vai Tiša dzīvo uz ūdens? – mierīgi apjautājos, lai arī sajutu, kā asinis dzīslās sāk riņķot ātrāk.

– Tikai kvartāla attālumā, lai gan zemes gabals starp viņu māju un pludmali ir tukšs, tāpēc tā ir tikpat kā piekraste. Viņas vīrs – otrais vīrs – ir arhitekts, un viņš uzcēla māju pirms kādiem piecpadsmit gadiem. Tā ir lieliska, ja tev patīk modernā arhitektūra.

Nomierinājusies uzsmaidīju savam attēlam logā, saprazdama, ko viņš gribējis teikt. Manu vecāku māja, kurā es biju uzaugusi, bija celta gadsimta vidus modernisma stilā, ar asiem leņķiem, zemiem griestiem un rūpnieciski ražotiem materiāliem. Taču nu manas mājas bija šīs te, ar nelīdzenām grīdām, čīkstošām salaiduma vietām un seniem priežkoka dēļiem, itin kā paaudzes, kas bija nodzīvojušas savu mūžu Metjū vecās mājas sienās, vēl aizvien dzīvotu ikvienā čīkstienā un iedobumā. Tas nebija tas pats, kas sadzīvot ar rēgiem.

Tas drīzāk atgādināja dzīvošanu ar vienu kāju pagātnē, un es secināju, ka māja man piekrīt.

Atkal palūkodamās uz Metjū, es sacīju:

– Māte nedomā, ka man vajadzētu dzīvot šeit, Sentsaimonsas salā, tik tuvu ūdenim. Tāpēc mana ģimene esot aizbraukusi, jo viņa nevēlējās dzīvot vietā, kas var atņemt visu, kas ir dārgs.

Metjū vaibsti saspringa izteiksmē, ko biju iemācījusies atpazīt kā viņa psihologa seju, kad viņš steigšus domāja, tajā pašā laikā cenzdamies izlikties, ka zina atbildes.

– Dažreiz vecāku bailes tiek nodotas bērniem. Varbūt tāpēc tu baidies no okeāna.

Cerīgi palūkojos uz viņu.

– Tu tiešām tā domā? Tas padarītu mani dziedināmu, vai ne?

– Bez dziļākas analīzes to grūti pateikt. Taču mēs ar to pastrādāsim. – Viņš saspieda manu plaukstu, pirms atkal uzlikt savējo uz stūres.

Tad es iedomājos, vai nevajadzētu viņam pastāstīt par ekskursiju uz muliņu, taču aprāvos, pārņemta ar citu domu.

– Vai Adriēna no kaut kā baidījās? – Jutos muļķīgi, pieminot viņas vārdu, un pagriezu galvu, lai atkal lūkotos laukā pa logu un man nevajadzētu pētīt Metjū sejas izteiksmi.

Kādu brīdi viņš klusēja, un man jau likās, ka neatbildēs. Visbeidzot viņš noteica:

– No rēgiem.

Es strauji pagriezu galvu pret viņu.

– No rēgiem?

Metjū pamāja, un viņa sejas izteiksme bija neizdibināma. – Viņa man reiz teica, ka dažreiz, kad lūkojos uz viņu, Adriēnai esot tāda sajūta, it kā es redzētu rēgu.

Vēsums gluži kā auksta elpa sastindzināja manu muguru.

– Ko viņa ar to gribēja teikt?

Viņš paraustīja plecus, taču es redzēju, ka tie ir sastinguši, un nojautu, ka Metjū tikai cenšas izlikties nepiespiests.

– Nezinu. Viņa neko nepaskaidroja.

Nolūkojos uz priekšu cauri vējstiklam, tik tikko ievērodama purvājus kreisajā pusē un pēdējos krēslas mirkļus.

– Tiša man stāstīja par tavu senci – par to, kā viņa rēgs klīstot pa pludmali savas neuzticīgās sievas meklējumos. Vai Adriēna kādreiz tika viņu redzējusi?

Metjū uz mirkli saknieba lūpas.

– Paklau, šis ir mans un tavs vakars. Es negribu runāt par Adriēnu, labi? Tas viss ir palicis pagātnē. Tagad pievērsīsimies mūsu nākotnei.

Atsprādzēju drošības jostu un pievirzījos pietiekoši tuvu, lai varētu atbalstīt galvu viņam uz pleca. Noskūpstīdama viņu, es sacīju ar lielāku pārliecību, nekā jutu:

– Tev taisnība. Vairs nedomāšu par viņu. Kopš šī brīža esam tikai mēs abi.

Aizvēru acis, ieelpodama vīra smaržu tā, it kā tas būtu skābeklis, un iedomājos par papīriem, kurus biju paņēmusi no Adriēnas gleznas ietvara. Klusēju, nespēdama lauzt nupat doto solījumu.

Mēs izbraucām cauri dzīvojamajam rajonam ar šaurām ielām un smilšainām ceļmalām. Pie dažām mājām atradās divriteņi un ar pludmales rotaļlietām piekrauti furgoni piebraucamā ceļa galā, it kā pludmalē pavadītā diena būtu izrādījusies pārāk nogurdinoša, lai cilvēki atrastu spēkus tā visa pārvietošanai tuvāk mājām.

Iebraukdams strupceļā, Metjū novietoja automašīnu līdzās džipam ar atvāztu jumtu un vaļējiem sāniem. Lai arī mēs neatradāmies pludmalē, es to sajutu, tāpat kā alnis sajūt mednieka soļus. Manīdams šo nedrošību, Metjū aplika roku man ap pleciem un veda uz lielas mājas pusi ar smilškrāsas apmetumu un kārniņu jumtu. Velves liecās pāri logiem kā uzacis, un masīvās ieejas dubultdurvis bija veidotas no stikla un kaļamās dzelzs.

– Tā ir burvīga, – sacīju, jo tā bija, taču es nepateicu, cik ļoti nevietā tā izskatījās starp smiltīm un zemajām palmām. Metjū atgrūda durvis bez klauvēšanas, liekot man atcerēties, ka viņš ir uzaudzis kopā ar šo ģimeni, jo Tišai bija padēli Metjū vecumā. Kāds iespieda man rokā vīna glāzi, kad cilvēku pulciņi sāka virzīties uz mūsu pusi, lai apsveicinātos, apskautu Metjū un paspiestu man roku, kamēr es centos atcerēties vārdus, ar kuriem tiku apmētāta kā ar konfeti.

No marmora priekšnama tiku ievesta lielā un plašā virtuvē mājas dziļumos. Tā acīmredzami bija nesen pārbūvēta ar marmora sienām, granīta virsmām un skapīšiem, kas izskatījās pēc mēbelēm. Visi rokturi un furnitūra bija no kaļamās dzelzs un iekļāvās Toskānas tematikā, un skaistas, ar roku apgleznotas flīzes bija uzlīmētas uz sienas aiz izlietnes, kur tās apgaismoja zem skapīša novietotas lampiņas.

– Man likās, ka mana virtuve ir skaista, taču šī ir fantastiska, – sacīju Tišai.

– Pateicos. Man gribētos, kaut tas būtu tikai mans nopelns, taču man bija daudz palīgu. – Viņa aprāvās, un Tišas sejā pavīdēja savāda izteiksme. Vēlreiz palūkojos uz apgleznotajām flīzēm un lampām virs brokastu stūrīša, un tas viss šķita tik atpazīstams, gluži kā blusas kodiens.

– Vai Adriēna tev palīdzēja to izplānot?

Tiša negribīgi pamāja.

– Jā. Viņa bija prasmīga virtuvē, un es labprāt pieņēmu viņas palīdzību. Viņa arī apgleznoja flīzes.

Es pamāju, un telpas skaistums nez kāpēc bija pagaisis.

Slaida gaišmate ar īsi apgrieztiem matiem stāvēja pie izlietnes un dzēra ūdeni no glāzes, kurā peldēja liela citrona šķēlīte. Sievietei varēja būt mazliet zem trīsdesmit gadiem, un viņa bija ģērbusies cieši pieguļošā tamborētā kleitā.

– Gribu tevi ar kādu iepazīstināt. – Tiša pavilka mani aiz rokas un pieveda pie jaunās sievietes. – Ava, tā ir mana meita Beta Erme. Viņa pasniedz vēsturi vidusskolā un arī ir vēstures biedrības locekle. Pēdējā reizē tu viņu nesatiki, jo Beta ar savu vīru Kenu svinēja kāzu jubileju un gaidāmo bērna piedzimšanu Amēlijas salā.

Tiša aplika roku meitai apkārt, un es sajutu skaudību, kad Beta uzsmaidīja man mātes smaidu.

– Mamma man daudz par tevi stāstīja. Es tā apskaužu stāstu par tavu iepazīšanos ar Metjū! Tas ir, jūs aizbraucat uz kaut kādu garlaicīgu medicīnas konferenci un pirmoreiz satiekaties, un tad tik ātri apprecaties! Nez vai man būtu iekšā tā rīkoties. Es apprecēju savu koledžas sirdsāķīti. – Viņa pārlaida plaukstu pāri savam vēl aizvien plakanajam vēderam. – Pagaidām viss ir labi.

Noskatījos uz viņas vēderu, izmisīgi vēlēdamās mainīt tematu. Man negribējās runāt par manu iepazīšanos ar Metjū. Nekad nespētu izskaidrot vārdos, kā tas ir: satikt kādu pirmo reizi un tajā pašā laikā sajust, ka viņš ir bijis manā dzīvē mūžīgi. Izsakot to skaļi, tas izklausījās sasteigti un bezatbildīgi, un māte nekad nebija atļāvusi, lai man piemistu kāda no šīm īpašībām.

– Cik jau ir?

– Piecas nedēļas. Es nemaz nejūtos stāvoklī. Man gribas sākt to izrādīt, lai tam noticētu!

Iesmējos.

– Esmu vecmāte, tāpēc dzirdu to bieži. Tici man, tu nepagūsi ne attapties, kad tas parādīsies. Un tad tavs vīrs sāks sūdzēties, ka tu aizņemies viņa svīterus, jo tavējie tev vairs nederēs.

– Viņa iet pie doktora Šova Brunsvikas ģimenes centrā. Vai tu nebiji tur uz pārrunām? – Tiša apjautājās, paņemdama no Betas glāzi un piepildīdama to pilnu ar ūdeni.

– Jā, biju gan. Viņi man šodien piezvanīja un piedāvāja darbu. Domāju, ka es to pieņemšu. Tad mēs ar tevi satiksimies biežāk, – sacīju Betai.

– Un arī ar mani, – Tiša iejaucās. – Tā kā Beta ir mana vienīgā meita, Kens ir atļāvis arī man piedalīties dzemdībās. Mēs ceram uz dabiskām dzemdībām, taču katram gadījumam ir arī rezerves plāns.

– Ja vien māte un bērns ir veseli, – mēs ar Betu noteicām unisonā, un tas mūs abas sasmīdināja.

Beta paraudzījās uz manu roku.

– Tavs gredzens ir ļoti skaists. Metjū ir lieliska gaume. – Viņas smaids viegli sašķobījās, ieraugot sārto dzimumzīmi uz mana īkšķa pamatnes. – Kas notika? Izskatās pēc nejauka iegriezuma.

Kautrīgi to paberzēju.

– Zinu, taču neraizējieties. Tas nav radies dzemdībās. Esmu pārāk uzmanīga, lai tā notiktu. – Mēs abas iesmējāmies. – Man droši vien vajadzētu izgudrot kādu varonīgu stāstu, piemēram, ka esmu izglābusi kādu mazu bērnu no lāča uzbrukuma, taču patiesībā tā ir dzimumzīme. Man tā ir visu mūžu. – Aizliku roku aiz muguras, piepeši sajuzdamās nedroša.

– Apsveicu ar darba piedāvājumu, Ava, – Tiša sacīja. – Domāju, ka tu rīkojies pareizi.

Mūsu acis sastapās, un es atcerējos savu solījumu Metjū.

– Jā, es tāpat, – aprauti noteicu.

Tiša sarauca pieri, skatīdamās kaut kur aiz manis. Pagriezos un paraudzījos cauri vestibilam uz ārdurvīm un pamanīju Džonu Makmahonu stāvam iekšpusē ar pašapzinīgu smaidu sejā.

– Ko viņš te dara? – Beta klusītēm jautāja savai mātei, un arī viņas piere bija saraukta.

– Tieši to es grasos noskaidrot, – Tiša noteica un atvainojās. Beta viņai sekoja.

Jau grasījos doties viņām līdzi, lai apsveicinātos ar savu jauno draugu, kad parādījās Metjū ar nākamo vīna glāzi. Jutos nedroša pūlī un biju gatava atzīt, ka vīns nogludina neveiklības sajūtu.

– Izskatījās, ka tu esi gatava nākamajai, – viņš sacīja.

– Nupat domāju par to pašu. – Pieliku glāzi pie lūpām un pasmaržoju vīna košo augļu buķeti, lai izgaiņātu uzmācīgo sāls smaržu, kas ieplūda pa atvērtajām franču durvīm. No pagalma puses atskanēja balsis, un man gribējās iziet ārā naksnīgajā gaisā, taču es zināju, ka nedrīkstu tā rīkoties. Tikai ne tagad, kad neredzamais ūdens skalojās pret smiltīm. Taču pilnmēness bija parādījies visā savā košumā, apgaismodams naksnīgās debesis un likdams zvaigznēm nokaunēties, un es sajutu vēlēšanos dalīties skaistumā ar Metjū, patveroties šajā mātišķajā gaismā kopā ar viņu.

Klāt pienāca Tišas vīrs Toms. Viņš bija slaids un gara auguma, ar sudrabotiem matiem un nepiespiestu izturēšanos, kas lika man domāt, ka viņi ar Tišu ir lieliski piemēroti viens otram. Viņš pasniedza Metjū divus cigārus.

– Nupat saņēmu tos no drauga Senbārtsā. Nevar ļaut svētku vakaram paiet bez pīpēšanas, vai ne?

– Nezināju, ka tu smēķē, – es sacīju Metjū.

– Agrāk es smēķēju pīpi – muļķīga iedoma, ar kuru aizrāvos skolas laikā, jo iedomājos, ka tas piestāvēs manai profesijai. Taču tagad smēķēju tikai pa kādam cigāram kopā ar Tomu. Viņš ir īsts fanātiķis un cenšas pievērst mani savai ticībai.

Apvaldīju vēlmi saraukt degunu. Man izdevās iztēloties Metjū ar pīpi – galu galā biju redzējusi skapī tvīda žaketi ar ielāpiem uz elkoņiem –, taču nespēju stādīties viņu priekšā ar cigāru.

– Ejiet vien. Man nekas nekait.

Metjū mani aši noskūpstīja.

– Es ilgošos pēc tevis.

Iesmējos, kamēr Toms izbolīja acis, lai pēc tam kopā ar Metjū dotos uz durvju pusi telpas otrā galā. Kad viņš tās atvēra, pamanīju bibliotēku ar koka paneļiem un grāmatplauktiem, kas stiepās no grīdas līdz griestiem. Tad durvis aizvērās, un es paliku viena telpā, kas bija pilna ar nepazīstamiem cilvēkiem.

Malkodama vīnu, sāku pētīt skaistās istabas šajā itāļu stila mājā. Tā nepavisam nebija tāda, kādu biju iztēlojusies pludmales māju, ar keramikas flīzēm un dzeltenīgu krāsu paleti, taču izliektās durvju ailas, krāsotās mūra sienas un flīzes bija patīkami uzlūkot. Turklāt tā bija ģimenes māja ar skaistām, taču pamatīgām un pabružātām mēbelēm un istabām. Tišai un Tomam par abiem kopā bija pieci bērni, ieskaitot pabērnus un gaidībās esošo Betu, un tas kļuva skaidrs pēc banketu zālei piemērotā ēdamgalda un soliem, kas bija kā radīti lieliem ģimenes svētkiem.

Atbalstījos pret durvju stenderi un atcerējos savu kluso bērnību ar klusējošajiem vecākiem un ziņkārīgo Mimī, un to, kā es atstāstīju dienas notikumus ar aizvien lielākiem izpušķojumiem, lai kaut kā piesaistītu vecāku interesi. Mani brāļi un viņu sievas ieradās par godu īpašiem notikumiem, taču māja allaž likās saspiesta, it kā tā nevēlētos sarūmēties.

Pie sienas virs lielas bufetes karājās ar ogli zīmēts cietokšņa attēls purvāju vidū. Piegāju tuvāk, zinādama, kas to uzzīmējis, vēl pirms spēju saskatīt mākslinieka iniciāļus: AMF.

Aplūkoju zīmējumu uzmanīgāk: smalki izzīmētās cietokšņa sienas ar gārni priekšplānā: tas neuzticīgi nolūkojās uz mākslinieci. Biju redzējusi cietokšņa fotogrāfijas, tāpēc zināju, kāds tas šobrīd izskatās. Taču te cietoksnis bija attēlots pirms laika un dabas stihiju nodarītajiem postījumiem, it kā laika kapsula uz īsu mirkli būtu mani aiznesusi pagātnē.

Pieliku glāzi pie lūpām, atskārzdama, ka jau esmu izdzērusi vīnu. Divas vīna glāzes bija radījušas patīkamu mīkstu barjeru ap manu galvu, liekot saplūst kopā skaņām un krāsām.

– Vai tev patīk?

Gandrīz izmezdama glāzi no rokām, es pārsteigumā pagriezos.

– Džon! Es tā priecājos, redzot pazīstamu seju! – Atminējos Tišas sejas izteiksmi, pamanot viņu pie durvīm. – Nezināju, ka tu te būsi.

– Es arī ne. Nebiju iekļauts viesu sarakstā, taču pazīstu Raienus gadiem ilgi – vidusskolā mēs ar viņu dēlu Riku bijām labākie draugi. Nodomāju, ka viņiem nebūs iebildumu, ja ieradīšos uz lielo pieņemšanu par godu tev un Metjū.

Iedomājos, vai tas ir alkohols, kas piešķīra Džona vārdiem skarbumu.

– Nu, es priecājos, ka esi te. Esmu iepazinusies ar dažiem cilvēkiem, taču nejūtos pārāk labi lielā pūlī.

Džons palūkojās uz mani, un viņa neparastās acis likās saprotošas.

– Vai tev tas patīk? – viņš apjautājās, pievērsdamies zīmējumam.

– Jā, – atbildēju bez vilcināšanās. – Patīk gan. Māksliniece bijusi neparasti talantīga. – Ieskatījos viņam acīs. – To zīmējusi Metjū pirmā sieva.

Džons iedzēra malku no alus skārdenes.

– Zinu. – Viņam bija vajadzīgs kāds brīdis, lai to norītu, itin kā kaut kas aizšķērsotu ceļu.

– Vai tu viņu pazini? – izgrūdu. Tad papurināju galvu. – Neņem galvā. Es tikai iedomājos: ja reiz tu pazīsti Metjū, tad droši vien būsi pazinis arī… viņu. – Nespēju izrunāt viņas vārdu.

Viņš dīvaini palūkojās uz mani.

– Tu nepateici Metjū par satikšanos ar mani pie muliņa, vai ne?

Palūkojos savā tukšajā glāzē, izmisīgi alkdama pēc vēl kāda vīna malka. Īsti nezināju, kāpēc neesmu pastāstījusi Metjū par satikšanos ar Džonu. Cerēju, ka tam ir kāds sakars ar manu vēlmi pašai uzveikt savas bailes, nogaidīt, līdz būšu gatava nodemonstrēt viņam, kā esmu iemācījusies drosmīgi tuvoties ūdenim. Pat ļaut vilnim apskalot manas pēdas. Nodrebinājos, zinādama, ka esmu spērusi tikai pirmo soli.

– Laikam būšu aizmirsusi, – noteicu, gribēdama saņemt atbildi uz savu jautājumu par Adriēnu, taču juzdamās pārāk samulsusi, lai uzdotu to vēlreiz.

– Ava.

Tuvojās Metjū, satvēris divas pilnas vīna glāzes tik cieši, ka man jau likās – to kājiņas salūzīs. Pasmaidīju tikai tāpēc, ka nespēju izdomāt neko citu, ko iesākt.

– Vai tas ir man? – apjautājos, nolikdama savu tukšo glāzi un paņemdama pilno, lai iedzertu no tās pamatīgu malku. – Mēs ar Džonu nupat runājām par zīmējumu. Tas ir skaists, vai ne?

Gaiss viņu starpā sabiezēja, liekot man iedomāties par atmosfēru tieši pirms negaisa.

– Sveiks, Metjū, – Džons noteica saspringtā balsī.

– Džon, – Metjū atbildēja, īsi palocīdams galvu. – Šķiet, tu esi iepazinies ar manu sievu.

– Patiesībā mēs iepazināmies viņdien krastmalā. Viņa brauca ar divriteni, un es biju devies skrējienā. Jūtos pārsteigts, ka viņa tev neko nav pateikusi.

Metjū zods saspringa, taču viņa sejas izteiksme nemainījās.

– Nē, neteica gan. – Viņš paskalināja vīnu savā glāzē, taču nedzēra no tās. – Kā klājas taviem vecākiem?

Džons sarauca pieri, taču viņa skatiens kļuva asāks.

– Turpina sērot. Ir grūti samierināties ar meitas nāvi.

Apskaidrības adatiņas sāka durstīt manu vīna apmigloto apziņu, vērojot, kā abi vīrieši sarunājas, nepasakot to, ko patiesībā vēlas. Meitas nāve…

– Tava māsa ir… – es iesāku, īsti nezinādama, kā pabeigt teikumu.

Džons pacēla alus skārdeni pret zīmējumu, kā uzsaukdams tostu.

– Adriēna Makmahona Freizere. Baidos, ka viņai tika visi ģimenes talanti.

AMF. Adriēna Makmahona Freizere. Protams. Atcerējos vēsumu Džona skatienā, kad biju pateikusi, kas esmu. Paraudzījos uz Metjū un redzēju, ka viņš mani klusējot uzlūko, un viņa agrāk izteiktie vārdi skaļi atbalsojās manās domās. Viņi domā, ka es viņu nogalināju.

– Ak, – es nomurmināju, nespēdama izdomāt citu sakāmo. Pieliku glāzi pie lūpām, taču netrāpīju, izlaistīdama daļu no sārtā šķidruma uz savas kleitas.

Metjū uzmanīgi izņēma glāzi no manas rokas un nolika to uz galdiņa.

– Varbūt tev pietiks.

Džons nolika savu skārdeni līdzās manai glāzei.

– Ir tik patīkami redzēt, kā tu rūpējies par savu sievu, Metjū. Atceros, ka tu tāpat izturējies arī pret Adriēnu. – Džons pagriezās pret mani, un viņa acis bija platas un skaidras. – Esi piesardzīga, Ava. Viņš nav tāds, par kādu tu viņu uzskati.

Viņš novērsās no mums un devās uz ārdurvīm, kamēr cilvēki kāpās nostāk un izvairījās skatīties uz viņu vai uz mums.

– Tev vajadzēja man pateikt, – Metjū klusi noteica.

Uzlūkoju viņu gandrīz vai nesaprašanā. Papurināju galvu, un telpa man apkārt griezās.

– Nē. Tev vajadzēja pateikt man. – Nemaz īsti nezināju, ko gribēju teikt, tikai to, ka bija vēl daudz kas, ko es par viņu nezinu, un man bija kauns apzināties, ka esmu no brīvas gribas apprecējusies gandrīz vai ar svešinieku tikai tāpēc, ka viņu mīlēju, neņemot vērā pārējos apsvērumus, kurus vēl aizvien atteicos apdomāt.

Devos uz lielās telpas pusi, pretī balsu murdoņai. Pa atvērtajām durvīm ieplūda gaisa pūsma, aicinādama mani laukā. Pasaule bija sākusi šķobīties: pavisam nedaudz, tikai tik, lai izdzēstu manas bailes un mātes balsi. Jutu, ka Metjū man seko, stabils un reāls, un visu laiku sev atgādināju, ka viņš nav bēgšanas līdzeklis.

– Es gribu redzēt kāpas naktī.

Biju nokāpusi lejā pa pakāpieniem, pirms paguvu sevi savaldīt, un devos uz priekšu pa smilšainu taciņu, ko apgaismoja lāpas, kamēr atmiņas – vai varbūt sapnis par kāpām sudrabainā mēness gaismā – pazibēja man prātā un pagaisa gluži kā smiltis zem kājām.

– Ava. Apstājies.

Tas vairs nebija sapnis. Smiltis, kas bija kļuvušas vēsas nakts gaisā, nesniedza siltumu, un soļu troksnis aizmugurē lika manai rīklei izkalst.

– Nē, – es noelsos, vairs neapzinādamās, kas nāk aiz manis un kas varētu atrasties priekšā. Zināju tikai to, ka ir jāskrien, lai izbēgtu no tā, kas mani vajā.

– Ava, – sadzirdēju atkal, taču vārds un balss vairs neaizķērās manās apmiglotajās smadzenēs. Es skrēju, un mana elpa kļuva saraustīta gluži kā piekusušam sunim, līdz koka dēļi un pakāpieni pārvērtās platā smilšu strēlē un sudrabainā ūdenī. Paraudzījos uz tukšo okeānu, itin kā gaidītu tur kaut ko ieraudzīt, un manā sirdī iedūrās pārsteidzoša vilšanās, ieraugot, cik tas ir tukšs.

Spēcīga plauksta saķēra mani aiz rokas.

– Ava. Tu nesaproti, ko dari. Lūdzu, apstājies.

Paraustīju plecus, kā baidīdamās no tā, kas atrodas man aiz muguras, tāpat kā no tā, kas atrodas priekšā. Taču rokām izdevās apgriezt mani apkārt, un maigajā apgaismojumā es pazinu Metjū skaisto seju.

– Metjū, – noteicu, un atvieglojums lika maniem ceļgaliem saļimt. Sabruku viņa rokās, vīrs pacēla mani augšup un tad apsēdās uz koka pakāpiena.

– Kas notika? Pasaki man, lai varu visu vērst par labu. – Viņš noskūpstīja mani uz pieres.

Atvēru muti, lai viņam pateiktu, un tad aprāvos.

– Es nevaru, – beidzot noteicu. – Tikai pasaki, ka tu mani mīli, – nočukstēju, piespiedusi galvu viņam pie krūtīm.

– Es mīlu tevi, Ava. Tu to zini.

Pamāju, taču nesajutu atvieglojumu, jo atcerējos ar roku apgleznotās flīzes virtuvē, it kā tie būtu viņa mirušās sievas pēdu nospiedumi, iezīmējot mūsu māju un mūsu laulību.

– Lūdzu, ved mani mājās.

Metjū palīdzēja man piecelties kājās un nostāties stabili.

– Ļauj man aizvest tevi uz mašīnu. Pēc tam pateikšu Tišai, ka mēs braucam projām, jo tu nejūties labi. – Pamāju un ļāvu viņam vest sevi uz priekšu, līdz mēs tikām pie Metjū mašīnas. Viņš aizsprādzēja drošības jostu un tad nopietni mani uzlūkoja. – Vai varēsi palikt viena pāris minūtes?

Pamāju, pasaulei griežoties reibinošos virpuļos. Noskatījos, kā viņš aiziet, baidīdamās aizvērt acis un atkal sajust vajāšanas sajūtas radīto paniku. Sāku dungot, atpazīdama melodiju no vecās mūzikas kastītes un arī saprazdama, ka cenšos aizturēt vārdus, kas nenoklusa manā prātā. Viņi domā, ka es viņu nogalināju.

Sāku dziedāt pa pusei aizmirstos vārdus vēl skaļāk, gaidīdama, kad Metjū ieradīsies un aizvedīs mani mājās.