Читать книгу Pārmaiņu vējš - Kārena Vaita - Страница 6

Tas sākās tovasar, kad man apritēja septiņi gadi: viesuļvētru un sirēnu gaudošanas vasarā, kad bieži nācās gulēt mūsu pagrabā. Vai varbūt tas viss sākās ilgi pirms tam, kad es sapratu, ka laiks rit nebeidzamās spirālēs, savijot stundas zirnekļa tīklā, līdz pagātne, tagadne un nākotne vairs nav atsevišķas un nošķiramas vienības.

Nākamajā dienā pēc manas dzimšanas dienas es stāvēju mājas priekšā un vēroju, kā citu cilvēku dzīves sakrīt mūsu pagalmā. Vairums no tā bija atkritumi – papīri, sabojātas fotogrāfijas, koka atlūzas, kas varbūt bija mēbeles vai mājas gabali, taču tik mazi, ka to nebija iespējams noteikt. Tomēr tur bija arī daži dārgumi. Instamatic fotoaparāts ar visu filmiņu iekšā bija iekritis manas mātes rožu dārzā. Un krūmājos pie manas guļamistabas loga, it kā tā būtu man domāta dāvana, bija iekritusi mūzikas kastīte: slapja un saskrāpēta, bet citādi neskarta.

Satvērusi kastīti, es ieskrēju iekšā, lai parādītu to mātei un nospēlētu melodiju, kuru pazinu, taču nespēju atcerēties. Viņa sāka dziedāt vārdus, kurus, kā pati apgalvoja, esot man dziedājusi bērnībā. Tā bija sena šūpļa dziesma, kuru viņa bija dziedājusi visiem saviem bērniem. Taču mātes skaidrojumā kaut kas nebija pareizi. Varbūt viņas apgalvojums, ka es meklēju jēgu tur, kur tās nav. Vai varbūt dziedātie vārdi man likās nepareizi, it kā es spētu atcerēties citus dziesmas vārdus, ja vien kārtīgi piedomātu – vārdus, kas nedevās rokās vēl tagad.

Ar to pašu bija sākušies murgi, kuros kāds mani vajāja un es zaudēju elpu, kad mani apņēma ūdens un ierāva iekšā, bet gaiss no plaušām cēlās augšup maziem burbulīšiem, kā mazas zivtiņas uzpeldot līdz ūdens virsmai, kamēr es pati gulēju smilšainajā dibenā. Bērnībā tie negadījās bieži un gandrīz beidzās, kad man apritēja divdesmit gadu. Līdz pat šim brīdim.

Piespiedu galvu Metjū pie krūtīm, cenzdamās saklausīt viņa vārdus. Viņš bija nobraucis mašīnu ceļa malā, kur zem riepām nočirkstēja smiltis, un piekļāva mani sev klāt, kamēr abi pūlējāmies saprast, kas man kait. Un kāpēc divu īso mēnešu laikā, kamēr bijām pazīstami, es nebiju pieminējusi savus sapņus. Pat tad, kad nolēmām apprecēties un dzīvot Sentsaimonsas salā, es viņam nestāstīju par savām bailēm no ūdens. Varbūt bija pārāk daudz kā cita, ko gribējām apspriest mūsu īsās cerēšanās laikā. Vai varbūt es cerēju, ka sapņus un bailes esmu atstājusi pagātnē līdz ar vēlmi izpatikt vecākiem.

– Man nekas nekaiš, – sacīju, pielikdama pie lūpām ūdens pudeli, kuru viņš bija iespiedis manās trīcošajās rokās. – Es tikai… nezināju, kur atrodos. Un nespēju pakustēties, un logi bija vaļā, un… – Aprāvos, vēl nespēdama izskaidrot, kas mani bija tā izbiedējis.

Viņa krūtis cilājās zem manas auss runājot.

– Droši vien tā ir papīra ražotnes smarža Brunsvikā. Kopš Vides aizsardzības aģentūra mainīja atsevišķus noteikumus, tā ir mazinājusies, taču daži cilvēki to labi nepanes. Esmu pārliecināts, ka tu pieradīsi.

Pamāju, cerēdama, ka viņam izrādīsies taisnība.

– Piedod, – sacīju. Ielūkojos Metjū raižpilnajās acīs, gribēdama viņu pārliecināt. – Es tikai gribu nonākt mājās. Sākt mūsu kopīgo dzīvi.

Viņš pieliecās un maigi mani noskūpstīja. Mēs vēl tik daudz ko nezinājām viens par otru, taču saikne, kuru ar viņu sajutu, kad viņš mani skūpstīja vai pieskārās, izdzēsa jebkādas šaubas. Tā tas bija jau kopš iepazīšanās brīža. Pirms uzzināju Metjū vārdu, es viņu pazinu, tāpat kā jaundzimušais pazīst savu māti.

Metjū iedarbināja motoru un izbrauca uz koku ieskautā ceļa.

– Mēs esam uz Dīmeras ceļa, – viņš teica, – un, kad mēs nonāksim pie mazā lidlauka, tad iebrauksim aplī un nogriezīsimies pa kreisi Frederikas ceļā. Abi šie ceļi un vēl Jūrsalas ceļš ir trīs galvenās artērijas, kas ved uz Sentsaimonsu. Tiklīdz tu saproti, kur atrodies, vairs nevari apmaldīties.

Pamāju un mēģināju pasmaidīt, taču mans žoklis bija stīvs. Logi vēl aizvien bija atvērti, ļaujot mašīnā ieplūst salas smaržām, kas bija savāds sāls un augu valsts sajaukums. Smarža bija jauna, tomēr savādi pazīstama tāpat kā bērnībā, kad sajutu svaigi vaskoto grīdu aromātu pirmajā skolas dienā. Salas smarža bija ieķērusies manā atmiņā kā spītīgs fragments, kas atteicās atdalīties, lai cik stipri es to raustīju. Centos ievērot nedaudzos Metjū izdarītos pagriezienus, lai atcerētos, kā atrast māju patstāvīgi, taču nespēju. Lielie, skaistie koki ar sūnu šallēm un pat salauzītās gliemežvāku čaumalas uz ceļa man bija jaunums, un tomēr, tāpat kā gaisā valdošā smarža, man tā vien likās, ka esmu to gaidījusi, esmu sagatavojusies to ieraudzīt un izdzirdēt gliemežvāku čirkstēšanu zem riepām. Zināju, kāds būs sūklim līdzīgo zaļo sūnu pieskāriens maniem pirkstiem un kā saule izskatīsies koku zaros saulrietā.

– Tev lieliski izdevās, – es noteicu, pasniegdamās pēc Metjū rokas un savīdama savus pirkstus ar viņējiem.

– Kas?

– Pastāstīt man par šo vietu. Jūtos tā, it kā to jau pazītu.

It kā būtu te nodzīvojusi visu savu mūžu.

Viņš saspieda manu plaukstu.

– Es mīlu Sentsaimonsu un ceru, ka arī tu iemīlēsi. Un uzskatīsi to par savām mājām.

Pasmaidīju un tad pagriezu galvu, lai palūkotos ārā pa logu cerībā, ka Metjū nesaskatīs apjukumu, pirmīt izjustās šausmu sajūtas atblāzmu. Vai pastāvīgo nemieru, kuru biju uzskatījusi par pazudušu brīdī, kad teicu jāvārdu, bet kas bija man pieķēries kā spītīgs zirnekļa tīkls.

Ainavu ceļa labajā pusē piepildīja zeltaina un zaļa zāle, tā viegli viļņojās kā jūra, itin kā pa to staigātu kāda neredzama būtne. Atkal nodrebinājos un aizvēru acis, zinot, kāda ir sajūta, iekāpjot purva zālē, izdzirdot meldru čaukstoņu, tiem saliecoties kā dejā. Sajūtot savādo pūstošas zāles smaržu, kas bija ieplūdusi automašīnā – to pašu smaržu, kas tagad man lika iedomāties vienīgi par atgriešanos mājās.

Metjū samazināja ātrumu, nogriežoties starp diviem cementa stabiem ar akmens ananasiem galā. Ceļš neizskatījās pēc tāda, kas reiz bijis bruģēts. Tas bija baltu putekļu un saberztu gliemežvāku okeāns zem zaļu zaru debesīm, kas liecās lejup pietiekoši zemu, lai čukstētu, ar biezajām lapām aizkavējot vēlīnās pēcpusdienas sauli.

Mēs nobraucām nelielu gabaliņu, līdz koki sāka kļūt retāki un pārvērtās nelielos krūmājos, itin kā atdodot godu mājai piebraucamā ceļa galā. Zināju, ka tā ir viena no nedaudzajām atlikušajām deviņpadsmitā gadsimta ēkām uz salas, un tomēr tās senatnīgums mani iztrūcināja, tāpat kā savādā sajūta, ka es to visu pazīstu: to noteikti bija izraisījuši Metjū krāsainie apraksti un stāsti par bērnību – viņš bija uzaudzis vecajā mājā kā vienīgais bērns.

Mēs izkāpām no mašīnas un stāvējām līdzās, taču nepieskārāmies viens otram, simtiem cikāžu dziedāja apkārtējos kokos. Irdenā zeme zem kurpēm šķita pagaistam, it kā tā atrastos ūdenī, un es pasniedzos pēc Metjū plaukstas, sajuzdama nepieciešamību pietauvoties.

Tā bija vienkārša divstāvu lauku māja ar paaugstinātiem pamatiem, verandu, ko noturēja četri pīlāri, un diviem ķieģeļu dūmeņiem abās mājas pusēs. Trīs mansarda logi bija iekārtojušies jumta daļā kā izvalbītas acis. No citām manis redzētām tā paša laikmeta mājām šī atšķīrās ar vietējo celtniecības materiālu, kas vienādās daļās sastāvēja no kaļķiem, ūdens, smiltīm, gliemežvākiem un pelniem. Metjū bija tik labi to aprakstījis, ka es gandrīz zināju, ko sajutīšu, tai pieskaroties, pat bez pieskaršanās.

Nekoptas puķu dobes rēgojās mājas priekšā un sānos, kamēr tālāk, kur sākās mežs, es saskatīju kaut ko līdzīgu miniatūrai mājiņai. Tā bija celta no tāda paša materiāla, lepojās ar vienu vienīgu dūmeni un atradās zināmā attālumā no lielās mājas meža malā, bet tās ieejas durvis aizstāja sanagloti dēļi bez durvju kliņķa.

Apņēmusies izpētīt teritoriju vēlāk, atkal pievērsos mājai. Līdzās smilšainajam piebraucamajam ceļam mājas sienu pelēcīgā nokrāsa izskatījās kā ozolu mesta ēna. Tā vien likās, ka māja slēpjas no laika, priecādamās, ka gadi met tai līkumu un ļauj palikt neskartai, tāpat kā vējiņš, kas sakustina zāli un ļauj tai pēc tam atkal izslieties.

Dziļi ievilku elpu, cenzdamās piepildīt savas tukšās plaušas ar gaisu.

– Tu to tik labi aprakstīji, ka man šķiet, it kā būtu redzējusi mājas fotoattēlu. Es tikai nezināju, ka tā izrādīsies tik…

– Veca? – Metjū iesmējās un pievilka mani tuvāk. – Taču tā ir ļoti ērta, vari man ticēt. Pirms trim gadiem es ierīkoju virtuvi un vannu arī apakšstāvā, un piebūvēju klāt lielajai guļamistabai vannas istabu un skapi. Tā nav nekāda pils, taču domāju, ka tu tur būsi laimīga. – Viņš pagriezās pret mani, satverdams seju savās plaukstās. – Es zinu, ka tu te būsi laimīga.

Viņa balss viegli pārmainījās, itin kā pārliecinot, taču es īsti nezināju, kuru no mums viņš cenšas pārliecināt.

Pacēlos pirkstgalos un noskūpstīju viņu.

– Es būšu. Mēs būsim.

Par atbildi Metjū saķēra mani un, tā kā es tik maz svēru, uznesa augšā pa pakāpieniem. Pēc noņemšanās ar atslēgu un durvju atvēršanas viņš ienesa mani iekšā un uzmanīgi nolika uz kājām. Gluži kā mazs puika Metjū vēroja manu seju, kamēr es aplūkoju savas jaunās mājas, un viņa smaids bija nedrošs. Es atrados nelielā priekšnamā ar augstiem griestiem un platiem priežkoka grīdas dēļiem, kas bija nospodrināti līdz dzeltenīgam mirdzumam. Mums pretī rēgojās šauras kāpnes ar tumšām koka margām, kuru balstu bija nobružājušas simtiem roku vairāk nekā divu gadsimtu gaitā. Paspēru soli uz priekšu, lai uzliktu uz tā roku, un sajutu gludo, vēso apdari, vēl pirms tai bija pieskārusies plauksta. Atkal ievilku plaušās gaisu, prātojot, vai tā cilvēks jūtas, ieraugot rēgu.

Pelni. Par spīti gaisa kondicionētāja dūkoņai, es saodu pelnus no kamīniem, kas, kā es zināju, bija saglabājušies katrā istabā. Samulsumā uzlūkoju Metjū un tad ar pūlēm pasmaidīju, ieraugot, ka viņa skatienā atgriežas raizes.

– Tā ir skaista, – es sacīju, aplūkojot oficiālo dzīvojamo istabu ar čipendeila stila dīvāniem un greznajām tapetēm, pirms ieiet blakus istabā. Sienas bija tumši zilas, paklāji un audumi rakstaini, mēbeles un citi piederumi senatnīgi un tomēr pārsteidzoši ērti. Skaists gladiolu un zilo hortenziju kārtojums kristāla vāzē atradās galda vidū, lai arī smarža nespēja īsti noslēpt kamīna pelnu smaku.

Paiedama garām kreisās puses durvīm, aiz kurām atradās sulaiņa pieliekamais un kaut kas līdzīgs virtuvei, es izgāju pa durvīm, kas veda no ēdamistabas, šķiet, vēlāk izbūvētā omulīgā kabinetā ar lielu platekrāna televizoru, kas izskatījās neiederīgs iebūvētajā grāmatplauktā. Telpa bija gaumīgi iekārtota, lai arī vīrišķīgā stilā, tomēr es nespēju nedomāt par to, ka tā ir lieka, un iztēlojos, ka varētu pavadīt daudz laika sākotnējā viesistabā.

– Tātad šī ir tava vecpuiša ala, – noteicu, prātodama, kāpēc Metjū izlēmis dzīvot šeit viens, nevis pastāvīgi apmesties uz dzīvi savas klīnikas tuvumā Savannā, kur viņš strādāja par bērnu psihologu. Viņam tur bija dzīvoklis, kurā Metjū pavadīja naktis trīsreiz nedēļā, kamēr tur strādāja, taču vienmēr atgriezās mājās Sentsaimonsā. Savā mājā.

– Tās ir mājas, – viņš atbildēja gandrīz vai par daudz aprauti. Metjū paspēra soli tuvāk. – Es tev parādīšu mājas pārējo daļu pēc brīža, taču tagad gribu parādīt guļamistabu.

Iesmējos, redzot mirdzumu viņa acīs, un saspringums, kas bija mani sasaistījis kopš brīža, kad pieskāros kāpņu margām, piepeši atlaidās.

Piespiedu degunu viņam pie kakla.

– Ja vien tu man apsoli, ka mēs esam vieni paši. – Es to teicu ķircinādamās, taču Metjū atrāvās, un viņa tumšās acis bija kļuvušas nopietnas.

– Ko tu ar to gribi teikt? Mans smaids sašķobījās.

– Es tikai prātoju, vai mājā nedzīvo spoki. Vai tādiem nav jābūt visās vecās mājās?

Viņa acis aizklāja ēna, un uz mirkli es nepazinu vīrieti, ar kuru biju apprecējusies.

– Hallo?

Mēs abi iztrūkāmies, atskanot sievietes balsij un spēcīgiem klauvējieniem pie durvīm. Miniatūra sieviete vecumā ap piecdesmit pieciem gadiem ar īsiem, viļņainiem, brūniem matiem stāvēja tur un uzsmaidīja mums. Viņa bija ģērbusies sandalēs, kapri biksēs un bezpiedurkņu blūzē – tas esot salas standarta formastērps – un plati smaidīja. Rokās viņa turēja saulespuķu pušķi, kuru kāti bija ietīti sārtā, mirdzošā papīrā.

– Durvis bija plati atvērtas, – sieviete paskaidroja, taču man radās sajūta, ka aizvērtas durvis nekad nav viņu atturējušas. Viņa pastiepa uz priekšu ziedus. – Un es atnesu ziedus no “Mūžīgās neļķes”, lai apsveiktu jaunlaulātos.

– Vai tā sauc vietējo ziedu veikalu?

Viņa pasmaidīja.

– Jā – pašā ciemata centrā.

– Ziedi ir burvīgi, – noteicu. – Paldies. – Paspēru soli uz priekšu un pastiepu roku, lai paspiestu viņas plaukstu. – Es esmu Ava Vālena. Tas ir, Freizere. – Es pietvīku. – Vēl neesmu pieradusi pie jaunā uzvārda.

Metjū paņēma ziedus un pieliecās, lai noskūpstītu viņu uz vaiga.

– Paldies, Tiša. – Viņš pagriezās pret mani. – Tā ir Tiša Raiena. Viņa vada ne tikai sev piederošo “Mūžīgo neļķi”, bet atbild arī par šīs mājas uzturēšanu un to, lai es nenomirtu bada nāvē.

Sieviete man uzsmaidīja, brūnajām acīm iedzirkstoties.

– Lai arī esmu pārliecināta, ka mēs runāsim par jaunu kārtību tagad, kad te esi tu, Ava. Es pazinu Metjū vecākus un jūtos atbildīga par viņu. Un tu jau zini, kādi ir vīrieši – gluži vai pazuduši, ja kāds nenoliek viņiem priekšā ēdamo un tīru veļu atvilktnēs.

– Tici man, es saprotu. Man ir četri brāļi.

– Zinu, – Tiša sacīja.

Mēs ar Metjū viņu uzlūkojām.

Redzēdama mūsu samulsumu, viņa turpināja.

– Kad Metjū man vakar atsūtīja elektroniskā pasta vēstuli, lai informētu, ka šodien atgriezīsies kopā ar jauno sievu, viņš nosauca tavu vārdu un to, no kurienes esi, un es saliku kopā divi un divi. – Viņa sakrustoja rokas. – Mēs ar tavu brāli Stīvenu bijām precējušies kādus divus mēnešus, kad mums abiem bija astoņpadsmit. Tu vēl nemaz nebiji piedzimusi. Gadu gaitā esam viens otru pazaudējuši. Jāatzīst, es jutos pārsteigta, uzzinot, ka Vāleniem piedzimis vēl viens bērns, taču jādomā, ka viņi visu laiku centās tikt pie meitenes. Taču jums ir apmēram deviņpadsmit gadu starpība, vai ne?

– Divdesmit viens, – sacīju. – Nezināju, ka viņš agrāk bijis precējies.

– To viegli varēja aizmirst. Mēs bijām briesmīgi jauni, un tas nevilkās ilgi. Bet tu jau zini, cik impulsīvi ir pusaudži.

Viņa mums uzsmaidīja, taču es īsti nezināju, ko teikt. Nezināju, kādi ir pusaudži. Biju uzaugusi pieaugušo vidē, un man nebija laika izbaudīt pusaudžu dumpīgumu. Ja neskaita manu profesijas izvēli, allaž darīju to, kas no manis tika sagaidīts, cerēdama, ka to pamanīs vēl kāds, izņemot Mimī.

Tiša paraudzījās uz Metjū un tad atkal uz mani.

– Laikam man vajadzētu iet – varu uzzināt sīkumus par jūsu straujo romānu un kāzām arī vēlāk. Patiesībā domāju sarīkot ballīti, lai tevi iepazīstinātu ar visiem, taču varam aprunāties par to vēlāk. – Viņa pacēla augšup ziedus. – Es tikai gribēju pārliecināties, ka gaisma ir iedegta un ziedi vāzē, taču jūs mani apsteidzāt. Ak jā, un ledusskapī ir salāti un sautējums, bet uz galda franču maize. Nezināju, vai jums pietiks laika iegriezties pārtikas veikalā.

– Paldies, Tiša, – Metjū noteica. – Nezinu, ko iesāktu bez tevis.

– Jā, paldies, – piebildu. – Es nemaz nezinātu, kur meklēt pārtikas veikalu, un vēl jo mazāk, ko un kā pagatavot.

Tiša atkal palūkojās uz Metjū un tad uz mani.

– Nujā, tev būs pietiekoši daudz laika apgūt abus, bet tikmēr varu izlīdzēt. Es uzrakstīju savu vārdu un telefona numurus uz lapiņas virtuvē – vari zvanīt jebkurā laikā. – Viņa uzlika plaukstu uz durvju roktura un tad pagriezās. – Metjū teica, ka tu aizraujoties ar vēsturi. Esmu Sentsaimonsas vēstures biedrības vadītāja un allaž meklēju jaunus biedrus. Tas būs lielisks veids, kā iepazīt tavas jaunās mājas. Un Metjū ģimenes vēsturi. Tā ir ļoti aizraujoša, un ir pat daži skeleti, kas karājas ģimenes koka zaros un kas tev varētu šķist interesanti.

– Nespēju ne sagaidīt, – noteicu gandrīz nopietni. Es tik daudz ko nezināju, taču var jau būt, ka tāpat zināju visu vajadzīgo.

Tiša uzmeta Metjū vēl vienu skatienu, pirms atvērt durvis un iziet ārā.

– Ak, kamēr neesmu aizmirsusi, ar ko tu nodarbojies, Ava? Es rakstu blogu par salas notikumiem, un tam seko vairums vietējo. Man patīk iekļaut jaunpienācēju sarakstu, un es vienmēr norādu nodarbošanos. Tas ir lielisks veids, kā atrast klientus, jo īpaši, ja pilsētā esi ienācējs.

– Esmu vecmāte. Mājās strādāju kopā ar dzemdību speciālistu grupu un ceru, ka te atradīšu ko līdzīgu.

– Vecmāte? – Viņa sarauca uzacis.

– Jā, – sacīju, nespēdama izprast viņas reakciju. – Esmu diplomēta medmāsa un vecmāte. Vecmāšu izmantošana ir kļuvusi par ļoti populāru alternatīvu ārsta vadītām dzemdībām.

Tiša uzlika plaukstu uz mana delma.

– Ak, es atvainojos, negribēju tevi apvainot. Zinu, kas ir vecmātes. Pati izmantoju vecmāti, kad dzemdēju otro bērnu. Es tikai esmu… pārsteigta, tāpēc ka Adriēna… – Viņa pacēla roku augšup un noraidoši novicināja. – Neņem galvā, tas nav svarīgi. – Tiša plati pasmaidīja. – Priecājos iepazīties, Ava. Nākamā vēstures biedrības sanāksme notiek mēneša pēdējā ceturtdienā pulksten septiņos. Ja vēlies, varu atbraukt tev pakaļ pusseptiņos.

– Es, ē, nu…

Metjū atbalstīja plaukstu pret durvīm.

– Viņa tev piezvanīs un dos ziņu. Vispirms Avai vajadzēs aklimatizēties, pirms ienirt salas politikā.

Tiša devās lejā pa kāpnēm.

– Nu tad piezvani man. Taču katram gadījumam ieraksti to savā kalendārā. – Pēdējo reizi pamājusi, viņa šķērsoja piebraucamo ceļu, kura otrā pusē bija novietots senatnīgs furgons ar koka sānu paneļiem. Gliemežvāki nočirkstēja vien zem viņas sandalēm.

Aizvēru durvis un pagriezusies konstatēju, ka esmu sagūstīta Metjū apskāvienā. Viņa acis satumsa, nolūkojoties uz mani.

– Tā. Kur mēs palikām?

Uzliku plaukstas uz viņa stingrajām krūtīm, juzdama kārdinājumu padoties impulsam, kas allaž pavadīja Metjū pieskārienus. Taču kaut kas no Tišas teiktā nedeva man mieru.

– Kas ir Adriēna?

Viņa atkāpšanās bija gandrīz nemanāma, un es to drīzāk sajutu, nekā ieraudzīju. Tā tas bija kopš mūsu iepazīšanās brīža: mēs abi bijām tā pieskaņojušies viens otram, ka varēja padomāt – atrodamies vienā ādā. Metjū nolaida rokas gar sāniem un atkāpās, un mans ķermenis piepeši sajuta vēsumu.

– Viņa arī bija vecmāte. – Vārdi bija mehāniski, it kā viņš būtu trenējies izrunāt šos četrus vārdus vēl un vēlreiz, lai izdzēstu no tiem jebkādas emocijas.

– Bet kas viņa bija? – es jautāju. – Kāpēc Tiša jutās pārsteigta, uzzinot, ka mēs abas esam vecmātes?

Metjū pieskārās manam plecam, un viņa garās skropstas apslēpa tumšās acis, nolūkodamies uz vietu, kur viņa roka bija pieskārusies manai blūzei.

– Vai varam parunāt par to no rīta? Negribu sabojāt tavu pirmo nakti šeit.

Paberzēju augšdelmus ar plaukstām, sajuzdama zem pirkstiem zosādu. Vēlējos piekļauties viņam, aizmirst par pārsteigumu Tišas sejā un Metjū nevēlēšanos stāstīt ko vairāk, taču tā vien šķita, ka kāda neredzama roka liek man uzstāt.

– Nē, es gribu zināt tagad. Kas bija Adriēna? – Centos pajokot, lai gan prāts nemaz nenesās uz jokiem. – Vai viņa ir tava bijusī draudzene?

Acis ir dvēseles spogulis. Atcerējos Mimī vārdus, ieskatoties Metjū acīs. Tās bija pirmās, ko viņā ievēroju, stāvot līdzās palmai Atlantas mediķu konferencē un cenšoties saplūst ar tās lapām. Viņš bija pienācis klāt ar kādu nu jau aizmirstu piezīmi, un es ielūkojos tumšajās acīs un sajutu, kā mana sirds saka jāvārdu.

Taču nu, kad viņš mani uzlūkoja, acis bija aizklātas, un uz mirkli likās, it kā es skatītos sejā svešiniekam. Viņš tāds ir, sauca mans prāts, taču kā jau vienmēr, kad runa bija par Metjū, es aizslaucīju visas šaubas.

– Nē, – viņš noteica klusā balsī. – Viņa bija mana sieva.

Pamela

Sentsaimonsas sala Džordžijā

1805. gada februāris

Jaunā sieviete uz netīrā matrača atkal ievaidējās: nu viņas saucieni bija kļuvuši vājāki un piesmakuši pēc kliegšanas, kas bija sākusies gandrīz pirms četrpadsmit stundām. Ar sūnām piebāztais matracis bija piesūcies ar viņas sviedriem, smakai piepildot mazo telpu. Uguns dega, lai atvairītu ziemas dienas vēsumu, taču ar to nepietika, lai izkliedētu aukstumu, kas mani pārņēma, lūkojoties uz topošo māti.

Iemērcu tīru lupatu bļodā ar remdenu ūdeni un atkal noslaucīju sievietes pieri, cenzdamās sniegt viņai vienīgo mierinājumu, kas bija manos spēkos. Viņai bija tikko deviņpadsmit gadu, un viņa bija tik slaida, ka būtu izskatījusies pēc zēna, ja ne apaļais vēders. Acis atvērās un pievērsās manai sejai ar mēmu lūgumu. Nevarēju viņai sniegt uzmundrinājumu, tāpēc aizgriezos, lai vēlreiz samērcētu lupatu, norādīdama mājas kalponei Etai uzsildīt vairāk ūdens. Mans pašas bērns sakustējās vēderā kā viegls atgādinājums par dzīvības trauslumu.

Atstājusi Etu kopā ar dzemdētāju, gurdi piegāju pie durvīm un iegāju šaurajā gaitenī, ziemas krēslai metot ēnas uz sienām. Sveces nebija iedegtas, taču drīz tas būs jādara, ja mums vajadzēs kāpt pa kāpnēm. Tas bija sievas vai kalpones uzdevums, tāpēc lampas bija palikušas bez uguns un gaismas, lai izkliedētu tumsu.

Vīrietis sakustējās krēslā pie durvīm, pa kurām biju iznākusi. Viņš piecēlās, nošūpodamies ceļgalos, un es sajutu viņa elpā rumu.

– Vai bērns jau piedzimis?

Papurināju galvu.

– Nē. Ir radušies… sarežģījumi.

Vīrieša kājas pieskārās krēsla malai, liekot augumam sabrukt sēdeklī. Viņš nepapūlējās piecelties. Vīrietis nolūkojās uz mani, it kā man vajadzētu zināt atbildes uz jautājumiem, kurus viņš neprata uzdot.

– Bērns guļ ar kājām pa priekšu. Es gaidīju, cik ilgi vien varēju, lai viņš apgrieztos, taču bērns ir liels, bet Mērija pavisam smalka. Varu mēģināt apgriezt bērnu. Tas ir bīstami un sāpīgi, taču varbūt tā ir vienīgā iespēja.

Vīrietis palūkojās uz mani, un viņa acis krēslā likās aizmiglotas.

– Vai tas glābs viņus abus?

Mazulis manā klēpī sakustējās atkal, un es piespiedu viņam plaukstu, lai nomierinātu.

– Es mēģināšu. Varbūt jūs varat aizsūtīt pēc kāda, kas atbrauktu, lai jūs nepaliktu viens. Varbūt pēc mātes vai māsas…

– Man neviena nav. Drudzis paņēma viņus visus pērnvasar. – Viņš atkal pielika pie lūpām pudeli un tad turpināja blenzt sienā.

– Tad es jums ieteiktu sākt lūgt Dievu.

Vīrieša skatiens uz mirkli pievērsās man, un viņš pacēla pudeli vēl vienu reizi, bet es spēju saskatīt vienīgi jaunās sievietes ciešanas durvju otrā pusē. Paķēru pudeli no viņa gļēvā tvēriena un triecu to pret sienu, stiklam sašķīstot kā zudušai cerībai. Vīrietis likās iztrūcies, taču es zināju, ka savā stāvoklī viņš man neko nespēs nodarīt.

– Izrādiet cieņu savai sievai, ser. Viņa mirst, cenzdamās dot dzīvību jūsu bērnam. Izrādiet cieņu viņas dzīves pēdējās stundās, paliekot skaidrā.

Asas sāpes kreisajā rokā novērsa manu uzmanību no vīrieša lēnās acu mirkšķināšanas. Stikla lauska uzpirksteņa lielumā bija iedūrusies ādā pie īkšķa pamatnes, pa kreisi no pirksta kauliņa. Nikni izvilku stiklu ārā un ar pārsteigumu noskatījos, kā koši sarkanas asinis sūcas no dziļās rētas. Noplēsu auduma gabalu no kleitas apakšas un aptinu stērbeli ap roku, lai apturētu asiņošanu.

Noslaucījusi rokas priekšautā, atgriezos dzemdētājas istabā lēnā solī. Mans pašas bērns bija kļuvis mierīgs un kluss.

Atgriezos mājās tikai nākamajā dienā ap saules rietu. Mana mugura un sirds bija sagurusi, bet locekļi kā svina pielieti. Atstāju ratus un zirgu Zeva gādībā un pati devos meklēt Džofriju. Viņš stāvēja tumsā, vērodams Danbaras strautu, kur tas ieplūda Frederikas upē, noskatīdamies spožajā saules rietā. Man allaž bija licies, ka saulrieti Sentsaimonsas salā ir pierādījums tam, ka Dievs nav aizmirsis par mūsu eksistenci šajā skarbajā vietā, kur valdīja drudži, svelme un vētras – vietā, kas reizē bija arī neaprakstāmi skaista.

Džofrijs mani apskāva, mūsu mazulim sakustoties. Reiz tēvs man bija stāstījis, ka mokamu cilts indiāņiem esot vairāk nekā simts vārdu, ar ko apzīmē mīlestību, taču, lūkojoties vīra sejā, nespēju iztēloties, ka ar tiem pietiktu, lai aprakstītu manas jūtas pret viņu.

Džofrija īkšķi pieskārās maniem vaigiem, kamēr viņš lūkojās acīs, meklējot atbildi uz neizteikto jautājumu.

– Māte ir mirusi, taču es izglābu bērnu. – Piekļāvu pieri pie viņa krūtīm, atcerēdamās, kā biju novannojusi mazo puisīti un ielikusi šūpulī, kamēr tēvs bija pārāk nobēdājies, lai spētu viņu apskaut. Biju sagatavojusi sievieti apbedīšanai un uzkopusi māju, cik labi vien varēdama, un tad aizgājusi, sautējumam kūpot uz plīts. Es neuzdevu sev jautājumu par motīviem, kas man liek to darīt, zinādama, ka cenšos attaisnoties par savu neveiksmi, sodot sevi par nespēju izglābt gan māti, gan bērnu. Un zinādama, ka to nebūtu spējis arī neviens cits. Atstāju Etai norādījumus, kā aprūpēt bērnu, un tad aizsūtīju pēc mācītāja. Biju izdarījusi visu, kas manos spēkos, un tas bija visnomācošākais.

– Mana drosmīgā meitene, – Džofrijs sacīja, maigi mani noskūpstīdams. Viņa skatiens piepeši kļuva dedzīgs. – Nekad neatstāj mani, Pamela. Nekad. Nespēju iztēloties ne dienu uz šīs zemes bez tevis.

Pieskāros viņa sejai ar kreiso roku, un zelta laulības gredzens pirkstā piepeši likās smags. Šo gredzenu biju atradusi pludmalē pēc vētras, un mums abiem likās pareizi, ka es to valkāšu. Pasniedzu viņam savu roku.

– Mūžam, vai atceries?

Viņš saņēma manu plaukstu savējā un pielika pie lūpām.

– Mūžam, – Džofrijs noteica, taču aiz vīra pārliecības sajutu arī viņa nedrošību.

Mēs stāvējām līdzās un noskatījāmies, kā uguns bumba nogrimst jūrā gluži kā sviests, kas izkūst uz sakarsētas pannas. Mans mazulis sakustējās atkal, atgādināms, cik tuvu dzīvība atrodas nāvei un nāve dzīvībai.