Читать книгу Pārmaiņu vējš - Kārena Vaita - Страница 7

Ava

Sentsaimonsas sala Džordžijā

2011. gada aprīlis

Pamodos gultā viena, un iestīvinātie palagi man līdzās bija gludi un nesagulēti. Uz mirkli, vēl neatverot acis, likās, ka Metjū ir te, jo sajutu pazīstamo klātbūtnes apziņu sev aiz muguras. Kopš bērnu dienām biju iztēlojusies neredzamu māsu, kuras pastāvīgā klātbūtne bija vientuļas meitenes iztēles auglis lielo brāļu ielenkumā. Mimī viņu dēvēja par manu iedomāto draudzeni, bet mamma – par ko tādu, ko labāk aizmirst. Pieaugot biju viņu atstājusi pagātnē, jo vajadzību pēc iedomu draudzenes pārmāca karjera un attiecības. Taču viņa nekad netika pilnīgi aizmirsta, atsaukta atmiņā uz īsu brīdi vientulības mirkļos, vārdā nenosaukta ēna, kas spēja mierināt.

Pietrausos sēdus, ēnai aizdejojot. Nezināju, kur Metjū ir gulējis, tikai to, ka viņš bijis citur mūsu pirmajā kopīgajā naktī šajā mājā. Asaras sakāpa man acīs, atceroties strīdu un to, kā neļāvu sev pieskarties, līdz sapratīšu, kāpēc viņš mūsu īsajā pazīšanās laikā bija izvairījies pateikt, ka agrāk bijis precējies. Gribēju, lai manā laulībā nebūtu noslēpumu. Biju izaugusi pieaugušo pasaulē, kuri piepeši sāka čukstēt savus pieaugušo vārdus, pamanot manu klātbūtni. Tā vien likās, ka māja ir pilna ar noslēpumiem, un šie noslēpumi atgādināja rēgus, kas izgaisa, tos uzlūkojot, taču allaž slēpās kaktos. Negribēju atkal dzīvot tādā mājā.

Mājas skaņas ietina mani kā silta sega, aicinošas un tajā pašā laikā svešādas. Vecā māja čīkstēja un paukšķēja no gadu nastas, kamēr ārā ķērca un klaigāja nepazīstami putni. Atmetu smago segu un pirmo reizi iedomājos, vai Adriēna ir dzīvojusi šajā mājā, izvēlējusies tilla aizkarus un logu aizvirtņus, un iestādījusi puķes dārzā. Satverot mīksto audumu, iedomājos arī par to, vai viņa ir gulējusi šajā gultā.

Nokāpu no baldahīna uz grīdas, ar kājām sataustot čības, pirms doties pie kofera, lai sameklētu piemērotu vannas halātu. Visu manu garderobi, ieskaitot frotē halātu un treniņtērpu, bija paredzēts atgādāt. Manā rīcībā šobrīd bija vien medusmēneša drēbes, tādas nepraktiskas lietas kā caurspīdīgi zīda naktskrekli, īsi svārki un augstpapēžu kurpes.

Telpā nebija sienas skapju, tikai liela garderobe, gandrīz līdz pašiem griestiem, kas atradās starp diviem logiem, un pie atslēgas bija piekarināts ar drapērijām saskaņots pušķītis. Atvēru milzīgās durvis, par vēlu iedomādamās, vai Metjū nav atstājis iekšā Adriēnas drēbes. Atviegloti nopūtos, ieraugot glīti sakarinātus kreklus, dažādas bikses un apavus, kas visi pilnīgi noteikti piederēja vīrietim. Tur bija sajūtama viņa smarža, valdzinošs ādas aromāts pēc dušas sajaukumā ar odekolonu. Aizvēru acis un dziļi ieelpoju, sirdij krūtīs sažņaudzoties gluži dzīvnieciskā vilkmē, kuru biju sajutusi, pirmoreiz viņu ieraugot. Tad atcerējos iebūvētā skapja durvis vannas istabas tālākajā galā, kuras dusmās nebiju papūlējusies atvērt, un man atkal piezagās šaubas.

Negribēdama saskarties ar iespēju, ka neizpētītajā skapī varētu karāties svešas sievietes drēbes, nocēlu no pakaramā vienu no Metjū krekliem un sapogāju to virs īsā naktskrekla, kuru uzvilku iepriekšējā vakarā. Atgrūdu guļamistabas durvis, aiz kurām sagaidīja svaigas kafijas un kaut kā salda un krāsnī sasildīta aromāts. Mans vēders ierūcās, sūtot mani lejup pretī neizbēgamajai konfrontācijai.

Stāvēju gaišā virtuvē, kas sastāvēja no viena vienīga nerūsējošā tērauda un granīta, taču ar koka skapīšiem, kam bija stikla durvis, un lielu izlietni, kas padarīja mūsdienīgos pieskārienus mazāk uzkrītošus šajā divsimt gadus vecajā mājā. Koka paneļus, kas aizņēma trīs ceturtdaļas no sienām, ieskāva nelieli plaukti ar senatnīgiem traukiem. Svaigi ieliktas priežkoka grīdas mirdzēja zem senatnīgā galda un soliem, kamēr čuguna lustras, kas acīmredzami bija ļoti vecas un, visticamāk, sākotnēji paredzētas svecēm, karājās virs ēdamzonas un lielās salas pie izlietnes. Vikingu stila plīts ar sešiem degļiem un divām cepeškrāsnīm lika man iedomāties, ka virtuvi veidojis kāds šefpavārs, kurš zina, kā izrullēt mīklu un pagatavot suflē un mīkstas maizītes. Kāds cits, nevis es…

Palūkojos uz plīti – uz pannas atradās ar riekstiem pārkaisīts maizes klaips, taču mana ēstgriba piepeši bija pagaisusi. Ieraudzīju kafijas aparātu, pie kura kāds – jādomā, ka Metjū –, bija novietojis krūzi, saldinātājus un piena pulveri. Grezna sudraba tējkarote atradās māla tureklī, kas bija izveidots kokvilnas pogaļas formā, un Tišas iepriekšējā vakarā atnestie ziedi bija ielikti citā, nenosakāmi senā kristāla vāzē aiz krūzes, kamēr to aromāts sajaucās ar citām kārdinošām virtuves smaržām. Saldinātājs un piena pulveris bija manas iecienītās markas, un mana sirds sažņaudzās atkal, iedomājoties, kā Metjū zvana Tišai, lai pirms mūsu ierašanās dotu norādījumus un parūpētos, ka man būs viss vajadzīgais.

Man vajadzēja viņu satikt, nokārtot to mūsu starpā. Pagatavoju kafijas tasi un devos meklēt savu vīru. Nostājos virtuves durvīs, saklausīdama vienīgi pulksteņa tikšķēšanu. Man šī skaņa allaž bija likusies uztraucoša, atgādinot par neizbēgamo laika ritējumu. Es neuzsaucu, zinot, ka viņa tur nav.

Pievērsos durvīm virtuves dziļumā, kas veda ārā no mājas, un devos uz to pusi. Iekšpagalms līdzinājās mājas priekšpusei, ar saaugušu zāli, kas tālāk atdeva vietu kupliem kokiem un krūmiem. Nelielā ēka, kuru biju redzējusi iepriekšējā vakarā, atradās man labajā pusē, izskatīdamās tikpat vientuļa kā pirmīt.

Odi spindza apkārt, šaudīdamies ap manu atkailināto ādu, taču nenosēzdamies uz tās. Es neraizējos. Piederēju pie tiem nedaudzajiem laimīgajiem, kas odus neinteresē. Iedzēru malku kafijas, saskatīdama vēl viena dārza aprises, lielus akmeņus, kas iezīmēja četrstūrainus laukumus. Mitrums klājās pāri dārzam kā mikls plīvurs, un es jutu, kā mani rūpīgi iztaisnotie mati sacirtojas.

Taciņa veda no dārza uz mežu, un es gāju pa to, itin kā kāda neredzama aukla vilktu mani pareizajā virzienā gluži tāpat, kā tas, manuprāt, notika ar putnu aizlidošanu uz dienvidiem. Ieraudzīju saules atspīdumu ūdenī starp kokiem, pirms saskatīju strautu un piestātni, kas stiepās no krastmalā izbūvētajiem koka pakāpieniem, pagarinot taciņu, uz kuras es atrados. Pie steķiem piestātnes galā viens otram pretī bija izbūvēti divi gari soli. Spēju iztēloties Metjū kā mazu zēnu sēžam tur ar makšķeri un nolūkojamies saules apspīdētajos viļņos tieši tāpat, kā viņš to darīja tagad. Viņa tumšie mati, kas, saulei uzspīdot, iekrāsojās rudi, mirdzēja, un man aizžņaudzās kakls, noskatoties, kā viņš noliec galvu, iegrimis dziļās domās.

Es nepakustējos, taču viņš pagriezās, un mūsu skatieni sastapās. Metjū palika stāvam, kamēr es ātri nokāpu lejā pa kāpnēm piestātnes malā un apstājos, sajuzdamās mazliet neomulīgi, tai nošūpojoties. Tad, ļoti lēni, cenzdamās spert soļus dēļiem pa vidu un novērsusi skatienu no ūdens abās pusēs, es devos uz priekšu, līdz apstājos viņa priekšā. Turēju savu krūzi starp mums, neļaudama sev piedot viņam, kamēr man vēl nebija iemesla to darīt.

Kafijā atspoguļojās izķēmots manas sejas attēls, kad es iedzēru vēl vienu malku šķidruma, kas bija kļuvis gandrīz vai par daudz auksts, lai būtu dzerams. Vēl aizvien turēdama krūzi starp mums, es ierunājos:

– Es negribu būt liekule, tāpēc pateikšu tev ko tādu, ko man bija bail teikt.

Metjū neko neatbildēja, taču man likās, ka vīra acis satumst tāpat kā katru reizi, kad viņš iegrima domās.

Noriju siekalas.

– Man ir bail no ūdens. – Turpināju skatīties uz kafiju savā krūzē, cenzdamās nepievērst uzmanību ūdens šļakstiem pret piestātnes balstiem vai skaņai, kas radās, zivīm vai putniem pāršķeļot virsmu barības meklējumos. – Visvairāk no okeāna, taču man ir nepatīkami atrasties līdzās jebkādam lielam ūdens daudzumam.

Dzirdēju, kā Metjū ievelk elpu, taču es turpināju.

– Tieši šīs bailes uzdzen man murgus. Kā tas, ko es vakar piedzīvoju mašīnā. – Pacēlu galvu, baidīdamās no tā, ko varētu ieraudzīt.

Metjū sejas izteiksme atmaiga.

– Esmu atvedis tevi uz salu. Es tev pat nedevu iespēju izvēlēties.

Mans skatiens sastapās ar viņējo.

– Es izdarīju savu izvēli. Gribēju būt kopā ar tevi. Nekam citam nebija nozīmes. Ceru, ka ar laiku spēšu… tikt tam pāri.

Viņš izņēma krūzi man no rokām un nolika to uz sola aiz muguras, tad pievilka mani sev klāt, turēdams vaļīgi, itin kā gaidot, ka es varētu atrauties.

– Savā darbā es bieži saskaros ar bērnības bailēm, tāpēc zinu, ka kam tādam, ko tu jūti pret ūdeni, nevar “tikt pāri” saviem spēkiem. Un es negaidu, ka tu to paveiksi. Taču varu tev palīdzēt, ja vien tu man ļausi.

– Tu jau esi man palīdzējis, – sacīju un tad aprāvos, vēl nejuzdamās gatava pateikt, ka esmu to zinājusi jau kopš brīža, kad satikāmies. Vai ka pirmajā reizē, kad viņš mani noskūpstīja, es sajutu okeāna sāļumu, it kā viņš nestu šo vietu sev līdzi.

Motora rūkšana, kas nebija skaļāka par bites sanoņu, tuvojās un pakāpeniski kļuva spēcīgāka, līdz es saskatīju nelielu laivu, kas kuģoja ārā no strauta dziļākos ūdeņos. Centos nedomāt par Atlantijas okeānu, kas atradās tālāk, vai par to, ka sāļais ūdens zem manām kājām ir tas pats ūdens, kas apskalo salas krastus. Viļņi mums apkārt kļuva lielāki, liekot piestātnei celties un krist. Aizvēru acis un paslēpu seju pie Metjū krūtīm, apvīdama rokas viņam apkārt.

– Iesim prom no piestātnes, – viņš sacīja, cenzdamies pavirzīt mani uz priekšu.

Paliku stāvot un papurināju galvu, vēl aizvien juzdama viļņu šūpošanos, taču tajā pašā laikā manīdama, ka Metjū rokas ir mani noenkurojušas.

– Gribu uzzināt vairāk par Adriēnu.

Viņa muguras muskuļi saspringa, taču es neatkāpos. Saņēmu Metjū aiz rokas un vedu viņu pie soliņa, kur uzmanīgi apsēdos uz maliņas, tālāk no ūdens, un cieši satvēru Metjū plaukstas savējās.

– Ko tu gribi zināt?

Nokremšļojos, cenzdamās uzlūkot šo situāciju tāpat kā šķērsguļu vai citus apstākļus, kad nedrīkstēja ļauties emocijām. Tieši tas padarīja mani par labu vecmāti.

– Cik ilgi jūs bijāt precējušies?

– Piecus gadus. Piecus gadus, trīs mēnešus un sešas dienas.

Nebiju gaidījusi tik precīzu atbildi, it kā katra diena būtu pietiekoši svarīga, lai tiktu saskaitīta. Bet viņš taču bija apprecējis un mīlējis Adriēnu. Zinot, ko nozīmē, ja tevi mīl Metjū Freizers, es savā satrauktajā sirdī sapratu, ka viņš ir mīlējis Adriēnu un abu kopā pavadīto laiku. Kādreiz.

Novērsos, nespēdama skatīties viņam acīs.

– Un kas notika?

– Viņa nomira.

Lai ko biju sagatavojusies dzirdēt, tikai ne šos vārdus. Mans skatiens strauji pievērsās viņam.

– Kā?

Metjū paraudzījās lejup uz mūsu kopā savītajām plaukstām, ar īkšķi viegli noglāstīdams dzimumzīmi uz mana īkšķa pamatnes.

– Autoavārijā pirms četriem gadiem. Viņa bija viena, un es nezināju, ka viņa ir mirusi, līdz pat nākamajai dienai.

– Man ļoti žēl, – sacīju, pārāk vēlu aptverdama, cik muļķīgi izklausās mani vārdi. Un cik nepatiesi. Tikai pateicoties Adriēnas nāvei, Metjū tagad piederēja man. Tvēros pie šīs egoistiskās domas, nespēdama palaist to vaļā kā dedzinošu ogli, kas izgaiņāja tumsu, taču tajā pašā laikā draudēja iesvelt visu liesmās.

– Mēs apprecējāmies ļoti jauni. Es nupat biju beidzis augstskolu un svinēju, un viņa strādāja kādā Savannas bārā – tad viņa vēl nebija vecmāte. Taču es biju draugos ar Adriēnas vecāko brāli, un mēs sākām runāties. – Viņš paraustīja plecus, it kā šī kustība izskaidrotu pārējo, kas bija noticis pēc pāris tikšanās reizēm bārā.

– Vai viņa bija no Savannas?

Viņš papurināja galvu.

– Patiesībā no šejienes, lai gan Adriēna mācījās skolā Atlantā. Viņas vecāki ir gados. Viņi adoptēja Adriēnu un Džonu no dažādām ģimenēm, kad pašiem bija pāri četrdesmit gadiem. Viņi vēl aizvien dzīvo Sentsaimonsas salā, bet brālis dzīvo netālu – Džekilas salā. Es viņus nesatieku bieži. – Metjū apņēmīgi saknieba lūpas.

Nespēdama pretoties kārdinājumam, es neatlaidos.

– Kāpēc?

Liels, elegants putns ar zili baltām spalvām un tievām kājām nolaidās purvainajā zālē piestātnes krastā. Tas stāvēja pilnīgi sastindzis, skatienam novērtējot attālumu līdz mums un viņa medījumam.

– Viņi domā, ka es nogalināju Adriēnu.

Sajutu, kā ūdens gluži kā palēninājumā sašūpojas zem kājām: mans līdzsvars tika izjaukts, itin kā samaisot to ar karoti. Gluži kā sajutis noskaņojuma maiņu, lielais putns pacēlās gaisā, atstādams aiz sevis tikai atmiņas par plunkšķi, kad es pagriezos pret savu vīru.

– Tā, protams, nav patiesība, – es noteicu, pirms to paguva viņš. Ja mēs gribējām kaut ko paglābt no šīs sarunas, man to vajadzēja pateikt pirmajai.

– Skaidrs, ka nē, – viņš sacīja, taču pirmā nepatīkamā sajūta jau bija atradusi ceļu pie manis gluži kā olis, kas ieslīd kurpē un sāk traucēt. – Tas bija nelaimes gadījums, taču, tāpat kā daudzi citi cilvēki, kas sēro, viņi centās atrast iemeslu vai kādu, ko vainot par kaut ko, no kā varēja izvairīties.

– Vai tāpēc tu man to nepateici?

Viņa īkšķis uzmeklēja manu laulības gredzenu.

– Lielākoties, – Metjū atbildēja lēnām, pirms pacelt seju, lai ieskatītos man acīs. – Un arī tāpēc, ka tā ir daļa no manas pagātnes, kurā man nepatīk kavēties.

Spožajā saules gaismā es saskatīju zeltainos lāsumus viņa tumšajās acīs. Tās nebija tās acis, kuras es pazinu. Tās bija kļuvušas citādas, itin kā piederētu svešiniekam.

– Vai tu vēl aizvien viņu mīli?

Mana balss nodrebēja, to sakot, un Metjū to noteikti sadzirdēja. Viņš saņēma manu seju plaukstās, un viņa svešādās acis meklēja manējās.

– Es mīlu tevi, Ava. Man liekas, ka tā ir bijis vienmēr, pat vēl pirms satikāmies. Vai tu spēj to saprast?

Mūžam. Šis vārds ieskanējās manos domu apcirkņos gluži kā saules stara atspīdums ūdenī, kas bīstami šūpojas, līdz to izdzēš saulei priekšā aizstājies mākonis.

– Jā, – es noteicu. – Es arī to jūtu.

Viņš piespieda savu pieri pie manējās.

– Man ļoti žēl, – viņš sacīja. – Negribu, lai mūsu starpā būtu noslēpumi.

Par atbildi es viņu noskūpstīju, nespēdama izrunāt vārdus, kas varētu atklāt manu mulsumu par to, cik bezrūpīgi mēs viens otram slēpjam daļu no sevis, un to, kā noslēpumi var mest ēnu vēl ilgi pēc tam, kad patiesība ir izteikta.

Nolūkojos uz nekārtību, kas valdīja manā jaunajā virtuvē. Pannas, katli, bļodas, ēdamrīki un dažādas pulverveida vielas klāja visas iespējamās virsmas. Brīdī, kad prātoju, vai glābt apsvilušo banānu maizi, nokasot nost apdegušo garozu, pie ārdurvīm atskanēja klauvējiens.

Juzdamās atvieglota par iespēju iziet no virtuves, aši noskaloju rokas izlietnē un steidzos pie durvīm. Tur stāvēja Tiša, apkrāvusies ar plastmasas iepirkumu maisiņiem, un viņas sejā rotājās plats smaids.

– Atnesu iepirkumus. Biju veikalā un attapos, ka Metjū šodien strādā, bet tev nav mašīnas. Ceru, ka tev nebūs iebildumu.

Paņēmu no viņas vairākus maisiņus un pakāpos nostāk, lai ļautu ienākt.

– Skaidrs, ka nē, un es to patiešām novērtēju. Mana mašīna nepienāks ātrāk par nākamo nedēļu. Tad draugs, kuram samaksāju par tās atgādāšanu, varēs to izdarīt no darba brīvajā laikā, tāpēc tagad esmu piesieta mājai. Metjū teica, ka šoreiz nepalikšot Savannā pa nakti, lai varētu atgriezties mājās, taču es jūtos vainīga. Tas ir garš ceļš vienai dienai.

Tiša man sekoja uz virtuvi.

– Domāju, ka Metjū varētu gribēt atgriezties mājās, lai apciemotu savu jauno sieviņu. Droši vien būtu ar mieru nākt ar kājām, ja viņam nebūtu mašīnas.

Nosarku, sākdama celt ārā no maisiņiem pienu, salātus, vistu stilbiņus un pāris steikus, kā arī dažādus augļus un dārzeņus. Jutos mazliet samulsusi, atklājot, ka nevienā no maisiņiem nav gatavo pusfabrikātu kārbiņas.

Tiša sāka mīcīt kopā plastmasas iepirkumu maisiņus.

– Tiklīdz sāksi strādāt, jūs varēsiet braukt kopā un pat apmesties Savannas dzīvoklī, ja saskaņosiet darba laiku.

Es iesmējos.

– Redzu, ka tu esi izplānojusi manu nākamo karjeras soli tikpat veiksmīgi kā ēdienreizes.

Viņa sarauca pieri.

– Piedod. Cenšos būt noderīga bez iejaukšanās, taču tas ir mazliet sarežģīti, jo tu praktiski esi ģimenes locekle. Es tikai… – Viņa iekoda apakšlūpā, itin kā prātodama, cik daudz vajadzētu teikt. – Nu, – viņa turpināja, – Adriēna strādāja tajā pašā ģimenes medicīnas centrā, kurā strādā Metjū, tāpēc es pieņēmu…

Atbalstījos pret galdu, piepeši sajuzdama nogurumu.

– Viņi strādāja kopā?

– Jā. Viņš bija štata bērnu psihologs, bet viņa – viena no vecmātēm. Klīnikā strādā pediatri un divi akušieri ginekologi – visiem dzīves posmiem. Viņiem bija loģiski strādāt kopā, tāpēc iedomājos – ja reiz tu arī esi vecmāte…

Tiša bija pārāk aizņemta ar skatīšanos uz mani, lai pabeigtu teikumu.

– Kas vainas? – viņa iejautājās.

Mani pirksti bija aplipuši ar miltiem un sviestu, ko nebiju pilnībā noskalojusi.

– Vai tev nešķiet dīvaini, ka… nu, ka Metjū ir apprecējis divas vecmātes? Tā nav visizplatītākā profesija.

– Tas ir savādi, ja tā padomā. Patiesībā viņš bija tas, kurš mudināja Adriēnu mācīties, lai kļūtu par vecmāti. Pēc vidusskolas viņa nespēja neko īsti izlemt, un Metjū palīdzēja atrast mērķi. Adriēna bija laba un prasmīga vecmāte.

Viņa aprāvās, kā sapratusi, ka jau ir pateikusi par daudz.

– Tikai laba un prasmīga? – es neatlaidos.

Tiša papurināja galvu, itin kā atbrīvodama sevi no solījuma neiejaukties. Viņa aši noteica:

– Nedomāju, ka tas bija viņas aicinājums.

Mūsu skatieni satikās, un es gaidīju, ka Tiša teiks vēl kaut ko, taču viņa to nedarīja. Izsliedamās es noteicu:

– Nedomāju, ka es tur pieteikšos. Esmu pārliecināta, ka ir arī citas iespējas, Savannā vai cituviet. Gan mēs to izdomāsim. – Ar pūlēm pasmaidīju. – Vai gribi tēju? Grasījos sev uzvārīt tasīti, lai saņemtos pirms sakopšanas.

– Labprāt, – Tiša atbildēja, pieiedama pie ledusskapja un sākdama likt produktus iekšā. – Tu man varētu pastāstīt, kādi talanti tev vēl piemīt, jo tā acīmredzot nav ēdiena gatavošana.

Iesmējos, atglaužot matus no sasvīdušās pieres un pārāk vēlu atcerēdamās, ka pie rokām vēl aizvien ir pielipušas banānu maizes sastāvdaļas.

– Varbūt es neprotu rosīties virtuvē, taču zinu šo to par dārzkopību. – Bezrūpīgi piebildu: – Spriežot pēc virtuves, Adriēna bija izcila pavāre. Tikai, lūdzu, nesaki, ka viņa bija arī izcila dārzniece.

Tišas seja atmaiga, uzlūkojot mani.

– Viņa mīlēja savas puķes. Jo košākas, jo labāk.

Mans smaids sašķobījās.

– Es esmu citāda dārzniece. Man patīk audzēt noderīgo – augļus un dārzeņus. Uz to pusi. – Par vēlu aptvēru, ka manis teikto Tiša, floriste būdama, varēja uztvert kā apvainojumu.

Viņa labsirdīgi pasmaidīja.

– Labi. Tādā gadījumā mēs sapratīsimies – es tev nesīšu puķes, bet tu man varēsi dot tomātus.

– Sarunāts, – noteicu, ielikdama maizes cepamo pannu izlietnē un cerēdama, ka Tiša to neievēros.

Tišas balss skanēja pieklusināti, viņai pārkārtojot plauktu ledusskapī.

– Varbūt tev vajadzētu zināt, ka Adriēna bija ļoti laba māksliniece – daudz zīmēja salu un ar to kļuva slavena. – Tiša aizvēra ledusskapi. – Tas ir viņas darbs, kas karājas viesistabā – ogles zīmējums, kurā attēlota māja.

Aizgriezu krānus, piepeši juzdamās iztukšota.

Viņa laikam bija kaut ko pamanījusi manā sejas izteiksmē, tāpēc ka saņēma mani aiz rokas un pieveda atpakaļ pie galda.

– Varbūt tu apsēdīsies un ļausi, lai pagatavoju mums tēju? Es zinu, kur viss atrodas, un tu izskaties tā, ka tev vajadzētu atpūsties.

Noskatījos, kā viņa piepilda tējkannu un uzliek to uz plīts, kamēr negribēti jautājumi turpināja knābāt manas smadzenes kā neatlaidīgs putns. Pieņēmu kūpošo tasi un pievērsos cukura pievienošanai no cukurtrauka uz galda – tas bija gaiši zils keramikas trauks, kas man nepatika un kuru biju apņēmusies nomainīt –, un tad lēnām iedzēru malku, pirms sameklēt īstos vārdus.

– Viņdien tu minēji kaut ko par apkārtnes vēsturi un Metjū dzimtas koku, un to, ka tajā karājoties daudz skeletu. Vai tu runāji par to? Par Adriēnas nāvi?

Tiša iedzēra malku no savas tases un papurināja galvu.

– Nē. Skaidrs, ka nē. Adriēnas nāve bija nelaimes gadījums – protams, tā bija traģēdija, taču ne skelets. Es runāju par kādu senci, kurš te dzīvoja pirms vairāk nekā divsimt gadiem. Tā ir kļuvusi gandrīz vai par salas leģendu.

Mana ģimene, kas nodarbojās ar mirušo aprūpēšanu, reti runāja par dzimtas koku, itin kā uzsverot katras aizejošās paaudzes galīgumu. Abi mani vecāki bija vienīgie bērni, un, atskaitot savu vecmāmiņu no mātes puses, es nepazinu citus radiniekus pirms viņas. Varēja padomāt, ka Vālenu ģimene pašiznīcinās pēc katras paaudzes, nākamajai atstājot baltu lapu. Izdzirdot, ka manam jaunajam vīram ir dzimtas koks ar plaukstošiem zariem, kas iestiepjas paaudžu paaudzēs, es sajutos viegli satraukta.

Papūtu tēju un tad iedzēru vēl vienu malku.

– Tātad Metjū ģimene dzīvo Sentsaimonsā divus gadsimtus?

– Jā gan. Viņi nepiederēja pie lielajiem zemes īpašniekiem kā Kūperi no Kenonspointas vai Batleri no Hemptonas, taču bija cienījami lauksaimnieki. Kādu laiku viņiem pat piederēja daži akri kokvilnas. Vismaz līdz deviņpadsmitā gadsimta sākumam.

Juzdama ziņkārību, pieliecos viņai tuvāk.

– Un kāda ir tā leģenda?

Tišas acis iepletās, un es atpazinu viņā radniecīgu dvēseli, kurai sen mirušo dzīves dažkārt šķiet aizraujošākas par tagadni.

– Metjū vecvecvecmāmiņa nez kurā tur paaudzē tika uzskatīta par valsts nodevēju, kad tūkstoš astoņi simti divpadsmitā gada kara laikā salu ieņēma briti. Viņa esot iemīlējusies kādā flotes virsniekā. Kad briti evakuējās, viņa devās tiem līdzi, pametot vīru un mazo dēlu.

– Tas ir briesmīgi, – noteicu, juzdama, ka tēja piepeši kļuvusi rūgta, un agrākās asaras atkal sažņaudza man kaklu.

– Tās ir tikai baumas vai leģenda, kas balstīta uz faktiem?

– Pa druskai no abiem. – Viņa pasmaidīja. – Varbūt tas varētu kļūt par tavu pirmo projektu vēstures biedrībā. Lai gan… – Tiša noraidoši papurināja galvu un tad piecēlās, lai noskalotu krūzīti izlietnē.

– Lai gan kas?

Viņa uzgrieza man muguru, ievietojot krūzīti trauku mazgājamajā mašīnā.

– Adriēna bija kā apsēsta ar to stāstu. Runā, ka tās sievietes vīrs esot miris ar salauztu sirdi un ka viņa rēgs vēl aizvien manāms pludmalē pēc vētras, kad viņš sauc savu neuzticīgo sievu. Adriēnai tas likās romantiski. Metjū domāja, ka tas ir skumji, un viņš neredzēja vajadzību atgādināt tik traģisku gadījumu. – Tiša atkal pagriezās pret mani un paraustīja plecus. – Tu izskaties pēc neatkarīgi domājošas sievietes, tāpēc vari izlemt pati. Taču, kā jau pirmīt teicu, tā varētu būt interesanta iespēja sākt apgūt ko jaunu par savām tagadējām mājām un ģimeni, kurā esi ieprecējusies.

Pamāju, cenzdamās saglabāt sejā nepiespiestu smaidu un aizgaiņāt skumjas, kas šķita mani ieskāvušas kā šalle.

Tiša paņēma savu somiņu, kuru bija uzmetusi uz krēsla.

– Man jāatgriežas veikalā. Sestdien būs kāzas, un līgava visu laiku maina domas par līgavas pušķi. – Viņa izbolīja acis. – Atbraukšu nākamajā ceturtdienā ap pusseptiņiem, lai aizvestu tevi uz sanāksmi. Parasti es kavējos, tāpēc vienkārši pasignalizēšu no ārpuses.

Neatcerējos, ka būtu viņai solījusies nākt, taču Tiša laikam jau bija pieņēmusi lēmumu. Uz mirkli iedomājos par sava brāļa Stīvena tagadējo sievu, kautrīgo un atturīgo Mēriju Džeinu, un man likās, ka zinu, kāpēc Tišas un Stīvena laulība bijusi tik īsa.

– Labi, – noteicu. – Es būšu gatava.

Pavadīju viņu līdz durvīm un atvadījos. Manas domas bija aizņēmis vīrs ar salauzto sirdi, kurš sauc savu sievu vēl ilgi pēc viņas aiziešanas. Doma par to, ka viņš varētu stāvēt vēju appūstajā liedagā, uzdzina drebuļus, it kā es būtu apšļakstīta ar vēsu ūdeni, un es aši palūkojos apkārt, meklējot iemeslu novērst domas, kad skatiens apstājās pie mana mobilā telefona uz priekšnama galdiņa.

Pirms biju paguvusi sevi no tā atrunāt, paņēmu telefonu un nospiedu ātrā savienojuma taustiņu. Telefons iezvanījās četras reizes, pirms mana māte atbildēja. Ja viņai būtu mobilais vai mājas telefons, kas aprīkots ar zvanītāja numura noteicēju, es varētu viņai pārmest mana zvana ignorēšanu. Taču māte allaž bija jutusi nepatiku pret telefoniem, itin kā gaidītu, ka tie nesīs tikai ļaunas ziņas.

– Hallo?

– Mammu… te Ava.

Īss klusuma brīdis.

– Man jau likās, ka tu varētu piezvanīt.

Kad viņa neteica neko citu, es turpināju:

– Mēs atbraucām vakardien. Metjū māja ir skaista. Tā ir ļoti skaista un celta no…

– Jā, es zinu, – viņa noteica, mani pārtraukdama. – Mēs dzīvojām Sentsaimonsas salā pirms tavas piedzimšanas, atceries?

Lai nedotu viņai iespēju atkal sākt mani apbērt ar jautājumiem par to, kāpēc esmu izvēlējusies dzīvot pavalsts otrā malā, es sāku pļāpāt, meklējot ko sakāmu, ko tādu, kas noturētu viņu pie telefona pietiekoši ilgi, lai es iegaumētu viņas balss skaņu.

– Vai tu esi dzirdējusi leģendu par Metjū senča rēgu, kurš liedagā sauc savu sievu?

Viņai bija vajadzīgs kāds brīdis laika, lai atbildētu.

– Neatceros.

Mans skatiens klīda pa pirmā stāva viesistabu, līdz aizķērās pie ierāmētā ogles zīmējuma ar Metjū māju.

– Vai tu tici rēgiem? – klusi iejautājos.

Viņas balss izklausījās saspringta.

– Brauc mājās, Ava. Man nepatīk doma par to, ka tu atrodies tik tuvu ūdenim.

Uzgriezu zīmējumam muguru.

– Ko tu ar to gribi teikt?

– Tu baidījies no ūdens jau kopš bērnu dienām. Tevi bija gandrīz neiespējami nomazgāt vannā. Nācās lūgt palīdzību Mimī, lai nomazgātu tevi vismaz virtuves izlietnē. Man likās, ka tu esi atbrīvojusies no savām bailēm, taču tagad es par to raizējos. Tagad, kad tu dzīvo tik tuvu okeānam.

Kādu brīdi prātoju, vai nevajadzētu viņai izstāstīt par savu pieredzi, šķērsojot salas dambi, par vecā murga atgriešanos, taču es to neizdarīju.

– Domāju, ka būšu te laimīga, mammu.

Šoreiz viņas atbilde bija ātra.

– Nesaprotu, kā. Tev nepatīk ūdens.

– Te ir Metjū. Manas mājas ir pie viņa.

– Nu labi. Tas ir tavs lēmums, un tev ar to jādzīvo. – Viņas balss nodrebēja, un es iedomājos, ka varbūt viņa raud, taču šī doma labi nesaderējās ar to māti, kuru es pazinu.

– Tu esi te dzīvojusi, mammu. Te piedzima četri no taviem bērniem. Vai tu neatceries, cik te ir skaisti?

Pauze bija tik ilga, ka man jau likās – māte ir nolikusi klausuli. Visbeidzot viņa noteica:

– Atceros tikai vētras un to, kā okeāns pārņem liedagu, it kā grasītos to aprīt. Tāpēc jau mēs aizbraucām. Tāpēc ka nevēlējāmies dzīvot vietā, kas var mums atņemt visu, ko mīlam.

Mans vecais nemiers atgriezās sajaukumā ar nepacietību. – Man tagad jābeidz saruna, mammu. Vēl aizvien neesmu izkravājusies. – Uz mirkli apklusu, sajuzdama spēcīgas ilgas pēc bērnības, kuras man nebija, pēc lietām, kas varēja notikt, taču nebija domātas man. Cieši satvērusi klausuli, nočukstēju: – Es tevi mīlu, mammu. – Aizvēru acis, gaidīdama, kad viņa ierunāsies.

Pēc īsa pārtraukuma māte noteica:

– Es zinu, Ava. – Kādu brīdi klausījos mātes elpā, līdz viņa noteica: – Nu man arī jābeidz.

– Labi. Pasveicini Mimī un pārējos.

– Labi. Paliec sveika, Ava, – atskanēja klausulē, pirms es izdzirdēju īsu klikšķi.

Turēju telefonu sažņaugtu plaukstā vēl ilgāku laiku, juzdamās tā, itin kā gaidītu ko vairāk par šiem trim vārdiem, un prātodama, kāpēc viņa nav atbildējusi uz manu jautājumu par ticību rēgiem.