Читать книгу Pārmaiņu vējš - Kārena Vaita - Страница 11

Glorija

Entioka Džordžijā

2011. gada maijs

Bīdāmās skapja durvis Avas vecajā guļamistabā aiz kaut kā aizķērās, kad mēģināju dabūt tās vaļā. Gadiem ilgi biju krājusi meitenes bērnības atmiņas – trofejas, sakaltētu puķu pušķus, lelles ar tukšiem acu dobumiem un četru gadu laikā sakrātos karsējmeitenes zižļus. Tie bija manas meitas augšanas ceļa rādītāji, tādu notikumu ceļa rādītāji, kurus es netiku redzējusi. Ceļa rādītāji dzīvei, kuru man bija tas gods pieredzēt, taču kurā piedalīties es baidījos.

Pieliecos un izvilku ārā pa durvīm fotoaparāta filmiņu, un tad atliecos, lai to nopētītu. Savā ziņā es sapratu Avas aizraušanos ar citu cilvēku fotogrāfijām, ar ielūkošanos citu dzīvēs, tāpat kā Alise bija lūkojusies trusīša alā. Un tāpēc biju centusies viņu no tā atradināt. Tomēr jo vairāk es teicu nē, jo apņēmīgāk viņa palika pie sava. Kā allaž.

Iebāzu roku skapī un satvēru pakaramos, kas bija sakrauti tālākajā stūrī. Brūngani un zeltaini spīguļi no viņas karsējmeitenes kostīmiem vēl aizvien mirdzēja, svārku ieloces vēl aizvien bija ideāli iegludinātas. Biju to gatavojusi Avai, šuvusi ikvienu spīguli ar rokām par spīti Mimī uzstājīgajiem palīdzības piedāvājumiem. Biju to darījusi, ar katru diega un adatas vilcienu pierādīdama, ka mīlu savu meitu par spīti viņas apgalvojumiem par pretējo.

Ar ašām kustībām notraucu tērpus no pakaramajiem, tad uzmanīgi salocīju katru no tiem un saliku kastē. Man nenāca ne prātā nosūtīt tos uz Sentsaimonsu. Ja Ava tos vēlēsies, viņai vajadzēsies atbraukt uz mājām un iznest kastes no pagraba. Mans šīsdienas nolūks bija tikai iztīrīt istabu, lai arī vēl nebiju izdomājusi, ar ko aizpildīt tukšo vietu. Man tikai vajadzēja izdzēst ikdienas atgādinājumus par to, ka laiks ir beidzies.

– Neaizmirsti šos.

Pagriezos un ieraudzīju Mimī, kura stāvēja durvīs ar dažiem veciem fotogrāfiju albumiem rokās.

Izslējos, automātiski paberzēdama muguru. Saraukusi pieri, uzlūkoju albumus.

– Kas tie tādi?

Mimī piegāja pie gultas ar sārtu pārsegu un uzmanīgi uzlika savu nešļāvu uz tā. Izšūta rozā ziloņa kāja apturēja to slīdēšanu uz gultas malu.

– Tie ir albumi, kurus es izveidoju Avai, kad viņa bija maza meitene. Iedomājos, ka viņa varētu tos gribēt.

Sajutu, kā kaut kas iesūrstas acīs, sens aizvainojums, kura izcelsmi vairs neatcerējos.

– Es neko nesūtīšu Avai, tikai saiņoju mantas. Turklāt nekad neesmu viņai sūtījusi fotogrāfiju albumus. Tā paša iemesla dēļ, kāpēc es viņai tādus neiekārtoju.

Dzedri noraudzījos uz savu māti, taču viņa nepievērsa man uzmanību, apsēzdamās uz gultas malas un atvērdama augšējo albumu.

– Viņa bija tik skaists bērns.

Nespēdama noturēties, nostājos Mimī aiz muguras. Viņai bija taisnība. Ava bija skaists bērns ar gaišiem matiem un brūnām acīm biezu skropstu ielokā. Viņa nebija atstājusi savu skaistumu bērnībā, kā tas notiek ar daudziem, un pat tagad man dažreiz aizrāvās elpa. Efektu vēl vairāk pastiprināja Avas pašas pilnīgā neziņa par to.

Viņas mati tā arī nekļuva tumšāki, pretēji mūsu paredzējumiem, un skolas laikā sapratām, ka krāsa paliks nemainīga. Apmēram ap to pašu laiku Mimī sāka krāsot savus matus blondus, un, lai arī neviens no mums to neizteica skaļi, es sapratu, kāpēc. Jutos pateicīga tā, kā to spēj tikai meita brīdī, kad saprot, ka māte ir viņas papildinājums, vēl viens loceklis, vēl viena sirds, kas spēj nest sāpes un tajā pašā laikā tevi atbalstīt.

Klusēdama stāvēju Mimī aiz muguras, kamēr viņa pāršķīra albuma lapas, norādīdama uz Avas mīļākajiem Visu svēto dienas kostīmiem, kas bija manu roku darināti, uz Ziemassvētku rītiem, mūsu retajiem atvaļinājumiem Roksitijā, Tenesijā un Mamutu alā Kentuki. Mēs nekad nedevāmies uz pludmali atvaļinājuma laikā, par spīti zēnu lūgumiem. Bija viegli izmantot Avas bailes no okeāna par attaisnojumu, taču tāpat kā visi pārējie attaisnojumi dzīvē, tas tikai dejoja apkārt īstajam iemeslam gluži kā balerīna uz aptumšotas skatuves, kad nevar redzēt tās malu.

– Tev vajadzētu aizsūtīt Avai šo. – Garš, sarkani lakots nags norādīja uz lielu fotogrāfiju, kas aizņēma veselu albuma lapu. Tur bija redzama Ava apmēram divu gadu vecumā, ģērbusies sārtā kleitā ar rišiņām un gaiši zilu atlasa jostu. To bija darinājusi Mimī vecmāmiņa un uzdāvinājusi Mimī pēc viņas piedzimšanas. Vestibilā atradās ierāmēta Mimī fotogrāfija, kurā viņa bija ģērbusies šajā kleitā divu gadu vecumā, un manējā tajā pašā kleitā gandrīz pēc divdesmit gadiem. Nebiju piekarinājusi tām līdzās Avas portretu, lai arī tiku paturējusi vietu brīvu. Ava beidzot bija pārstājusi man jautāt, kāpēc.

– Fotogrāfiju? – es jautāju.

Mimī papurināja galvu, neskatīdamās uz mani. – Nē. Kleitu. Kad viņai pašai būs maza meitiņa.

Raudzījos uz divgadīgās Avas krāsu fotogrāfiju, uz viņas apaļīgajiem vaigiem un sārto kleitu, kas lika viņas ādai mirdzēt, atcerēdamās dienu, kad fotogrāfija tika uzņemta, tā, it kā tas būtu noticis vakardien. Biju izņēmusi kleitu no vecā riekstkoka skapja, Mimī vecmāmiņas kāzu dāvanas. Kleita bija salocīta starp ietinamā papīra slāņiem, droši paglabāta, jo pēdējoreiz to biju valkājusi es. Ja būtu iespējams ceļot laikā, šis sārtā auduma gabaliņš kļūtu par pavadoni, iemūžināts katrā paaudzē ar fotogrāfijas palīdzību.

– Vēl ir par agru. Esmu pārliecināta, ka viņi ar Metjū tik drīz neplāno ģimenes pieaugumu.

Mimī nošņaukājās: laimīgā kārtā es tā arī nebiju to iemācījusies.

– Viņai ir gandrīz trīsdesmit pieci gadi. Un es zinu, ka viņa grib bērnus.

– Kā tu to zini? – jautāju, lai arī zināju atbildi.

– Kad tu slēpies savā istabā pirms viņas aizbraukšanas, mēs ar Avu kārtīgi izrunājāmies. Tas bija viens no jautājumiem, par kuru runājām.

Sakniebu lūpas, ienīzdama pati sevi. Stīvens sacīja, ka es izskatoties pēc žāvētas plūmes, to darot, taču nespēju pārstāt.

– Par ko vēl jūs runājāt?

Mimī aizcirta vāku un tad pagriezās, lai uzlūkotu mani.

– Neko tādu, ko tu vēlētos dzirdēt.

Mani pirksti ieslīdēja gultas pārklāja krokās. Šo pārklāju es biju ļāvusi Avai izvēlēties, kad viņai bija divpadsmit gadu, lai arī brīdināju, ka viņai tas apniks, tiklīdz viņai apritēs četrpadsmit. Kad viņa kļuva vecāka, es pieķēru meitu lūkojamies katalogos vai apstājamies pie veikalu skatlogiem un gaidīju, kad viņa atzīs, ka man bijusi taisnība. Taču viņa to nedarīja. Par to apbrīnoju savu meitu: viņa vienmēr runāja nopietni un nekad neatkāpās no saviem vārdiem.

– Tev vajadzētu viņai aizsūtīt albumus.

Papurināju galvu.

– Tu zini, ka es to nevaru.

Nepievērsdama man uzmanību, Mimī turpināja uzstāt.

– Tu vari viņai tos aizvest. Tas tev būs iemesls apciemojumam. – Viņa stingri mani uzlūkoja. – Ikvienai sievietei kādā brīdī ir vajadzīga māte. – Nejutos pārliecināta, vai viņa vēl aizvien runā par Avu un mani.

Atkal pievērsos skapim un nocēlu no pakaramajiem jaunu apģērbu kārtu.

– Es nevaru. – Biju uzgriezusi Mimī muguru, lai viņa neredzētu asaras, kas draudēja izlauzties. Kā gan varēju izskaidrot viņai to, ko nespēju izskaidrot pati sev? Ka es centos palaist vaļā ko tādu, ko allaž biju baidījusies pazaudēt, vēl pirms sapratu, ka nav iespējams pazaudēt to, kas tev nekad īsti nav piederējis. Un ka pēc ilgajiem pārāk vaļīgas turēšanas gadiem es beidzot biju atbrīvojusi satvērienu.

Iezvanījās telefons, un es saspringu kā parasti, ļaujot tam zvanīt tikmēr, kamēr ieslēdzās automātiskais atbildētājs. Tad turpināju locīt meitas drēbes un likt tās kastē, itin kā, to darot, varētu izdzēst lielāko kļūdu savā dzīvē.

Ava

Sentsaimonsas sala Džordžijā

2011. gada maijs

Turēju telefonu piespiestu pie auss, skaitīdama ikvienu zvanu, līdz ieslēdzās automātiskais atbildētājs, mana astoņgadīgā brāļadēla balsī pavēstīdams, ka vectētiņš un vecmāmiņa nevar pienākt pie telefona, bet ka viņi piezvanīs, tiklīdz varēs. Izdzirdēju pīkstienu, nospiedu atsaukuma pogu un ieslidināju mobilo telefonu atpakaļ somā. Mana māte necieta telefonus, cik vien sevi atcerējos, lai arī Mimī atminējās laikus, kad māte bijusi pusaudze un telefons licies viņai kā pieaudzis. Tā bija kārtējā bērnības mīkla, tāda pati kā krītošās lapas, kas likās tik mazas, kamēr nebija pārklājušas visu mauriņu.

Palūkojos ārā pa durvīm, meklēdama Tišas furgonu. Mana pirmā vēstures biedrības tikšanās bija noritējusi bez aizķeršanās, jo lielākoties tika runāts par neglītajām betona barjerām visa dambja garumā, par jaunu luksoforu (kas acīmredzot bija kaut kas ļoti svarīgs uz salas) un pirmo pazīstamas restorānu ķēdes ēdināšanas uzņēmumu salas vidienē. Laikam jau dzīvošana divsimt gadus vecā mājā bija atstājusi savu iespaidu, jo viss cits Sentsaimonsas salā likās tik jauns, ka es nesapratu, kur slēpjas problēma. Biju prātīgi to noklusējusi, atcerēdamās, ka esmu šeit pa daļai arī tāpēc, lai iegūtu jaunus draugus.

Visproduktīvākā sapulces daļa bija manis iesaistīšana projektā par senu kapavietu dokumentēšanu Sentsaimonsas salā pazīstamās kapsētās un tādās, kas varētu pastāvēt veco plantāciju teritorijās. Varbūt to panāca manas ģimenes saistība ar kapsētām, taču jutos pietiekoši ieinteresēta, lai pieteiktos projektam, un Tiša tika iecelta par tā vadītāju.

Ieskatījos pulkstenī un redzēju, ka manā rīcībā vēl aizvien ir piecpadsmit minūtes, un tad atstāju durvis vaļā nelielā spraudziņā, lai sadzirdētu piebraucam Tišas mašīnu un varētu iziet ārā viņu sagaidīt. Jau grasījos apsēsties vienā no priekšnama krēsliem, taču apstājos, skatienam aizķeroties pie kumodes apakšējās atvilktnes viesistabā. Man nebija atlicis laika izņemt ārā no ierāmētā zīmējuma izvilktās lapas un tās apskatīt, un es negribēju jautāt par tām Metjū, kamēr nebūšu noskaidrojusi, kas tur ir.

Ātrā solī piegāju pie kumodes un atvilku vaļā atvilktni, sākumā krizdama panikā, kad neredzēju lapas, taču tad atcerējos, ka biju tās iestūmusi dziļāk. Tur bija trīs lapas, kas bija sastiprinātas kopā ar četrām papīra saspraudēm katrā malā, apmēram desmit reiz četrpadsmit collu izmērā.

Uzmanīgi noņēmu ikvienu papīra saspraudi, cenzdamās neaizķert papīra malas. Lēnītēm novietoju pirmo lapu uz kumodes ar priekšpusi augšā un nogludināju to ar plaukstu.

Tas arī izrādījās mājas attēlojums, šoreiz no cita leņķa nekā ierāmētais. Ievēroju, kā māksliniece bija attēlojusi gaismu mājas vienā pusē, liekot iedomāties par gaišajiem rītiem, kurus es biju pieredzējusi savā jaunajā mājvietā, iztēlojoties, ka spēju sadzirdēt putnu balsis strautmalā. Pat ja nezinātu, kas to zīmējis, es saprastu, ka mākslinieks labi pazinis māju, zinājis, kā sviestkrāsas gaisma ieplūst pa logu saulrietā un kā pagalmā augošie ozoli šķita turamies kopā kā brāļi, zariem savijoties un augstsirdīgi apēnojot māju.

Paņēmu attēlu un kādu brīdi turēju paceltu, prātodama, kurš gan novietojis šo un divas pārējās lapas aiz ierāmētā zīmējuma. Un kāpēc.

Pārgāju pie otrā zīmējuma un uzmanīgi to aplūkoju. Samirkšķinājusi acis, es pacēlu to augšup, lai apskatītu labāk. Tas nemaz nebija zīmējums, bet izskatījās pēc dzejoļa. Vārdi bija uzrakstīti ar melnu tinti kaligrāfiskā stilā, vai arī rakstītājam bija skaists rokraksts. Tādam vajadzētu piemist māksliniekam. Lielie burti katras rindiņas sākumā bija lielāki par pārējiem, un pašas rindiņas bija novietotas lapas centrā.

Uz lapas nebija nošu vai kā cita, kas varētu norādīt, ka vārdi ir dziesmas teksts, taču, sākot tos lasīt, man tā vien likās, ka ausīs ieskanas mūzika, un vārdi lieliski saderējās ar katru noti gluži kā mozaīkas gabali, kas ieguļas precīzi tiem paredzētajās vietās.

Mans skatiens uzreiz pievērsās mazajam skapītim, kurā biju noglabājusi mūzikas kastīti, ko Mimī ielika man rokās, aizbraucot no mājām – to pašu kastīti, kuru biju atradusi viesuļvētru sezonas laikā, kas bija sagriezušas šķērsām tik daudzas dzīves. Gluži kā no attāluma noskatījos, kā es šķērsoju istabu un apņēmīgi atveru kastītes vāku, mehānismam iekšpusē iedūcoties kā vecai cikādei, līdz mūzika atdzīvojās ar klusu klikšķi.

Noklausījos melodiju trīs reizes, dziedādama uz lapas uzrakstītos vārdus katru reizi, līdz biju iemācījusies tos no galvas, apstādamās pusnotī, kad mehānisms iestrēga. Skaidrs, ka es zināju šo dziesmu. Māte man bija to dziedājusi bērnībā un varbūt arī tad, kad vēl biju zīdainis. Kad man bija vējbakas un es nevarēju aizmigt, viņa sēdēja šūpuļkrēslā pie manas gultas un to dziedāja. Tikai ne ar šādiem vārdiem. Viņas dziedātie vārdi bija par mīļu bērnu, kas aizmiga pils drošajās sienās, jo viņa tēvs bija augstmanis un māte augstdzimusi dāma. Šeit izlasītie vārdi vēstīja par tēvu, kuru no mīļotā bērna un sievas šķīra jūra, un tie sniedza drīzāk drošinājumu nekā mieru, vēstot par cerību un iespējamu zaudējumu, nevis mierinājumu un siltumu. Taču tie bija vārdi, kurus es neizskaidrojamā kārtā biju zinājusi vēl ilgi pirms izņēmu šo papīra lapu no ietvara.

Ar sastingušiem pirkstiem ļāvu lapai izslīdēt no rokām un nokrist uz kumodes, tad brīdi pavilcinājos un paņēmu trešo lapu. Kā pa miglai sadzirdēju piebraucošas automašīnas sacelto troksni, taču nespēju apstāties.

Šajā zīmējumā bija attēlota jauna sieviete pilnā augumā. Viņai mugurā bija gara kleita, varbūt no astoņpadsmitā gadsimta, un viņai nebija cepures. Vējš bija piepūtis viņas svārkus un purināja rokās satvertās cepures auklas. Sieviete stāvēja kailām kājām smiltīs ūdens malā, kas zagās viņai klāt. Mana elpa kļuva sekla, pietuvinot zīmējumu tuvāk acīm, tikpat kā nepamanot kuģi pilnās burās, kas bija saskatāms tālumā. Mans skatiens pievērsās sievietes sejai, tam, kā viņas tumšie mati veidoja trijstūrīti virs pieres, lielajām mandeļveida acīm un augstajiem vaigu kauliem, smalkajam degunam, kas bija pārāk smails skaistulei, taču kopā ar pārējiem vaibstiem veidoja seju, kas piesaistīja uzmanību. Pietuvināju zīmējumu vēl ciešāk pie acīm. Viņas acīs bija kaut kas mēms un tajā pašā laikā daiļrunīgs. Kas tāds, kas liecināja par mīlestību, zaudējumu un padošanos. Taču tur bija arī kas vairāk, pat vairāk par jautājumu, kuru viņa, šķiet, gatavojās uzdot. Pelnu smarža iekņudējās manā kaklā, žņaugdama mani. Es tevi pazīstu. Vārdi nāca no kādas neizprotamas vietas manās smadzenēs tikpat pārliecinoši kā izsalkuma vai sāpju sajūta.

– Ava?

Pagriezos un ieraudzīju Tišu stāvam durvīs ar raižpilnu sejas izteiksmi. Zīmējums izslīdēja man no rokām un nokrita uz grīdas, es ātri apsēdos uz dīvāna sev aiz muguras.

Viņa paspēra soli uz priekšu, apstādamās pie zīmējuma un to paceldama.

– Tava seja ir pilnīgi balta, un tev uz pieres izspiedušies sviedri. Vai tev nekas nekaiš? Vai gribi, lai piezvanu Metjū?

Papurināju galvu.

– Viņš ir darbā. Un man nekas nekaiš, patiešām. Es tikai… – Norādīju uz zīmējumu viņas rokās, cerēdama, ka, to uzlūkojusi, Tiša sapratīs, lai man nevajadzētu skaidrot ko tādu, ko es pati īsti nesapratu.

Tiša apsēdās man līdzās uz dīvāna un nopētīja zīmējumu.

Viņa paraudzījās uz to un atslīga spilvenos.

– Tātad tu tos atradi. Es biju pilnīgi aizmirsusi.

Pārsteigti viņu uzlūkoju.

– Tu par tiem zināji?

– Nejaušības pēc. Es biju Brunsvikā, lai liktu ierāmēt Betas līgavas plīvuru un izkaltēto pušķi. Ņūkāstlstrītā ir veikals, kur to lieliski dara, un cenas ir saprātīgas. Ieraudzīju tur Adriēnu un nejauši izdzirdēju viņas dotos norādījumus pārdevējam, kamēr viņa nebija ieraudzījusi mani. Nenojautu, kāpēc viņa grib tos noglabāt aiz zīmējuma, kuru grasījās ierāmēt, un Adriēna skaidri lika manīt, ka nevēlas par to runāt. – Tiša uz brīdi novērsās, ar pirkstiem vieglītēm bungādama pa papīru, itin kā negribētu teikt neko vairāk. Beigu beigās viņa atkal mani uzlūkoja. – Viņa nomira pēc nedēļas, un es aizmirsu par to.

Pamāju, neko nesaprazdama.

– Es tos atradu, kad nejauši atplēsu aizmugurējo lapu no rāmja.

Tiša paturēja sievietes portretu sev klēpī un klusējot to pētīja.

– Tas tik ļoti atšķiras no Adriēnas parastajiem darbiem, taču neapšaubāmi ir viņas stils. Un viņas paraksts. – Tiša norādīja uz trim iniciāļiem lapas labajā apakšējā stūrī.

– Viņa man šķiet pazīstama, taču nesaprotu, kāpēc. Vai tev ir kāda nojausma, kas ir šī sieviete?

Tiša papurināja galvu.

– Nē. Taču arī man viņa šķiet pazīstama. It kā es kaut kur būtu redzējusi citu viņas portretu. Varbūt kādā grāmatā?

Novērsos, un kņudinošā atpazīstamības sajūta lika matiņiem uz kakla saslieties stāvus.

– Tur ir arī mājas zīmējums no cita skatpunkta, un kādas dziesmas vārdi. Nespēju saprast, kāpēc to visu vajadzētu slēpt. Dziesmas vārdi man šķiet pazīstami – domāju, ka esmu tos dzirdējusi agrāk, un tie saderas ar šūpuļdziesmas melodiju, ko man agrāk dziedāja māte. “Jel klus’, manu bērniņ.”

Tiša sarauca pieri.

– Nezināju, ka ir kādi citi vārdi.

Paņēmu lapu ar vārdiem un pasniedzu to Tišai, vērodama viņas seju, kamēr viņa tos klusējot lasīja, pirkstiem bungojot pa kāju, itin kā sitot senās melodijas takti.

– Tie iederas, tas ir skaidrs.

– Es zinu. – Paņēmu mājas skici un parādīju to Tišai.

– Un šī ir trešā lapa.

Viņa aizdomājās.

– Kāpēc viņai vajadzēja to slēpt? – Tišas skatiens sastapa manējo. – Vai tu to parādīji Metjū?

Papurināju galvu, liekot sev izturēt viņas skatienu.

– Negribēju, lai viņš domātu, ka esmu saplēsusi zīmējuma aizmuguri tīšām.

Tiša ļoti lēnām pasniedza lapas man atpakaļ. – Tu patiesībā nemaz nepazīsti Metjū, vai ne?

Man sametās karsti.

– Ko tu ar to gribi teikt? Viņš ir mans vīrs. Pazīstu viņu pietiekoši labi, lai apprecētu.

Tiša pastiepa roku uz manu pusi, un, kad es atrāvos atpakaļ, ļāva tai noslīgt.

– Zinu… Es nedomāju to. Dažreiz cilvēkiem nav jābūt ilgi pazīstamiem, lai saprastu, ka ir atraduši īsto. Un es zinu, ka ar tevi un Metjū tā ir – redzu to, kad esat kopā. Taču es pazīstu Metjū kopš bērnības. Mēs te viņu dēvējam par “veco dvēseli”. Tā vien šķiet, ka viņš ir piedzimis, zinādams, ko grib, un, tiklīdz ir to dabūjis, nelaiž vaļā.

– Kā Adriēnas gadījumā? – Vārdi paši bija nonākuši manās lūpās, pirms paguvu tos apturēt.

Tiša piecēlās.

– Es neesmu īstais cilvēks, ar kuru tev vajadzētu risināt šo sarunu, Ava.

Izvairīdamās no viņas skatiena, es atliku papīrus atpakaļ atvilktnē, nosolīdamās sev aprunāties par tiem ar Metjū, kad viņš atgriezīsies.

Palocīju galvu.

– Paldies tev, Tiša. Un gadījumam, ja neesmu pateikusi to pienācīgi skaidri, paldies arī par ballīti. Man žēl, ka mums nācās aizbraukt ātrāk.

Uzmetusi somiņu plecā, Tiša devās uz durvju pusi.

– Vienīgais cilvēks, kuram vajadzētu atvainoties, ir Džons. Man ļoti žēl, ka viņš tevi apbēdināja. Viņš ir krietns puisis, tikai apjucis un vēl aizvien sēro. Ceru, ka tu spēj to saprast. Paņēmu savu somiņu un sekoju viņai ārā pa durvīm, aizslēgdama tās aiz sevis. Tad apstājos, noskatīdamās uz Tišas aizejošo muguru.

– Kāpēc Džons un viņa vecāki domā, ka Metjū ir kāds sakars ar Adriēnas nāvi? Tā bija autoavārija.

Tiša pagriezās pret mani ar sarauktām uzacīm.

– Man likās, ka tu zini.

Man gribējās mesties atpakaļ uz mājām, kur vēl nebiju paguvusi uzdot šo jautājumu, taču es paliku uz vietas.

– Ko zinu?

– Tā bija autoavārija nakts vidū. Viņa brauca uz ziemeļiem pa Septiņpadsmito šoseju Dienvidkarolīnā, un viņas ģimene apgalvoja, ka vienīgais iemesls, kāpēc viņa tā darīja, bija bēgšana no kāda. Viņi skuma un meklēja iemeslus. Neatkarīgi no cēloņa Adriēnas mašīna nezin kāpēc nobrauca no tilta un iekrita purvājā.

– Kā viņa mira? – Mani vārdi bija izteikti vienā elpas vilcienā, gandrīz iestrēgstot lūpās.

– Noslīka.

Aizvēru acis un koncentrējos uz elpošanu, lai neaizmirstu piepildīt plaušas ar gaisu. Soļi tuvojās, un Tiša aplika roku man ap pleciem.

– Vai tev nekas nekaiš?

Man kaitēja gan, bet es tik un tā papurināju galvu.

– Būs labi. Patiešām. Tas ir tikai… šoks. – Viņa noslīka.

– Tu neizskaties labi. Paklau, mēs šodien varam neiet uz kapsētu. Projekts aizņems vairākas nedēļas, tāpēc nav nozīmes tam, vai mēs to sāksim šodien vai rīt. Man ir pietiekoši daudz palīgu veikalā, un tu sāksi strādāt tikai pēc nedēļas, tāpēc varam doties citreiz.

Papurināju galvu.

– Nē, viss kārtībā. Brauksim. Lūdzu. – Vēlējos pievērsties kam citam, pat ja tās būtu vecas kapavietas. Jebkas, tikai ne domas par Metjū pirmo sievu, kura iestrēgusi mašīnā zem ūdens.

Tiša negribīgi noņēma roku, un es sekoju viņai uz mašīnu. Mani soļi piepeši bija kļuvuši nedroši, itin kā zeme zem kājām būtu pārvērtusies ūdenī un man nekas cits neatliktu, kā ļaut, lai tas mani iesūc.