Читать книгу Pārmaiņu vējš - Kārena Vaita - Страница 5

Ava

Entioka Džordžijā

2011. gada aprīlis

Stāvēju pie vecāku mājas, cauri savām ādas kurpēm sajuzdama no melnā asfalta nākošo karstumu. Manas mātes balzamīnes kuploja māla kastēs, kas atradās abpus ārdurvīm rančo stila ēkā, ko es saucu par mājām lielāko daļu no sava trīsdesmit četrus gadus ilgā mūža. Pat karstums neuzdrošinājās izaicināt manu māti, liekot viņas puķēm novīst: Glorija Vālena valdīja pār dārzu tāpat kā pār saviem pieciem bērniem, un nepaklausība bija tāds pats retums kā janvārī uzsnidzis sniegs Džordžijā.

Sviedru tērcīte plūda lejup starp manām lāpstiņām, karstumam neganti uzbrūkot man un manam jaunajam vīram tā, it kā būtu jau jūlija vidus, nevis tikai pavasaris. Centos paskaidrot Metjū, ka Džordžijas rietumos vasaras tādas mēdz būt: tik pēkšņas, ka pavasaris atgādināja vēsu vakaru, kas iespiests starp ziemu un vasaras vidu. Metjū bija no piekrastes, tāpēc jādomā, ka viņš jau šo to zināja par karstumu un mitrumu.

Metjū turēja manu roku, kamēr es nolūkojos uz savu tēvu un četriem brāļiem, kuru vecums svārstījās no piecdesmit pieciem līdz četrdesmit pieciem gadiem un kuri bija sapulcējušies gluži kā uz atvadu ballīti vai kā izrādot savu spēku svešiniekam, ko es biju izvēlējusies apprecēt. Pat tagad, šajā priekšpilsētas ainavā, viņi izskatījās pēc apbedīšanas biroja vadītājiem, kas viņi arī bija. “Vālens un dēli” bija mana tēva ģimenes uzņēmums triju paaudžu garumā, un visu piecu nopietnās sejas izteiksmes bija drīzāk iedzimtas, nekā apgūtas.

Viņu dažādās sievas un brāļu bērni bija palikuši iekšpusē saskaņā ar kādu vārdos neizteiktu vienošanos, varbūt līdzjūtībā sastājušies pie manas mātes guļamistabas durvīm, kuras viņa bija atteikusies atvērt kopš manas ierašanās brīža šajā rītā. Es biju piezvanījusi iepriekšējā dienā, savā kāzu dienā, lai dotu viņai laiku atgūties. Pat Fils Otrijs, mans līgavainis četru gadu garumā, šķiet, uzņēma šo ziņu labāk nekā māte.

Palaidu vaļā Metjū roku un apskāvu tēvu. Viņš uz brīdi piespieda mani sev cieši klāt, tad atlaida, lai paturētu izstieptas rokas attālumā. Es biju pieradusi pie tā. Par spīti tam, ka biju jaunākais bērns un vienīgā meitene, un man centās iestāstīt, ka es esot bijusi tā, uz ko mani vecāki cerējuši un izlūgušies, viņi allaž likās pārāk nobažījušies par savu veiksmi, lai cieši mani apskautu. It kā pēc cieša apskāviena Fortūnas untums, kas bija viņiem dāvājis meitu, varētu to pamanīt un mani atņemt.

– Vai varu mēģināt aprunāties ar mammu? – Patiesībā es to nemaz nevēlējos. Man negribējās aizbraukt bez izrunāšanās, taču negribējās arī likt viņai domāt, ka esmu izmisīgi centusies panākt akceptu. Biju pāraugusi šo vajadzību līdz ar pusaudžu pumpām un zobu platītēm.

Tēvs papurināja galvu.

– Dod viņai laiku, Ava. Gan viņa samierināsies. Tas tikai bija pārsteigums. Mums visiem. – Viņš apklusa un uzlūkoja mani ar bargu skatienu. – Tu zini, ka Glorijai nepatīk pārsteigumi. Gan viņa samierināsies.

Cerēju, ka mana sejas izteiksme pauž šaubas par viņa vārdu patiesumu. Māte bija viegli vīlusies, kad es viņai pateicu, ka esmu apprecējusies. Lai arī viņa to neatzina, es zināju, ka viņa allaž bija cerējusi uz lielām kāzām ģimenes dārzā ar visu to greznību, kas pienācās vienīgajai meitai. Tikai tad, kad es pateicu par pārcelšanos un Sentsaimonsu, māte salūza. Viņai bija četras vedeklas, kuras dzīvoja pastieptas rokas attālumā, visas vairāk nekā gatavas parūpēties un izturēties pret viņu kā pret ģimenes māti, kāda viņa bija radusi būt. Es biju izaugusi, lūkodamās ārā pa guļamistabas logu, pa kuru varēja redzēt visu brāļu mājas, tās visas bija vienādas, ja neskaita dažādas krāsas durvis, ar glītiem zālājiem un vienādiem melniem sedaniem piebraucamajā ceļā. Allaž biju prātojusi, kura māja šajā ielā kādudien kļūs par manējo. Šī doma uzdzina nelabumu – pat vēl lielāku nekā toreiz, kad vecākais brālis Stīvens mani aizveda uz balzamēšanas telpu. Tā nebija nāves aukstā realitāte, kas mani izbiedēja, bet gan doma par to, ka es varētu nedzīvot savu dzīvi.

Pievērsos brāļiem, kuri bija sastājušies pēc vecuma, no jaunākā līdz vecākajam, kā viņi to parasti darīja – Deivids, Džošua, Marks un Stīvens, un apskāvu visus pēc kārtas. Metjū man sekoja, paspiezdams ikvienam roku un tad pievērsdamies tēvam.

– Es rūpēšos par viņu, kā nākas, ser.

– Dari tā. Viņa mums ir ļoti dārga. – Tēvs nokremšļojās, juzdamies neērti tāpat kā katru reizi, kad no viņa tika sagaidītas sirsnības izpausmes.

Manās acīs sariesās asaras, atkal palūkojoties uz brāļu rindu, ikvienai sejai paužot to pašu līdzjūtību. Vēl nekad nebiju jutusies tik ļoti nošķirta no viņiem kā tobrīd: vienīgā pienene saulespuķu dārzā. Piepeši nesapratu, kas man liek aizbraukt, un vai tas, ko jutu pret Metjū, bija tikai pagaidu balzams pret pastāvīgo nemieru, kas mani mocīja kopš brīža, kad biju kļuvusi pietiekoši liela, lai spriestu par pasauli sev apkārt.

Atkal pievērsos tēvam.

– Pasaki mammai, ka es viņu mīlu un piezvanīšu, kad būšu iekārtojusies. – Es sāku vāvuļot kā vienmēr, kad emocijas draudēja plūst pāri malām. – Mana istabas biedrene aizbrauks pēc visām manām mantām un tās atsūtīs, un es viņai ļāvu paturēt visas mēbeles, un kāds atvedīs manu mašīnu. Metjū ir pārliecināts, ka man nebūs grūti atrast darbu, ņemot vērā pieredzi un izglītību. Tāpēc nav iemeslu uztraukumam, vai ne? – Nebiju īsti pārliecināta, kāpēc te maļu to, ko mēs jau bijām izrunājuši. Varbūt gribējās, lai viņš salūztu un pateiktu, kāpēc ir tik nepieciešams mani turēt izstieptas rokas attālumā. Vai varbūt es nositu laiku, gaidot, kad māte izskries ārā no mājas un apskaus mani, un paskaidros, kāpēc, pēc visiem šiem gadiem, kad viņa bija mani barojusi, ģērbusi un mācījusi atšķirt labu no ļauna, tagad ļāva man aizbraukt neatvadoties.

Metjū pieskārās manam delmam.

– Ceļš ir tāls. Jābrauc, ja gribam nonākt galā pirms tumsas iestāšanās.

Kad pagriezāmies uz mašīnas pusi, es izdzirdēju kādu saucam mani vārdā. Pagriezos un ieraudzīju mātesmāti Mimī tuvojamies maksimāli iespējamā ātrumā, ņemot vērā viņas deviņdesmit vienu gadu un nemainīgo ieradumu valkāt kurpes ar papēžiem – lai arī zemiem. Viņa kaut ko turēja rokā. Tiku atvadījusies no viņas pirmīt, kad Mimī stāvēja pie meitas aizvērtajām guļamistabas durvīm, un cerīgi ieprātojos, vai viņa nenes kādu samierniecisku vēsti no mātes.

– Ava! – Mimī iesaucās vēlreiz, pārliecinādamās, ka ir pievērsusi manu uzmanību. Viņa apstājās mūsu priekšā, gaišajiem matiem – kas tādi bija, pateicoties Claroil krāsai, it kā mēs nenojaustu, ka viņas īstajiem matiem jābūt pilnīgi sirmiem, – krītot uz sejas. Mēs gaidījām, kamēr viņa atgūs elpu, un es palūkojos uz dārgumu viņas rokās.

– Tu negribēsi aizmirst šo, – viņa noteica, pastiepdama rokas. Mimī plaukstās atradās četrstūraina koka mūzikas kastīte: vecmodīgais variants, kuru atverot iekšā varēja redzēt darbojošos mehānismu zem stikla pārsega. Vāks bija ierobots un klāts ar ūdens atstātām zīmēm, un tomēr, lai arī nebiju redzējusi kastīti vairākus gadus, jutos pārliecināta, ka mehānisms vēl aizvien darbojas. To atjaunoja mans brālis Stīvens, kad es to atradu pirms gandrīz divdesmit septiņiem gadiem.

Brīdi pavilcinājusies, pasniedzu roku, ļaujot Mimī vieglītēm ielikt mūzikas kastīti manā plaukstā. Prātoju, kāpēc no visa tā, ko te atstāju, šī izrādījās tā lieta, kuru viņa nevēlējās ļaut man aizmirst.

– Lai tev atgādinātu, – viņa noteica, noglāstīdama manus pirkstus, kad satvēru kastītes virsmu.

– Par ko?

Viņai acīs pazibēja savādais mirdzums, kas man allaž atgādināja, ka viņa ir pa pusei čeroki indiāniete, kas uzaugusi Tenesijas kalnos bez īpašas izglītības, un tomēr bija gudrākais cilvēks, kādu pazinu.

– Ka reizēm beigas patiesībā ir sākums. Ja tu neatceries neko no tā, ko esmu tev mēģinājusi iemācīt, atceries šo.

Viņa mani cieši apskāva, un es saodu mierinošo talka pūdera un Aqua Net smaržu.

– Es atcerēšos.

Mimī paraudzījās augšup uz Metjū, un vienu brīdi viņas sejas izteiksme kļuva apsūdzoša. Taču, kad atkal pavēros vecmāmiņas sejā, tā bija nozudusi.

Mēs atvadījāmies, un, uzmetusi pēdējo skatienu mājai, es iesēdos sudrabainā sedana pasažiera sēdeklī un ļāvu Metjū aizcirst durvis. Neatskatījos uz Mimī, uz tēvu vai brāļiem, kuri bija vienādi slaidi un gari, ar vienādi tumšbrūniem matiem, tonāli saderīgiem ar nopietni melnajām biksēm.

Neskatījos atpakaļ tāpēc, ka reiz, pirms daudziem gadiem, Mimī man bija teikusi, ka tas nesot neveiksmi, ka atskatīšanās nozīmējot – tu nekad neatgriezīsies. Nevarētu teikt, ka šī māja man bija tik nozīmīga: vienmēr biju zinājusi, ka aizbraukšu, lai arī nezināju, kurp tieši. Jādomā, tas bija viens no iemesliem, kāpēc nepiekritu noteikt kāzu datumu ar Filu: vienmēr biju jutusi zem savas dzīves virskārtas nerimtīgu nemiera straumi. Sajūtu, ka kaut kur citur mani gaida kas vairāk. Iepazīstoties ar Metjū, uzreiz sajutu, ka beidzot esmu atradusi meklēto.

Apsēdos, vēl aizvien sažņaugusi rokā mazo mūzikas kastīti, līdz Metjū saņēma manu plaukstu un turēja savējā, braucot uz pavalsts otru malu, uz salu, kas atradās lielajā Atlantijas okeānā un kur mans jaunais vīrs un viņa ģimene dzīvoja jau kopš Amerikas revolūcijas laikiem.

Metjū īkšķis paberzēja viegli izcilno dzimumzīmi pie kreisās rokas īkšķa pamatnes, kas drīzāk atgādināja rētu. Māte bija teikusi, ka tā man esot kopš dzimšanas, taču man allaž labpatikās domāt, ka tā ir rēta no kādas drosmīgas cīņas, kuru biju pārcietusi agrā bērnībā un vairs pat neatceros. Bija brīži, kad vēlējos, kaut visas dzīves rētas būtu tādas: izdzīvošanas medaļas par sāpēm, kas jau aizmirstas.

Metjū īkšķis uztaustīja zelta laulības gredzenu uz manas kreisās rokas zeltneša un apstājās.

– Tu neesi uzlikusi saderināšanās gredzenu. – Tā nebija apsūdzība, drīzāk gan fakta konstatācija.

Paraudzījos lejup uz savu plaukstu. Nebiju gribējusi atstāt skaisto briljanta gredzenu dārglietu kārbiņā. Biju to valkājusi trīs dienas, jo tas bija laiks starp brīdi, kad mēs nolēmām apprecēties, un pašu ceremoniju. Man patika šis gredzens, senatnīgais ietvars un zili baltais apaļais dārgakmens. Taču, kad Metjū uzmauca man pirkstā zelta laulības riņķi, likās nepareizi valkāt to kopā ar kādu citu gredzenu. Es nespēju to izskaidrot, nespēju izdomāt, kā lai pasaka Metjū, ka divu gredzenu valkāšana liek man sajusties tā, it kā es būtu iegājusi savā mājā un konstatējusi, ka visas mēbeles tikušas pārvietotas.

– Piedod, – sacīju. – Es visu laiku to aizmirstu. Taču zinu, ka pieradīšu valkāt tos abus. Apsolu.

Viņš pamāja, koncentrēdamies uz kravas furgona apdzīšanu. Es atzvilu sēdeklī un paraudzījos ārā pa logu, iztēlodamās mūsu automašīnu uz kartes, traucoties uz austrumiem pretī okeānam. Nekad nebiju ciemojusies piekrastē. Mana ģimene, kas lielākoties jau bija pieaugusi laikā, kad es viņiem pievienojos, bija pārāk aizņemta, lai dotos ģimenes brīvdienās pie jūras. Lai arī draugi atgriezās ar vasaras iedegumu un gliemežvāku kolekcijām, es klusībā par to priecājos. Okeānam piemita kas satraucošs ar tā nebeidzamo apvārsni, kas sniedzās līdz zemes malai. Metjū runāja par to, ka vedīs mani izbraucienos ar jahtu un ar kajaku pa salas daudzajiem purvājiem, taču es spēju vien nevērīgi pamāt. Biju iemīlējusies un centos nelikt Metjū vilties, un arī cerēju, ka viņš man palīdzēs iemīlēt ūdeni tikpat stipri, kā to mīlēja pats.

Vēlās pēcpusdienas saule iespīdēja mašīnā, kad mēs sasniedzām Savannu, un siltums ieaijāja mani mierīgā snaudā. Pa pusei pamodos no pazīstamas smaržas, pusmiegā apjauzdama, ka Metjū droši vien atvēris logus, jo vēsmiņa, kuru sajutu uz sejas, bija silta un atnesa sev līdzi aromātu, kas likās pazīstami reibinošs un tajā pašā laikā satraucošs.

Vēl aizvien tikai pa pusei pamodusies, centos pagriezt galvu uz smaržas pusi un atbalstīt pēdas pret mašīnu, lai izslietos. Taču biju paralizēta: mani turēja kāds neredzams spēks, kamēr centos atbrīvoties no šaurās bezizejas starp miegu un nomodu. Dzirdēju radio un Metjū kluso dungošanu, taču sadzirdēju arī ko citu, kādu skaņu, kas atgādināja ūdens skalošanos pār smiltīm. Vecais murgs nesasniedzams pavīdēja apziņas perifērijā, draudot to pārņemt un aizraut mani uz vietu, kurp nevēlējos doties.

Mūzikas kastīte izkrita no klēpja un novēlās uz grīdas, jo manas rokas bija pārāk stingas, lai to satvertu. Centos atvērt acis, lai ieraudzītu to, ko saodu, ko jutu sev tuvojamies, taču nespēju. Mūzikas kastītes vāks atvērās, un sāka skanēt pazīstama dziesma, tās melodijai negaidīti ievibrējoties vēja šalkās. Pievērsos tai, sajūtai, ko sniedza kastītes piespiešanās pie manas paralizētās kājas, un ieklausījos žēlabainajā skaņā, kas pakāpeniski kļuva skaļāka, liekot manām acīm atvērties īstajā brīdī, lai saprastu, ka skaņu rada kāda cilvēka kliedziens. Un šis kliedzošais cilvēks biju es.