Читать книгу Pārmaiņu vējš - Kārena Vaita - Страница 12

Pamela

Sentsaimonsas sala Džordžijā

1806. gada decembris

Kviecieni no cūku kūts šķita aptumšojam gaismu un notrulinām visas citas izjūtas virtuvē, kur mēs ar Lēdu un Džemmu maisījām cūku taukus lielos katlos. Lai gan ārā valdīja aukstums, no iekurtās krāsns nākošais karstums lika mums nosvīst. Mēs miedzām acis tvaikos un centāmies domāt par šķiņķi un speķi, kas mums būs ziemā, nevis par kaušanu.

Saldie kartupeļi cepās uz uguns, kamēr Lēda apgrieza cūku ādas eļļā, lai tās apbrūninātu. Nekas netiks izšķiests. Sākot ar cūku sariem, no kuriem tiks pagatavotas sukas, un iekšām, kas aizies desās, visa gaļa no šņukura līdz astei tiks izmantota šādā vai tādā veidā. Biju iemācījusies, ka būt izšķērdīgai nozīmē no kaut kā atteikties, un ar zināmu ilgošanos atcerējos vecāsmātes ēdamistabu Savannā, kur mēdzu atstumt nost šķīvi, kad uz tā vēl bija ēdiens.

Pagriezos, lai pateiktu kaut ko Džemmai, un sajutu spēcīgas sāpes, kas lika man sagumt uz priekšu virs pieblīdušā vēdera. Sīka plauksta nogludināja mana priekšauta audumu, itin kā cenzdamās aizgaiņāt sāpes, un es paraudzījos uz Džemmu, kura bija pavērsusi savu seju augšup pret manējo. Viņa vēl aizvien bija klusa, vēl aizvien pārklāta ar rētām, taču daudzējādā ziņā jau atveseļojusies. Kluso šņukstu aizpildītie mēneši beidzot bija garām, un Lēda pieņēmusi meiteni savā virtuvē, kur Džemma uzplauka Lēdas smaida gaismā. Man likās, ka viņas atradīs viena otrā māti un meitu, pēc kuras ilgojās. Un, lai arī starp viņām bija izveidojusies stipra saikne, kad es biju tuvumā, Džemma ķērās manos svārkos, lai izrādītu savu mēmo sirsnību.

– Paldies, Džemma. Tās ir tikai pirmās sāpes. Domāju, ka mums būs daudz laika. – Varēju vienīgi cerēt, ka mani vārdi izrādīsies patiesi. Vēl bija tik daudz darāmā.

Džemma savilka pieri krunkās, aizvēra savu labo aci un sāka lēnām masēt manu vēderu, iezīmēdama bērna kontūras. Nezināju, cik lielā mērā viņas zināšanas nāca no mātes padomiem un cik lielā mērā tā bija intuīcija. Lai vai kā, viņa ātri vien bija kļuvusi man par neaizstājamu palīdzi un vienmēr zināja, kad ir laiks stumt un kad ir laiks apstāties. Un kurām mātēm ir vajadzīgs bargāks uzmundrinājums, bet kurām vienīgi mierinājums.

Paraudzījos uz atvērtajām durvīm, ilgodamās pēc svaiga gaisa malka plaušās. Man vajadzēja sameklēt Džofriju, lai pavēstītu viņam, ka pienācis laiks. Mēs bijām zaudējuši nedzīvu dzimušu zēnu februārī: tik sīciņu, ka viņš gandrīz vai neizskatījās pēc cilvēka bērna. Viņš bija piedzimis kambarī, un tā bija Džemma, kas viņu saņēma un sagatavoja apbedīšanai līdzās viņa brālim Džeimijam. Man bija stipra asiņošana, un Lēda pateica Džofrijam, ka viņam jāsagatavojas manai aiziešanai. Viņš nebija ne uz mirkli atgājis no gultas un turēja manu roku, itin kā gribēdams iepūst savu dzīves spēku manās dzīslās. Un viņam tas izdevās.

Džofrijs tik tikko spēja uzlūkot manu kuplo augumu, tiklīdz atkal biju apstiprinājusi savu stāvokli. Katru dienu lūdzos, kaut nu ķermenis mani nepieviltu, kaut nu man izdotos dzemdēt veselīgu bērnu un remdēt viņa bailes. Taču mums abiem bailes no šķiršanās bija gluži taustāmas, kā ledus gabals, kas naktī ietīstījās segā mums līdzās un no rīta pievienojās pie galda.

Drošinot noglāstījusi Džemmas plecu, es izgāju ārā vēsajā decembra gaisā, berzēdama plaukstas pret delmiem, lai tās sasildītu. Meklēju Džofriju, kura garais stāvs ar platajiem pleciem parasti bija viegli pamanāms, jo viņš bija garāks par vairumu strādnieku un kaimiņu, kas nāca mums palīgā uz lauka, tāpat kā mēs palīdzējām viņiem. Tagad mans skatiens aizķērās aiz Neitaniela Smita stāva. Nebiju viņu redzējusi kopš tās reizes, kad palīdzēju abām viņa lauka strādniecēm piedzemdēt veselīgus puikas neilgi pēc tam, kad Džemma apmetās pie mums pērnajā rudenī, taču nebrīnījos, redzēdama viņu šodien. Debesis bija zemas un pelēkas, piesūkušās ar mitrumu, un mēs visi baidījāmies, ka ir pietiekoši auksts, lai lietus pārvērstos retajā sniegā. Džofrijs gribēja nokaut cūkas un pakarināt gaļu kūpinātavā vēl pirms pārslu parādīšanās.

Pieliecu galvu sveicienam un tad atskārtu, ka Neitaniels vairs neskatās uz mani. Pagriezu galvu un ieraudzīju Džordžīnu, kura lēnām gāja no mājas uz virtuvi, ģērbusies tā, it kā dotos uz baznīcu, un sapratu, ka no viņas šodien vairs nesanāks nekāda palīdze virtuves darbos. Kopš mūsu tēva nāves pagājušajā vasarā viņa bija pārcēlusies uz dzīvi pie manis un Džofrija, apmezdamās guļamistabā iepretī mūsējai, kas reiz piederēja Džeimijam. Taču viņa izskatījās burvīgi, viņas vaigi bija piesārtuši no sala, un tumši zaļais apmetnis izcēla acu krāsu. Pārsteigumā uzlūkoju sarkanos ādas cimdus – tos Džofrijs man bija uzdāvinājis dzimšanas dienā pagājušajā mēnesī. Viņš tos ieraudzīja gadatirgū Savannā, un, lai arī mēs tos nevarējām atļauties, vīrs nopirka, jo sarkanā bija mana mīļākā krāsa.

Bērns sakustējās atkal, un man cauri izurbās jauns sāpju vilnis, tik ass kā stikla šķemba, kuras robotās malas plosa iekšas. Mani ceļgali saļodzījās, un es tik tikko paguvu pieķerties margām, lai nenokristu lejā pa kāpnēm. Izdzirdēju Džordžīnas kliedzienu, un tad spēcīgas rokas pacēla mani augšup, līdz sajutu, ka mana seja tiek iespiesta vīrieša mēteļa vilnā.

– Džofrij? – es iesaucos liesmojošajā sāpju miglā.

Tā nebija viņa balss, kas atsaucās.

– Te Neitaniels. Džofrijs devās uz Sinklēru fermu meklēt vairāk palīgu, kamēr vēl laiks nav pavisam sabojājies. Pasaki man, kurp tevi aiznest, un tad es braukšu viņam pakaļ, cik ātri vien varēšu.

– Pateicos, – nočukstēju, nespēdama ievilkt elpu starp sāpju viļņiem, kas bija mani sagrābuši savās spēcīgajās ķetnās.

– Mēs esam iekārtojuši dzemdību telpu aiz viesistabas, – dzirdēju Džordžīnu sakām un tad aizvēru acis un lūdzos pēc nemaņas, kas atbrīvotu mani no sāpēm.

Es tās atkal atvēru un attapos, ka atrodos gultā mazajā istabiņā, kuru mēs ar Džemmu bijām iekārtojušas radību dienai. Centos nedomāt par to, ka vēl ir trīs nedēļas par agru, un par to, ka sāpes ir pastāvīgas, nevis viļņveidīgas. Es nespēšu tās izturēt tik ilgi, cik vajadzēja, lai piedzemdētu Džeimiju. Man bija vajadzīgs Džofrijs, un es atkal pasaucu viņu vārdā.

– Es došos viņam pakaļ. – Džordžīnas roka pieskārās manai pierei, un es sajutu, kā sarkano cimdu āda pārslīd tai pāri.

– Nē. – Tā bija Neitaniela balss, un pat es atpazinu toni, kas necieta iebildumus. – Es atvedīšu Džofriju.

Pirmoreiz ielūkojos viņam acīs un ieraudzīju, ka tās ir vētru sabangota okeāna krāsā, pelēkas ar zilām maliņām. Tās bija arī laipnas un raižpilnas acis, un es atcerējos viņa jauno, smalko sievu, kuru viņš bija atvedis no Bostonas un kura Sentsaimonsas salā nodzīvoja vien divas vasaras un tad nomira dzemdībās. Cilvēki runāja, ka draugi esot baiļojušies par Neitanielu, jo viņš pasācis staigāt pa pludmali vētras laikā, itin kā gaidīdams, lai liktenis iejaucas un atkal aizved viņu pie sievas. Viņš saspieda manu plaukstu, un es sapratu, ka varu uzticēties šim vīram, jo viņš zināja, ko nozīmē dziļi mīlēt.

Viņš pagriezās pret Džordžīnu.

– Paliec te un mierini savu māsu. Taču vispirms aizsūti kādu pēc Džemmas. – Viņa smagie zābaki noklaudzēja, Neitanielam izejot no istabas.

– Džemma, – es iesaucos, taču vārdu aprāva kliedziens, kas nāca no mana klēpja dziļumiem. Saķēru aiz rokas māsu, kura mierīgi sēdēja krēslā līdzās manai gultai. – Pasauc Džemmu, – es nočukstēju.

Viņa lēnām vilka nost cimdus, pirkstu pēc pirksta.

– Labi. Taču vispirms gribu pārliecināties, vai tev ir ērti. Vai novilkt tev svārkus? Varbūt atnest ūdeni?

Mana galva mētājās uz spilvena no vienas puses uz otru, sāpēm padarot mani gandrīz aklu.

– Džemma! – es noelsos. Un tad sadzirdēju, kā istabas durvis atsprāgst vaļā, sajutu uz sava auguma viņas mazās, drošās plaukstas, un sapratu, ka viss būs labi.

Ieniru no samaņas bezsamaņā tikpat viegli kā pelikāns, kas ienirst okeāna viļņos. Taču es liku sev atvērt acis, sajūtot Džemmas silto elpu uz manas sejas, viņas plaukstas uz maniem pleciem. Tā viņa allaž lika man manīt, ka meitenei ir kas sakāms, un tagad es darīju visu iespējamo, lai viņu uzklausītu.

Viņas veselā acs raižpilni noraustījās, seja bija pārklāta ar sviedru lāsītēm. Džordžīna stāvēja viņai aiz muguras ar ūdens krūku: viņas āda bija balta un mati krita pār pleciem skaistās cirtās.

– Kas ir?

Džemma novietoja plaukstas tā, lai es varētu tās redzēt, saliekusi tās un pavērsusi vienu pret otru apmēram pēdas attālumā, itin kā turēdama arbūzu no augšas un apakšas. Viņa lēnām pavērsa rokas sāniski, un izmisums ielija manās sāpēs gluži kā karsta eļļa ugunī.

– Vai tā ir tūpļa guļa? – es noelsos. Atcerējos sāpes mirklī, kad biju iznākusi no virtuves, un prātoju, vai šajā brīdī bērns bija sagriezies, apzīmogodams mūsu abu likteņus viena elpas vilciena garumā.

Jau grasījos teikt Džemmai, lai viņa neraizējas – kamēr ūdeņi vēl nav nogājuši, mums vēl aizvien ir iespēja noturēt bērnu iekšā, noturēt vēl trīs nedēļas un cerēt un lūgties, lai tas pagrieztos atpakaļ. Taču es nepaguvu izrunāt šos vārdus, kad Džordžīna piespieda man pie lūpām slapju lupatu, lai tās samitrinātu, un tajā pašā mirklī es sajutu ūdens straumīti starp savām kājām.

Izmisums aptumšoja manu acu gaismu kā melna ēna, kas aptumšo dienu. Itin kā ieraudzījusi to pašu ēnu, Džemma pastūma Džordžīnu malā, saņēma manu seju savās mazajās, prasmīgajās rokās un spēcīgi saspieda. Mans skatiens sastapās ar viņējo, un mani pārņēma savāds miers. Viņa spēja pagriezt bērnu. Pati viņai biju parādījusi, kā tas darāms, kā nepievērst uzmanību mātes kliedzieniem, pasniegties un sataustīt bērna plecus un galvu un izdarīt to, ko nevēlējās paveikt māte Daba. Un, ja es spēšu izturēt sāpes, tad izdzīvošu.

Durvis atvērās, un Džofrijs ieskrēja istabā, smaržodams pēc mitras vilnas, sniega pārslas bija ieķērušās viņa šinelī kā zvaigznes. Pasniedzos viņam pretī, un viņš mani noskūpstīja, taču pirms tam es ieraudzīju bezspēcīgas šausmas viņa acīs.

Viņš pamāja, un viņa zilās acis bija kļuvušas gandrīz melnas aiz raizēm. Mani pārņēma kārtējais sāpju vilnis, un es iekliedzos, liekot Džofrijam sarauties. Viņš uzlika savu galvu uz matrača līdzās manējai, satvēris manu plaukstu savējā.

– Neatstāj mani, Pamela. Bez tevis man nav dzīves.

Atradu spēku uzlikt savu plaukstu uz viņa vaiga, laulības gredzena zeltainajai krāsai izceļot ādas bālumu.

– Mūžam, vai atceries?

Viņš pacēla galvu ar iztrūcinātu sejas izteiksmi.

– Atgriezies pie manis. Lai kas notiktu, atgriezies pie manis. Apsoli.

Jauns sāpju uzliesmojums pieņēmās spēkā un kulminēja, atņemdams man elpu.

– Džofrij, nāc. – Nebiju redzējusi Neitanielu līdz brīdim, kad viņš ierunājās un uzlika plaukstu uz Džofrija pleca.

Džofrijs noskūpstīja mani uz vaiga un pietuvināja lūpas manai ausij.

– Apsoli man.

– Es apsolu, – nočukstēju.

Sajutu, kā viņš aiziet un tad atdevos sāpēm un Džemmas prasmīgo roku pieskārieniem, un slapjās lupatas spiedienam, ko Džordžīna turēja man uz mutes, itin kā cenzdamās noslāpēt elpas vilcienu, pēc kura es tā ilgojos.

Ava

Sentsaimonsas sala Džordžijā

2011. gada maijs

Biju braukusi garām Kristus baznīcai un tās kapsētai ar divriteni vai mašīnu vairākas reizes pirms pārcelšanās uz Sentsaimonsu, taču nekad nebiju gājusi iekšā pa vārtiņiem. Biju apstājusies otrpus ielai no galvenās ieejas nelielā, dubļainā stāvvietā un nolūkojusies uz karalienes Annas stila baznīcu. Tā bija celta krusta veidā ar gotiska stila jumtu, un pagalms bija pilns ar košām puķēm un tēvišķīgiem ozoliem, izraibināts ar pelēkiem un baltiem kapakmeņiem un kapu pieminekļiem. Taču biju atturējusies no došanās iekšā, īsti nezinādama, kāpēc. Es nebaidījos no kapsētām: tās piederēja pie manas bērnības. Tās nepavisam nebija bailes, kas atturēja mani no ieiešanas, drīzāk gan atklājuma gaidas – tāda atklājuma, par kuru nebiju droša, ka vēlēšos to redzēt.

Tiša novietoja automašīnu tajā pašā vietā, kur es parasti apstājos ar savu divriteni. Paņēmušas no blakus sēdekļa divas piezīmju grāmatiņas un kārbiņu ar otrā numura zīmuļiem, mēs izkāpām no mašīnas un šķērsojām divjoslu ielu. Vēl aizvien bija samērā agrs, un baznīcas pagalms izskatījās pamests. Taču tas nenozīmēja, ka tukšs. Gadu nasta karājās gaisā kā sūna, liekot domāt par notikumiem, kas risinās kaut kur skatiena perifērijā.

– Teritorija ir skaista, vai ne? – Tiša jautāja, pirmā iziedama cauri vārtiņiem un dodamās uz baznīcas pusi pa taciņu.

– Jā. Un milzīga. Nebiju gaidījusi, ka tā būs tik liela. Te jau cilvēks var apmaldīties.

– Tā jau ir gadījies. Šajā kapsētā salinieki tiek glabāti vairāk nekā divsimt gadu garumā. Patiesībā mums te ir arī dažas slavenības.

Es pamāju, klausīdamās ar pusausi un pētīdama pamatīgos kokus mums apkārt.

– Šiem ozoliem vajadzētu būt miljons gadus veciem, – noteicu, pavērsdama seju augšup.

Tiša iesmējās.

– Ne gluži. Teiciens vēsta, ka ozols simts gadus aug, simts gadus dzīvo un simts gadus mirst. Spriežot pēc vecām fotogrāfijām un baznīcas zīmējumiem, eksperti apgalvo, ka šie koki esot vairāk nekā divsimt gadus veci. Tie ir daudz ko pieredzējuši.

Viņa devās tālāk pa taciņu, taču es apstājos, apbrīnodama ozolus un atcerēdamās mirušā zvejnieka koka garu, un iedomājos, vai ozolu stumbri bija nomelnējuši no apkārtnes skumjām vai divu gadsimtu gaitā.

Tiša mani gaidīja pie trijstūraina portika.

– Tev ir jāieskatās baznīcā, pirms sākam apstaigāt kapsētu. Tā ir ļoti skaista.

Labprāt viņai sekoju, pirms tikšanās ar mēmajām balsīm, ārpusē ilgodamās pēc svētvietas.

Tiša atvēra vienas no dubultajām durvīm, un mēs iegājām iekšā, kur gaiss bija smags no ziedu smaržas un čukstiem. Iekšpusē viss bija veidots no tumša koka un platām atbalsta sijām. Par spīti tumsai, nelielie gotiskā stila mozaīkas logi netālu no kanceles un lielais logs ar Bībeles ainu dibenplānā ļāva gaismai ieplūst iekšā, pārveidojot to kaleidoskopiskās krāsās, kas pieskārās mazās baznīcas sienām un soliem.

Tiša ierunājās pieklusinātā balsī.

– Lai arī ģimenes rīkoja dievkalpojumus šajā pašā vietā jau kopš astoņpadsmitā gadsimta vidus, draudze tika oficiāli nodibināta tikai tūkstoš astoņsimt septītajā gadā.

Aplūkoju karalienes Viktorijas laika arhitektūru, atsaucot atmiņā ārpusē redzamo gotisko jumtu.

– Tā neliekas tik veca, – es sacīju un sarāvos Tišas pārmetošā skatiena ietekmē, apjaušot, ka esmu aizmirsusi pieklusināt balsi.

Tiša turpināja.

– Baznīcas ēkas viņiem nebija līdz pat tūkstoš astoņi simti divdesmitajam gadam. Nelaimīgā kārtā jeņķi to nopostīja Pilsoņu kara laikā un apgānīja kapsētu, atrazdamies te. – Viņa sarauca pieri un piemiedza acis, itin kā gribētu likt man nodomāt, ka notikums bijis nesens un viņa personiski bijusi satriekta par karavīru godbijības trūkumu.

Staipīju kaklu, lai apskatītu augstos griestus un apbrīnotu logu mozaīkas.

– Kad to pārbūvēja?

Tiša izgudrēm pasmaidīja, atgādinādama man vidusskolas matemātikas skolotāju, kāda viņa agrāk bija.

– Ansons Dodžs samaksāja par tās atjaunošanu deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā par godu savai mirušajai sievai Ellenai. – Viņa pamāja uz kanceles pusi. – Bez šaubām, baznīca ir samērā jauna salīdzinājumā ar kapsētu. Vecākā mūsu atrastā kapavieta datēta ar tūkstoš astoņi simti trešo gadu.

Uz brīdi aizvēru acis, sajuzdama šajā svētajā vietā valdošo mieru, siltos saules starus, kas pieskārās manai sejai, veidojot krāsu varavīksni. Ja man vajadzētu izvēlēties sev kapavietu, tad tā atrastos šajā kapsētā svinīgā baznīcas zvanu torņa apsardzībā. Atkal pagriezusies pret Tišu, es sacīju:

– Izskatās, ka mums vajadzēs dokumentēt daudz kapavietu.

– Kapsēta jau ir pietiekoši labi dokumentēta. Domāju, ka mūsu uzdevums galvenokārt sastāvēs no uzvārdu pierakstīšanas, lai tad, ja mēs kaut kur citur salā atradīsim kapavietu ar tādu pašu uzvārdu, mums būtu vieglāk pārbaudīt. Laimīgā kārtā dažas kapavietas, kas atrastas vecajās plantācijās, tikušas pārvietotas uz šejieni. Taču baidos, ka tās vēl nav visas.

– Vai agrāk neviens cits nav to darījis?

– Skaidrs, ka ir, un ir atrastas daudzas iezīmētas un neiezīmētas kapavietas. Taču es domāju, ka ir arī tādas, kuras mēs vēl neesam atraduši, un es izteicu priekšlikumu, ka tad, ja atradīšu pierādījumus par slēptajām kapsētām, Džordžijas Arheoloģijas institūts ļaus mums izmantot to jauno aprīkojumu, ar kuru var redzēt zem zemes. Man šķiet, tas ir kaut kas līdzīgs pārvietojamam rentgenam. – Viņa paraustīja plecus. – Man nav jāzina, kā tas darbojas – tikai, kā to darbināt.

Viņa pamāja, aicinādama mani sekot, un tad devās atpakaļ uz durvīm.

– Pilsoņu kara pētnieks ar metāla detektoru atrada melno konfederācijas karavīru mirstīgās atliekas Folijbīčā pirms gada, un tas man piespēlēja ideju. Šķiet, te vēl aizvien ir noslēpumi, un vajadzīga kāda apņēmīga sieviete – vai divas, – viņa noteica, norādīdama uz mani ar zodu, – lai tos atklātu. Mēs devāmies uz priekšu pa eju garām koka soliem ar dziesmu grāmatām, kas bija glīti sabāztas kabatiņās aizmugurē, un sarkanais paklājs noslāpēja mūsu soļu troksni. Es gāju lēnām, ieklausīdamās, vai nesadzirdēšu slēptās skaņas, kuras dažkārt likās paslēptas aiz parastās dzīves, taču baznīcā viss bija kluss. Mans miers nebija ilgs, kad atskārtu, ka Tiša ved mūs atpakaļ pa durvīm, pa kurām bijām ienākušas, atpakaļ uz kapsētu, kur spožā saules gaisma apgaismoja tikai to, ko pati vēlējās.

Tiša man pasniedza vienu no piezīmju grāmatiņām un izņēma no kastītes zīmuli.

– Tā, ņem tos. Domāju, ja tu sāksi šajā pusē un es otrā pusē, mēs satiksimies vidū tieši ap pusdienlaiku. Un atzīmē vietas, kur tu atrodi tādus uzrakstus, kas ir pārāk izbalējuši, lai tos salasītu. Mēs atgriezīsimies ar papīru un krītiņiem, lai palūkotos, vai nevaram dažus no tiem atšifrēt tādā veidā.

Palūkojos uz šaurajiem celiņiem, kas meta cilpas, iztaisnojās un tad likās pagaistam zem koku un krūmu zariem.

Itin kā nolasījusi manas domas, Tiša sacīja:

– Tev ir mans mobilā telefona numurs, ja apmaldīsies. Tikai piezvani – vai arī pasauc. Es nebūšu tālu.

– Protams, – atbildēju, noskatīdamās, kā vecāks vīrs sandalēs un zeķēs, uzkāris kaklā lielu fotoaparātu, ienāk pa galvenajiem ieejas vārtiem kopā ar sievieti laima zaļās biksēs un spoži baltās kedās. Sapratu, ka viņi ir kopā, pēc abu saskaņotajām saulesbrillēm. Viņi lēnām sāka nākt manā virzienā, un sajutu savādu atvieglojumu, apzinādamās, ka vairs nebūšu vientuļa starp mirušajiem. Es neticēju spokiem, taču tvanīgajā gaisā jautās kas tāds, kas lika man domāt: ja pagriezīšu galvu pietiekoši ātri, es to ieraudzīšu.

Īsi pamājusi, Tiša devās projām. Izņēmusi zīmuli, es uzrakstīju “1. lappuse” uz dzeltenās piezīmju grāmatiņas lapas un pasvītroju to trīs reizes, pirms noliekties pie pirmajiem kapakmeņiem un sākt lasīt. Mana mugura kļuva stīva un pirksti netīri, notraucot pelējumu un ķērpjus, kas bija sakrājušies uz mazajām plāksnēm tuvu zemei ēnainajās zonās. Zināju, ka mana seja neatpaliek no rokām, jo es visu laiku slaucīju asaras, ieraugot, cik daudz mazu bērnu ir guldīti zemē šajā mierīgajā apkaimē un arī daudz jaunu vīriešu, kuru kapavietas bija greznotas ar konfederātu karodziņiem: viņi bija dzimuši salā, taču miruši tālu projām Pensilvānijas un Virdžīnijas kaujas laukos. Daži nebija daudz vecāki par sešpadsmit gadiem.

Visu laiku rakstīju vienus un tos pašus uzvārdus: Kūpers, Kings, Batlers, Hamiltons, Demīrs, Vailijs, kas tika izmantoti vai nu kā uzvārdi, vai otrie vārdi, un dažreiz arī kā pirmie. Agrāk salā dominēja šīs ģimenes, un likās loģiski, ka viņi ir savstarpēji saprecējušies. Pierakstot viņu vārdus un datumus, es domās izveidoju viņu dzimtas koku aprises, iztēlodamās stumbrus ar gariem zariem, kas savijās ar kaimiņu kokiem, līdz bija grūti atšķirt, kur viens sākās un otrs beidzās.

Sviedri pilēja man acīs, kad izslējos, lai atpūtinātu muguru un atliektu plecus. Sandales un pēdas bija gandrīz brūnas. Par spīti koši zaļajai zālei, baznīcas priekšā daļu kapsētas klāja smilšaini dubļi un sakaltušas ozolu lapas.

Izslējos taisni, šajā brīdī saprazdama, ka esmu pilnīgi viena. Četru cilvēku ģimene bija ienākusi kapsētā īsi pēc tam, kad sāku, taču pat viņi šķita pazuduši. Mani pārklāja auksti sviedri, un āda uz skausta saspringa. Devos uz priekšu pa taciņu, cenzdamās orientēties, taču sajutos bezcerīgi apmaldījusies. Atcerējos, kā viens no maniem brāļiem bija stāstījis par diviem amerikāņu tūristiem Versaļā, kuri ekskursijas laikā pa dārzu bija aizceļojuši atpakaļ laikā un nonākuši Marijas Antuanetes un viņas galma ērā.

Steiga iespiedās kaut kur starp manām lāpstiņām, mudinādama iet ātrāk. Nokāpu no taciņas, iedomājusies, ka atpazīstu augstu, apaļu kapa pieminekli, un cerēju, ka tas aizvedīs mani atpakaļ līdz baznīcai. Steigdamās uz priekšu, gandrīz paklupu pār zemu dzelzs žogu, bet kājas pamanījās laikus apstāties. Nobremzēju, elpodama īsiem, sekliem vilcieniem, un jutu, kā gaiss piepeši kļūst retāks.

Piespiedusi rokas pie krūtīm, it kā tas varētu palīdzēt manām plaušām atgūt gaisu, es nopētīju iežogoto zemes pleķīti, kur no zāles spraucās ārā kādas piecpadsmit kapu plāksnes, gluži kā akmens dārzs. Vairums no tām likās ļoti vecas, ar ieplaisājušiem un izbalējušiem uzrakstiem, bet priekšpusē atradās daži jaunāki un baltāki. Mans skatiens pievērsās trim kapu plāksnēm pašā dziļumā – vienai lielākai līdzās divām pavisam mazām.

Itin kā pārējās neeksistētu, es pārkāpu pāri zemajam žogam un devos tālāk. Aizvēru plakstiņus un centos atgūt elpu, prātodama, kāpēc pārējo kapu plākšņu novietojums priekšplānā un šī viena lielākā ar abām mazajām likās tik nepareizs, it kā tām nevajadzētu te atrasties.

Lēnām pietupos lielākā akmens priekšā, likdama sev palūkoties uz to, kamēr mana labā roka pasniedzās, lai pieskartos marmorā gandrīz pirms divsimt gadiem iekaltajiem vārdiem.

Džofrijs Grānts Freizers

Mūsu mīļais tēvs un draugs

Dzimis 1781., miris 1815. gadā

Ir dzīve īsa, gaistošs mirklis,

Kas nācis tumsu izdzenāt,

Un cilvēks zieds, ko maigiem pirkstiem

Steidz aizmirstība paglabāt.

Manu muti piepildīja bēdu garša, tukšums un rūgtums. Atbalstījos pret papēžiem, gandrīz sabrukdama zem šīs izjūtas smaguma, un mani pārņēma neizpratne, itin kā es būtu aizmigusi un pamodusies svešā vietā, nesaprazdama, kurp ved ceļi un kādā valodā man vajadzētu runāt.

Negribīgi nolaidu roku zemāk, ar pirkstu galiem pieskardamās burtiem un skaitļiem, pirms pievērsos abām nākamajām plāksnēm. Tās bija sīciņas, apmēram viena trešdaļa no pirmās lieluma, un uz krēmbaltās virsmas bija uzrakstīti vien daži īsi vārdi.

Džeimijs Hamiltons Freizers

Dzimis 1805., miris 1805. gadā

un

Maikls Makgregors Freizers

Dzimis un miris 1806. gada 5. februārī

Gribēju piecelties un tad sagrīļojos uz nelielā zemes pleķīša, nespēdama atraut skatienu un reizē nespēdama palikt pārāk tuvu. Es neko nesapratu, šo piepešo baiļu sajūtu, kas lika man sajusties tā, it kā es lidotu un kristu vienlaikus. Lūkojos uz kokiem un zemi, uz žoga metāla ķēdi, visām pazīstamajām un zināmajām lietām, kuru nozīmi un esamību sapratu.

Apstājusies pie paša žoga, atskārtu, ka esmu nometusi savu piezīmju grāmatiņu un zīmuli. Cenzdamās nepieļaut, lai man atkal nesagrieztos galva, lēnām pieliecos, lai paņemtu abus priekšmetus, un nonācu aci pret aci ar pašu jaunāko kapavietu iežogotajā teritorijā.

Tā atradās atstatu no pārējām gluži kā mīļākā rotaļlieta, kuru bērns atlicis sānis, lai tā ilgāk saglabātos neskarta, un sārtais granīts mirdzēja pieklusinātajā saules gaismā, kas ieplūda starp ozolu lapām. Brūni sakaltušas rozes bija atbalstītas pret kapakmeni, vainags ar izbalējušu dzeltenu lenti un vārdu “meitai” atšļucis vienā pusē. Lēni lasīju spožajā akmenī iekaltos vārdus.

Adriēna Makmahona Freizere

Metjū mīļotā sieva

Nedzimušu bērnu māte

Dzimusi 1981. gada 29. maijā

Mirusi 2007. gada 27. augustā

– Viņa bija patiesi jauka būtne.

Vīrieša balss tik tuvu lika man piešauties kājās, tā ka piezīmju grāmatiņa un zīmulis aizlidoja. Pagriezos, cerēdama ieraudzīt dzīvu cilvēku.

– Vai es jūs izbiedēju? – Viņš izrunāja vārdus tik noapaļotā manierē, it kā tie nāktu no mutes, kas piebāzta ar kauliņiem.

Vīrietim, kurš stāvēja pie žoga, bija bērna gludā un neskartā āda, taču viņa brūnās acis šķita liecinām par daudz vecāka cilvēka pieredzi. Viņa seja bija apaļa, ar apsārtušiem vaigiem un gaišiem rugājiem uz zoda vietās, kur žiletei acīmredzot bija samisējies. Viņa mati bija sākuši atkāpties no pieres, taču priekšlaicīgi, es nodomāju, jo viņš neizskatījās daudz vecāks par četrdesmit pieciem gadiem. Tomēr interesantākais vaibsts viņa sejā bija deguns. Tas izlocījās dīvainos leņķos, neveidojot taisnu līniju, itin kā būtu daudzas reizes salauzts un tā arī nesaaudzēts kopā kā nākas. Viņš bija liela auguma vīrs, un es iedomājos, vai viņš nav bijis bokseris vai līdzīga sporta veida pārstāvis, ja reiz ticis pie tāda deguna.

Vīrietim mugurā bija garpiedurkņu krekls, aizpogāts līdz pat kaklam, un džinsi, kuru jostasvieta atradās mazliet augstāk, nekā paģērēja šībrīža mode. Viņa ceļgalus sedza aizsargi, aizmugurē sasieti tāpat kā manai mātei, kad viņa strādāja dārzā, un rokā viņš turēja kapli.

– Es tikai satrūkos, tas arī viss, – noteicu, prātodama, vai man vajadzētu baidīties. Par spīti vīrieša smaidam un raižpilnajai sejas izteiksmei viņā jautās kas citāds, tas viņu atšķīra no vairuma cilvēku, un tomēr īsti nespēju saprast, kas tas varētu būt.

– Jūs nometāt savu papīru, – viņš noteica un tad pieliecās, lai paceltu dzelteno piezīmju grāmatiņu.

– Pateicos, – noteicu, pastiepdama roku un cenzdamās nesarauties, ieraugot ādu uz viņa roku locītavām un plaukstām. Garas un violetas keloīda rētas stiepās no vīrieša pirkstu galiem garām locītavām, izliektas un pamatīgas gluži kā veca ozola saknes. Tās bija vecas rētas, taču āda vēl aizvien likās jēla. Pacēlu galvu un ielūkojos viņam acīs, taču tā vien likās, ka viņš nav pamanījis manu skatienu.

– Esmu Ava Freizere, – sacīju, nosaukdama savu vārdu, taču nepasniegdama roku, un tad gaidīju no viņa to pašu.

Tā vietā nepazīstamais palūkojās uz kapakmeni un atkārtoja:

– Viņa bija patiesi jauka būtne.

– Ak te tu esi! – Tiša soļoja pa taciņu, ar kājām sakustinādama akmentiņus. Viņa apstājās mūsu priekšā un uzsmaidīja vīrietim. – Sveiks, Džimij. Priecājos tevi redzēt.

Vīrietis plati pasmaidīja, kad Tiša to apskāva, un viņa rokas nokarājās gar sāniem, it kā viņš īsti nezinātu, ko ar tām iesākt. Tiša pagriezās pret mani.

– Tad jūs esat iepazinušies.

– Uz to pusi. Esmu Ava Freizere, – atkārtoju, cerēdama, ka tas viņu pamudinās.

– Esmu Džimijs, – viņš noteica, sirsnīgi smaidīdams. Par spīti vīrieša dīvainībām, viņa atklātajā sejā un tumšajās acīs slēpās kas valdzinošs, kas lika man atbildēt uz viņa smaidu tā, it kā mēs būtu veci draugi.

– Džimijs Skots, – Tiša piebilda. – Labākais ainavu arhitekts visā salā, ja ne visā pavalstī. Vai ne, Džimij?

Džimija vaigi pietvīka tumši sārti, tādi paši kā rokas.

– Nē, kundze, taču man patīk ziedi.

– Viņš ir pieticīgs, – Tiša noteica, un es beidzot ievēroju sarkanos ratiņus, kas bija pilni ar zaļumiem un ziedošu puķu konteineriem, kas plūda pāri malām kā karnevālam saģērbušies bērni. – Tu dodies sakopt ģimenes kapavietu.

– Jā, kundze. Ir laiks. Gribēju vispirms iestādīt rozes uz Adriēnas kapa. Te nav daudz saules, tāpēc tās ilgi nenoturēsies, taču viņas mamma man to lūdza.

Sajutu atvieglojumu, dzirdot viņa vārdus, nepūlēdamās aizdomāties par savu izjūtu iemesliem.

Tiša noglāstīja viņa delmu.

– Tu esi krietns vīrs, Džimij. Un es tev šonedēļ piezvanīšu, lai aprunātos par savu mazo dārziņu. Tas ir aizaudzis, un man vajadzēs labu plānu.

– Jā, kundze. – Viņš pacēla platmali pret mani. – Priecājos iepazīties, Ava Freizere.

– Es tāpat, – atbildēju un tad pagriezos, lai sekotu Tišai ārā no šī taciņu un kapakmeņu labirinta. – Kas viņš īsti ir?

Tiša palūkojās pāri plecam, lai pārbaudītu, vai plecīgais vīrietis nevar mūs sadzirdēt.

– Viņš patiešām ir labākais ainavu arhitekts: viņu izmanto visi salas iedzīvotāji. Nodzīvojis te visu mūžu un kļuvis par tādu kā mēbeli.

– Vai viņš ir…? – Es īsti nezināju, kā pabeigt šo jautājumu.

Tiša novicināja roku gaisā.

– Nav tā, kā tu domā. Viņš ir ārkārtīgi gudrs jautājumos, kas viņam šķiet nozīmīgi. Džimijs bija mans skolnieks, un viņš izcili rēķina, taču nespētu atcerēties dzejoli vai uzrakstīt sakarīgu teikumu, pat ja no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. Viņš studēja dārzkopību Džordžijas universitātē, un Džimijam lieliski veicās – lai gan atzīšos, ka es un vēl daži skolotāji vidusskolā mazliet palīdzējām viņam ar angļu valodu un sacerējumiem, palīdzējām uzrakstīt kursa darbus un tādas lietas. Taču matemātikā un dabaszinātnēs viņam nekāda palīdzība nebija vajadzīga. Viņam ir dažas problēmas ar runu, kas dažkārt liek justies neveikli sabiedrībā un padara par vientuļnieku, taču visādā citādā ziņā viņš ir pilnīgi normāls – ja kaut kas tāds vispār pastāv.

Kādu brīdi apdomājos, kamēr mēs tuvojāmies galvenajam celiņam, juzdamās atvieglota, ka redzu baznīcu.

– Vai viņš tāds piedzima?

– Jā. – Tiša rikšoja tālāk; viņas soļi piepeši bija kļuvuši smagnējāki, un es ieraudzīju viņai uz vaigiem sviedru lāsītes. Tiša apklusa un pagriezās pret mani. – Lai gan problēma nebūtu tik izteikta, ja bērnībā viņš būtu apmeklējis logopēdu.

– Ko tu gribi ar to teikt?

Tiša apstājās, un viņas seja izskatījās satraukta.

– Kad Džimijam bija tikai pieci gadi, tēvs mēģināja viņu noslīcināt vannā. Tas nebija teikts policijas ziņojumā, taču cilvēki tā runā. Laimīgā kārtā māte laikus iejaucās, taču nevarētu teikt, ka viņa par to nesamaksāja. – Viņa pašūpoja galvu. – Mērija Ena, viņa māte, bija medmāsa, tāpēc esmu pārliecināta, ka viņa parūpējās par daudz ko, kas tā arī nenāca gaismā. Dievs vien zina, ko tai sievietei un viņas bērniem nācās izciest. Floids Skots bija brutāls dzīvnieks, un es zinu, ka nav pareizi runāt sliktu par mirušajiem, taču tā bija laba diena, kad viņš nomira.

– Un viņa rokas? Vai to arī nodarīja tēvs?

Mēs atradāmies takas vidū starp baznīcas ieejas durvīm un centrālajiem vārtiņiem. Tiša pameta skatienu uz baznīcu, itin kā gribēdama pārliecināties, ka Dievs neklausās.

– Savā ziņā jā. Džimija tēvs kārtējā plosta laikā aizdedzināja māju, kad visi bija iekšā. Džimijs centās paglābt māti un abas mazās māsas. Tā viņš tika pie tiem briesmīgajiem apdegumiem uz plaukstām un delmiem, taču viņi visi aizgāja bojā. Skaidrs, ka tā bija traģēdija, taču tā deva arī zināmu labumu. Džimijs izdzīvoja, un viņu pieņēma cita salas ģimene. Un tas ļaunais suņabērns bija miris.