Читать книгу Pārmaiņu vējš - Kārena Vaita - Страница 4

Pamela

Sentsaimonsas sala Džordžijā

1804. gada septembris

Vētras ienes citu cilvēku dzīves fragmentus mūsējās, atgādinot par to, ka mēs neesam vientuļi, un to, cik galīgi nenozīmīgi esam. Neredzēti viļņi bija izpostījuši krastu, izmetot salauzītus koka gabalus, neskartu porcelāna tasīti un vīriešu pulksteni vēl aizvien ar visu vāku un ķēdi manā mīļajā liedagā, un visi šie priekšmeti mierīgi atdusējās smiltīs gluži kā veikala īpašnieka vitrīnā rūpīgi izliktas preces. Paberžot ar īkšķi porcelāna tasītes gludo malu, es iedomājos, kā cita cilvēka zaudējums ir kļuvis par manu ieguvumu, par to, kā viļņi atkal skalojas pāri smiltīm, it kā nekas nebūtu noticis, un kā dažreiz šķirtne starp beigām un sākumu ir tik neliela, ka abi šķiet vienoti gluži kā okeāna viļņi.

Koka dēļi, mājas vai kuģa atliekas, sarāvušās čokurā kā nobijies bērns, šūpoja kaut ko metālisku savās koka plaukstās. Es pavilcinājos tikai brīdi, pirms iebāzt roku spraugā starp diviem dēļiem, kur mani pirksti pieskārās kam cietam, mazam un aukstam. Pacēlu savu atradumu pret nespodro sauli un ieraudzīju platu zelta laulības gredzenu, kura malas bija nodilušas no valkāšanas, bet iekšā iegravētais uzraksts gandrīz izzudis. Piemiedzu acis, lai saskatītu labāk, grozot gredzenu starp pirkstu spilventiņiem, taču man izdevās atšifrēt tikai vienu vārdu. Mūžam.

Cieši sažņaudzu gredzenu savā plaukstā, prātojot, kam tas piederējis un kāds ceļojums to atvedis pie manis. Tā bija zīme, es domāju, jo līdz manām kāzām bija atlikušas vien trīs dienas, ja vien Džofrijs spēs atrast laiku, glābjot vētras pasaudzēto kokvilnas ražas daļu. Es nebiju viņa pirmā izvēle, taču nu viņš bija mans, un es sajutos saistīta ar nezināmo gredzena īpašnieku šī vienīgā vārda dēļ. Mūžam.

Palūkojos augšup uz sauli un tās drosmīgajiem mēģinājumiem pašķirt mākoņus. Es zināju, ka tā uzvarēs: visspožākās dienas allaž nāca pēc visbriesmīgākajām vētrām. Šī bija izrādījusies pietiekoši briesmīga, lai pārņemtu Brotonas salu un nogalinātu ikvienu dzīvu dvēseli, ieskaitot mazo Mārgaretu, kurai es biju palīdzējusi ierasties šajā pasaulē vien pirms nedēļas. Prātoju, kāpēc viņai bijis ļauts ienākt pasaulē uz tik īsu laiku? Vai tik īsa esamība attaisnoja viņas mātes pārciestās dzemdību sāpes? Un vai ir iespējams apgūt kādu mācību īsajā septiņu dienu laikā? Es nesapratu. Būdama vecmāte, es to pieņēmu, taču nespēju saprast.

Divi melni putni traucās lejup no pienainajām debesīm tik tuvu viļņiem, ka šķita – tie nonāks zem ūdens, meklējot vakariņas. Putni bija atgriezušies. Tie allaž atgriezās pēc vētras, taču pirmās klusās dienas allaž lika aizdomāties. Gluži kā paisums tie atgriezās vietā, no kuras bija nākuši, kalpojot par pastāvīgu lielumu tiem no mums, kas bija atlikuši.

Pavēroju abus mazliet ilgāk, kamēr tie traucās lejup un meta lokus, ķērcieniem skaļi atbalsojoties tukšajā pludmalē. Tad devos atpakaļ pa izpostītajām un atlūzu piemētātajām smiltīm uz māju, kurā mitu kopā ar savu tēvu un jaunāko māsu. Iedama es cieši sažņaudzu gredzenu plaukstā: cieto zeltu, kas bija pārtapis aplī, formas nebeidzamajām līnijām atgādinot par sākumu un beigām un to, cik neiespējami dažkārt ir tos abus atšķirt.