Читать книгу Pārmaiņu vējš - Kārena Vaita - Страница 9

Pamela

Sentsaimonsas sala Džordžijā

1805. gada oktobris

Purvi bija ietinušies zeltaini dzeltenajās rudens seģenēs, aizbiedējot putnus un kukaiņus kā veca sieviete, kas gatavojas ziemai. Tagad sala bija gluži citāda nekā pavasarī un vasarā: tai bija atņemtas skaņas un krāsas līdz brīdim, kad martā atgriezīsies lieti un liks tai atkal uzplaukt. Šajā ziņā tā atšķīrās no okeāna, kas mainīja krāsas, īsti nemainoties, kamēr nebeidzamie paisumi un bēgumi atgādināja par tā brutālo nepakļaušanos dzīvības un nāves likumiem.

Stāvēju vēsajā vējā, Džofrija roka man ap vidu, un tas bija vienīgais siltums mana ķermeņa ledainajās dzīlēs. Mūsu bērns bija aizgājis tik pēkšņi, ka mēs vēl aizvien klīdām pa māju un atvērām durvis uz tukšajām istabām.

Kristus baznīcas kapsētā bija maz sērotāju. Mācītājs noturēja ceremoniju zem klajas debess, tāpēc ka baznīcai nebija savas ēkas, un ozoli birdināja sūnas uz nedaudzajiem sanākušajiem, liekot saules gaismai apspīdēt zāles stiebrus un akmeni. Vārdi bija lakoniski, un tas labi piederējās mazā Džeimija īsajam mūžam, kamēr izsvaidītie un svaigie kapakmeņi jaunajā baznīcā klusi vēroja mūsu bēdas, kad mazais zārks tika ielaists zemē.

Cieši turējos pie Džofrija rokas, taču neraudāju. Biju redzējusi pārāk daudzas bez bērniem palikušas mātes, kas nespēja rimties. Tā vietā smēlos mierinājumu Džofrija siltajā rokā, dzīvības apliecinājumā, kas jautās viņa pieskārienā, un ļāvu bēdām ienākt manī, neaicinot tās tur palikt.

Tuvojās mans tēvs un māsa Džordžīna: viņa atgādināja gaišmatainu porcelāna lelli par spīti melnajam apmetnim un kleitai. Viņa noskūpstīja mani uz abiem vaigiem ar aukstām un stīvām lūpām, tad pievērsās Džofrijam, lai darītu to pašu. Es novērsos, atcerēdamās notikumus, kas risinājās pirms manas atgriešanās no Savannas, kur kopu savārgušo vecmāmiņu, Džordžīna bija izturējusies pret Džofriju mīļi un pat devusi mājienus par gaidāmo saderināšanos.

Taču tam nebija lemts notikt. Īsi pirms manas atgriešanās viņš pārstāja nākt pie Džordžīnas. Nezināju, kāpēc, un domāju, ka tam ir kāds sakars ar māsas dažkārt svārstīgo dabu un spēju nekad nejusties apmierinātai ar to, kas viņai ir, allaž vēloties tikt pie tā, ko nevarēja dabūt.

Bija pagājuši vairāki mēneši, kad sastapu Džofriju kādā pulcēšanās reizē kaimiņu mājās, un mūsu acis sastapās pāri telpai, it kā mēs domātu par vienu un to pašu. Viņš šķērsoja istabu, lai uzrunātu mani, un neatgāja no manis visu vakaru. Viņš sāka pavadīt mani mājās pēc dievkalpojumiem baznīcā, un nepagāja ilgs laiks, kad mēs jau bijām apprecējušies. Nespēju justies vainīga par Džordžīnas zaudējumu. Viņa bija skaista un varēja tikt pie daudziem pielūdzējiem. Taču Džofrijs bija mans. Es pat biju sākusi ticēt, ka mūsu satikšanās pieder pie pasaules kārtības tikpat lielā mērā kā gadalaiku maiņa.

– Es pagatavoju sautējumu un kraukšķošu maizi vakariņām, – Džordžīna sacīja. – Nedomāju, ka jūs jau gribēsiet doties mājās.

Palūkojos uz māsu, saprazdama, ka viņai ir taisnība. Mājā valdošais klusums varēja kļūt par manu postu. Uzsmaidīju, pateikdamās par šo augstsirdību.

– Jā, paldies. Tas bija ļoti mīļi no tavas puses.

– Tu esi mana māsa, un Džofrijs ir mans svainis. Tas ir mazākais, ko varētu darīt.

Viņa impulsīvi satvēra manas rokas, kas bija kailas, jo es biju pazaudējusi savus smalkādas cimdus, pieņemdama dzemdības, un Džofrija ienākumi bija krietni kritušies pēc pēdējā gada vētras radītā ražas zaudējuma.

Džordžīna nolūkojās uz neglīto sarkano švīku uz manas rokas.

– Ko tu esi izdarījusi ar roku?

Atrāvos, apzinoties rētas neglītumu.

– Sagriezu pagājušajā februārī, kad pieņēmu Tetliju bērna dzemdības. Tā sastrutoja, un man jau likās, ka pazaudēšu roku. Laikam jājūtas pateicīgai par to, ka palikusi tikai rēta.

Džofrijs nostājās līdzās un atkal saņēma manu plaukstu savējā, pielikdams rētu pie lūpām.

– Vai tu esi pārliecināta, ka negribi atgriezties mājās?

Viņa tumši zilās acis pievērsās manējām, un man atkal sagribējās raudāt. Bērns, kuru nupat apbedījām, bija tiklab mans, cik viņējais, un viņiem abiem bija vienādas acis. Uzliku galvu uz vīra krūtīm, sadzirdēdama sirdspukstus.

– Jā. Tikai esi man līdzās.

Džordžīna atkāpās un novērsās, ļaujot Džofrijam izvest mani no kapsētas. Iezviedzās zirgs, un es noskatījos, kā vīrietis parādās aiz mūsu ratiem. Jutu, kā Džofrijs sastingst, jo mēs abi atpazinām jauno atraitni Neitanielu Smitu. Viņam piederēja liela kokvilnas ferma Džounskrīkā, tāpēc mums vajadzēja būt daudz kam kopīgam. Tā vietā Džofrijs juta acīmredzamu nepatiku pret šo vīru, un mēs nemeklējām viņa sabiedrību. Smita sieva bija mirusi pirms astoņiem gadiem, un viņš neapmeklēja daudzus dievkalpojumus plantatoru mājās. Nebija nekāds pārsteigums, ka mūsu ceļi nekrustojās pat uz tik mazas salas, jo viņa sieva vairs nepalīdzēja tam notikt.

Neitaniels noņēma cepuri un palocījās pret mani un tad pret Džofriju.

– Freizeres kundze. Freizera kungs. Izsaku līdzjūtību par jūsu zaudējumu, – viņš noteica ar nopietnu skatienu. Kad neviens no mums neko neatbildēja, viņš turpināja. – Nezināju par jūsu neseno traģēdiju, jo citādi šodien nebūtu ieradies jūs apraudzīt. Taču jūsu mājā man pateica, ka esat šeit un droši vien gribēsiet ar mani runāt, kad būšu pateicis, kas par lietu.

– Un tā būtu? – Džofrijs noskaldīja.

Džordžīna parādījās Neitanielam aiz muguras un piepeši apstājās, atpazīstot viņu, un viņas seja nobālēja.

Viņš pastiepa roku atpakaļ un izstūma priekšā sīciņu meitenīti, ne vecāku par desmit vai vienpadsmit gadiem ar netīri dzeltenu lupatu ap galvu. Viņas āda bija gaiša, gandrīz balta vietā, kur reiz atradusies kreisā acs, kas bija sašūta virs tukšā dobuļa. Viņa raudzījās uz mums ar verdziskām bailēm, dūšai sašļūkot papēžos, kamēr augums turējās taisns.

– Tā ir Džemma. Viņas māte strādāja par vecmāti pie manis, taču pagājušajā mēnesī nomira no drudža. Džemma viņai mazliet palīdzēja un ir apguvusi šo to no vecmāšu būšanām. Man pašam no viņas nav nekāda labuma, taču iedomājos, ka tava sieva gan varētu viņu izmantot.

Pagājos uz priekšu, taču atturējos no pieskaršanās meitenei, baidīdamās, ka viņa varētu sākt skriet un nespētu apstāties.

– Kas noticis ar viņas aci? Neitaniela acis samiedzās.

– Viņa noķēra infekciju, un to nācās izņemt.

Centos nesarauties, iedomājoties, kādai vajadzēja būt šai operācijai. Vergu bērnam netika dots morfīns. Nolūkojos uz Džemmu, prātodama, cik sīkstai viņai jābūt, lai to visu pārdzīvotu.

– Cik daudz tu par viņu gribi? – Džofrijs jautāja.

Gandrīz apraudājos no atvieglojuma, izdzirdot vīra balsi. Man likās, ka nāksies viņam izlūgties šo nabaga savainoto bērnu.

Neitaniels neuzmeta meitenei ne acu.

– Cerēju uz maiņu. Man ir divas lauka verdzenes, kurām tuvojas dzemdības, un es baidos, ka bez vecmātes tās nebūs drošas. Tēvs ir viens no maniem nigēriešiem, tāpēc mazuļi būs lieli. Nevaru atļauties zaudēt māti un bērnu.

Negaidot Džofrija atbildi, es pamāju ar galvu.

– Protams. Tikai atsūti ziņnesi, kad pienāks laiks.

Neitaniels beidzot pamanīja Džordžīnu, un viņa acīs parādījās savāds mirdzums.

– Makgregoras jaunkundze, – viņš noteica, palocīdams galvu. – Ceru, ka jums nekas nekaiš.

Paraudzījos uz māsu un noskatījos, kā viņas vaigos ielīst krāsa. Viņa atbildēja, palocīdama galvu un nolūkodamās uz saviem pirkstgaliem.

Pietupos līdzās Džemmai un uzsmaidīju, cenzdamās neskatīties uz samaitāto aci.

– Es esmu Pamelas kundze, – sacīju. – Un tu nāksi dzīvot pie mums.

Izskatījās, ka mazā meitene atkūst. Kā šaubīdamās viņa paspēra soli uz manu pusi, un es apņēmīgi uzliku plaukstu uz viņas kaulainajiem pleciem. Viņa trīcēja zem manas plaukstas, un es sajutu dīvainu radniecību ar šo bērnu. Mana māte bija mirusi dzemdībās, kad man bija deviņi gadi. No visiem dzīves zaudējumiem nekas nespēj līdzināties mātes zaudējumam, ja tu esi maza meitene un neesi apguvusi, kā kļūt par sievieti.

Pagriezos pret Džofriju.

– Pirms dodamies uz mana tēva māju, aizvedīsim Džemmu mājās. Lēda var viņu pabarot un ierādīt cisu maisu līdzās savējam virtuves namiņā. Domāju, viņas sapratīsies. – Iedomājos par ļoti strupo un tumšādaino Lēdu, kura bija rūpējusies par Džofriju kopš agras bērnības. Viņa bija nenosakāma vecuma atraitne bez bērniem, kura vēl aizvien sēroja par savu vīru, kas nomira pirms vairāk nekā trim gadiem.

Džofrijs iecēla Džemmu ratu aizmugurē un tad palīdzēja man ieņemt vietu priekšējā sēdeklī un apsēdās līdzās. Kad izbraucām uz ceļa, pagriezu galvu un ieraudzīju, kā Neitaniels pasper soli uz manas māsas pusi. Džordžīna paskatījās un tad metās pie mūsu tēva, kurš iznāca no kapsētas.

Skatīdamās uz ceļu, sacīju:

– Zinu, ka tev nepatīk Neitaniels, taču no viņa sanāktu labs apgādnieks Džordžīnai. Nespēju saprast, kāpēc viņa tam neļauj sevi aplidot. Džofrijs sākumā neatbildēja. Visbeidzot viņš noteica:

– Lai viņa pati izdara izvēli, tomēr baidos, ka viņa to jau ir izdarījusi. – Viņš turēja grožus vienā rokā un aplika otru man apkārt. – Tev ir uzticama sirds, Pamela, un tāpēc es tevi mīlu. Es neļautos mainīgai mīlestībai, jo tā ievaino dvēseli. – Viņa cimdotie pirksti savijās ar manējiem, un es apbrīnoju to spēju smagi strādāt uz lauka un tajā pašā laikā spēt maigi šūpot bērnu.

Viņš saspieda manus pirkstus gandrīz vai par daudz cieši.

– Vai tu piekrīti?

Atbalstīju galvu pret viņa plecu, uz mirkli aizmirsdama par mūsu bēdām.

– Jā, Džofrij. Tu zini, ka jā. Es nemūžam nespētu būt tev neuzticīga.

Mūžam. Pirksti pieskārās zelta laulības riņķim uz manas kreisās rokas, un pirmo reizi pēc ilga laika es iedomājos par gredzena sākotnējo īpašnieci un to, vai šis zaudējums pārvērta mūžīgo īslaicīgā.

– Labi, – Džofrijs noteica, neskatīdamies uz mani.

Viņš saņēma grožus ar abām rokām, un es turpināju viņu vērot, gribēdama jautāt, kā viņš zina to visu par Džordžīnu, un reizē apzinādamās, ka es to nespēju.

Ava

Sentsaimonsas sala Džordžijā

2011. gada aprīlis

Vēlreiz ieskatījusies kartē, kuru Metjū man bija uzskicējis, es to salocīju un iebāzu šortu aizmugurējā kabatā. Bija pagājis kāds laiks, kopš pēdējoreiz braucu ar divriteni, taču visi allaž apgalvoja, ka, tiklīdz šī māksla ir apgūta, to nav iespējams aizmirst. Sākumā, grīļīgi mēģinot tikt uz priekšu pa nelīdzeno zemi, biju gatava tam nepiekrist. Tas bija Metjū divritenis, kas izrādījās man par lielu, taču viņš bija novietojis sēdekli līdz viszemākajai atzīmei, lai būtu vieglāk braukt, un apsolījis, ka drīzumā nopirksim divriteni arī man. Atstūmos ar vienu kāju, uzliku otru uz pedāļa un konstatēju, ka brīnumainā kārtā turos taisni un līdzsvaroti. Minos uz priekšu, sāļam vējiņam glāstot seju, un smaidīju visai pasaulei un nevienam konkrēti.

Manas darba pārrunas iepriekšējā dienā, kuras biju noorganizējusi, pateicoties agrākā darba devēja ieteikumam, bija noritējušas labi, tāpēc man bija labs noskaņojums. Metjū pat bija piedāvājis aizvest mani uz pārrunām pāri dambim Brunsvikā, taču es gribēju tikt galā pati. Tāpēc tā vietā viņš man iemācīja dažus elpošanas vingrojumus, lai nomierinātos, ja es sāktu just paniku, šķērsojot tiltu, un pēc trim izmēģinājuma braucieniem ar viņu pasažiera sēdeklī es sajutos pietiekoši droša, lai izdarītu to vienatnē.

Samazināju tempu, tuvojoties Frederikas ceļam, atcerēdamās pēc kartes, ka man ir jānogriežas pa labi, lai dotos uz ciematu. Biju apmeklējusi nelielo centru ar mazajiem veikaliņiem un restorāniem, kad mēs ar Metjū tur ēdām vakariņas pēc manas izgāšanās virtuvē, taču manu jauno māju apgūšana vēl bija priekšā. Metjū bija apsolījis to izrādīt nedēļas nogalē, taču es negribēju gaidīt. Mani bija pārņēmusi vēlme apskatīt visu savām, nevis viņa acīm, lai izskaidrotu skatus bez viņa atmiņām, kas bija ar tiem saistītas. Un es gribēju redzēt okeānu.

Auksta baiļu bulta izšāvās cauri, par to iedomājoties, un divritenis nošūpodamies uzbrauca uz šaurās divjoslu ielas. Aizmugurē atskanēja auto taures signāls, un es atkal nogriezos no ceļa, turpinot lūkoties uz trotuāru priekšā, kamēr mašīna pabrauca garām.

Nepagāja ilgs laiks, kad manu seju pārklāja sviedru maska, pielipinot sporta kreklu pie muguras. Mani apņēma purvāju smarža, novēršot domas no divriteņa, uz kura sēdēju, un miklās sviedru segas, kas spieda silto gaisu tuvāk ādai. Atpazīstamības izjūta pārņēma mani līdz ar atmiņu uzplūdu, vēl pirms prāts atpazina pēc sēra smaržojošā gaisa avotu.

Palēnināju gaitu, atkal sākot pamanīt ozolu vainagus un to grubuļainos zarus, kas cēla augšup sūnas gluži kā sieviete, kas izrāda savas dārglietas. Vietām varēja padomāt, ka iela atrodas tādā kā tunelī, jo sūnas un koki radīja ilūziju par ceļojumu laikā, pateicoties gaismēnu rotaļām.

Man izdevās iekļauties satiksmē, nesaduroties ar mikroautobusu no Ohaio, kas brauca nepareizajā joslā. Šoferis man atvainodamies pamāja, un es pamāju viņam, gribēdama pateikt, ka esmu tūriste. Ievēroju zem ozola paslēpušos saldējuma kafejnīcu un apturēju divriteni, novēloti secinādama, ka esmu aizmirsusi maku – kas lika man vēl vairāk ilgoties pēc kā auksta un mitra.

Manu stilbu sarāva krampji, tāpēc nokāpu no divriteņa un sāku staipīties, ievērojot, ka pa to laiku no dzelteni zaļi svītrotas nojumes līdzās saldējuma kafejnīcai iznāk kāds pārītis. Uz logiem bija rakstīts Mērfija tavernas nosaukums, un tas pats bija lasāms arī uz norādes virs durvīm un uzkrāsots uz tumši zaļajiem ķieģeļiem jumta tuvumā gadījumam, ja kāds nebūtu ievērojis pirmos divus. Neliels ļaužu pulciņš ar fotoaparātiem stāvēja līdzās tavernai, notēmējuši savas kameras pret lielā ozola stumbru. Sajuzdama ziņkārību, ar visu divriteni piegāju tuvāk, lai noskaidrotu, kas piesaistījis viņu uzmanību.

Milzīgā koka celmā bija izgrebta vīrieša seja atpūtas brīdī: viņa acis bija aizvērtas gluži kā miegā. Tas man atgādināja slavenu cilvēku pēcnāves maskas, kuras biju redzējusi vēstures grāmatās. Grebums bija ļoti detalizēts, taču visvairāk mani pārsteidza tas, ka pirmoreiz kopš ierašanās uz salas mani nepārņēma sajūta, ka es to visu jau zinu: tā bija man uzbrukusi brīdī, kad šķērsoju dambi un atcerējos nekad neredzētā okeāna smaržu.

– Kas tas ir? – es apjautājos vīrietim sev līdzās, kad viņš sāka ņemt fotoaparātu ārā no futrāļa.

– Tas ir viens no koka gariem, – viņš atbildēja, it kā tas būtu pietiekams paskaidrojums.

Sieviete, jādomā vīrieša sieva, neapmierināti palūkojās uz viņu, pirms pievērsties man.

– Salā tādu ir septiņpadsmit – lielākoties sabiedriskās vietās, un tās ir izgrebis vietējais mākslinieks Kīts Dženingss. Tie attēlo zvejniekus, kuri pazuduši jūrā ar kuģiem, kas gatavoti no Sentsaimonsas ozoliem.

Viegla gaisa vēsmiņa mani atvēsināja, itin kā es piepeši būtu ielekusi baseinā. Vēlreiz palūkojos uz seju, tagad redzēdama, ka tas ir noslīcis cilvēks, un iztēlojos, kā viņa atvērtās acis nolūkojas uz ūdens virsmu, pašam grimstot aizvien dziļāk un dziļāk.

Sieviete mani savādi uzlūkoja, un es ar grūtībām pasmaidīju.

– Paldies, – noteicu vārgā balsī. – Cik interesanti.

Pamāju viņiem abiem un tad devos projām, juzdama, ka plaukstas uz divriteņa stūres ir sasvīdušas. Atkal uzkāpu uz divriteņa, nezinādama, kurā virzienā doties. Mans sākotnējais plāns bija apciemot ciematu un vēsturisko Sentsaimonsas bāku. Piestātne un Sentsaimonsas jūras šaurums atradās aiz tās, un abi piesaistīja salas viesus un pastāvīgos iedzīvotājus. Biju gribējusi uz īsu brīdi tuvoties ūdenim, aplūkot to no attāluma, atrodoties drošībā uz divriteņa.

Auksti sviedri izspiedās man uz kakla, gandrīz liekot apgriezt otrādi divriteni un doties atpakaļ mājup. Taču tad atcerējos Metjū seju, kad viņš runāja par laiku, kas pavadīts pie ūdeņiem kopš bērnības, par viņa lielo mīlestību pret viļņu smaržu un sajūtu, ka tie atrodas zem laivas dibena, un savu solījumu sev pašai mēģināt iemīlēt to visu tikpat stipri kā viņš.

Izriesusi plecus, pagriezu divriteni pret mērķi un sāku mīties, cik ātri vien spēdama, lai neļautu sev pārdomāt.

Nonākusi Malerija un Kingsvejas ielu krustojumā, pamanīju restorānu, kurā mēs ar Metjū ēdām “Ceturto maiju”, un nokāpu no divriteņa, lai varētu iet pa ietvi un aplūkot veikalu vitrīnas.

Ciematu veidoja eklektiski tūristu veikaliņi un galerijas pamīšus ar restorāniem, kuros patika ieturēties pat vietējiem. Centos skatīties uz skatlogiem un nevis tālumā, kur atradās Sentsaimonsas zunds un aiz tās Atlantijas okeāns. Atkal uzkāpu uz divriteņa, sasniedzot Bīčvūdraivu, lēnām pabraucu garām kazino – pasākumu zālei un viesu centram – un tad nogriezos pa labi Divpadsmitajā ielā, kur Sentsaimonsas bāka kā sargkareivis sargāja pilsētu un jūras šaurumu.

Vēlreiz apsvēru domu par atgriešanos mājās, lai arī vēl aizvien bija atlikušas gandrīz astoņas stundas līdz Metjū pārbraukšanai. Uz īsu brīdi man ienāca prātā mātes vārdi par to, ka jāieklausās savās bailēs un ka tās palīdzēs atrasties drošībā. Taču, ja es vienmēr būtu klausījusi viņu, tad vēl aizvien atrastos Antiohā Džordžijas pavalstī, būtu precējusies ar Filu Otriju un nespētu tikt galā ar nemieru, kuru vairs pat necentos izprast. Ar jaunu apņēmību iecirtu zodu krūtīs, ko māte allaž dēvēja par manu “kareivīgās Belindas” pozu, un straujā solī devos pretī putnu kliedzieniem.

Cementa ietve vijās no bākas līdz zvejas muliņam, kas stiepās līdz zundam. Biju to redzējusi kartē un zināju, kas atrodas aiz pagrieziena, taču turpināju stumt divriteni uz priekšu, baiļodamās apstāties kaut uz brīdi, jo šķita, ka pēc tam vairs nespēšu izkustēties no vietas.

Pirmie panikas vēstneši pieteicās, izdzirdot viļņu skaņas, tiem sitoties pret lielajām klintīm, kas norobežoja pludmali, neļaujot ūdenim tikt tālāk. Kādu brīdi stāvēju, vairākas reizes dziļi ieelpodama, kā Metjū man bija mācījis, un saprazdama, ka esmu labi izvēlējusies šo vietu, ka okeāna viļņu spēks te tika mīkstināts, pateicoties Sentsaimonsas zundam. Un tomēr aukstais, tumšais ūdens likās mani vajājam līdz ar katru viļņu šļakstu pret klusējošajām klintīm.

Vēl nebija tik silts laiks, lai apkārt būtu pārāk daudz cilvēku, taču pietiekoši, lai atgrieztu mani realitātē un liktu uzsmaidīt garāmgājējam, sajust divriteņa stūres cieto plastmasu un saklausīt smilšu čirkstoņu zem sporta kurpēm uz cementa.

Apstājos uz taciņas līdzās tornītim, nolūkodamās pāri zāļainajam pleķītim, kas noslīga līdz klintīm un tad līdz smilšainajai pludmalei. Aiz krasta ūdens likās gandrīz nekustīgs. Taču es sajutu slapjo smilšu vilkmi un sapratu, ka okeāna spēks ir mānīgs un atklājas vien nelaimīgiem zvejniekiem un peldētājiem, kuri uz savas ādas izjūt viļņu varenību un nežēlīgo ūdens svaru.

Manu uzmanību piesaistīja ritmiska elšana. Kāds vīrietis ar nosvīdušām rokām un kailu krūškurvi bija devies skrējienā un palēnināja gaitu, tuvojoties man. Kad viņš atradās apmēram divdesmit pēdu attālumā, viņš apstājās un pieliecās, lai atbalstītu plaukstas pret ceļgaliem, smagi elpodams. Bija grūti neblenzt uz viņu. Izskatījās, ka viņam ir mazliet pāri trīsdesmit, un viņa mati saulē likās gandrīz balti. Viņš bija labi veidots un ar tādiem vaigu kauliem, kuru dēļ modeles būtu gatavas atdot nezin ko.

Kad vīrietis iztaisnojās, viņa skatiens sastapa manējo, un viņš pasmaidīja. Aši novērsos, nokaunējusies par savu blenšanu. Biju laimīgi precējusies, taču ne mirusi. Un tomēr tas nebija attaisnojums tam, lai tik atklāti uzlūkotu svešinieku.

Jau grasījos griezt divriteni apkārt, kad vīrietis ierunājās.

– Vai esat apmaldījusies?

Samirkšķināju acis, saulei nežēlīgi spīdot sejā.

– Nē. Kāpēc?

Viņš paraustīja plecus.

– Paskrēju garām pirms desmit minūtēm, un jūs izskatījāties… es nezinu… apmaldījusies. Likās, ka nemanāt neko no apkārt notiekošā.

Kad neatbildēju, viņš sacīja:

– Piedodiet. Negribēju jums traucēt.

– Nē, piedodiet jūs. Es tikai… aizdomājos. – Atkal paraudzījos uz ūdeni. – Vai jūs zināt, cik te ir dziļš?

Vīrietis papurināja galvu.

– Droši vien man vajadzētu to zināt, taču nav ne jausmas. – Viņš cieši mani uzlūkoja, un es redzēju, ka viņa acis ir ūdens krāsā – ne īsti zilas un ne īsti zaļas. – Kāpēc?

– Patiesībā es nemaz nezinu. Tikai iedomājos. – Brīdi pavilcinājos un tad pasmaidīju. – Vai esat vietējais?

– Lielā mērā. Tagad dzīvoju Džekilas salā, taču esmu uzaudzis šeit, un mani vecāki vēl aizvien dzīvo tepat. Es pavadu dažas dienas kopā ar viņiem, izpalīdzot mājas darbos. – Viņš pamāja ar zodu uz manu pusi. – Un jūs?

– Nupat esmu pārcēlusies uz šejieni. Gribēju mazliet papētīt salu.

Viņš pamāja uz Metjū divriteņa pusi.

– Un braukšana ar divriteni ir lieliska iespēja, kā to darīt, tikai uzmanieties no tūristiem. – Vīrieša smaids bija sirsnīgs un aicinošs, un bailes, kas bija mani sagrābušas savās ķetnās, aizžņaudzot elpu, atlaidās pietiekami, lai es atbrīvotos.

– Jā, to jau esmu atklājusi. Kurš gan izdomājis, ka tie satiksmes apļi ir labs izgudrojums vietā, kur vai mudž no tūristiem?

Viņš iesmējās, un es atslābinājos vēl vairāk. Juzdamās pateicīga, pastiepu roku.

– Starp citu, esmu Ava Freizere.

Viņa smaids viegli aptumšojās, kad vīrietis pastiepa plaukstu, lai sarokotos ar mani.

– Džons Makmahons, – viņš sacīja. – Vai esat rados ar kādu no salas Freizeriem?

– Esmu precējusies ar Metjū Freizeru. Vai jūs viņu pazīstat?

Lai arī vīrietis turpināja smaidīt, viņa skatiens piepeši bija kļuvis gandrīz ledains.

– Jā, patiesībā pazīstu gan. Mēs kopā mācījāmies vidusskolā. – Izskatījās, ka viņš grib piebilst vēl kaut ko, taču sakoda zobus, acīmredzami nopūlēdamies vairāk neko neteikt.

– Ak tā, – noteicu, gribēdama, lai viņš turpina, un tomēr nez kāpēc zinādama, ka man nevajadzētu to lūgt. Viņa skatiens bija sastindzis, kad nosaucu savu uzvārdu, un es redzēju, ka vīrietis grib ātrāk tikt projām.

Viņš atkāpās un sāka atvainoties.

– Te nu es stāvu bez krekla un svīstu jums virsū – mana mamma justos apkaunota. – Viņš pasmaidīja vēlreiz, un siltums viņa acīs bija atgriezies. Nespēju saprast, vai tas, ko iedomājos tajās pirmīt redzējusi, ir bijusi vien gaismas rotaļa.

– Bija patīkami iepazīties, Džon, – es noteicu. – Ceru, ka mēs vēl satiksimies.

– Ļoti iespējams. Es te esmu visu laiku, un mēs neizbēgami saskriesimies pārtikas veikalā, jo te ir tikai divas lielas bodes.

Pasmaidīju un pamāju.

– Labi. Gaidīšu ar nepacietību.

Viņš devās projām, bet tad apstājās un atkal pagriezās pret mani. Viņa acīs jautās dīvaina izteiksme, kuru es nespēju izskaidrot.

– Pasveicini Metjū.

– Labi, – noteicu, tad piecēlos un kādu brīdi noskatījos, kā viņš aizskrien. Sajutu piepešu vēsumu un palūkojos augšup, konstatējot, ka smagi lietus mākoņi ir noēduši debesu zilumu un aizstājušies priekšā saulei. Nolūkojos uz ūdeni, juzdamās apburta par šo pārvērtību no pelēkas uz melnu krāsu, un ar izkaltušu rīkli ieprātojos, vai skats no apakšas liktos atšķirīgs.

Saķērusi divriteņa stūri, devos atpakaļ pa to pašu ceļu un izvairījos skatīties uz ūdeni vispār, gribēdama, lai tas nozūd skatienam, pirms sāk krist pirmās lietus lāses.