Читать книгу Pārmaiņu vējš - Kārena Vaita - Страница 8

Glorija

Entioka Džordžijā

2011. gada aprīlis

Krietna māte mīl visus savus bērnus vienādi. Kad katrs no bērniem tika ielikts man rokās, bija gandrīz neiespējami noticēt, ka sirds ir pietiekoši liela, lai tajā atrastos vieta vēl vienam. Taču atradās. Pēc četriem puikām mana sirds bija pilna gandrīz līdz plīšanas robežai. Par spīti mīlestībai pret dēliem, manā mājā vēl aizvien kaut kā pietrūka, un es sāku ilgoties pēc tā, ko nekad nebiju pieredzējusi. Man tā vien likās, ka esmu pazinusi savu meitu jau ilgi pirms mūsu tikšanās, itin kā rādot rāmīti bez fotogrāfijas.

Pirmajā reizē, paņemot rokās Avu, mana sirds nopūtās. It kā būtu zinājusi, ka beidzot esmu pilnīga. Es mīlēju savus puikas, taču meita nozīmē kaut ko īpašu. Tā vien šķiet, ka šis sīciņais tīstoklis ar sārto sedziņu un rišiņām ir mātes iespēja sākt no sākuma viņas pašas dzīvi. Tā man bija teikusi mana māte, lai arī, cik man zināms, neviens mēģinājums nav izvērties tāds, kā bija ieplānots.

Nošņāpu ozoliņu ziedus un pievienoju tos pušķim, kur to dumpīgo sārtumu mīkstināja maigā lavanda un īrisi. Tie izskatīsies ideāli Henrija kabinetā, sniedzot reizē skaistumu un mierinājumu. Bija mazliet absurdi izlikt vīstošas puķes vietā, kas kalpoja kā atgādinājums par dzīvību.

– Kas zvanīja?

Mimī – es nespēju atcerēties, kad pēdējoreiz esmu nosaukusi viņu par mammu – sēdēja ēnā pie lielās mirtes, uztinusi savus gaišos matus uz ruļļiem un apsējusies ar sarkanbalti punktainu lakatiņu. Es griezu savus matus īsus un atstāju tos dabiskajā krāsā – sirmus, lai neizskatītos tik muļķīgi kā sieviete, kurai ir pāri deviņdesmit gadiem un kura atkal grib būt trīsdesmitgadīga. Bija bezjēdzīgi mēģināt viņai ieskaidrot, ka tas zirgs jau sen ir atstājis savu stalli.

Pārstāju griezt un izslējos, uzlikusi plaukstu uz muguras. Zināju, ka man nāksies dzert pretsāpju tabletes un ilgi snaust jau tuvākajā nākotnē. Cik vēl ilgi es spēšu uzturēt šo dārzu? Mimī artrīts bija nolicis viņu uz rezerves soliņa jau pirms daudziem gadiem, taču tas netraucēja mātei mani izrīkot tā, it kā tas būtu viņas dārzs. Turklāt vēl manā mājā! Taču kādam sen dotais solījums lika man kopt šo dārzu, un es negrasījos atkāpties no dotā vārda tik vēlīnā šīs spēles stadijā. Varbūt drīz kļūšu par būtni, kas sēdēs ēnā, taču baidos, ka man nebūs neviena, ko komandēt. Vedeklas bija krietnas, taču neviena no viņām neizprata dārzu. Visām patika puķes un skaistas smaržas, taču neviena no viņām nejuta vajadzību izdabūt sēklas no bagātīgās zemes vai saprast, kā lapu maiņa ir labāks laika apstākļu rādītājs par to muļķīgo kanālu, kas mūsdienās raida kabeļtelevīzijā. Un viņas pilnīgi noteikti nenovērtēja rozes, kuru priekšgājējas bija augušas Mimī vecmāmiņas dārzā vairāk nekā pirms simts gadiem un nu bija aizņēmušas savu vietu dārzā starp vīteņaugiem. Tās bija dārza rokas, gluži kā māte, kura tur bērnu tā, it kā būtu iespējams atgaiņāt laiku.

– Tā bija Ava, – atbildēju. – Jādomā, viņa gribēja pavēstīt, ka laimīgi ieradusies galā.

Sajutu viņas apsūdzošo skatienu duramies sev mugurā.

– Tev vajadzēja atvadīties. Un vajadzēja piezvanīt viņai, lai atvainotos. Tu taču atvainojies, vai ne?

Parāvu nezāli tik spēcīgi, ka dubļu pikas sabira uz galakslapu šortijām. Noliecoties, lai notīrītu lapas un smalkos, baltos ziedus, es sacīju:

– Nevaru atvainoties, ja zinu, ka man ir taisnība. Viņa apprecējās ar svešinieku, un pārceļas praktiski uz otru pasaules malu.

Sarāvos, vēl pirms Mimī sašutumā nošņācās.

– Nez vai Sentsaimonsa ir otra pasaules mala, Glorija. Tas ir šajā pašā pavalstī, un turp var nokļūt nepilnās septiņās stundās. Un Metjū Freizers nav pilnīgs svešinieks, kā tu to labi zini.

Es sastingu.

– Mēs pazinām viņa vecākus, tas arī viss. Es neko nezinu par Metjū. Viņš bija mazs puika, kad aizbraucām, un nedomāju, ka es būtu viņu redzējusi līdz pat vakardienai.

Nezāles bija izsvaidītas tumšajā zemē kā mati uz gandrīz plikpauraina vīra galvas, savukārt neaizmirstulītes bija jāapgriež. Ava būtu to zinājusi un iegriezusies dārzā apciemojumu reizēs. Taču manas vedeklas zināja tikai to, kas viņām tika teikts. Viņas vilka rokās tīrus dārznieku cimdus, baidīdamās nosmērēt rokas. Mēs ar Avu allaž zinājām, ka pirkstu iebāšana zemē daudzējādā ziņā nozīmēja to pašu, ko pagātnes un tagadnes saturēšana rokās, saprotot, ka trūdoši augi baro augsni jauniem dzinumiem. Man nācās grūti iztēloties, ka visi četri mani dēli bija apprecējuši sievietes, kuras tik ļoti atšķīrās no manis. Mēs ar Avu arī atšķīrāmies, taču mūsu mīlestība pret auglīgo augsni izlīdzināja daudzas citas no atšķirībām tieši tāpat, kā jauna aramkārta pārklāj nezāles. Vienmēr biju domājusi, ka Avas aizraušanās ar noderīgiem augiem, dodot tiem priekšroku salīdzinājumā ar košajiem ziediem, bija ceļš, kā viņa nodalījās no manis. Tam gan nebija lielas nozīmes; Ava būtu varējusi izaudzēt pat zāli uz klints.

– Tev vajadzētu aizbraukt ciemos. Palīdzēt Avai iekārtoties jaunajā mājā, – māte neatlaidās.

Mimī atgādināja suni, kas grib tikt pie kaula: viņa atteicās mest mieru jebkuram tematam, līdz bija dabūjusi kāroto.

– Tu zini, ka es to nevaru. Esmu vajadzīga Henrijam, un man ir jārūpējas par māju un jāpieskata Deivida bērni, un jāuzrauga visas manas komitejas. Ja viņa gribētu, lai es palīdzu iekārtoties, tad būtu palikusi Antiohā.

– Tev vajadzēja viņai pateikt.

Šoreiz māte bija aizgājusi par tālu. Nometu grozu un devos uz viņas pusi.

– Tu zini, ka es to nevaru. Ir pagājis pārāk ilgs laiks. – Bija arī daudz citu iemeslu, taču kā lai cilvēks ietērpj vārdos niknumu, kas liek zaudēt spriešanas spējas un mātes piesardzīgo apskāvienu?

Punktainais lakats noplivinājās vējā, izskatīdamies smieklīgi līdzās Mimī nopietnajai sejas izteiksmei.

– Es gribēju teikt, ka tev vajadzēja pateikt, cik ļoti tu viņu mīli.

Lūkojos mātes acīs, nespēdama ne saskaitīt tās reizes, kad viņa bija teikusi, ka mīl mani.

– Viņa to zina, – es sacīju, dodamās atpakaļ pie apgāztā groza un puķēm, kas bija sakritušas zaļajā zālē kā izšļakstīta krāsa.

Ava

Sentsaimonsas sala Džordžijā

2011. gada aprīlis

Stāvēju viesistabā, nolūkodamās uz ierāmēto zīmējumu starp abiem lielajiem logiem. Lai arī lievenis atradās zem nojumes, vēlīnās pēcpusdienas saules stari ieplūda iekšā pa žalūziju spraugām un apgaismoja putekļu kumšķus, kas plivinājās gaismas kūļos kā gari.

Māju piepildīja cepeškrāsnī ieliktās lazanjas smarža. Tiša bija iedevusi recepti, pārliecinādamās, ka man ir visas nepieciešamās ēdiena sastāvdaļas, un pavēstīdama, ka to nav iespējams sabojāt, turklāt tas esot viens no Metjū mīļākajiem ēdieniem. Lai arī bažījos par rezultātu, man tomēr izdevās savākt vienkopus visas ēdiena sastāvdaļas un salikt tās uz cepamās pannas, precīzi ievērojot Tišas norādījumus. Atļāvos pievienot vairāk siera, nekā bija teikts receptē, vēlēdamās padarīt recepti par savējo. Īsti nezināju, ko tas nozīmē, taču tas bija viens no manu svaiņu padomiem, ko viņas deva, pasniegdamas recepšu grāmatu ar savām mīļākajām receptēm.

Gaisa kondicionētājs iedarbojās, iekustinot vēso gaisu no viesistabas. Nodzīvojusi visu mūžu Džordžijā, biju pieradusi pie centralizēta kondicionētāja, tomēr šajā vecajā mājā, pa kuras grīdām Metjū senči bija staigājuši vairāk nekā divu gadsimtu garumā, tas likās neiederīgs.

Uzmanīgi aplūkojusi darbu, es saskatīju trīs iniciāļus labajā apakšējā stūrī. AMF. Nezināju, ko nozīmē M, taču jutos puslīdz droša, ka A un F apzīmē Adriēnu Freizeri. Nopētīju mājas skici, vērodama smalkās līnijas un uzmanīgo ēnojumu. Koku miza bija izzīmēta tikpat rūpīgi kā fotogrāfijā, un ikviens sūnu kumšķis rotājās pareizajās gaismēnu spēlēs. Pat man nācās atzīt, ka Adriēna bijusi izcila māksliniece. Es atkāpos, un manam nemieram nebija nekāda sakara ar pirmās Freizera kundzes mākslinieciskajiem talantiem. Zīmējumā redzamajā mājā kaut kas likās dīvains, taču man nebija ne jausmas, kas tas varētu būt. Tas atgādināja skatīšanos spogulī, konstatējot, ka tavi mati vairs nav tādā pašā krāsā, kāda tev palikusi atmiņā.

Nocēlu ietvaru no sienas un tad izsteidzos ārā pagalmā, apņēmusies atklāt, kur slēpjas atšķirība. Saskaitīju lieveņa balstus un pakāpienus, kas veda uz māju. Saskaitīju pat logus un rūtis katrā no tiem un nopētīju verandas jumta slīpumu. Zīmējums bija precīzs.

Atgriezos mājā un mēģināju novietot smago ietvaru atpakaļ uz abiem mazajiem āķīšiem. Piespiedusi seju pie sienas, nolūkojos uz zīmējuma aizmuguri un centos aizķert ar auklu āķīšus, taču bez kādiem panākumiem. Aizkaitinājuma un nepacietības dzīta, spēcīgi piespiedu zīmējumu pie sienas un sastingu, izdzirdot plīstoša papīra šņirkstoņu.

Sajuzdamās nelabi, apgriezu rāmi otrādi, un man gandrīz sagriezās galva no atvieglojuma, ieraugot, ka esmu ieplēsusi tikai brūno papīru rāmja otrā pusē, nevis pašu zīmējumu. Par spīti dziļajam plīsumam, neviens to nepamanīs, jo bojājums būs pavērsts pret sienas pusi. Apņēmusies piekārt zīmējumu atpakaļ, pacēlu to augšup vēlreiz un apstājos, pamanījusi, ka zem brūnā papīra apakšas kaut kas izslīd.

Nolikusi rāmi ar zīmējumu uz grīdas, uzmanīgi pacēlu saplēsto papīru, lai ielūkotos iekšā. Cik varēju redzēt nelielajā atvērumā, tur atradās trīs zīmēšanas papīra lapas, kas bija saspraustas ar papīra saspraudi. Ieinteresējusies iebāzu divus pirkstus dziļāk un izvilku tās ārā. Tās bija saspraustas visās četrās pusēs un ar priekšpusi uz iekšu, tāpēc nevarēju redzēt, kas tur attēlots. Jau grasījos noņemt pirmo papīra saspraudi, kad izdzirdēju ārpusē nobremzējam mašīnu. Metjū bija atgriezies. Mans satrauktais skatiens uzreiz pievērsās paplašinātajam plīsumam Adriēnas mākslas darba aizmugurē. Zināju, ka uzvedos muļķīgi, taču negribēju, lai mans jaunais vīrs domātu, ka esmu speciāli sapostījusi zīmējumu.

Aši piecēlusies kājās, atkal mēģināju piekārt to pie sienas, un aukla aizķērās aiz abiem āķiem ar pirmo reizi. Jau devos uz ārdurvīm, kad pamanīju uz grīdas zīmēšanas papīru. Nedomājot atrāvu vaļā atvilktni mahagonija kumodē un aizvēru to brīdī, kad ārdurvis atvērās.

Paliku, kur bijusi, īsti nezinādama, kāpēc jūtos kā bērns, kas pieķerts bāžam pirkstus cepumu traukā. Metjū nolika savu portfeli un nāca uz manu pusi. Kā allaž, kad es viņu ieraudzīju pēc īsas šķiršanās, mana sirds sažņaudzās un elpa kļuva seklāka. Es prātoju, vai kādreiz pārstāšu tā justies, taču nespēju iztēloties, ka izplatījumā mani varētu gaidīt pietiekoši daudz gadu, lai tas notiktu.

Neviens no mums nerunāja, kad viņš mani apskāva, lai apsveicinātos, un tad lēni noskūpstīja. Man nācās vieglītēm viņu atstumt, jo mēs abi iekārojām ko vairāk.

– Laiks saldajam pienāks vēlāk, – es sacīju. – Negribu, lai tiktu sabojāts mans pirmais pavārmākslas mēģinājums.

Viņš sarauca pieri.

– Man likās, ka tu nemāki gatavot.

Paraustīju viņa kaklasaiti, lai to atbrīvotu.

– Tu daudz ko par mani vēl nezini. – Es to noteicu ķircinoties, taču viņa skatiens atžirba, mums abiem pārdomājot šajos vārdos ieslēpto patiesību. – Iedomājos, ka nebūs pārāk grūti izlasīt recepti.

Viņš pieliecās, lai šķīsti noskūpstītu mani uz degungala, taču neko neteica, jo viņa skatiens aizslīdēja līdz zemajam četrstūrveida galdiņam, kas bija novietots starp dīvānu un diviem krēsliem tam pretī.

– Kas tas?

Vienu mirkli man likās, ka būšu atstājusi zīmēšanas papīru redzamā vietā. Ar atvieglojumu atcerējos caurspīdīgos maisus, kurus biju atstājusi uz galda, piepildītus ar veciem fotoaparātiem un filmiņām. Biju tos iemetusi koferī, kravājot mantas dzīvoklī, īsti nezinādama, kāpēc man tobrīd tas viss licies pietiekoši svarīgs, lai ņemtu līdzi. Paraustīju plecus, juzdamās mazliet samulsusi.

– Tas ir tikai mans vaļasprieks kopš bērnības. – Apsēdos uz dīvāna, un Metjū nosēdās man līdzās.

Iztukšoju vienu no maisiņiem uz galda.

– Topavasar, kad man apritēja septiņi gadi, mums bija daudz viesuļvētru, un viens no tiem fotoaparātiem iekrita krūmos mūsu pagalmā. Es to atradu, un tad brālis Stīvens parādīja, kā to atvērt, un mēs konstatējām, ka tam iekšā ir filmiņa. Viņš aizveda mani uz aptieku un lika attīstīt filmiņu. Es īsti nezināju, ko gribēju tur ieraudzīt. Nupat biju sākusi lasīt Nensijas Drū noslēpumu stāstus un droši vien domāju, ka attēlos būs ieslēpta kāda liela noslēpuma atslēga.

Ar īkšķi atvēru filmiņas nodalījumu, tad apgriezu fotoaparātu otrādi un sajutu, kā cietais plastmasas apvalks ieslīd plaukstā. Tas atgādināja kādu apslēptu mantu.

– Un ko tu atradi? – Metjū balsī jautās interese un ziņkārība, un es nesapratu, kāpēc jūtos samulsusi.

– Tās bija kāda bērna ceturtās dzimšanas dienas svinības. Tur bija baloni un dzimšanas dienas torte, un visiem galvā bija tās konusveida cepures ar mākslīgo spalvu apmali apakšā. Tās bija ģimenes svinības, kurās piedalījās tikai mamma, tētis, mazais zēns un divas mazliet vecākais meitenes. Viņas bija vienādas un pat vienādi ģērbušās, tāpēc pieņēmu, ka viņas ir dvīnes.

Metjū atbalstīja muguru pret spilvenu un aplika roku man apkārt.

– Vai tu viņus pazini?

Papurināju galvu.

– Nē. Viesuļvētras sacēlās trīssimt jūdžu attālumā. Nebija iespējams noteikt, kas ir šie cilvēki. Varbūt, ja mums tolaik būtu feisbuks vai kas tamlīdzīgs, mēs varētu tās ievietot un cerēt, ka kāds tās atpazīs, taču es iedomājos, ka fotoaparāts man ir sūtīts kāda noteikta iemesla dēļ.

– Izklausās pēc kā tāda, ko varētu pateikt tava Mimī.

Asi viņu uzlūkoju.

– Tu viņu esi redzējis tikai vienreiz mūžā. Kā tu zini, ko viņa teiktu?

– Tāpēc, – viņš noteica, ar pirkstiem pieskardamies maniem kailajiem pleciem, – ka tu daudz runā par Mimī. Tas izklausās pēc viņai piemērota teiciena.

– Un man jau likās, ka tu uzskati mani par kādu no saviem pacientiem. – Izņēmu no maisiņa otru fotoaparātu. – Lai vai kā, tajās dvīnēs kaut kas bija. Es zināju, ka nepazīstu viņas, un tomēr bija kas tāds… es nezinu, kāds. Varbūt saistošs? Atpazīstams? Man likās, tas tāpēc, ka es vienmēr, cik vien sevi atceros, uzskatīju, ka man ir kāds neredzams draugs. Biju to izdomājusi, jo laikam man nepatika, ka esmu tikpat kā vienīgais bērns. Vai tāpēc, ka man vajadzēja kādu, ar ko aprunāties, jo mamma… – Aprāvos, negribēdama turpināt, un tad atvēru filmiņas nodalījumu un noskatījos, kā vēl viens rullītis pievienojas pirmajam. – Sāku apmeklēt garāžu izpārdošanas un tamlīdzīgus pasākumus. Visa par bērnu pieskatīšanu sapelnītā nauda aizgāja par filmiņu attīstīšanu. Es pat nepaturēju fotogrāfijas, kad tās bija gatavas – visas aizmetu. Man likās, ka katrā attēlā gribu atrast ko tādu, ko vēlos uzzināt.

Metjū izslējās sēdus, atbalstījis elkoni pret ceļgaliem un savijis pirkstus kopā.

– Vai tu to atradi?

– Laikam jau nē, – es noteicu, norādīdama uz saviem jaunākajiem garāžas izpārdošanas pirkumiem, kas gulēja uz viņa žurnālu galdiņa. Sāku vākt kopā visas filmiņas vienā kaudzē. – Rīt man ir darba pārrunas Brunsvikā, un es cerēju, ka atradīšu kādu vietu, kur var tās attīstīt, kamēr būšu tur.

Tu teici, ka es varēšu paņemt mašīnu, vai ne?

Metjū saknieba lūpas.

– Jā, taču es cerēju… – Viņš aprāvās.

– Ko cerēji?

Viņš atraisīja kaklasaiti un izslidināja to no krekla apkaklītes.

– Es cerēju, ka mēs varētu iedzīt savu nokavēto medusmēnesi, kamēr tu vēl nestrādā, jo pēc tam tev vairs nebūs brīva laika.

Mēs bijām runājuši par medusmēnesi, taču pēc ierašanās Sentsaimonsas salā likās, ka neviens no mums nevēlas tik drīz atkal to pamest. Taču es redzēju, ka mūsu neīstenotais plāns nav vienīgais iemesls, kāpēc viņš vilcinās.

Runāju mierīgi, atcerēdamās Tišas teikto.

– Par ko vēl tu iedomājies?

Viņš atslīga atpakaļ dīvānā.

– Nu, cerēju, ka tu vispirms atnāksi aprunāties ar cilvēkiem manā klīnikā. Viena no mūsu vecmātēm drīz dodas dekrēta atvaļinājumā, un mums vajadzēs kādu viņas vietā. Pēc Džoisas atgriešanās mēs varētu iekļaut vēl vienu vecmāti štatu sarakstā, ja visi būs ar mieru.

Ar grūtībām noriju siekalas. Biju radusi pati lauzt sev ceļu, ne ar vienu neapspriežoties. Mimī sacīja, ka es tāda jau esot piedzimusi: tā esot iedzimta īpašība, kuru viņa saistīja ar manu izdzīvošanas instinktu. Nekad nebiju atradusies situācijā uz dzīvības un nāves robežas, taču izmantoju viņas apsvērumus, lai attaisnotu savu impulsu vispirms spert soli un tad skatīties apkārt un teikt visu, kas gadās uz mēles.

Cenzdamās vēl aizvien runāt mierīgi, sacīju:

– Zinu, ka Adriēna tā darīja. Taču es labāk atradīšu darbu saviem spēkiem.

Metjū palūkojās uz mani, un uz mirkli man likās, ka viņš redz te sēžam kādu citu. Saskata viņu. Metjū papurināja galvu, itin kā atbrīvodamies no iedomu tēla.

– Nē, tev ir taisnība. Piedod. Tai jābūt tavai izvēlei. – Viņš apklusa, apsvērdams savus vārdus. – Laikam esmu viens no tiem cilvēkiem, kuri turas pie tā, kas viņiem ir ierasts un viegls. Man vajadzētu būt prātīgākam.

Pievirzījos viņam tuvāk, iegremdēdama pirkstus viņa biezajos, tumšajos matos, un pieskāros ar lūpām viņējām.

– Darbs būs lieliska izklaide mums abiem un padarīs mūsu atkalsatikšanās daudz saldākas.

Viņš turēja mani cieši apskautu, taču es nespēju atvairīt sajūtu, ka viņš ir vīlies un vēlas atdzīvināt kādu daļiņu no savas pagātnes. Daļiņu, pie kuras piederēja Adriēna.

Metjū piepeši atrāvās.

– Kas tā par smaku?

Paostīju gaisu, skaidri sajuzdama piedeguša siera aromātu.

– Ak, nē! – iesaucos, pirms mesties uz virtuvi un atraut vaļā krāsns durtiņas, pa kurām izplūda biezs dūmu mākonis. Metjū pasniedza roku un izslēdza cepeškrāsni.

Paķērusi cimdus, izņēmu apdegušo un pavisam nepievilcīgo lazanju no krāsns un novietoju to uz plīts virsmas. Mana pirmā vīram pagatavotā maltīte bija pārogļojusies, kunkuļaina masa, kas izskatījās tikpat kārdinoša kā dubļi.

– Es aizmirsu uzstādīt taimeri. – Jutu, kā man acīs sariešas kaunpilnas asaras.

– Tā gadās, – Metjū noteica, novilkdams cimdus man no rokām. – Laimīgā kārtā ciematā ir daži lieliski restorāniņi, kur mēs varam dabūt gardu maltīti un glāzi vīna – vai divas.

Pārbaudījis, ka krāsns ir izslēgta, viņš uzmanīgi izvadīja mani laukā no Adriēnas virtuves, manas neveiksmes aromātam sekojot kā rēgam.