Читать книгу Rozā briljanta noslēpums - Kristīna Doda - Страница 11

Eli stāvēja ārpusē un skatījās uz viesu namiņu.

Hloja tajā uzturējās jau vairākas dienas. Nedēļas. Viņš redzēja vienīgi gaismu logā līdz vēlai naktij. Viņš dzirdēja Hloju tikai vienreiz: kādā vakarā, kad Eli sēdēja savas mājas balkonā, viņš izdzirdēja dusmu un neapmierinātības pilnu kliedzienu.

Iespējams, ka kliedzēja bija vīnogulājos iekritusi, ievainota maitu lija.

Hlojas tēvs interesējās par to, kā sokas viņa meitas aplidošana.

Eli vecmāmiņa pieprasīja, lai viņa viešņa tiktu atvesta uz vakariņām.

Vissvarīgākais bija fakts, ka Eli bija nepieciešama nauda, kas viņam bija apsolīta pēc kāzām ar Hloju.

Eli bija vajadzības. Viņam bija tās jāapmierina.

Pēc precībām ar jauno sievieti Eli viņu nekad nekrāptu. Viņš pavisam noteikti neļautu savai sievai noprast, ka nemīl viņu. Hloja būtu laimīga. Viņš par to parūpētos.

Bet, tā kā viņa nenāca ārā no mājas… Eli bija spiests ieiet tajā pats.

Viņš uzkāpa pa lieveņa kāpnēm un pieklauvēja pie viesu namiņa durvīm.

Hloja durvis uzreiz atvēra.

Eli nāsīs iesitās piedeguša ēdiena aromāts.

– Vai mājā ir ugunsgrēks? – Viņš drudžaini ielauzās iekšā.

– Es ieliku saldētu lazanju cepeškrāsnī un aizmirsu par to. – Hloja izklausījās nokaitināta, it kā notikušais būtu pats par sevi saprotams.

Eli palūkojās apkārt.

Telpa bija pilna ar dūmiem. Aizkari bija aizvilkti. Vienīgais gaismas avots bija galda lampa.

Gulta bija nesaklāta. Uz krēsla Hloja bija uzmetusi krūšturi. Blakus galdam un uz tā bija noliktas grāmatas, kuru lappusēs bija ielīmētas līmlapiņas. Gultā bija iemests viens elektroniskais lasītājs, vēl viens lasītājs bija atbalstīts pret galda lampu. Atkritumu tvertne bija piepildīta līdz augšai. Mājiņas iekšpuse izskatījās briesmīgi.

Hloja izskatījās briesmīgi. Viņai mugurā bija flaneļa bikses zaļā krāsā ar elastīgu jostu un zaļš krekliņš. Viņas mati bija izspūruši. Viņa bija bāla kā nāve un vērās Eli ar apsārtušām acīm.

– Ko tu gribi?

Eli nezināja, ar ko sākt.

– Vai apkopēja no kūrorta nav nākusi uzkopt māju?

– Viņa nāk reizi nedēļā. Viņa atnāca… – Hloja pabužināja matus, – ja nemaldos, vakar.

Viņš palūkojās apkārt. Nabaga apkopēja!

– Kāpēc aizkari ir aizvilkti?

– Skats aiz loga ir pārāk vilinošs. Tas novērš manu uzmanību, – Hloja nepacietīgi atcirta.

– Kā sokas darbs ar grāmatu? – Tas šķita situācijai piemērots jautājums.

Bet Hloja aizsvilās dusmās.

– Labi! Ļoti labi! Rakstīt grāmatu ir vienkārši, vai ne? Atliek tikai uzlikt pirkstus uz klaviatūras taustiņiem un izlikt uz papīra savas domas. To var darīt jebkurš. Vai ne?

– Es to nevarētu.

Hloja nepacietīgi pameta rokas gaisā, it kā Eli būtu pateicis kaut ko pašsaprotamu.

– Paldies!

Viņš nosprieda, ka Hlojai iet slikti.

– Vai tev zvanīja mana māte? – viņa jautāja aizdomu pilnā balsī.

– Nē. – Hlojas saspringtie nervi, satrauktais noskaņojums un izmisums deva iespēju ar viņu manipulēt. Ar iepriekš nepiedzīvotu apņēmību Eli iesāka: – Tev ir jāatpūšas. Mēs varētu doties pusdienās.

– Man ir jāstrādā. Es kavēju darba nodošanas termiņu, – viņa nelaipni atcirta.

Eli nosprieda, ka nepieņems atteikumu.

– Iesim pusdienās. Pēc tam es tev izrādīšu Belaveli.

– Es negribu redzēt Belaveli, – Hloja atbildēja kaprīzā balsī.

– Šeit uz dzīvi apmetās daudzi itāļu, ķīniešu un meksikāņu izcelsmes imigranti un izveidoja kontaktus ar indiāņiem un baltajiem iedzīvotājiem.

– Aizver durvis aiz sevis. – Hloja devās atpakaļ pie galda un sava atvērtā klēpjdatora.

Eli nerimās.

– Tolaik asinspirts un slepkavības bija ikdiena.

Viņa apstājās, uzlikusi plaukstu krēsla atzveltnei.

– Neatklātas slepkavības. Kad spēkā stājās alkohola tirgošanas aizliegums, sabiedrībā saasinājās vardarbība. Pēc diviem gadiem sabruka valsts ekonomika. Dzīve kļuva izmisuma pilna. Policistus sāka dēvēt par nodokļu iekasētājiem. Puse no viņiem bija korumpēti. – Eli piegāja pie iestiklotajām durvīm un atrāva tās vaļā. Telpu piepildīja gaisma. Caurvējš aizvilka no istabas dūmus. – Nodokļu iekasētāji iznīcināja alkohola darītavas un destilācijas iekārtas. Sarkans vīns plūda aumaļām.

Hloja uz viņu stingi lūkojās.

Eli iepatikās izraisīt viņā interesi ar stāstiem par vardarbību un nāvi.

– Vīri, kuri iepriekš bija cienījami vīndari, piepeši tika padarīti par noziedzniekiem. Viņus apcietināja. Ģimenes palika bez apgādnieka.

Hloja lēnā balsī ierunājās:

– Man šķita, ka alkohola tirgošanas aizlieguma laikā noziedzība bija aktuāla tikai Ņujorkā un Čikāgā, valsts austrumos.

– Nekā nebija! Federālais likums noteica, ka aizlieguma laikā katrā ģimenē bija atļauts izgatavot divsimt galonus “nereibinoša šķidruma” pašu vajadzībām. Kas, tavuprāt, audzēja vīnogas? Mēs – Kalifornijā dzīvojošie itāļi.

– Oho!

– Mums bija arī pašbrūvēts stiprais alkohols, lielākoties brendijs, bet… Nāc man līdzi. Paņem līdzi savu pierakstu kladi. Es tev parādīšu ūdenstorni, ko nesen iegādājos.

– Ūdenstorni? – viņa pietuvojās Eli. – Kāpēc lai mani interesētu ūdenstornis?

– Es iegādājos torni, jo tas atrodas tāda vīnogulāju dārza vidū, kurā ir iestādītas Alicante Bouschet šķirnes vīnogas: tās pašas vīnogas, kas tika stādītas divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados. – Bija redzams, ka Hloja nesaprot teiktā nozīmi, tāpēc viņš turpināja. – Kad alkohola tirdzniecības aizliegums stājās spēkā, šajā ielejā dzīvojošie vīndari – ļoti veiksmīgi cilvēki – kļuva par parastiem vīnogu audzētājiem. Bet Belaveli augušās trauslās vīnogas nebija iespējams ar vilcienu pārvadāt uz austrumiem, kur itāļu ģimenes gribēja ražot savu… nereibinošo šķidrumu. Tāpēc vīndari izravēja trauslos vīnogulājus un aizvietoja tos ar izturīgākām šķirnēm, piemēram, Alicante Bouschet, jo tās bija spēcīgas un viegli transportējamas uz austrumiem.

– Es joprojām nesaprotu, kāpēc lai mani interesētu tavs ūdenstornis.

– Vecākajos vīnogulājos nobriest vīnogas. Es gribēju izmēģināt Alicante Bouschet vīna darīšanu, tāpēc, līdzko šis vīnogulāju dārzs nokļuva pārdošanā, es to iegādājos. Pēdējo deviņdesmit gadu laikā dārzs ir mainījis īpašniekus vairākas reizes, tāpēc es noskaidroju, kurš bija vīnogulāju īpašnieks divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados. Kad uzzināju, ka tas bija vīrs, vārdā Masimo Bruno, es smējos.

Hloja viņu nopētīja.

– Tu smējies?

– Neesi tik izbrīnīta. Es mēdzu smieties… ja uzzinu kaut ko smiešanās vērtu.

– Protams, – viņa pieklājīgi atbildēja, – es neapgalvoju, ka tev nav humora izjūtas.

Hlojas teiktais mudināja domāt, ka Eli patiešām nav humora izjūtas. Tā nebija taisnība. Gluži vienkārši pasaulē bija maz tādu lietu, par kurām būtu jāsmejas.

– Kas ir Masimo Bruno? – Hloja rakņājās pa grāmatu kaudzi uz galda, līdz atrada noplukušu pierakstu kladi ar spirāli un pildspalvu.

Pasaulē bija maz tādu lietu, par kurām jāsmejas, bet fakts, ka Eli centās apburt glītu meiteni ar stāstiem par noslēpumainām slepkavībām, bija gana uzjautrinošs. Dievs, lūdzu, neļauj maniem brāļiem to uzzināt!

– Masimo Bruno ražoja visslavenākos un dārgākos vīnus Kalifornijā. Tiem bija smalki niansēta garša ar mazliet dūmakainu noti, un tie labi nobrieda… Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados Masimo nozuda bez vēsts. Vīni ir gluži kā briljanti: jo noslēpumaināka ir to vēsture, jo tie ir vērtīgāki.

Hloja turēja kladi rokā un veica pierakstus.

– Viņš pazuda? Kur? Kāpēc?

– Viņš nozuda pirms manas vecmāmiņas dzimšanas, bet vecmāmiņa apgalvo, ka viņas māte neuzticējās Masimo. Viņa uzstāja, ka vīndaris bija noziedznieks.

Sieviete samiedza acis. Eli redzēja, ka viņa saspringti domā.

Labi. Viņa kāri tvēra katru vārdu.

– Es nolēmu nojaukt veco, no ķieģeļiem būvēto ūdenstorni, pirms tas sabrūk pats. Es pavēlēju saviem strādniekiem to izārdīt ķieģeli pa ķieģelim…

– Kāpēc ķieģeli pa ķieģelim?

– Es tos pārdodu tālāk. Veci ķieģeļi ir ļoti vērtīgi.

– Tu esi izmanīgs.

– Es to uztveru kā atkārtotu materiālu izlietošanu.

Pirmo reizi todien Hloja pasmaidīja un atslāba.

– Tā ir izveicīga frāze.

– Tev vajadzētu dzirdēt manu runu par to, ka itāļi ir vislabākie mīlnieki. Tā vienmēr izpelnās uzmanību.

Hloja iesmējās un ieraudzīja, ka Eli viņu vēro – par spīti tam, ka Hloja bija tērpusies flaneļa biksēs un bija nogurusi, viņa izskatījās burvīgi. Viņa aprāvās.

Viņš ielūkojās viņai acīs.

Hloja piesarka un nodūra skatienu kladē.

Beidzot viņa saprata, ka Eli ir ne tikai nama īpašnieks, ne tikai viņas tēva draugs, ne tikai pielūdzējs, bet arī vīrietis.

Labi. Jo Eli jau sen vairs nelūkojās uz Hloju kā uz līgavu ar iekārojamu pūru, bet gan kā uz sievieti, kuru gribētos ieraudzīt savā gultā siltā, tumšā naktī. Izrādījās, ka viņam patīk flaneļa apģērbs zaļā krāsā.

Viņš turpināja, it kā nekas nebūtu noticis:

– Mani vīri sāka darbu ūdenstorņa augšdaļā, lai noņemtu ķieģeļu apdari. Pēc tam, kad viņi bija noņēmuši apdari trīs pēdu augstumā, daļa sienas sabruka. Viņi domāja, ka ieraudzīs ūdens tvertni. Tā vietā viņi ieraudzīja ūdens tvertnes vāku, kā arī vairākas vara mucas un metāla caurules. Strādnieki pārtrauca darbu un sazinājās ar mani. Ūdenstornī atrodas destilators.

– Kas? – Acīm mirdzot, Hloja paspēra soli uz priekšu un aizgrābti klausījās stāstu. – Kas? Ūdenstornī bija destilators? Tāds destilators, kas no vīna izgatavo brendiju?

– Iztēlojies, ka ir tūkstoš deviņi simti trīsdesmitais gads un alkohola tirdzniecības aizliegums ir stājies spēkā. Policisti ar cirvjiem sadragā katru stiprā alkohola un vīna mucu, ko atrod. Vai vari iztēloties drošāku paslēptuvi destilatoram?

– Tā ir brīnišķīga ideja! – Hloja piesteidzās pie galda un ielika klēpjdatora somā kladi, piecas dažādu krāsu pildspalvas un savu MacBook Air klēpjdatoru. – Vai aizvedīsi mani uz turieni?

– Jā, pēc pusdienām.

– Labi, esmu gatava. Eli apspieda smaidu.

– Es neesmu modes eksperts, bet, manuprāt, tev mugurā ir pidžama.

Hloja palūkojās lejup un nolamājās. Viņa izņēma apģērbu no skapja un iesteidzās vannas istabā.

Izdzirdējis ūdens šalkoņu dušā, Eli izgāja uz balkona. Viņš gaidīja un plānoja.