Читать книгу Rozā briljanta noslēpums - Kristīna Doda - Страница 8

– Kāds ir uz tava piebraucamā celiņa. – Roisons Raiens iztaisnoja muguru un palūkojās uz putekļu mākoni tālumā.

– Nolādēts! – Eli paskatījās uz horizontu. – Tieši tagad? Es esmu aizņemts.

Rojs un Eli stāvēja Šāvēju kores apakšā vīnogulāju rindas galā un atjaunoja apūdeņošanas sistēmu, kas bija cietusi izslāpušu koijotu dēļ. Gudrie radījumi sakošļāja plastmasas cauruli, padzērās un aizklīda projām, bet dārgais Kalifornijas ūdens lija ārā, līdz nokritās spiediens. Tad Rojs, Eli vai kāds no palīgiem aizsteidzās cauruli salabot.

– Varbūt braucēja ir tā meitene. Tā, kuru tu gaidi ciemos, – Rojs tīksminājās.

Pie velna! Rojs nepiedalījās Eli ģimenes vakariņās, bet tam nebija nozīmes. Šajā ielejā baumas izplatījās vēja ātrumā. Pat Safeway veikala kasieres zināja, ka Eli gaida ciemos meiteni. Luna Grande oficiantes zināja, ka viņš katru dienu ienes viesu namiņā svaigus ziedus. Ikreiz, kad Eli tikās ar brāļiem, tie viņam pārmeta, ka meitenes ierašanās bijusi gaidāma jau pirms divām nedēļām, bet viņa joprojām nav manīta.

Eli bija dusmīgs, jo negribēja meiteni satikt, un vēl jo vairāk dusmīgs par to, ka meitene bija nepieciešama, lai Valsts ieņēmumu dienests neapķīlātu viņa zemi.

Visu pieaugušā dzīves laiku Eli bija pavadījis, cenšoties izvairīties no nelaimēm, bet tagad viņam nebija izvēles.

Tam nebija nozīmes. Viņš jau sen bija iemācījies neatklāt savas ciešanas citiem, pat tiem, kurus pazina tik ilgi kā Roisonu. Pieņēmis neitrālu sejas izteiksmi, viņš atbildēja:

– Es aizdzīšu šo svešinieku no sava īpašuma. – Eli sāka kāpt kalnā.

Roisons smīkņāja.

Pie velna! Eli gribējās atlaist Roisonu no darba, bet viņš bija labākais vīna darītavas priekšstrādnieks visā valstī vai pat vairākās valstīs: viņš intuitīvi nojauta, kas vīnogulājiem nepieciešams, instinktīvi zināja, kur kas jāstāda, un mācēja pateikt, kāda būs katra gada raža.

Tāpēc Eli izlikās, ka nedzird viņa smieklus.

Ceļš uz viņa namu bija stāvs, un to caurvija līkumainas vīnogulāju rindas. Šogad pumpurošana sākās agrāk nekā ierasts – februāra beigās – un lapas izplauka, lai uzsūktu sevī saules starus. Jaunās lapas bija svaigā, spilgti zaļā pavasara krāsā. Eli vēl nemanīja ogu aizmetņus, bet zināja, ka mazās, zaļās ogas gatavojas izplaukt blīvos ķekaros…

Tas bija savādi, tomēr katru gadu Eli bija jāsagaida mazo vīnogu ķekaru parādīšanās, lai noticētu, ka cikls ir sācies no jauna. Viņam bija jāzina, ka zeme, saule, vējš un lietus darbosies kopā, lai radītu visneparastāko no visiem brīnumiem: bagātīgus, smagus, nobriedušus augļus.

Eli varēja ņemt ogas, saberzt biezenī, sākt procesu, kura laikā sula pārvērtās vīnā, kas varēja būt maigs vai piesātināts, tam varēja piemist augļu smarža vai garšvielu aromāts: vīns visos aspektos bija brīnišķīgs. Eli bija meistarīgs vīndaris.

Bet pašu vīnogu spēja radīt tikai Dievs.

Katru gadu Eli dzīvoja bailēs, ka šogad Dievs nepaveiks savu brīnumu, un viņš atkal kļūs par tukšu vietu – bandinieku likteņa varā.

Nogāze strauji kļuva stāvāka, un parādījās Eli mājas: nams, kura plānojumu viņš bija rūpīgi izstrādājis. Viņa arhitekts iebilstu un apgalvotu, ka viņš izstrādāja plašās vara krāsas ēkas dizainu. Bet Eli skaidri zināja, ko grib: itāļu villu kalna malā, vēsu un mierīgu namu ar trim stāviem un skatu uz ieleju. Ar oranžas krāsas dakstiņiem klātais jumts laistījās, un platās jumta dzegas pasargāja iekštelpas no karstajiem Kalifornijas saules stariem. Galvenajā – otrajā – stāvā plašā veranda stiepās garām visai mājai, un no tās pavērās skats uz to pašu ieleju, kas bija redzama no vecmāmiņas mājas, bet no cita leņķa.

Interjera dekoratoram bija ļauta zināma brīvība, tomēr viņam bija piekodināts cieši sadarboties ar Eli; viņš uzstāja, ka pirmajā vietā ir ērtības, nevis greznība. Viņš vēlējās, lai nams ir mājīgs, mierīgs un savs.

Uzkāpis līdz ielejas malai, Eli ieraudzīja viesu namiņa priekšā novietoto automašīnu: Ford Focus zilā krāsā. Gaišmataina sieviete vienu pēc otras izcēla ceļa somas no bagāžas nodalījuma, bet no attāluma viņa nelīdzinājās Hlojai Robinsonei. Viņa bija īsāka auguma, nekā Eli gaidīja, aptuveni piecas pēdas un piecas collas. Viņa bija arī tievāka. Kaulaina.

– Jēziņ, meitenīt, apēd kādu burgeru! – Eli nomurmināja.

Viņas apģērbs bija klāts ar putekļiem.

Sieviete bija bāla, un, pienācis tuvāk, Eli ievēroja, ka viņa nebija uzklājusi kosmētiku. Sievietes deguns bija kā nosēts ar vasaras raibumiem. Viņas lūpas bija gaiši sārtas, it kā viņa būtu tās kodījusi. Un viņas mati… Tie bija ļoti gaiši, taisni un īsi, un slējās visapkārt sievietes galvai kā pieneņu pūkas, kas šūpojas vējā. Kad sieviete pagriezās pret Eli, viņš ieraudzīja divas spilgti sarkanas matu šķipsnas, kas stiepās gar sievietes vaigiem, un viņas labās auss augšējā daļā bija pīrsings zilā krāsā.

Bērnišķīga, viņa ir tik ļoti bērnišķīga! Šī sieviete nevarēja būt Hloja.

Tomēr viņai bija Hlojas seja: mīlīgi, apaļi vaigi, lielas, brūnas acis un silts smaids. Viņas fotogrāfija nemeloja: Hloja bija ļoti pievilcīga.

Viņa ieradās ar divu nedēļu nokavēšanos un neko nepaskaidroja. Hlojas tēvs pierunāja Eli apprecēt viņa meitu, un viņa izskatījās jaunāka, nekā Eli bija gaidījis. Tas lika viņam justies vēl sliktāk.

Turklāt Hloja smaidīja. Tai meitenei gan ir drosme!

Eli apstājās sešu pēdu attālumā no sievietes, izslējās taisni un ierunājās:

– Ko tu izdarīji ar saviem matiem?

No sievietes sejas pazuda smaids, un viņas skatiens aizsvilās.

– Ko tu izdarīji ar savu seju?

Hlojas runā bija jaušama dienvidnieciska izloksne. Viņa izskatījās pēc trauslas sievietes, kura izjuktu pa sastāvdaļām, ja izdzirdētu vienu nejauku vārdu.

Eli bija izdarījis nepareizus secinājumus.

Viņš paberzēja savu vaigu.

– Kas kaiš manai sejai?

Hloja paņēma viņu aiz rokas, pievilka pie savas automašīnas un norādīja uz vīrieša atspulgu sāna spogulī.

Viņai bija taisnība. Eli bija tērpies džinsos, viņam kājās bija ar zemi aplipuši gumijas zābaki, mugurā – sviedros, sauļošanās krēmā un eļļā izmircis krekls, un galvā viņš bija uzlicis savu visvecāko cepuri. Eli deguns un piere bija nosmērēta ar eļļu; zem cepures malas vīdošajos matos bija salipuši biezi, melni dubļi.

Eli pirmo tikšanos ar Hloju iztēlojās citādu. Viņš plānoja uzvilkt glītu apģērbu, izķemmēt matus un, protams, nomazgāties.

Nolāpītā sieviete! Viņi vēl nebija precējušies, bet Hlojas dēļ Eli jau tagad uztraucās par savu izskatu.

Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka Hloja nesa divas ceļasomas uz viesu namiņu. Viņa ielika atslēgu slēdzenē – to pašu atslēgu, ko Eli bija viņai nosūtījis kopā ar piebildi, ka tā paredzēta tikai un vienīgi viesu namiņa durvju slēdzenei – un atvēra durvis. Ielūkojusies iekšpusē, Hloja izbrīnā un priekā iespiedzās… un Eli gandrīz pasmaidīja.

Viesu namiņa iekārtošanai Eli netaupīja līdzekļus un izmantoja Beltēras kūrorta studio tipa plānu. Eli gribēja dzīvot vienatnē, bet nodrošināt saviem viesiem ērtības. Viņš gan nemēdza aicināt viesus, bet zināja, ka kādudien saņems lūgumu uzņemt ciemos ģimenes svētku viesus – piemēram, savās un Hlojas kāzās.

Viņa nozuda viesu namiņā.

Eli paņēma viņas lielo ceļasomu.

Viņš noelsās.

Ceļasoma bija smaga. Ļoti smaga. Aviolīnija par šādas ceļasomas pārvadāšanu varētu prasīt papildu samaksu. Par laimi, Hloja brauca ar automašīnu. Eli uzvilka ceļasomu uz lieveņa kāpnēm. Viņš noāva zābakus, iegāja namiņā un ieraudzīja Hloju, kura aplūkoja plašo, krāšņi iekārtoto telpu, kurā bija ierīkota atpūtas vieta, kamīns un divguļamā gulta. Eli bija pasūtījis lakotu franču provinces tipa galdu melnā krāsā ar zelta krāsas apdari galda augšpusē, priekšgalā, uz atvilktnēm un krāšņi izgrebtajām galda kājām. Galds bija apsegts ar vecmāmiņai piederošu antīku mežģīņu lakatu, un, gaidot Hlojas ierašanos, Eli to katru dienu apbēra ar rožu ziedlapiņām. Tagad viņš par to priecājās, jo ar rožu ziedlapiņām nobārstītais galds kopā ar antīko lampu un Tiffany kristāla vāzē sakārtotajām rozēm ar sārtiem ziediem veidoja romantisku un rakstnieku iedvesmojošu kopskatu.

Apbruņojies ar pacietību, Eli atbalstīja ceļasomu pret sienu.

– Kas te ir?

– Grāmatas izpētei. – Hloja izpētīja mazo virtuvi, atvēra pilnībā aprīkotās virtuves piederumu atvilktnes, aplūkoja mikroviļņu krāsni, cepeškrāsni, ledusskapi un izlietni. – Mēs ar mammu dēvējam to par “nāvējošo ceļasomu”.

– Es izdzīvoju.

– Tu izskaties gana veselīgs.

Tas neizklausījās pēc komplimenta.

Hloja iegāja siltos krāsu toņos iekārtotajā vannas istabā, kurā bija duša, vanna un apsildāms dvieļu turētājs. Viņa bija sajūsmā.

– Šī ir brīnišķīga vieta! Te ir ērti. Te ir daudz telpas. Ak, Dievs! Te ir labāk, nekā es spēju iztēloties. Paldies, ka atļauj man šeit apmesties. Paldies! – Hloja piegāja pie iestiklotajām durvīm, atvēra tās un izgāja uz balkona.

Eli sekoja, jo zināja, ko sieviete tūlīt ieraudzīs.

Viņa piegāja pie margām, ieķērās tajās, paliecās uz priekšu, ļaudama saules stariem apspīdēt seju, maigi pavēra lūpas un iepleta acis.

Šī viesu namiņa puse atradās stāvas ielejas malā, tāpēc radās iespaids, ka balkons karājas gaisā. No tā pavērās skats pār Belaveli, nevis lejup ielejā pāri lielajiem upes lokiem, kas vijās caur augļu dārziem un vīnogulāju dārziem. Šur un tur ainavā manīja kādu fermu, bet, no šī balkona raugoties, šķita, ka pilsēta neeksistē. Otrpus ielejai slējās ar vīnogulājiem nosētie pakalni, un aiz tiem vīdēja vēsi un ēnaini kalni, kuru pakājē auga biezs mežs.

– Fantastiski, – Hloja čukstēja. Viņa ievilka nāsīs gaisu, pagriezās pret Eli un plati pasmaidīja. – Šī ainava ir tik nevainojama, ka līdzinās lētai gleznai. Tev noteikti patīk šeit dzīvot!

– Tā ir. – Eli patika arī tas, ka Hloja novērtēja viņa īpašumu un nekautrējās to paust skaļi.

Viņa atkal pievērsās ainavai.

– Cik liela daļa no šīs zemes pieder tev?

– Viss, ko tu redzi. Viņa klusi iesmējās.

Eli nolēma būt atklāts. Viņa bija topošā di Lukas līgava, un viņai bija tiesības zināt patiesību.

– Pateicoties laulībām un īpašumu apvienošanai, di Luku ģimenei pieder liela daļa ielejas. Mums pieder Beltēras kūrorts un vietas pilsētas centrā, kā arī septiņdesmit akri zemes ar vīnogulājiem, kas stiepjas aiz pilsētas pakalnā. Atlikušie lauksaimniecības zemes gabali ir izkaisīti visā ainavā un kalnos. Kopumā es pārvaldu aptuveni četrsimt divdesmit akrus zemes.

Hloja klusi iesvilpās.

– Tie ir vērtīgi īpašumi.

Tā uzskatīja daudzas. Neskaitāmas sievietes bija centušās Eli pārliecināt par to, ka precības bez laulību līguma apliecinās viņa jūtu patiesumu. Daudzas sievietes izdarīja pārsteidzīgus secinājumus… jo Eli nevienu no viņām nemīlēja.

Hlojas balss izmainījās, un viņa sāka prātot.

– Varu saderēt, ka tavi priekšteči darīja visu vajadzīgo, lai iegūtu un noturētu savā īpašumā šo zemi.

Eli izbijās un jautāja:

– Kāpēc tevi tas interesē?

– Es esmu rakstniece. Man patīk uzzināt, ko un kāpēc cilvēki dara.

Viņš atsauca atmiņā garos, grūtos gadus un di Luku ģimenei veltītos draudus un apsvēra to, cik bīstami liela ir iespēja, ka visa viņa ģimenes sūri grūti iegūtā zeme tiks pazaudēta.

– Tev ir taisnība. Mani priekšteči darīja visu iespējamo, lai paturētu zemi.

– Un tu? Ko tu būtu ar mieru darīt, lai saglābtu zemi?

Eli vēroja sievietes seju. Viņas īsi apgrieztajos matos rotaļājās vēja pūsma un atnesa līdz vīrieša degunam spēcīgu, sievišķīgu aromātu. Viņas gaišo sejas ādu apspīdēja saules stari, un gaišbrūnie vasaras raibumi, kas rotāja viņas degunu un vaigus, kvēloja. Viņas skatiens bija nosvērts, un lūpās rotājās tik tikko manāms smaids.

Vai Hloja zināja, ka Eli ir problēmas ar naudu un viņš ir parakstījis līgumu? Vai viņai bija aizdomas par notiekošo, vai viņa pilnīgi neko nenojauta?

Neatkarīgi no tā, vai Hloja kaut ko zināja vai nojauta, Eli neredzēja iemeslu melot. Viņa paziņas jebkurā brīdī varēja atklāt patiesību.

– Ja es sajustu apdraudējumu, es vispirms aizsargātu savu ģimeni un savu zemi, jo… Savs ir savs.

– Tātad tu to nedarītu naudas dēļ?

– Man ir svarīga nevis pati nauda, bet gan tas, ko nauda sniedz.

– Ko tā sniedz?

– Drošību.

Šķita, ka Hloja gaida turpinājumu. Viņa paskatījās uz Eli, saprata, ka viņa runa ir galā, iesmējās un palocīja galvu.

– Es uzskatu, ka cilvēki, kuri apgalvo, ka laime nav naudā, nekad nav dzīvojuši trūkumā.

Eli nosprieda, ka ir izturējis kādu pārbaudi.

Hloja atgrieza sarunu uz iepriekšējā viļņa.

– Vai visa tava zeme ir apstādīta ar vīnogulājiem?

– Ap vecmāmiņas māju aug daži augļu dārzi, bet atlikušajos četrsimt desmit akros ir iestādīti vīnogulāji. Tās ir pārsvarā sarkanās vīnogas, pārsvarā Zinfandel un Sangiovese šķirnes un arī dažas citas šķirnes. Mēs audzējam arī dažas balto vīnogu šķirnes. – Eli balsī skanēja lepnums.

– Vai balto vīnogu šķirnes ir prasīgākas nekā sarkano vīnogu šķirnes?

– Es radu unikālus vīnus. Labu balto vīnu ir grūtāk pagatavot.

– Saprotu. Bet man garšo cabernet, – Hloja atbildēja klusā balsī.

– Man arī, bet tās labāk aug blakus ielejā. Ja man ir jāgatavo cabernet, es pērku blakus ielejā augušās vīnogas.

Hloja vairs neskatījās uz ainavu – viņa vērās uz Eli ar vērīgu skatienu, un viņš aptvēra, ka stāsta sievietei par savu ģimeni, zemi un profesiju, cenzdamies dižoties viņas priekšā kā pāvs.

Eli varēja sev iestāstīt, ka viņu interesē vienīgi Hlojas pūrs.

Tomēr viņa bioloģiskās noslieces liecināja par kaut ko citu.

Iespējams, Konte ieraudzīja Eli kaut ko tādu, par ko viņš pats nenojauta. Varbūt Eli gluži kā vīnoga bija sasniedzis briedumu, un bija pienācis laiks apprecēties un radīt bērnus.

Tā bija neparasta iztēles aina.

Eli izjuta vēlmi sekot Hlojai, meklējot siltās, sievišķīgās smaržas avotu, bet viņa šķita vienaldzīga. Viņa neraudzījās vīrietī ar dievinošu skatienu, bet atkal pievērsās ainavai un domās samiedza acis.

Tad viņa pagriezās uz papēža un iegāja atpakaļ namiņā.

– Paldies, ka ļauj man šeit palikt. Es šeit noteikti varēšu pabeigt rakstīt grāmatu. – Hloja iesmējās. – Varbūt arī nē. Tev ir pamats uztraukumam: ja es nepabeigšu grāmatu, man nāksies palikt te!

Viņa izskatījās tik apmierināta, tik aizgrābta, tik glīta… Un viņa pat nenojauta par kaunpilno līgumu, kura dēļ šeit nokļuva. Eli neapmierināti ieņurdējās. Viņš sekoja Hlojai un devās ieejas durvju virzienā.

– Pagaidi! – Hloja piesteidzās pie vīrieša, satvēra viņa roku un viņu apturēja.

Eli uz viņu paskatījās.

Viņa atbildēja ar to pašu.

– Tev nav jābūt tik nīgram.

– Nīgram? – Nīgram? Es neesmu nīgrs!

– Viss ir kārtībā. – Hloja mierinoši papliķēja viņa roku. – Es zinu, kas manam tēvam padomā.