Читать книгу Rozā briljanta noslēpums - Kristīna Doda - Страница 5

– Es gribu dzirdēt atbildi. – Telefonsarunā Kontes itāļu akcents izklausījās smagnējāks un atgādināja tēlu no filmas “Krusttēvs”.

Protams, atbilde bija “jā”. Jā! Eli piekrita Kontes piedāvājumam. Viņam bija tas tikai jāpasaka. Saki to!

Tomēr Kontem trūka pacietības.

– Nebiju gaidījis, ka tu būsi tik ietiepīgs attiecībā uz pavisam vienkāršu plānu. Iespējams, esmu veicis kļūdainu izvēli. Protams, man ir arī alternatīva. Es izteikšu piedāvājumu viņam.

– Pagaidi! Nē, es… Es gribu būt drošs par noteikumiem. – Eli ievilka elpu. – Tu teici, ka mēs parakstīsim līgumu ar skaidriem noteikumiem. Man ir jāaplido tava meita, jāapprec viņa, un tu apmaksāsi manus parādus.

– Tieši tā.

– Visus manus parādus.

– Nodokļu nomaksu, ko neveica grāmatvedis, soda naudas un procentus. Pēc tam Amerikas Savienoto Valstu valdība vairs nedraudēs slēgt tavu vīna darītavu. Turklāt es nomaksāšu jebkādus rēķinus, ko grāmatvedis tev atstāja pirms aizmukšanas uz Dienvidameriku. Es tev palīdzēšu nostāties uz kājām, Eli di Luka, bet es gribu, lai tu vairs nekad akli neuzticētos kādam cilvēkam. Ja tu vēlreiz iekulsies nepatikšanās, es tev nepalīdzēšu, pat savu mazbērnu dēļ ne.

– Apsolu, ka vairs nekad neuzticēšos kādam cilvēkam tik lielā mērā. Par spīti faktiem, es nemēdzu paļauties uz citiem. – Eli atsauca atmiņā Hlojas fotogrāfiju un Kontes smagnējos sejas vaibstus. Viņa bija rakstniece, ambicioza, untumaina, droši vien jukusi. Viņai visdrīzāk ir mūza… Cerams, ka šī mūza nevēlēsies gulēt vienā gultā ar laulātajiem.

Eli apveltīja savu joku ar sāju smaidu.

Jā, viņš saņems naudu, bet arī saistīsies ar nepazīstamu sievieti. Eli grasījās sevi pārdot.

– Kad parādi būs nomaksāti, es atkal kļūšu par vienīgo di Luku vīna darītavas īpašnieku.

– Es negribu tavu vīna darītavu. – Izklausījās, ka Konte runā nopietni.

Tomēr Eli grasījās rūpīgi pārbaudīt katru līguma punktu.

– Kā lai panāku to, lai tava meita mani iemīl?

– Man vienalga. Tu esi pievilcīgs, jauns vīrietis. Es iesaku izlikties, ka esi iemīlējies Hlojā.

– Tev ir vienalga, vai es viņu mīlu? – Eli tas nepārsteidza, tomēr Konte, šķiet, dievināja savu meitu.

– Vīrietis, kurš mīl sievieti, ir vājš. – Kontes balss kļuva auksta kā ledus. – Turklāt, vai tu patiešām gribi mīlēt? Tas mani izbrīna. Tavi vecāki bija ļoti tuvi. Bet kas notika, kad tava māte uzzināja par tēva mīlas dēku?

Konte kā auksts aprēķinātājs ķidāja Eli pagātni, ģimeni un izredzes.

Turklāt viņš runāja patiesību. Varbūt Eli patiešām bija jāprecas ar šo Hloju Robinsoni. Ņemot par piemēru savus vecākus, viņam bija skaidrs, ka izredzes būt laimīgam ir ne lielākas un ne mazākas kā jebkuram citam laulātam cilvēkam.

– Nē. Es negribu iemīlēties. Bet es nevēlos arī izpostītu laulību.

– Tad tev jāparūpējas par to, lai viņai nebūtu iemesla veikt sānsoļus. Hloja ir tikai sieviete, Eli di Luka, un tu esi gudrs vīrietis. Izturies pret viņu kā pret vienu no saviem vīniem, un jūsu attiecības būs stipras.

Šo vērtīgo padomu sniedza vīrs, kurš bija precējies daudzas reizes.

– Labi. Sarunāts. Lai tavs advokāts sazinās ar manējo. Es pieņemu, ka tu zini, kurš ir mans advokāts? – Ja reiz tu zini visu pārējo.

– Līgumi jau ir nogādāti viņa birojā.

– Nelietis. – Konte ne mirkli nebija šaubījies par to, ka Eli piekritīs viņa piedāvājumam.

– Viņš līgumus šodien pārlūkos. Tu vari tos parakstīt rīt. – Kontes lietišķais runas tonis izmainījās. – Lai tev patīkamas ģimenes svinības! Viņi ir viens no iemesliem, kādēļ tu izpelnījies iespēju apprecēt manu meitu, Eli di Luka. Tava ģimene… Tie ir krietni cilvēki.

– Jā. – Eli vēlreiz palūkojās uz logu.

Vecmāmiņa stāvēja un vēroja viņu ar raižpilnu sejas izteiksmi.

Eli uzmundrinoši pasmaidīja.

– Es un mana ģimene darīsim visu iespējamo, lai padarītu tavu meitu par vienu no mums.

– Hloja, – Konte norādīja, – viņas vārds ir Hloja.

– Es zinu. – Saki to!

Kontem bija taisnība. Atteikšanās nosaukt meiteni vārdā, lai nepadarītu viņu par īstu… Tas bija muļķīgi.

– Hloja. Mēs padarīsim Hloju par daļu no mūsu ģimenes.

– Paldies tev, Eli di Luka. Tu esi goda vīrs, un es ar prieku nododu savu meitu tavās rokās.

Eli aizvēra telefona vāciņu un brīdi stāvēja elpodams. Tikai elpodams.

Labi. Tas nu bija nokārtots. Tagad viņam bija tikai jāaplido meitene.

Tam nevajadzētu sagādāt grūtības. Eli zināja, kā iepriecināt sievietes, un šī sieviete bija jauna, vienkārši savaldzināma. Ar uzmanības apliecinājumiem būs pietiekami, lai radītu viņā interesi.

Šī aplidošana solījās būt pavisam vienkārša.

Paņēmis kasti ar šampanieša pudelēm, Eli atkal apgāja apkārt mājai un iegāja pa dārza puses durvīm. Viņš lepojās ar to, cik ikdienišķi sakārtoja pudeles ledusskapī un teica:

– Mūsu itāļu priekšteči, vismaz vīrieši, būtu šausmās, ja redzētu, ka esam sieviešu varā.

Noa ielika vistu filejas uzkarsušajā cepeškrāsnī. Pagriezies pret brāli, viņš atbildēja:

– Sieviešu varā? Vai gribi zināt, cik lielā mērā tā ir patiesība? Rafe cenšas pārliecināt Brūku par to, ka viņiem nevajag atgriezties Rīno un organizēt laulības šķiršanu.

– Tevis teiktajā ir krietna daļa patiesības. – Rafes balsī mijās uzjautrinājums un šausmas. – Reizēm es uz viņu paskatos un ieraugu sejas izteiksmi, kas liecina: “Tūlīt laidīšos lapās!” Esmu līdz nāvei nobijies.

– Es līdz šim domāju, ka jūs apprecēsieties tikai tad, ja viņa tevi piespiedīs, – Eli ar grūtībām slēpa uzjautrinājumu.

– Nekā nebija! Viņa man joprojām neuzticas. Pārāk dziļš ūdens zem tilta vai pāri dambim, vai kur nu tam jābūt. – Rafe atkāpās un aplūkoja sacepumu. – Vai izskatās pareizi?

– Sacepums būs ļoti labs, – Noa viņu iedrošināja.

Rafe atvēra otrās cepeškrāsns durtiņas, ielika trauku krāsnī un pievērsās brāļiem.

– Paklausieties… Puiši, jūs kļūstat arvien vecāki. Jums ir jāsameklē sievas, kamēr jums vēl stāv.

Noa iesmējās.

Eli klusēja.

Abi brāļi pievērsa viņam raižpilnus skatienus.

– Es jokoju, – Rafe piebilda, – bet, ja tev patiešām vairs nestāv, to var ārstēt ar tabletēm. Protams, man pašam nav pieredzes…

– Eli ir vecākais no mums, – Noa atzīmēja. – Pēc trīsdesmit gadu vecuma sasniegšanas vīrieša labumi biežāk karājas uz leju, nekā skatās augšup. Protams, man pašam nav pieredzes…

Eli un Rafe viens pēc otra iepliķēja sava mazā brāļa skaustu.

Noa tikai iesmējās. Viņam bija divdesmit astoņi gadi.

Eli atbildēja:

– Kādudien es apprecēšos, – iespējams, pat drīzāk, nekā jūs domājat,– bet ne jau tāpēc, ka būšu iekritis lielā, mīkstā mīlestības kaudzē.

– Izklausās, ka tu runā par govs plāceni, – Rafe atspiedās pret leti, paņēma savu vīna glāzi un smaidīdams iemalkoja dzērienu.

– Es saku, ko domāju. – Eli aptvēra, ka atkārto Kontes mantru: – Vīrietis, kurš iemīlas sievietē, ir vājš.

– Tad kāpēc vispār precēties? – Noa paņēma knaibles, pieliecās pie krāsns un apgrieza vistas gaļas gabalus.

– Ģimene. Bērni. – Eli centās brāļus sagatavot, lai, uzzinot jaunumus, viņiem neiestātos šoks. – Es varu apprecēties un padarīt sievu laimīgu. Viņai nav jāzina…

–…ka dziļi sirdī tu esi kā miris? – Noa nezināja patiesību, visu patiesību, bet viņam bija taisnība.

Jebkurā gadījumā Eli bija iemesls justies tā, kā viņš jutās.

– Kāds ir mūsu tēvs? Un mūsu mātes? Ko jūs domājat par nerimstošo drāmu, ciešanām, kliegšanu un asinīm? Labāk būt dziļi sirdī mirušam nekā just nemitīgas, nerimstošas alkas pēc kaisles un piedzīvojumiem. Es dodu priekšroku mierīgai dzīvei kopā ar labu, pakļāvīgu sievieti – ar to man pietiek, lai es justos laimīgs.

– Pakļāvīgu? – Noa nicīgi iesprauslājās. – Kur tu tādu zaķi atradīsi? Tikai nesaki, ka tu pasūtīsi līgavu pa pastu no Krievijas!

Domādams par Hloju, Eli atbildēja:

– Nē. Bet es domāju, ka man derētu itāļu izcelsmes meitene.

Rafe grozīja glāzi pirkstos.

– Es piekrītu tevis teiktajam par mierīgu dzīvi un būšanu noteicējam, bet es to visu esmu nokavējis. Es jau neskaitāmas reizes esmu Brūku piekukuļojis un viņai pieglaimojies. Eli, vai tev ir kaut kas sakāms?

– Jā. – Eli pacēla kasti ar atlikušo sarkanvīnu. – Man jāienes šī kaste ēdamistabā.

– Pie viena uzklāj galdu! – Noa sauca viņam pakaļ.

Eli piekrita. Viņš gribēja nozust no Rafes redzesloka līdz brīdim, kad viņa uzmanību novērsīs kaut kas cits. Brālis uz viņu skatījās tā, it kā zinātu vairāk, nekā Eli atklāja. Rafe strādāja apsardzes biznesā un bija ļoti vērīgs.

Galda uzklāšana Eli nesagādāja grūtības. Tā nebija pirmā reize. Vienas no vīrieša pirmajām atmiņām bija par reizi, kad viņš lepni palīdzēja vecmāmiņai nospodrināt smagos galda piederumus, kas bija pašas pirmās di Luku līgavas pūra sastāvdaļa. Abi ar vecmāmiņu uzklāja sarkano Ziemassvētku lina galdautu uz apbružātā valriekstu koka galda virsmas. Aiz stikla durvīm tika glabāti trausli šķīvji no balta stikla, un tie tika likti galdā katru gadu Ziemassvētkos, pa vienam katra viesa priekšā. Vecmāmiņa stāstīja, kā Eli vecvecmāmiņa Adele Lielās depresijas laikā savākusi veļas pulveru iepakojumiem pievienotos traukus.

Eli nenobriedušais prāts to nemaz nesaprata, bet tam nebija nozīmes, jo Ziemassvētkos visa ģimene sanāca kopā: vecaistēvs un vecāmāte, viņa vecvecāku māsas un brāļi, un brālēni, un viņa tētis un mamma nestrīdējās, un Eli pasaulē viss bija labi.

Šīs atmiņas visdrīzāk bija no laika, kad Eli bija trīs gadi, jo vēlāk… Vēlāk viņa māte sēdēja cietumā, un viņam bija mazs brālis un jauna pamāte, un tēvs joprojām nepievērsa Eli uzmanību. Gavino pievērsa uzmanību savai ģimenei tikai tad, kad guva no tā kādu labumu.

Tagad Eli izvilka atvilktnes skapīšos, kas bija novietoti pie vienas sienas visā tās garumā – šie skapīši bija viņa vecvectēva roku darbs, kas tapis divdesmitā gadsimta četrdesmitajos gados, – un atrada zilo lina galdautu, kura malas rotāja tīteņi dzeltenā un sarkanā krāsā. To Eli atveda vecmāmiņai no pēdējā ceļojuma uz Itāliju, zinādams, ka viņai patiks galdauta krāsa un no mazdēla saņemtā dāvana.

Tāda bija Eli vecmāmiņa: viņa novērtēja katru sīkumu, ko viņas labā kāds paveica. Tieši tāpēc mājā bija papilnam dāvanu, sākot no nenovērtējamas akvareļa gleznas, ko uzgleznoja savulaik nabadzīgais mākslinieks, ar kuru vecmāmiņa sadraudzējās, līdz viņas dedzīgo mazdēlu uzdāvinātai gludu akmeņu kaudzei.

Tomēr šeit kaut kā trūka: ārkārtīgi vērtīgas vecas vīna pudeles. No visiem ģimenes locekļiem Eli gribēja šo vīnu visvairāk. Viņš bija vīna mantinieks, turklāt tas sevī glabāja pagātnes garšu un nākotnes noslēpumus… Pastāvēja arī iespēja, ka pudelē ir etiķis.

Ja Eli piederētu šī pudele, Tamoso Kontem nebūtu pār viņu varas.

Eli paberzēja pieri ar abām plaukstām.

Tās bija muļķīgas iedomas. Pudele bija pazudusi. Turklāt tā nepiederēja viņam. Ar to naudu, ko par pudeli varētu saņemt izsolē, Eli nepietiktu.

Nepatikšanas, kurās viņš bija iekūlies… bija tikai viņējās. Tikai viņējās.