Читать книгу Rozā briljanta noslēpums - Kristīna Doda - Страница 9

Eli vērās Hlojā un prātoja, ko teikt. Pirmā doma bija: “Vai zini, ka esmu piekritis aprēķina laulībām ar tevi?” Viņš to nekavējoties atvairīja.

Noliedz visu!

– Tu zini, kas tavam tēvam padomā? – viņš piesardzīgi atkārtoja.

– Tev nav jākaunas. Tētis grib, lai es apprecos. Viņš to neslēpj. Viņš man nemitīgi piespēlē jaunus vīriešus tā, it kā es būtu viņam piederoša vaislas ķēve. – Hloja pasmaidīja, tomēr bija redzams, ka viņa jūtas neērti.

Viņa nezināja par līgumu. Eli atslāba.

– Neuztraucies, – Hloja viņu mierināja, – tu mani neinteresē.

Viņš saspringa. Tas bija tieši teikts! Turklāt Eli šis paziņojums nez kāpēc nepatika.

Hloja stalti stāvēja uz dēļu grīdas, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un ielūkojās viņam tieši acīs.

– Man ir darbs. Man ir ambīcijas. Man ir darba nodošanas termiņš. Man ir māte, kura brīdināja mani par tēvu un viņa intrigām, vēl pirms es viņu sastapu, un viņai ir izrādījusies taisnība katru reizi, izņemot… Nu, viņš ir foršāks, nekā māte ļāva noprast.

Izrādījās, ka Konte sarunās ar Eli nebija pieminējis būtisku informāciju par savām attiecībām ar meitu.

– Kad tu satiki savu tēvu? – viņš jautāja.

– Pagājušogad. Nē, pirms diviem gadiem. Mani vecāki neapprecējās.

Eli neienāca prātā painteresēties, kāpēc Kontes meita ir amerikāniete. Tagad viņš sajuta ziņkāri.

– Tavs tēvs pameta māti? – Konte neatstāja tāda cilvēka iespaidu, kurš varētu pamest savu meitu, pat ja nebūtu augstās domās par viņas māti.

– Nē! Itin nemaz. Mana māte bija tēva darbiniece. Viņiem bija romāns… Nu, jūs esat tikušies, vai ne?

– Jā, esam. – Tas notika vienā no Eli mūža drūmākajām dienām.

– Tātad tu zini, ka viņš ir caurcaurēm valdonīgs un uzbāzīgs itāļu izcelsmes uzņēmējs. Viņš vienmēr grib panākt savu, un mana māte saprata, ka tādā vidē bērnu audzināt nevar. Uzzinājusi, ka ir stāvoklī, viņa pameta tēvu.

– Atvaino, bet tas izklausās… – Eli vilcinājās. Šķita, ka Hloja mīl savu māti, turklāt šī sieviete varēja kļūt par Eli sievasmāti.

– Izklausās necienīgi pret tēvu. – Hloja palocīja galvu. – Jā, mēs par to esam strīdējušās.

– Vai māte tevi spēja uzturēt?

– Jā, turklāt ļoti labi. Mamma ir dzimusi Bostonā. Abi viņas vecāki ir dzīvi. Laikā, kad mamma strādāja pie tēva, viņa ieguva izglītību, atgriezās Amerikā, dabūja darbu Ostinā, Teksasas Universitātē, itāļu valodas nodaļā, un kļuva par cienījamu pasniedzēju. Man nekā netrūka.

– Toties tev nebija tēva.

– Es neizjutu viņa trūkumu, vismaz ne tobrīd. Bet viss tas, ko tētis teica, kad uzzināja par manu eksistenci… Viņš bija ļoti dusmīgs un, manuprāt, arī sāpināts. Tomēr māte joprojām uzskata, ka pieņēma pareizo lēmumu. Tagad, kad esmu tēti iepazinusi, es viņai vismaz daļēji piekrītu. – Hlojas uzmanību piesaistīja galds. Viņa tam pietuvojās un ar vienu pirkstu pieskārās uz mežģīņu auduma gulošai rožlapiņai. – Vai tu zini, ka tēvs ir bagāts?

– Es to nopratu. – Tas ir maigi teikts.

– Viņš ir ļoti bagāts. Tēvs vienmēr strādā, visos viņa īpašumos ir norīkoti sargi, un, ja kāds uzzinātu, ka esmu Kontes meita, mani nolaupītu – labākajā gadījumā. Tā kā tēvs ir precējies daudzas reizes un viņam ir bijuši neskaitāmi publiski sakari, visi nodomāja, ka esmu viņa mīļākā. Mēs to nenoliedzām. Tas bija vienkāršāk. Un drošāk. – Eli Hloju nopētīja, un viņa piebilda: – Es nelīdzinos tēvam.

– Taisnība. – Eli nebija augstās domās par vecākiem, turklāt viņa paša tēvs un māte bija neģēļi. Tomēr viņš zināja, ka vairumam cilvēku ir pamatots iemesls mīlēt savus vecākus, un viņš joprojām pilnībā neizprata Hlojas situāciju. – Kāpēc pēc ilgajiem klusuma gadiem tava māte piepeši nolēma tev atklāt patiesību par tēvu?

– Es par to interesējos.

– Kāpēc tu par to neinteresējies ātrāk? Vai tevi nemocīja ziņkāre pirms…

– Man bija divdesmit viens gads. Es uzdevu mātei jautājumus, bet viņa vienmēr izturējās tā… – Hloja pārlaida plaukstu pār matiem un paskatījās uz to, it kā matu garums viņu izbrīnītu, – it kā runas par tēvu viņu sāpinātu. Dažas pirmās pāris reizes es pārtraucu viņu iztaujāt, bet pēdējā reizē es nerimos. Manuprāt, māte viņu mīlēja, bet neuzticējās viņam. Tas droši vien bija skumji.

– Jā. – Eli atsauca atmiņā savu māti un sāpes, kas nemitīgi dzina viņu izmisumā.

Tad viņš atcerējās, kā plānoja izrīkoties ar Hloju: pierunāt viņu stāties aprēķina laulībā.

Tomēr Hloja Eli uzticētos un nemūžam neuzzinātu, ka vīrs viņu nemīl. Tā būtu labāk abiem.

– Šīs rozes izskatās kā grieztas nesen. Kāpēc tām nobira ziedlapiņas? – Hloja pacēla mežģīņu lakatu un pakratīja to virs atkritumu tvertnes melnā un zelta krāsā.

Eli izbrīnīti noraudzījās, kā rožu ziedlapiņas nokrita un pazuda skatienam. Viņš pats saplūca ziedlapiņas, un Hloja tās izmeta miskastē!

Viņa salocīja lakatu un ielika to skapja plauktā.

Viņai nepatīk mežģīņu lakats? Eli nekad iepriekš nebija saticis sievieti, kurai nepatika mežģīnes.

Hloja atvēra savu sporta somu un sāka tajā rakņāties.

– Tāds nu ir stāsts par maniem vecākiem. Es pārtraucu studijas, devos uz Itāliju, satiku tēti, laikā, kad dzīvoju viņa īpašumā, pabeidzu savu grāmatu, absolvēju universitāti… Līdzko tas notika, tēvs nosprieda, ka mana dzīve ir beigusies, un pienācis laiks precēties. Viņš grib mazbērnus.

Eli to visu ļoti labi zināja.

– Vai tev nepatīk bērni?

Hloja pagriezās, turēdama rokā cilvēka galvaskausu.

– Tas nav noteicošais, Eli di Luka. Galvenais ir tas, ka man ir divdesmit trīs gadi un ne mazākās vēlēšanās precēties, jo sevišķi precēties tikai tādēļ, lai saņemtu daļu tēva bagātības. Es saprotu, ka tas ir savādi, bet es vēlos iemīlēties.

– Vai tev ir padomā kandidāti? – Eli nebija par to iedomājies, bet Hlojas tēva piedāvājums apprecēt viņa meitu nenozīmēja, ka viņa ir brīva un pieejama.

– Nē.

– Vai tas galvaskauss ir īsts?

– Jā. – Viņa ar mīlošām kustībām nolika galvaskausu uz galda kreisā stūra, pavērsusi tā seju pret krēslu.

Galvaskauss no saviem tukšajiem acu dobumiem vērsies Hlojā, un tā mūžīgā smaidā savilktais vieplis viņu uzmundrinās. Vai tamlīdzīgi.

– Tev nav drauga? – Eli painteresējās.

– Protams, man ir bijušas attiecības ar vīriešiem. Bet šobrīd viss ir sarežģīti, ja saproti, ko ar to gribu teikt. – Viņa norādīja uz atvērtajām iestiklotajām durvīm. – Tu esi turīgs. Esmu pārliecināta, ka sievietes nemitīgi pin intrigas ar mērķi tikt pie tavas naudas.

– Ir gadījies, – Eli atzina. – Ja vīrieši nezina, ka tavs tēvs ir Konte, viņi nevar dzīties pēc tēva naudas.

– Tu esi šovinists! – Hloja pieslāja pie savas somas, izvilka divus bronzas svečturus un piegāja atpakaļ pie galda. – Pirmkārt, vīrieši grib manu bagātību. Es sapelnīju diezgan daudz naudas ar grāmatu.

Eli sarāvās.

– Tev taisnība. Es esmu šovinists, un man nevajadzētu tā izturēties. Vecmāmiņa man sadotu pa ausi par to, ka esmu dumjš un pieņemu, ka vīrieši tevi aplido tikai tēva bagātības dēļ.

– Paldies! – Hloja nolika svečturus abās galvaskausa pusēs.

Svečturi bija desmit collas augsti, bronzā atveidoti notupušies pūķi, kuru atvērtajās mutēs bija vieta svecēm.

Eli nebija ienācis prātā pavaicāt Kontem, vai viņa meita ir ragana. Nez kāpēc viņš nebija par to iedomājies.

– Vai tu veiksi maģisku rituālu? – viņš pieklājīgi apvaicājās.

– Nē, bet, kad rakstu par slepkavībām, palīgmateriāliem jāatrodas tuvu. – Hloja paņēma kristāla vāzi, kurā bija saliktas rozes, un nolika to pie gultas. Viņa atgriezās pie galda, nesdama divas sveces asinssarkanā krāsā un klēpjdatoru. Viņa salika priekšmetus uz galda, atkāpās, aplūkoja savu veikumu un apmierināti palocīja galvu. Hloja pievērsās Eli un teica: – Pirms tētis man uzsūta pielūdzējus, viņš tiem pavēsta, ka esmu viņa bijusī mīļākā un ka es viņam ļoti patīku. Viņš vēlas, lai man būtu ģimene, un grasās atstāt man mantojumā vienu procentu no savas bagātības.

– Žēlīgais Dievs! Viens procents ir… – Eli veiktā izpēte liecināja, ka Kontem pieder no pieciem līdz desmit miljardiem dolāru.

– Ar vienu procentu pietiek, lai vīrieši bijīgi kristu ceļos manā priekšā. – Hloja iesmējās un izklausījās uzjautrināta. – Man nepietiek drosmes pateikt tēvam, ka liela daļa manu pielūdzēju ir nosprieduši, ka šo vienu procentu esmu nopelnījusi ar pasakainām prasmēm gultā.

– Tev ir paveicies, ja neesi nolaupīta. – Tā bija briesmīga doma.

Hloja apdomāja dzirdēto un palocīja galvu.

– Tas man nebija ienācis prātā. Tev ir taisnība.

– Viesu namiņā ir elektroniskā apsardze. – Eli viņai parādīja blakus durvīm esošo ciparu klaviatūru, pateica paroli un parādīja trauksmes pogu pie gultas. – Iedarbini signalizāciju ikreiz, kad esi iekšā.

– Labi.

– Neaizmirsti to izdarīt.

– Apsolu, ka neaizmirsīšu. – Hloja iesmējās. – Man ir divdesmit trīs, nevis divpadsmit gadu, un tev ir piecdesmit, nevis simts!

– Man ir trīsdesmit četri gadi! – Eli aptvēra, ka ir apvests ap stūri.

– Tu izturies kā večuks, – Hloja par viņu zobojās.

Viņš nezināja, ko atbildēt un kā reaģēt. Protams, Eli brāļi mēdz par viņu zoboties, bet sievietes… nekad.

Dažreiz sievietes Eli analizēja.

Viena no viņa mīļākajām – sieviete ar psiholoģijas bakalaura izglītību – apgalvoja, ka Eli piemīt “komunikācijas problēmas”, “kontroles traucējumi” un “emocionāla nepieejamība”. Viņš neiebilda. Emocionāla nepieejamība viņam aiztaupīja laiku un sirdssāpes.

Tomēr visas sievietes vecumā no desmit līdz simt gadiem, kuras nebija Eli radinieces, izturējās tā, it kā viņš būtu pievilcīgs un bīstams, biedējošs un saistošs vienlaicīgi.

– Vai es tavās acīs esmu pavecs tēvocis?

– Nē. Tu neesi “tēvocis”. Mēs neesam radinieki. Bet tu noteikti esi kāda bērna vecvectēvs! – Viņas brūno acu skatiens uzjautrinājumā mirdzēja.

Tā jau domāju. Esmu viņai par vecu.

– Man jāķeras pie darba.

– Man arī. – Hloja nopūtās, it kā runātu par apgrūtinājumu.

– Es domāju, ka tev patīk rakstīt.

– Tā ir. Rakstīšana ir daudz patīkamāka par “īstu” darbu, – viņa atbildēja.

Vai viņa joko? Eli nosprieda, ka Hloja nerunā nopietni, jo viņas skatienā pagaisa uzjautrinājuma dzirksts, un tas satumsa izmisumā.

Ļoti labi. Dzīve ir nopietna, un viņai tas bija jāiemācās.

Eli uz atvadām pieskārās cepures malai un izgāja no mājas.

Viņš devās lejup no kalna, lai turpinātu labot salūzušo ūdens izsmidzinātāju, un domāja par viņu. Par savu topošo līgavu.

Hlojai bija interesants raksturs.

Viņa bija pārāk atklāta, pārāk droši dalījās ar personiska rakstura informāciju. Viņa bija vieglprātīga. Viņu bija viegli sasmīdināt.

Hloja neaptvēra, cik īsā mirklī dzīve var kļūt par bezcerības muklāju, kur mīlestība pastāv tikai atmiņās un priekšā ir tukša un vientuļa nākotne.

Protams, Eli negribēja, lai viņa to uzzinātu. Viņš apņēmās sievieti no tā pasargāt.

Eli uzmanību piesaistīja kaut kas starp nesen izplaukušajām, svaigajām vīnogulāju lapām: mazu, apaļu odziņu ķekars. Viņš apstājās, pietupās un piesardzīgi satvēra ogas – labas veiksmes zīmi – plaukstā. Viņš paskatījās uz viesu namiņu.

Varbūt tikšanās ar Hloju tomēr bija veiksmīga.