Читать книгу Rozā briljanta noslēpums - Kristīna Doda - Страница 12

Hloja iznāca no vannas istabas, uzvilkusi tādu apģērbu, ko uzskatīja par piemērotu pastaigai lauku apvidū: izbalojušus džinsus un melnu īspiedurkņu kreklu ar sārtu jaciņu. Apsēdusies krēslā, viņa uzāva nesen nopirktos pastaigu zābakus un klusībā cerēja, ka tie nepievils. Visbeidzot viņa vēlreiz pārbaudīja klēpjdatora somas saturu.

– Tev noderēs cepure, – Eli ierunājās. – Tev ir atlicis maz matu, un tie nepasargās tavu sniegbalto kaklu no saules.

Vīrieša teiktais par īsajiem matiem un sniegbalto kaklu nebija kompliments, bet Hlojai bija vienalga. Pēc divām mokošām darba nedēļām, kuru laikā viņa nemitīgi nokļuva strupceļā, viņa bija nolēmusi beidzot iziet no mājas. Svaigajā gaisā, kas ieplūda namiņa telpās, Hloja atspirga, un Eli di Lukas tumšais siluets uz gaismas fona šķita neparasti draudīgs. Vai kritisks. Vai tamlīdzīgi. Hloja zināja tikai to, ka viņas sirds pukstēja straujāk, jo vīrietis stāvēja netālu.

Tas bija savādi, jo brīdī, kad Hloja ieradās namiņā un ķērās pie darba ar grāmatu, viņa Eli uzreiz aizmirsa.

– Gatava? – Viņš aizslēdza iestiklotās durvis, piegāja pie Hlojas un pacēla viņas klēpjdatora somu. – Paēdīsim kūrortā un pēc tam aizbrauksim līdz ūdenstornim.

– Es varu panest somu pati, – viņa ierosināja un nedroši paraustīja somas lenci. Hloja bija dzimusi Teksasā un tāpēc zināja, ka jāļauj vīrietim būt pieklājīgam pret sievieti. Tomēr šādas attiecības starp viņu un Eli lika justies neērti, jo liecināja par pieaugošu intimitātes līmeni. Tas bija muļķīgi, jo Eli bija pacēlis nieka desmit mārciņas smagu somu.

– Ļoti smieklīgi. Mana vecmodīgā vecmāmiņa iemācīja man pareizi uzvesties. – Eli devās projām. – Vai tu proti ieslēgt signalizāciju? – Pēc tam, kad Hloja piekrītoši pamāja, viņš izgāja laukā pa durvīm un nokāpa lejā pa kāpnēm.

Kad Hloja nostājās viņam blakus uz iebraucamā celiņa, Eli teica:

– Mums būs jābrauc ar kravas automašīnu. Tavai mazajai mašīnītei ceļš nebūs pa spēkam.

– Labi.

Eli izskatījās izbrīnīts. Vīrieša pašsaprotamais uzskats, ka pie automašīnas stūres jāsēž tieši viņam, visdrīzāk bija politiski nekorekts, un Kalifornijā politkorektums bija ļoti svarīgs. Par laimi, Hloja nelika vienādības zīmi starp savu sievišķību un auto vadīšanu.

Viņa F–250 pikapam tumši zaļā krāsā bija lieli, izturīgi riteņi un riepas, kā arī amortizatori, kas pacēla automašīnu tik augstu virs zemes, ka Hlojai bija nepieciešama palīdzība, lai tajā iekāptu.

– Kolosāls kravinieks.

Eli izbrīnā sarauca pieri.

– Es esmu no Teksasas, – Hloja paskaidroja, – kravas auto nav mums sveši.

– Protams. – Eli pastiepa roku, lai palīdzētu sievietei iekāpt mašīnā. Kad Hloja bija iekārtojusies sēdeklī, viņš viņai pasniedza klēpjdatora somu, apgāja apkārt automašīnai un ietrausās vadītāja sēdeklī.

Automašīnas panelis bija putekļains, un uz grīdas mētājās dažas papīra kafijas krūzītes. Tomēr, atsaukusi atmiņā nekārtību viesu namiņā, Hloja nosprieda, ka viņai nav tiesību izteikt pārmetumus.

Līkumainais ceļš uz Beltēru sagādāja vairākus satraucošus brīžus, kad viņi devās lejup no kalna. Bet, līdzko ceļš pievienojās šosejai, viss kļuva mierīgi.

Eli brauca ne pārāk ātri, ne pārāk lēni. Viņš bija prasmīgs autovadītājs: Hloja tikpat kā nejuta ceļa līkumus. Tas viņu nepārsteidza. Eli atstāja tāda vīrieša iespaidu, kurš visu darīja ar mānīgu vieglumu – tādi vīrieši bija reti sastopami.

Hloja nolaida lejā logu, ļāvās vēja pūsmai un aplūkoja ceļa malā augošos vīnogulāju dārzus, vīna darītavas un augļu tirgotavas. Viņi pārvietojās no viena Belaveli posma uz nākamo. Olīvkoku un ozolu zari meta izrobotas ēnas uz divjoslu ceļa. Vīnogulāji stiepās nebeidzami garās rindās. Viscaur ainavā vīdēja Kalifornijas agrajā pavasarī izplaukušie persiku koki. Šur tur manīja zālāja ieskautu fermu vai stalli, un ik uz soļa parādījās lielas un mazas vīna darītavas, kas aicināja apmeklētājus. Gaiss bija tik svaigs, it kā katrā vīnogulāju, koku un pašas zemes izelpā būtu jūtama drīzā vasara.

Šī bija no ārpasaules norobežota vieta, un aiz kalna vīdēja mežonīga daba, tomēr lauksaimnieki strādāja vīnogulāju dārzos, un pa ceļiem brauca tūristi. Iespējams, ka vasarās Belaveli valdīja karstums, un to apsēda tūristu pūļi, bet šobrīd tā bija ideāla vieta, kas piestāvēja Eli di Lukam.

Viņš šeit iederējās.

Hlojai patika just, ka viņai nav pienākuma vīrieti izklaidēt. Gluži otrādi – radās iespaids, ka viņas runāšana Eli krīt uz nerviem, un ka viņš dod priekšroku klusumam. Protams, gribot negribot prātā iezagās jautājums: kāpēc Eli uzaicināja viņu pusdienās?

Visdrīzāk viņam bija piezvanījis Hlojas tēvs un pieprasījis atskaitīties par aplidošanas gaitu.

Jā, tā noteikti bija pareizā atbilde.

Kaut gan… Eli izskatījās labāk nekā pirmajā abu tikšanās reizē: viņš bija tīrs un tērpies džinsos, zilā kreklā un darba zābakos. Viņš pavisam noteikti nelīda vai no ādas laukā, lai iepatiktos Hlojai.

Varbūt viņš nepildīja Hlojas tēva pavēles.

Turklāt viņai joprojām bija aizdomas, ka Eli viņa nepatīk – šķita, ka viņš uz Hloju dusmojās vēl pirms abu tikšanās.

Tā dažreiz notika… Bet ne ar Hloju. Lielākoties viņa vīriešiem patika.

Viņa nosprieda, ka šim izbraucienam nav nekāda sakara ar aplidošanu. Tas bija lietišķs brauciens, un, to apzinoties, Hlojai bija vieglāk aizmirst nepatīkamo mirkli, kad Eli ielūkojās viņai acīs, un Hloja piepeši atcerējās, ka ir tērpusies pidžamā un uz krēsla ir uzmests viņas krūšturis. Turklāt Eli izstaroja siltu garšvielu aromātu un vēsu citrusu smaržu, un slaidi vīrieši ar garām kājām un platiem pleciem atstāja uz Hloju spēcīgu iespaidu.

Kad viņi tuvojās pilsētai, Eli samazināja ātrumu līdz divdesmit piecām jūdzēm stundā.

Pirmajā braucienā cauri Beltērai pa ceļam uz Eli mājām Hloja ievēroja, ka tā ir šarmanti īpatnēja pilsēta. Beltēra bija dibināta deviņpadsmitajā gadsimtā un bija gandrīz neskarta līdz pat divdesmitā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, kad Kalifornijas vīnu ražošanas industrija tuvojās pašreizējam atpazīstamības līmenim. Galvenajā ielā krāšņas Viktorijas laikmeta muižas, kas piedāvāja naktsmītnes pakalpojumus, mijās ar modernām dzīvojamām mājām ar skārda jumtiem un asimetrisku arhitektūru. Pārtikas veikali un tirdzniecības centri bija uzbūvēti pilsētas nomalē, bet atradās netālu no galvenā pilsētas laukuma. Parku ieskāva izsmalcinātas mākslas galerijas, dārgi apģērbu veikali un vīna degustāciju telpas, un visapkārt tūristi iepirkās, pastaigājās un pļāpāja ar vietējiem iedzīvotājiem.

Kad Eli ar apskaužamu veiklību novietoja kravas automašīnu paralēli citiem auto, Hloja ierunājās:

– Es skatos uz estrādi un gaidu “Muzikanta” uzvedumu.

– Tas notika iepriekšējā gada vasarā, – Eli atbildēja neitrālā balsī, tāpēc Hloja nesaprata, vai viņš runā nopietni.

Viņš piegāja pie blakussēdētāja puses durvīm, paņēma Hlojas klēpjdatora somu un palīdzēja viņai izkāpt. Viņš satvēra sievietes roku, un abi devās Beltēras kūrorta virzienā. Hloja jutās savādi, turēdamās pie Eli rokas: viņš sievietei nepievērsa uzmanību, tomēr, apvijis savus pirkstus ap viņējiem, parūpējās par to, lai viņai pietiktu vietas, un vienlaikus turēja viņu savā tuvumā. Kad viņi ienāca uzņemšanas telpā, Eli sasveicinājās ar viesu palīgiem, administratoriem un pārvaldnieku un devās tālāk vestibilā, it kā tas būtu viņa īpašums.

Tā kā kūrorts piederēja Eli ģimenei, viņam bija tiesības tā izturēties.

Luna Grande atpūtas telpā aiz bāra letes stāvēja pusmūža vīrietis, kurš, savilcis seju neapmierinātā izteiksmē, aplūkoja kādu dokumentu. Aiz viņa atradās iestikloti vīna plaukti, kas stiepās līdz pat griestiem. Horizontāli novietotam metāla stienim bija piestiprinātas augstākās bibliotekāra kāpnes, kādas Hloja jebkad bija redzējusi, un ar to palīdzību bija iespējams piekļūt pat visaugstāk novietotajām pudelēm… Lai gan plaukti bija tukši.

Aiz bāra letes nebija redzama neviena dzēriena pudele. Krēsli bija salikti uz galdiem. Radās iespaids, ka atpūtas telpa tiek pārkārtota.

– Tom! – Eli iesaucās.

Vīrietis pievērsa viņam izbrīnītu skatienu.

– Eli!

Viņš paskatījās uz Hloju un ievēroja, ka abi viesi ir sadevušies rokās.

Sajutusies neērti, viņa atbrīvojās no Eli tvēriena.

Viņš nepretojās.

– Vai šī ir tā sieviete, kuru tu slēp savā viesu namiņā? – Toms jautāja.

– Protams. – Hloju izbrīnīja Eli uzjautrinātā reakcija. – Hloja, šis ir Toms Čens, mans labs draugs un viens no labākajiem vīna ekspertiem pasaulē. Tom, šī ir Hloja Robinsone, populāra rakstniece.

Toms un Hloja sarokojās.

– Priecājos iepazīties, Hloja. Man ļoti patika tava grāmata. Es jau ilgus gadus lasu detektīvromānus, un tu mani apvedi ap stūri līdz pašām beigām.

Hloja bija uzklausījusi savai grāmatai veltītus slavējošus vārdus neskaitāmas reizes, bet tie ikreiz sildīja viņas sirdi no jauna. Viņa uzsmaidīja Tomam.

Viņš izskatījās satraukts, tomēr pasmaidīja pretī.

– Nu man ir skaidrs, kāpēc Eli piedāvāja tev padzīvot pie viņa.

– Viņa nedzīvo pie manis, – Eli atcirta, – viņa dzīvo viesu namiņā.

– Tieši tā. Tieši to es gribēju teikt. Vai jūs gribat paēst pusdienas? Restorāns vēl nav atvērts pēc nesenā atgadījuma, bet, tā kā tu, Hloja, esi populāra rakstniece, mēs tev atļausim šeit papusdienot kopā ar draugu. – Viņš smīnēdams palūkojās uz Eli.

Atgadījuma?

– Kas šeit notika? – Hloja jautāja.

Bija skaidrs, ka Eli neatbildēs uz viņas jautājumu, tāpēc to darīja Toms.

– Pie mums ielauzās vandalis un iznīcināja lielāko daļu vīna. Viņš nometa pudeles no kāpņu augšgala. Mūs pilnībā aptīrīja. Tas bija dārgs vīns. Nenovērtējams vīns. Neaizvietojams vīns. – Toma acīs sariesās asaras.

– Mēs notvērām vandali. Bet vīnu vairs nav. – Eli seja bija nekustīga, bet Hloja juta, ka viņā mutuļoja emocijas.

Vai viņš sēroja, tāpat kā Toms? Viņā jautās arī dusmas… Dusmas, kas mijās ar agresiju un atriebības kāri.

– Tu mīli savus vīnus, – Hloja atzina.

Viņi saskatījās, un Eli brūnajās acīs gruzdēja tādas dusmas, kas Hloju nobiedētu, ja viņa būtu saplēsusi pudeles.

– Vīns ir mana saikne ar tiem di Luku ģimenes locekļiem, kuri nokļuva šajā zemē, sāka tajā dzīvot un iestādīja vīnogulājus. Tie bija tie paši di Luku ģimenes locekļi, kuri aprūpēja vīnogulāju dārzus Itālijā. Vīns ir manas ģimenes mantojums, un ģimenes mantojuma apdraudējumu es uztveru ļoti nopietni.