Читать книгу Rozā briljanta noslēpums - Kristīna Doda - Страница 3

Eli di Luka iegāja deviņpadsmitajā gadsimtā celtajā savas vecmāmiņas lauku mājā kalna nogāzē virs Belaveli, nesdams rokās kasti ar mīlošas ģimenes svētkiem izvēlētu vīnu.

Visur namā bija ieslēgta gaisma, dārdēja televizors, un viesistabā stāvēja sešas sievietes ar ūdens pudelēm rokās un kliedza uz lielo, pie sienas piekārto ekrānu:

– Noķer! – viņas brēca, – noķer! Noķer! Noķernoķernoķer!

Eli apstājās un skatījās uz sievietēm.

Vecmāmiņas aprūpētāja Olivija Kelija, kuras plaši ieplestās acis vienmēr atstāja izbrīnītu iespaidu, stāvēja nomaļus no pārējām sievietēm.

– Austrālijas futbols? – Eli viņu uzrunāja.

Olivija bikli palocīja galvu.

Viņa bija savāda meitene: savējā, tomēr sveša.

Gluži kā Eli.

Pēc visa spriežot, futbolists beidzot noķēranoķēranoķēra, jo pārējās sievietes sasita plaukstas, ieraudzīja Eli un viņam līksmi pamāja.

Viņas bija brīnišķīgas sabiedrotās.

Viņa vecmāmiņai – nonnai – bija astoņdesmit gadu, bet viņa jutās vēl gluži jauna un bija jautra, dzīvespriecīga dāma, kuras nebeidzamā enerģija mazdēlu biedēja. Vecmāmiņa nerimās ne mirkli līdz pat tai dienai pirms trim nedēļām, kad viņai uzbruka pašas mājās. Sieviete, kura Eli uzaudzināja un savaldīja mežonīgo četrpadsmit gadus veco pusaudzi, kāds viņš bija pēc atgriešanās no Čīles, tika ievainota jau sen izplānotā atriebības aktā, kura saknes stiepās senā pagātnē.

Eli jau sen dzīvoja uz mežonīguma robežas – mežonīgums bija viņā ieaudzināts. Jaunībā, sešu gadu garumā, kad pasaule visapkārt bija drūma un vientulīga, mežonīgums noturēja viņu pie dzīvības.

Pēc uzbrukuma vecmāmiņai Eli gandrīz zaudēja savaldīšanos. Ja viņa nomirtu… Pēc tam Eli atkal būtu kļuvis par bēgli, jo viņš būtu uzmeklējis vainīgo un viņu lēni iznīcinājis, lauzdams vienu kaulu pēc otra, līdz paliktu tikai samaņa, sāpes un savas vainas apziņa.

Par laimi, vecmāmiņa neguva nopietnus ievainojumus. Viņai bija ieģipsēta roka un smadzeņu satricinājums, bet tagad viņa bija mājās un drošībā.

Tāpat kā Eli… pagaidām.

Ikdienišķā balsī, it kā nebūtu nupat lēkājusi augšup un lejup, nonna teica:

– Sveiks, dārgais, kāds bija tavs brauciens?

– Interesants. – Maigi izsakoties.

– Es dievinu Sanfrancisko. Man patīk Svētā Franciska viesnīca. Cik žēl, ka neceļojām kopā! – Vecmāmiņas acis kļuva valgas.

Bijību iedvesošā Svētā Franciska viesnīca pārcieta zemestrīci tūkstoš deviņi simti sestajā gadā, Pirmo un Otro pasaules karu un visus turpmākos karus, mežonīgos divdesmitā gadsimta divdesmitos gadus un Lielo depresiju, protestus, pārticību un ekonomisko lejupslīdi. Pat skaļās, priekpilnās, trakulīgās vīna degustācijas un izsoles atstāja viesnīcu neskartu.

Diemžēl to pašu nevarēja teikt par Eli.

Atmiņas par tikšanos ar itāli Tamoso Konti pasākuma laikā un viņa šausminošo sadarbības piedāvājumu vajāja Eli prātu un sirdi.

Plāns bija absurds, aizskarošs un… pārsteidzoši vilinošs.

– Mēs visi pēc tevis ilgojāmies, – viņš atbildēja vecmāmiņai. – Visi par tevi apvaicājās un interesējās, kāpēc esmu ieradies bez skaistas, satriecošas dāmas pie rokas.

Vecmāmiņa skaļi iesmējās.

– Tev jāatrod skaista, satriecoša dāma un viņa jāapprec. Tāpat, kā to izdarīja Rafe!

Eli brāļa nesenās laulības vecmāmiņu saviļņoja. Diemžēl tas draudēja ar drudžainiem centieniem savest Eli kopā ar kādu sievieti.

Tas viņam itin nemaz nebija vajadzīgs.

Izmantodama pārtraukumu, vecmāmiņas miesassardze Bao Le pievirzījās pie loga un palūkojās ārā. Mazā auguma sīkstā un piesardzīgā sieviete strādāja Rafes apsardzes firmā un jau no paša sākuma uztvēra savu darbu nopietni. Tomēr pēc vairākām nedēļām vecmāmiņas sabiedrībā viss mainījās, jo vecmāmiņai rūpēja pilnīgi visi. Tagad Bao bija kļuvusi par ģimenes locekli.

Tā notika vienmēr, un Eli bija pie tā pieradis.

Viņš ienāca telpā, atbalstīja vīna pudeļu kasti uz gurna un noskūpstīja vecmāmiņu uz vaiga.

– Kā tu jūties? Kā dzīst tava roka?

– Es jūtos labi. Ģipsis ir neērts, bet šis nolāpītais staigāšanas rāmis ir daudz reižu neērtāks. – Vecmāmiņa riebumā pastūma savu hromēto krātiņu. – Man tas ir pavisam apnicis.

Viņai blakus uzradās Olivija.

– Ārsts teica, ka tas jāpacieš vēl dažas nedēļas. Ja tavam smadzeņu satricinājumam nebūs paliekošu seku, tev staigāšanas rāmis vairs nebūs vajadzīgs.

– Zinu, zinu. Jo drīzāk, jo labāk. Pietiek gausties! – Vecmāmiņa papliķēja Eli vaigu. – Vai tu vakariņās saņēmi uzslavas par saviem vīniem?

– Saņēmu gan.

Vecmāmiņa lepni palūkojās uz saviem draugiem un radiniekiem.

– Tāds ir mans zēns!

Brūka iesmējās.

– Tu runā gluži kā itāļu vecmāmiņa!

– Kāpēc lai viņa tā nerunātu? – Brūkas māte, Ketija Petersone, arī piecēlās kājās ar staiguļa palīdzību, bet viņa bija daudz jaunāka par vecmāmiņu, aptuveni piecdesmit gadus veca. Ketijas taisnie, melnie mati, valdzinošās, zilās acis un izteiksmīgais augums padarīja viņu par pievilcīgu sievieti. Tomēr viņa sirga ar reimatisko artrītu. Tā dēļ viņas gaita bija lēna, un viņa bija spiesta pamest darbu Amerikas Savienoto Valstu Gaisa spēkos un Beltērā pavadīt pensijas gadus. Tomēr nekas nespēja apslāpēt viņas nešpetno cīnītājas garu. Ketija bija di Luku ģimenes draudzene, un pēc Brūkas un Eli brāļa Rafes kāzām viņa ieguva arī pilntiesīga ģimenes locekļa statusu. Mirdzums Ketijas skatienā mudināja Eli domāt, ka viņa cer drīzumā kļūt par vecmāmiņu.

Jūs abi radīsiet skaistus bērnus.

Atsaucis atmiņā šos vārdus, Eli sarāvās.

Kā Tamoso Konte to uzdrīkstējās?

Eli uz savu jautājumu atbildēja pats.

Konte domāja – nē, viņš zināja, ka viņa rīcībā ir visi trumpji. Tomēr vecmāmiņai bija daudz paziņu gan šeit, Belaveli, gan Itālijā. Eli varētu izdoties iegūt labākās kārtis sev.

– Vai esi dzirdējusi par itāļu džentlmeni vārdā Tamoso Konte?

Vecmāmiņa sarauca pieri.

– Manuprāt, neesmu. Kāpēc jautā?

– Es viņu satiku izsolē.

– Es viņu pazīstu! – Frančeska Pastore bija piecdesmit gadus veca kino zvaigzne, skaistākā sieviete Itālijā – valstī, kurā dzīvoja izslavēti skaistas sievietes – un Rafes māte. – Tamoso ir no Milānas. Viņš ir ādas izstrādājumu tirgotājs, visu ieguvis paša spēkiem, ļoti bagāts un ļoti ietekmīgs. – Viņa pasmaidīja. – Kā arī ļoti šarmants.

Eli nespēja noticēt savām ausīm: kā Frančeska varēja lolot simpātijas pret tik tiešu un nepatīkamu vīrieti?

– Viņš ir īss.

Frančeska uzjautrināti aplūkoja Eli sešas pēdas un četras collas garo augumu.

– Eli di Luka, vai tu domā, ka sievietes par šarmantiem uzskata tikai garus vīriešus? Man nāksies tev sagādāt nepatīkamu pārsteigumu.

– Pēdējā laikā esmu piedzīvojis gana daudz pārsteigumu, – Eli atbildēja. Tas bija maigi teikts.

– Ja nemaldos, Tamoso ir precējies piecas reizes. Viņš dievina sievietes. Tā ir daļa no viņa valdzinājuma. – Frančeska iegremdēja pirkstus savos garajos, sarkanbrūnajos matos. – Tev vajadzētu izrādīt savas jūtas pret sievietēm, Eli. Vairāk par visu sievietēm patīk vīrieši, kuri izrāda savu interesi.

Eli viņai veltīja laisku smaidu, būdams tik valdzinošs, cik vien spēja.

– Tādam vīrietim kā man sieviešu klātbūtne sagādā lielāku prieku nekā jebkas cits.

– Ļoti labi, – Frančeska atmurrāja un paplivināja skropstas.

Brūka aplaudēja.

– Iespaidīgi, Eli! Vienmēr esmu apgalvojusi, ka di Luku ģimenes vīrieši ir attīstījuši koķetērijas mākslu līdz nebijušiem augstumiem. – Glītā, gudrā un talantīgā Brūka bija Eli ģimenes Beltēras kūrorta galvenā pārvaldniece (kaut gan centienos tikt projām no Rafes viņa atkāpās no amata; tas neizdevās kā plānots). Tā kā Brūka arī kļuva par pirmo sievu vienam no trim di Luku brāļiem… Ja Tamoso Konte panāks savu, viņa nebūs pēdējā.

Par spīti dvēseles mokām, Eli turpināja smaidīt un jautāja:

– Vai esi kādreiz satikusi Tamoso Kontes meitu?

– Viņa meitu? – Frančeska izbrīnā sarauca nevainojami veidotās uzacis. – Tamoso ir precējies vairākas reizes, bet viņam nav bērnu.

Eli zināja, ka viņa kļūdās. Tamoso viņam bija rādījis fotogrāfiju.

Meitene – viņa neizskatījās pietiekami veca, lai varētu tikt saukta par sievieti – sēdēja pie nekārtīga galda un smaidīja kamerā. Viņas gaišie mati bija savīti ar noasinātu zīmuli sastiprinātā mezglā uz galvas, un gar vaigiem nevērīgi krita matu šķipsnas. Viņa bija satvērusi zodu plaukstā – tas bija apņēmības pilns zods – un lūkojās tieši kamerā ar savu lielo, brūno acu skatienu.

Un Eli spēja domāt vienīgi par… attēlu rediģēšanas programmu.

Jo meitenes tēvam bija nokareni vaigi un deguns; viņš bija ne tikai maza auguma, bet arī ar melnstrādnieka miesasbūvi: platām krūtīm un pleciem, un apaļu vēderu. Tas bija briesmīgs ģenētiskais materiāls meitenei.

Eli nosodīja sevi par ārišķību… Varbūt abu tikšanās brīdī viņam meitene iepatiksies neatkarīgi no izskata.

Varbūt pēc precībām Eli viņu dievinās.

Varbūt cūkas sāks lidot, un vista garšos pēc cūkgaļas.

– Dārgumiņ, vai tev kaut kas kaiš? – vecmāmiņa ierunājās. – Tu izskaties savārdzis.

Viņa redzēja pārāk daudz. Eli sasvēra vīna pudeļu kasti, it kā būtu noguris no tās nešanas, un palūkojās apkārt.

– Kur ir Rafe? Kur ir līgavainis?

– Viņš ir virtuvē. – Brūka pasmīnēja. – Viņš gatavo ēdienu.

Eli atbildēja ar tādu pašu smīnu.

– Tu esi viņu labi apmācījusi.

– Rafe sūdzējās par kliegšanu un teica, ka no mūsu spalgajām balsīm viņam piemetas galvassāpes, bet es atbildēju, ka ar to vien nepietiks, lai šovakar izvairītos no seksa…

Eli mīļā, mazā, astoņdesmitgadīgā vecmāmiņa, kura nemēdza lamāties, iebrēcās:

– Pie velna! Vai redzējāt? – viņa norādīja uz ekrānu.

Eli izgāja no istabas un pa gaiteni devās uz virtuvi. Viņš aizsoļoja garām ēdamistabai un vienīgajai tualetei mājā – kopīgajos di Luku ģimenes pasākumos nācās piedzīvot izmisīgu klauvēšanu pie durvīm un lūgšanos – un iegāja spoži izgaismotajā un nesen izremontētajā virtuvē.

Rafe kārtoja cepamtraukā baklažāna šķēles, makaronus, sieru un vecmāmiņas gatavoto tomātu mērci.

Noa kārtoja vistas filejas uz restēm, kas bija uzliktas uz cepamās plāts, un apslacīja tās ar eļļu.

Abi brāļi bija uzrotījuši piedurknes un aizbāzuši dvieļus aiz jostām. Abu pieres bija saspringti sarauktas.

– Vai man vienīgajam šķiet ironiski, ka sievietes dzīvojamā istabā skatās sporta spēles pārraidi, bet vīri gatavo vakariņas? – Eli nolika kasti uz letes un izcēla no tās pirmās trīs vīna pudeles.

– Apklusti un uzliec priekšautu! – Noa bija jaunākais Gavino dēls: glīts, valdzinošs un pieklājīgs vīrietis, Beltēras kūrorta vadītājs un, pēc tā spriežot, vislabāk pielāgojies dzīvei. Iespējams, ka tā bija taisnība… bet tas nebija būtiski.

Eli piegāja pie vīrieša un paskatījās pār viņa plecu.

– Ko tu dari, vecīt?

– Rafe gatavo baklažānu un parmezāna siera sacepumu, un es gatavoju vistu ar parmezāna sieru.

– Tu to dari nepareizi, – Eli aizrādīja. – Baklažānu un parmezāna siera sacepums? Kas noticis?

Abi brāļi pievērsās viņam un vienā balsī jautāja:

– Vai tu gribi cept vistu un baklažānu?

Bija tikai viena pareizā atbilde:

– Nē.

– Tad ielej mums vīnu un ķeries pie darba. – Rafe bija nopelniem bagāts karavīrs, kuram tagad piederēja savs apsardzes uzņēmums. Viņš prata dot pavēles.

Eli brīdi apsvēra iespēju vispirms aiznest vīnu dāmām, bet nosprieda, ka viņš nav pietiekami pieklājīgs. Tāpēc viņš atkorķēja trīs dažādus di Luku ģimenes vīnus, no kuriem katrs bija paredzēts viena brāļa garšas kārpiņu apmierināšanai. Tikmēr Noa teica:

– Es neiebilstu pret ēdiena gatavošanu, turklāt es nespēju tur sēdēt un klausīties vecmāmiņas komentārus par kāda puiša dupsīti.

Eli palocīja galvu. Viņš saprata brāli. Viņš ielēja vīnu, salika glāzes brāļu elkoņu ieliekumos un teica:

– Man jāatnes šampanietis. Es teikšu tostu par godu kāzām. – Viņš piegrūda savu plecu Rafes plecam.

– Forši, vai ne? – Rafe meta mieru sacepuma gatavošanai un pagriezās. Viņi sasita kopā krūškurvjus un apskāvās. To pašu izdarīja Eli un Noa.

Eli prātoja, ka civilizēti ļaudis vispirms teiktu tostu, bet visi klātesošie bija puiši. Krūškurvju sasišana kopā pauda brāļu prieku daudzreiz labāk nekā tosts.

Pēc mokām vairāku gadu garumā Rafe un Brūka beidzot noslēdza laulību slepenā ceremonijā Rīno.

Vecmāmiņa un Ketija vēlējās noorganizēt īstu ceremoniju baznīcā, bet Eli pateicās Dievam par Rafes un Brūkas lēmumu negaidīt. Viņi notvēra laimi aiz astes. Di Luku brāļu dzīvē bija piedzīvots pārāk daudz sāpju, un bija patīkami redzēt, ka vismaz viens no viņiem atradis laimi.

Pateicoties Tamoso Kontem, arī Eli parādījās iespēja būt ne mazāk laimīgam kā jebkuram, kurš noslēdza laulību.

Tas bija ciniski teikts, bet tas nekas. Eli jau sen plānoja kādudien teikt jāvārdu.

Tomēr viņš nebija plānojis to teikt naudas dēļ.

“Es piedāvāju aprēķina laulības. Jā. Tās būs finansiāli izdevīgas laulības, ko organizēs līgavainis un līgavas tēvs ar nolūku izveidot veiksmīgu savienību, kas piemērota pēcnācēju radīšanai un audzināšanai.”

“Jūs gribat, lai precu jūsu meitu?”

“Es esmu tevi izpētījis, Eli di Luka. Tu esi itālis, tu nāc no labas ģimenes un esi atbildīgs vīndaris. Tu uzticējies draugam. Tavs grāmatvedis nozaga tavu naudu un aizbēga uz Dienvidameriku. Tagad tu esi izmisis un vēlies glābt savu vīna darītavu. Ja spēsi pierunāt manu meitu precēties, mēs noslēgsim vienošanos. Es apmaksāšu tavus parādus. Tu man sagādāsi mazbērnus.”

“Mazbērnus? No sievietes, kuru nekad iepriekš neesmu saticis? Es pat nezinu viņas vārdu.”

“Hloja Robinsone. Manas meitas vārds ir Hloja Robinsone.”

Tagad Eli bija jāpieņem lēmums, un tas bija jāizdara… drīz.