Читать книгу Rozā briljanta noslēpums - Kristīna Doda - Страница 14

Hlojasprāt, ūdenstornis nemaz neizskatījās pēc ūdenstorņa, bet gan pēc viduslaiku pils torņa, kas slējās vīnogulāju dārza vidū. Vīnogulāji un to līkie, sačokurojušies zari līdzinājās sakņupušām večiņām ar augšup izstieptām rokām. Apaļā torņa ķieģeļu siena oranžā krāsā stiepās trīs stāvu augstumā un sildījās pēcpusdienas saulē. Pie astoņstūra formas skārda jumta ķieģeļu sienā gluži kā trūkstošs zobs rēgojās caurums; Hloja ievēroja, ka no tā izlidoja balodis.

– Neskaties augšup ar pavērtu muti, – Eli viņu pamācīja.

To izdzirdējusi, Hloja samulsa. Tas bija pirmais no Eli puses atskanējušais joks. Vai viņam patiešām piemīt humora izjūta?

– Šie vīnogulāji nelīdzinās tiem, kas aug pie viesu namiņa, – Hloja norādīja.

– Tie ir stādīti pēc senām metodēm un netiek pieplacināti režģim. Vīnogulāji aug savā vaļā un tiek apcirpti, lai iegūtu vajadzīgo formu. No tiem ir grūtāk novākt ražu, bet no veco vīnogulāju ogām top mūsu vislabākie vīni. – Eli noliecās un noglāstīja zarus kā mīļotās miesu.

Tagad viņš vairāk atbilda tam priekšstatam, ko bija radījis iepriekš: vīrietis, kurš iemīlējies savās vīnogās.

Pie ūdenstvertnes atradās tāda mehāniskā platforma, kādu mēdza izmantot, lai aizsniegtu izkārtnes vai elektrības vadus. Tomēr šai platformai bija pievienoti riteņi un riepas, un zemē vīdēja riepu nospiedumi.

– Mēs to parasti izmantojam, lai plūktu ķiršus, – Eli paskaidroja. – Šobrīd mani strādnieki to izmanto, lai demontētos ķieģeļus nogādātu zemē, tos nesaplēšot. Kad puiši ieraudzīja, kas slēpjas ūdenstorņa iekšpusē, viņi nekavējoties nolaidās zemē un sazinājās ar mani.

– Vai tu domā, ka ūdenstornis tika uzcelts tieši tāpēc, lai tajā noslēptu destilatoru?

– Bez šaubām.

– Kāpēc jābūvē ūdenstornis vīnogulāju dārza vidū, ja tajā plānots noslēpt destilatoru? Vai tam nebūtu piemērotākas citas vietas?

– Padomā: vīnogulāju dārza laistīšanai nepieciešams ūdens, tāpēc vajadzīgs arī ūdens tornis. Tā celšana nepiesaista lieku uzmanību. Uztaisi ūdens cisternu no koka, piepildi to ar ūdeni, tai apkārt uzcel ķieģeļu sienu, kas stiepjas desmit pēdu augstumā virs tvertnes malas, uzliec jumtu, un slepena telpa ir gatava. – Eli norādīja uz jumtu.

– Tā ir ģeniāla ideja.

Hloja pamatīgi nopūlējās, lai izdomātu saistošus romāna sižetus. Šāda ideja viņai nemūžam nebūtu ienākusi prātā.

– Turklāt pat mūsdienās šeit ir lauku apvidus. Vai vari iztēloties, cik nomaļa šī vieta bija divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados? – Viņš norādīja uz divjoslu ceļu, kas šķērsoja lēzenāko ielejas daļu. – Pilsēta atrodas piecdesmit jūdžu attālumā uz dienvidiem, un iepriekšējā gadsimta trīsdesmitajos gados visā ielejā dzīvoja tikai aptuveni desmit tūkstoši cilvēku.

Hloja samiedza acis un aplūkoja ieleju, pūlēdamās iztēloties to astoņdesmit gadus senā pagātnē.

– Es neko daudz nezinu par destilatoriem, bet, manuprāt, tiem ir nepieciešams pastāvīgs siltuma avots.

– Tieši tā.

– Kā Masimo to dabūja gatavu? Kur tika novadīti uguns radītie dūmi?

– Nezinu. Neesmu aplūkojis ūdenstorņa iekšpusi.

Hloja bija šokā.

– Tu neesi to aplūkojis? Kāpēc?

– Tā ir nozieguma vieta, – Eli pacietīgi paskaidroja. – Noziedzīgas darbības tornī tika veiktas pirms daudziem gadiem, tomēr es sazinājos ar policiju – Braienu Djūpeju, policijas priekšnieku un manu bijušo skolasbiedru. Viņš teica, ka iekļaus ūdenstorņa apskati policijas darba grafikā. Pēc visa spriežot, viņš to neuzskata par steidzamu lietu – ir pagājusi jau nedēļa.

– Ak, nē! – Hloja piekļāva plaukstas kaklam. Aptvērusi, ka Eli tuvums padara viņu tik nervozu, ka izraisīja šādu reakciju, viņa nolaida rokas gar sāniem. – Vai Djūpejs aizliedza tev aplūkot ūdenstorņa iekšpusi?

– Nē, viņam ir vienalga, ja vien es neatsākšu darbināt destilatoru. Līdz šim es neesmu ļāvies kārdinājumam.

Eli runā atkal pavīdēja humora dzirksts.

– Nāc, izmēģināsim platformu! – viņš teica.

– Lūdzu, iesim augšā tā, kā to darīja Masimo! – Hloja palūkojās apkārt un ieraudzīja šauras metāla durvis pie zemes. – Tas būs noslēpumaināk.

– Varbūt mēs atradīsim vēl vienu galvaskausu.

Humora izjūta un sarkasms. Izrādījās, ka Eli di Luka ir kas vairāk par vīna ekspertu un seksa dievu.

– Man nevajadzēja dzert vīnu pie pusdienām, – Hloja noteica.

– Es pieņemu, ka tu gribētu iet augšup pa vecajām kāpnēm arī tad, ja nebūtu dzērusi vīnu. Uzgaidi šeit, automašīnas aizmugurējā sēdeklī ir aukstumkaste ar ūdeni pudelēs.

Hloja noraudzījās, kā Eli aizgāja pie automašīnas. Viņai patika vīrieša platais solis un gurnu kustības. Vērojot Eli gaitu, viņai ienāca prātā vārdu salikums: “barvedis” un “prasmīgs mīlnieks”. Viņa rūpes par Hlojas labsajūtu raisīja fantāzijas par to, kā būtu atbalstīt galvu pret viņa plecu…

Viņa saprata, ka ir pārstrādājusies.

Un pārāk ilgu laiku pavadījusi vienatnē.

Hloja tēvam neskaitāmas reizes apgalvoja, ka viņai nevajag vīrieti.

Tas bija jāpatur prātā.

Eli atgriezās, nesdams Hlojas klēpjdatora somu un ledusaukstu ūdens pudeli.

Viņa piespieda pudeli pie savas pieres.

– Man ļoti vajag atjaunot šķidruma līmeni organismā.

Eli pacietīgi atņēma viņai pudeli, atvēra vāciņu un pasniedza to atpakaļ.

– Šķidrumu nevar atjaunot caur ādu. Dzer!

Hloja paklausīja un padzērās.

– Labāk? – viņš jautāja.

– Daudz labāk.

– Nāc! – Eli pārmeta somu pār plecu un atvēra durvis. – Pirms sākām torņa nojaukšanu, mēs nezinājām, kas slēpjas tā pamatos, tāpēc uzlauzām slēdzeni un palūkojāmies iekšā.

Hloja sekoja viņam vēsajā, tumšajā, pagrabam līdzīgajā telpā. Saltajā gaisā viņai uzmetās drebuļi, un nāsīs iesitās spēcīgs zemes un iepuvušas koksnes aromāts.

Koka ūdens cisterna bija milzīga, divdesmit pēdas diametrā, un stiepās reibinošā astoņu pēdu augstumā virs Hlojas galvas. Tvertne balstījās uz iespaidīgām ozolkoka kājām, kas bija simetriski piestiprinātas pie tvertnes apakšmalas. Pie cisternas augšmalas bija piestiprinātas vecas koka kāpnes. Hloja piegāja pie tām un palūkojās augšup. Kāpnes ietiecās šaurajā telpā starp koka tvertni un no ķieģeļiem būvēto čaulu, un augšā vīdēja blāva gaisma.

Eli pielika roku pie kāpnēm, pakratīja tās un saviebās. Visbeidzot viņš uzlika pēdu uz zemākā pakāpiena un no visa spēka pašūpojās uz priekšu un atpakaļ.

– Labi, kāpnes izturēs mūsu svaru. – Eli nokāpa uz grīdas. – Tu ej pirmā.

Vai viņš grib mani notvert, ja nokritīšu? Varbūt viņš grib paskatīties uz manu pēcpusi?

Hlojai bija vienalga. Tam nebija nozīmes.

Viņa iedzēra vēl vienu ūdens malku, nolika pudeli uz grīdas un sāka kāpt augšup. Pirmās astoņas pēdas pievārēt bija savādi, jo kāpnes stiepās taisni augšup. Tad Hloja sasniedza koka ūdens tilpnes sienu un ielīda telpā starp koku un ķieģeļu sienu. Vietas bija maz. Hlojas mugura spiedās pie saules sasildītajiem ķieģeļiem. Viņa uzmanīgi pieskārās pakāpieniem – tie bija raupji un atskabargaini.

Kad Hloja bija nokļuvusi līdz cisternas sienas pusei, atskanēja Eli sauciens:

– Vai viss kārtībā?

– Jā. – Viņa apstājās un palūkojās augšup uz gaismu, pavērsa skatienu lejup tumsā un izgaršoja sajūtas, mēģinādama ietērpt tās vārdos, ko vēlāk izlikt uz papīra. Hloja piespieda plaukstu pie tilpnes sienas. Koks bija sauss.

– Vai cisterna ir tukša?

– Jā, jau sen, – Eli atbildēja.

Hloja turpināja ceļu augšup.

– Pēc maniem aprēķiniem cisterna ir divpadsmit pēdas augsta. – Eli atradās tieši zem Hlojas. – Tu drīz nokļūsi virsotnē. Ja tev vajadzīga palīdzība, saki.

Hloja sajuta vēlmi nicīgi nosprauslāties – viņai nevajadzēja palīdzību. Sieviete pati ar saviem spēkiem uzrāpās uz cisternas plakanā jumta. Astoņstūra formas jumts atradās desmit pēdu augstumā. Katrs tā stūris bija savienots ar sienu, un visā jumta garumā starp ķieģeļiem un metālu bija atveres. Pa tām telpā iezagās gaisma. Atverēs, kas bija izmantotas dūmu novadīšanai, Hloja manīja sakrājušos kvēpus.

Visspilgtākā gaisma telpā ieplūda pa mazo, augstu novietoto caurumu, ko Eli strādnieki bija izlauzuši ķieģeļu sienā. Koka grīda bija noklāta ar biezu putekļu un sodrēju slāni. Dēļi bija lipīgi. Piecēlusies kājās, Hloja noslaucīja plaukstas gar biksēm. Viņai blakus atradās iespaidīgs vara pods, kas bija Hlojas augumā un tik plats, ka viņa nespēja to aptvert ar rokām. Poda virspusei piestiprinātas caurules to savienoja ar diviem mazākiem vara traukiem.

Destilators.

Kambarī parādījās Eli galva. Hloja pastiepa roku un atkārtoja viņa teikto:

– Ja tev vajadzīga palīdzība, saki.

Hlojai par pārsteigumu viņš satvēra pastiepto roku.

Viņam patīk turēt mani aiz rokas.

Nokļuvis ļoti tuvu Hlojai, Eli piecēlās kājās, palūkojās lejup un tik tikko manāmi pasmaidīja.

– Vai tu neesi vīlusies?

Pēc ilga apstulbuma mirkļa Hloja saprata, ka runa ir par destilatoru.

– Nē, tas ir perfekts. – Blakus destilatoram joprojām gulēja iepuvusi malka, kas gaidīja savu kārtu, lai nokļūtu metāla kurtuvē zem destilatora. – Man jāuzņem fotogrāfijas. – Hloja parakņājās klēpjdatora somā, izvilka fotokameru un nofotografēja lielāko tvertni un tai blakus stāvošo Eli.

– Paskaties tik, – Eli ar apbrīnas pilnu skatienu aplūkoja cisternu. – Tā ir milzīga!

Hloja aplūkoja attēlu fotokameras ekrānā. Pateicoties zibspuldzei, tajā bija daudz nozīmīgu detaļu.

Viņa nofotografēja griestus. Arī šis attēls izdevās labs.

– Cisternas ietilpība ir septiņdesmit pieci galoni, – Eli pavēstīja.

Hloja nostājās telpas vidū un iemūžināja attēlā to telpas pusi, ko skatienam slēpa destilators. Zibspuldze izgaismoja… kaut ko. Viņa atvirzīja kameru no sejas un paskatījās ekrānā.

Hlojai aizrāvās elpa.

– Eli? – viņa nočukstēja.

– Ja Masimo destilēja vīnu un pārvērta to brendijā, – Eli turpināja, – viņš droši vien tirgoja savu rūpalu visā valstī.

– Eli?

– Patiesību sakot, mani tas neizbrīna. – Viņa uzmanība bija pilnībā pievērsta milzīgajam vara izstrādājumam. – Alkohola tirdzniecības likuma dēļ cienījami pilsoņi kļuva par noziedzniekiem, un…

– Eli!

Viņš pagriezās.

– Kas?

Hloja ar drebošu pirkstu norādīja uz telpas pretējo sienu.

– Ja gribi uzzināt kaut ko par destilatoru, tas jājautā viņam.