Читать книгу Rozā briljanta noslēpums - Kristīna Doda - Страница 13

Vai Eli di Luka loloja arī citas emocijas un jūtas? Cilvēks, kurš tik nopietni uztvēra savas ģimenes mantojumu, noteikti nīda stipri, smējās skaļi un mīlēja no visas sirds.

Tomēr Hloja ne reizi nemanīja spēcīgas emocijas Eli. Viņa bija prasmīga cilvēku uzvedības vērotāja – kā jau visi rakstnieki –, bet nespēja pat iztēloties emocijām pārņemtu Eli. Viņš atstāja stoiska un nejūtīga cilvēka iespaidu. Tagad Hloja saprata, ka, iespējams, ir kļūdījusies. Varbūt viņa, tāpat kā visi pārējie, redzēja tikai Eli masku – čaulu, kas slēpa un pasargāja viņa patieso dabu.

Kas slēpās zem šīs rūpīgi izveidotās čaulas?

– Vai vēlies, lai pasaucu restorāna viesmīli? – Toms pacēla telefona klausuli.

– Jā, lūdzu, – Eli atbildēja.

– Izvēlieties jebkuru galdiņu. – Toms norādīja uz tukšo restorāna telpu un pajokoja: – Neviens no tiem nav rezervēts.

– Vai sēdēsim pie loga? – Eli negaidīja Hlojas atbildi, bet noņēma krēslus no galdiņa, no kura pavērās vislabākais skats uz rūpīgi kopto, krāšņo dārzu. Viņš palīdzēja Hlojai apsēsties, un pats apsēdās ar skatu uz durvīm.

– Čenu ģimene šeit pārcēlās uz dzīvi neilgi pēc tam, kad te ieradās di Luku ģimene. Viņi bija dzelzceļa strādnieki, iebraucēji no Ķīnas, – viņš iesāka klusā balsī. – Vēlāk viņi sāka apstrādāt lauksaimniecības zemi un augļu dārzus. Ambiciozie Čenu ģimenes locekļi vienmēr ir smagi strādājuši. Pat ķīniešu izslēgšanas likums nespēja viņus apturēt.

Hloja steidzīgi meklēja savu pierakstu kladi. Tā bija interesanta informācija.

Eli nogaidīja, līdz viņa atvēra kladi un sagatavoja pildspalvu. Pēc tam viņš turpināja.

– Smagais darbs atmaksājās: šobrīd Čenu ģimenei pieder vīnogulāju dārzi Belaveli, Sonomas un Napas ielejās. Toma brāļi, brāļameitas, brālēni un māsīcas strādā medicīnas, jurisprudences nozarēs, un viņi ir veikalu īpašnieki. Tomu ģimenē uzskata par slaistu, jo pēc atgriešanās no Līča kara viņš nevēlējās iegūt jurista izglītību. Viņu interesēja tikai vīni. Protams, ar Tomu konsultējas restorānu vadītāji no visas pasaules, bet viņa mamma to nesaprot un joprojām viņam pārmet neiestāšanos augstskolā.

Hloja nedomājot izmeta:

– Izklausās, ka Toma māte ir mana tēva pretstats: viņš pieprasa, lai es metu savu karjeru pie malas.

– Un iestūrē laulības ostā, – Eli piebilda maigā un zemā balsī.

– Jā. – Viņi par to jau bija runājuši, un Hloja ļāva Eli noprast, ka viņš nav precību kandidāts. Kāpēc es tagad jūtos neērti?

Tāpēc, ka Eli skatījās uz viņu citādi nekā pirmajā tikšanās dienā. Tāpēc, ka viņš turēja Hlojas roku, iedams pa ielu. Tāpēc, ka viņš bija izskatīgs vīrietis, kurš bija redzējis Hloju pidžamā, un pamanījis uz krēsla uzmesto krūšturi. Tāpēc, ka viņš smaržoja tik labi, ka Hlojai gribējās viņu apostīt kā glāzi laba vīna…

Tas viss neko nenozīmēja… Tomēr Hloja jutās neērti.

Uz galda atradās ielaminēta jauno ēdienu reklāma. Hloja to paņēma un aplūkoja.

Toms piekliboja pie galda, nesdams divas glāzes – Hloja nebija ievērojusi viņa fizisko defektu –, un nolika tās uz galda.

– Saldumiņ, reklāmu aplūkot nav jēgas, – viņš norādīja. – Uz tās ir vīna traipi. Reklāma nav spēkā.

– Es zinu. Man ir apsēstība. Es nespēju nelasīt. Ja vēlies, es varu nosaukt visas Cheerios sastāvdaļas. – Hloja viņam priecīgi uzsmaidīja.

– Nē, ja tu gribi mani pavedināt ar auzu klijām, mums jāpaliek divatā. – Toms izvilka pudeli no azotes. – Šo pudeli es biju noslēpis zem bāra letes. Tas ir labs di Luku ģimenes gatavots Arneis vīns. Viegls, atsvaidzinošs, lieliski piemērots pusdienām.

– Es parasti dzeru tikai, nu, vakarā… – Hloja iebilda.

Abi vīrieši uzmeta viņai tik lielas neizpratnes pilnu skatienu, it kā viņa runātu latīņu valodā.

– Šodien būs izņēmums. – Izrādījās, ka Belaveli daudzējādā ziņā līdzinās Hlojas tēva dzīvesvietai Itālijā: vīns bija cieņā visās diennakts stundās.

Toms veikli un ātri atvēra vīna pudeli un ielēja dzērienu Hlojas glāzē.

– Šis ir viens no Eli labākajiem baltvīniem.

Itālijā Hloja iemācījās pareizi nogaršot vīnu: viņa iedzēra mazu vēsā, gaišā vīna malku un apviļāja to ap mēli.

– Sauss, stiprs; jūtama aprikožu un… bumbieru garšas nots?

Eli un Toms saskatījās, un abi apmierināti aplocīja galvu.

Toms ielēja vīnu Eli glāzē.

– Hloja, es nezinu, vai esi par to informēta, bet Eli ir neparasti talantīgs vīndaris. Ar viņu mēdz būt grūti sadzīvot, bet kopumā viņš ir krietns vīrs.

– Jēziņ, Tom! – Eli dusmīgi palūrēja uz savu draugu.

– Es tikai gribu tev palīdzēt. – Toms izklausījās sāpināts un paštaisns. – Tu noveco. Tev ir jāiziet sabiedrībā un jāatrod laba sieviete, pirms tu sažūsi tiktāl, ka daiļā dzimuma pārstāves uz tavu pusi pat neskatīsies.

Hloja skaļi iesmējās.

– Dzer savu vīnu. – Toms viņai piemiedza ar aci. – Ja būsi iereibusi, viņš izskatīsies labāk.

– Viņš arī tagad izskatās labi. – Hloja pacēla glāzi. – Visi vīrieši šajā bārā ir vienlīdz skaisti un šarmanti.

Toms lepni iztaisnoja muguru.

– Es paņemšu krēslu un apsēdīšos.

– Ej projām, Tom. – Eli privātīpašnieciski norūca.

Iespējams, ka viņš vēlējās uzņemties Hlojas sargājošā tēvoča lomu.

– Nu re, – Toms noņurdēja un sāka klibot projām, – jauni vīrieši neprot sacensties ar citiem.

Eli drūmi ielūkojās Hlojas acīs.

– Tavs tēvs un Toms droši vien labi saprastos.

– Viņi abi prot mūs apkaunot.

– Manuprāt, viņi apkauno paši sevi.

Tam, vai Eli izturējās kā Hlojas tēvocis, nebija nozīmes. Tagad viņa redzēja vienīgi burvīgu vīrieti džinsa auduma jakā.

Viņa iedzēra vēl vienu vīna malku. Interesanti!

Interesants bija nevis vīns, bet gan tas, kā izmainījās viņu attiecības.

Ja tās pašas dienas rītā Hlojai kāds teiktu, ka viņa un Eli di Luka sēdēs pie galdiņa un viņa būs līksmu priekšnojautu pārņemta, viņa tam neticētu.

Pie galdiņa pienāca jauns un prasmīgs viesmīlis, kurš atnesa ūdeni un ēdienkartes un ieteica ēdienus pusdienām. Viņi veica pasūtījumu.

Hloja klikšķināja pildspalvu. Viņa pielika tās galu pie papīra un jautājoši palūkojās uz Eli. Viņa bija gatava darīt jebko, lai novērstu domas no neparastās atmosfēras telpā.

– Man ir ierobežotas zināšanas par notikumiem šajā apvidū alkohola tirdzniecības aizlieguma laikā. Vai šeit darbojās daudzas brendija destilācijas iekārtas?

– Jā, daudzas. Aizlieguma laikā daudzas ļoti turīgas ģimenes izputēja. Visiem trūka naudas.

– Vai tas notika arī ar tavu ģimeni?

Eli brūnajās acīs nebija siltuma; kad viņš atsauca atmiņā pagātni, tās kļuva gandrīz pavisam melnas.

– Jā. Di Luku ģimene turpināja audzēt vīnogas, bet alkohola tirgošanas aizliegums un nodokļu iekasētāju cirvji iznīcināja ģimenes bagātību. Mani priekšteči bija izturīgi un prasmīgi ļaudis, tāpēc viņi atvēra kūrortu.

– Tā bija laba ideja.

– Runā, ka šīs idejas autore bija mana vecvecvecvecmāmiņa, kura laikā, kad alkohola tirdzniecības aizliegums stājās spēkā, bija nesen palikusi atraitnēs. Visi uzskatīja viņu par jukušu. Dēli pretojās viņas idejai. Tomēr viņa apgalvoja, ka, ja viņi izveidos kūrortu ļoti turīgiem cilvēkiem – un pat ekonomiskās depresijas laikā Amerikā bija ļoti turīgi cilvēki –, tas būs labi apmeklēts. Viņa uz lielo atklāšanu uzaicināja Rūdolfu Valentino un pavēstīja Sanfrancisko laikrakstiem par viņa ierašanos. Kūrortā ieradās laikrakstu reportieri, bet Valentino – nē. Bet mana priekštece bija apveltīta ar neatvairāmu šarmu. Viņa pasniedza reportieriem garšīgu ēdienu, izmitināja viņus labās istabās, nodrošināja labu mūziku un visdrīzāk pasniedza arī nedaudz “bezalkoholiskas” vīnogu sulas. – Eli pasmaidīja.

Ak, Dievs! Viņš pasmaidīja!

Viņš tomēr bija mantojis nelielu daļu savas vecvecvecvecmāmiņas šarma.

Eli turpināja stāstu.

– Atgriezušies mājās, žurnālisti sacerēja kūrortu slavinošus rakstus. Nākamajā gadā ciemos ieradās arī Rūdolfs Valentino. Beltēras kūrortā sāka uzturēties turīgi ļaudis no Sanfrancisko, no plaukstošās Holivudas un visbeidzot arī no Austrumu krasta un visas pasaules. Beltēra kļuva par mūsu slavenāko kūrortu un galveno ģimenes ienākumu avotu turpmākos piecdesmit gadus.

– Tavai ģimenei pieder arī citi kūrorti? – Eli teiktais atstāja uz Hloju lielu iespaidu.

– Vēl divi: viens kūrorts atrodas Kalifornijas dienvidos, otrs – Vašingtonas piekrastē, un abus kūrortus vada di Luku ģimenes pārstāvji. Manai vecmāmiņai bija tikai viens dēls – mans tēvs, – bet vispār di Lukas vairojas kā truši.

Vai tev ir bērni? Vai taviem brāļiem ir bērni? Kāpēc mēs runājam par vairošanos?

– Vai vīna darītavas ienākumi ir lielāki par kūrortu nesto peļņu?

– Kopumā ņemot, ar kūrortiem mēs nopelnām vairāk, bet divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados arī vīna darītava atsāka nest peļņu. Es pakāpeniski pārņēmu vīna darītavas vadību, kad mācījos augstskolā, un kļuvu par tās vienīgo īpašnieku divdesmit divu gadu vecumā.

Tātad Eli bija vīna darītavas īpašnieks jau divpadsmit gadus. Tas izskaidroja viņa augstprātīgo attieksmi.

– Vai tev pieder kāda kūrorta daļa? – Hloja prašņāja.

– Di Luku ģimene sadala visus ģimenes īpašumu radītos ienākumus un izmaksā algas tiem ģimenes locekļiem, kuri šeit strādā.

– Un tu esi ne tikai vīndaris, bet arī vadi vīnogulāju dārza uzturēšanu.

– Tieši tā. Man ir laba alga. – Eli Hlojai tik tikko manāmi uzsmaidīja. – Vai tu ievāc šo informāciju romāna rakstīšanas vajadzībām, vai tevi tas interesē citu iemeslu dēļ?

Hloja aptvēra, ka izprašņā Eli par viņa ienākumiem, it kā izvērtētu viņa līgavaiņa potenciālu. Viņa runāja gluži kā pašas tēvs. To sapratusi, Hloja piesarka – nolādētā gaišā āda! – un nomurmināja:

– Romāna rakstīšanas vajadzībām.

Hloja jutās nokaunējusies un tomēr gandarīta. Eli viņu izklaidēja ne jau tāpēc, lai iegūtu viņas tēva naudu.

Viņam tā nebija nepieciešama.