Читать книгу Rozā briljanta noslēpums - Kristīna Doda - Страница 15

Uz grīdas iepretī destilatoram gulēja mumificētas kāda cilvēka mirstīgās atliekas. Viņa āda bija pelēka. Nedzīvo augumu gluži kā sega un kamuflāža klāja iepriekšējā un pašreizējā gadsimta putekļi.

Hloja no somas izvilka plānu LED lukturīti un pavērsa gaismas staru pret līķi.

Mirušā cilvēka galva bija atbalstīta pret baļķi, un, kaut gan viņa acis bija aizvērtas, likās, ka no dziļajiem dobuļiem tieši pret viņiem vēršas nelaiķa skatiens. Cilvēka seja bija saviebta mūžīgu moku izteiksmē.

Eli paraudzījās uz Hloju. Viņa bija šokēta un nobālējusi; vienā rokā bija sažņaugta fotokamera, otrā – lukturītis.

Viņš pasniedzās, aplika roku ap sievietes pleciem, pievilka viņu sev klāt un apskāva.

Hloja sastinga, bet atļāva sevi apskaut.

Tas Eli nozīmēja daudz.

– Viņš ir miris jau sen. – Hlojas balss bija tukša, bez emocijām. – Apģērbs liecina, ka viņš dzīvojis divdesmitā gadsimta divdesmitajos vai trīsdesmitajos gados. Vai tas varētu būt Masimo?

– Es domāju, ka jā. – Turēdams sievieti apskautu, viņš izvilka no kabatas mobilo telefonu un sazinājās ar policiju.

Operatore atbildēja uz zvanu.

Eli pazina viņas balsi – tā bija Patrīcija Grīna. Vidusskolā viņi gāja uz randiņiem.

– Sveika, Pata, te Eli di Luka. Klau, es esmu vecajā ūdenstornī…

– Tajā pašā, kur atrada destilatoru? – sieviete jautāja.

Šajā pilsētā nebija noslēpumu.

– Jā, tajā pašā. Izskatās, ka te ir noticis arī kaut kas nopietnāks par nelegālu alkohola ražošanu.

– Vai bērni ar krāsu baloniņiem uzpūtuši savus vārdus uz ūdenstorņa sienas? – Pata izklausījās krietni mierīgāka, nekā pienāktos pilsētas likumsargam. – Mana meita stāstīja, ka daži astotās klases skolēni plānoja to darīt. Tu jau zini, kādi ir bērni tajā vecumā.

– Nē. Un, paldies Dievam, bērni neko neizdarīja. Te ir līķis.

Patas mierīgais balss tonis izmainījās.

– Vai tu esi pārliecināts, ka tas ir līķis? Vai dzīvības pazīmju nav?

– Pata, tas ir ļoti vecs līķis. Manuprāt, viņš ir miris pirms astoņdesmit gadiem. Varu galvot, ka tā ir slepkavība. – Viņš juta, ka Hloja apstiprinoši palocīja galvu.

Pata turpināja runāt lietišķā tonī.

– Es nosūtīšu Djūpejam ziņu, un viņš nekavējoties dosies ceļā. Lūdzu, paliec nozieguma vietā. Viņš gribēs tevi iztaujāt.

– Sarunāts, – Eli piekrita.

– Vai tu tur esi viens? – Pata jautāja.

– Esmu šeit kopā ar draugu. – Viņš gandrīz dzirdēja, kā Pata iekož lūpā, lai neuzdotu liekus jautājumus.

Visbeidzot sieviete turpināja:

– Arī viņai ir jāpaliek vietā. – Viņai. Pata centās izdibināt patiesību.

Eli ļāvās uzķerties uz viņas āķa.

– Labi. Uz tikšanos. – Viņš beidza sarunu.

Hloja nesteidzīgi atrāvās no Eli auguma.

– Pirms šeit ierodas policija… Vai mēs varam kaut ko izdomāt paši? Policisti aizvedīs mirušo projām, bet viņš uz mums tā skatās… Manuprāt, viņš grib, lai tiktu lemta taisnīga tiesa.

Eli viņu atlaida un jutās gandarīts par to, ka Hloja ļāvās mierinājumam – tas bija lēns un viegls solis ceļā uz intimitāti.

– Kāpēc?

– Viņš ir ieslēgts rokudzelžos. Viņam ir kailas pēdas. Viņa veste un krekls ir atpogāti, un varu derēt, ka tumšie traipi uz krekla ir asinis. Viņa piedurknes ir rupji uzrotītas, bet viņš pats tās neaiztika. – Hloja ielika fotokameru klēpjdatora somā.

– Kāpēc tu tā domā? – Viņš apbrīnoja Hlojas domu gaitu.

– Viņš pievērsa lielu uzmanību apģērbam. – Hloja tuvojās mirušajam. – Paskaties tur, malā. Tā ir viņa cepure.

– Tā var piederēt kādam no slepkavām.

– Tolaik visi vīrieši valkāja cepures, un šī joprojām ir labā stāvoklī. Tātad tā ir kvalitatīva cepure, un neviens cits to nebūtu atstājis nozieguma vietā. Pēc visa spriežot, tā ir Masimo cepure, kas, iespējams, tika izgatavota pēc pasūtījuma tieši viņam. – Hloja paskatījās uz Eli, saraukusi pieri.

Viņš apstiprinoši palocīja galvu.

– Turpini. Es tev piekrītu.

– Mirušajam mugurā ir uzvalka bikses. Varu derēt, ka lielākā daļa vīriešu ekonomiskās depresijas laikā nevarēja atļauties iegādāties tādu apģērbu. – Viņa uzmanīgi notupās blakus Masimo līķim un virzīja sava LED lukturīša staru pāri visam ķermenim. – Nē, pat ja šis vīrietis būtu tērpies ikdienas apģērbā, viņš būtu rūpīgāk uzrotījis piedurknes.

– Tu esi vērīga.

Hloja palūkojās uz viņu.

– Parasti es tāda neesmu. Mamma mani sauc par sapņotāju. Tas ir tiesa, bet, ja kaut kas piesaista manu uzmanību, es spēju nonākt pie racionāla slēdziena. Galu galā es ne tikai rakstu detektīvromānus, bet esmu arī daudzus izlasījusi.

Tātad man ir jāpiesaista viņas uzmanība? Tas Eli bija pa spēkam. Viņam vajadzēja tikai kļūt interesantākam par ilgus gadus ūdenstornī nogulējušu līķi.

– Uzgaidi. – Teikdams ardievas tik ļoti nepieciešamajiem ienākumiem, Eli nolauza no ietaises caurules gabalu un trieca to ķieģeļu sienā aptuveni pēdu zem cauruma. Trauslajā kaļķu javā parādījās gara plaisa. Eli nolika cauruli zemē un atspiedās pret sienu. Ķieģeļi ar lielu troksni nokrita zemē, un šaurā telpa pielija ar saules gaismu. Eli sita ar cauruli vēl un vēlreiz, līdz caurums bija gana plašs.

Eli pievērsās Hlojai un redzēja, ka viņa vēro notiekošo ar plati ieplestām acīm. Viņam pavisam noteikti bija izdevies piesaistīt viņas uzmanību.

Bet ne uz ilgu laiku.

Tālumā atskanēja sirēnu gaudas.

– Ja tu gribi līķi apskatīt, – Eli ierunājās, – dari to ātri.

Hloja izslēdza lukturīti un turpināja aplūkot līķi.

– Paskaties uz viņa sejas izteiksmi, Eli. Viņš tika spīdzināts. Paskaties uz viņa roku ādu, uz viņa krūtīm un pēdām. Tās ir noklātas ar maziem apļiem. Viņu apdedzināja ar cigaretēm. Un šeit ir viena cigarete, ko viņi nometa uz grīdas.

– Tiešām? – Eli pacēla un aplūkoja cigareti. – Hmm. – Viņš ielika atradumu kabatā.

Hloja pacēla Masimo krekla malu ar lukturīša galu.

– Lūk, arī asiņu avots. Tā ir durta brūce. Tieši zem ribām. Masimo visdrīzāk jau bija tuvu nāvei, un šis te pielika punktu. Nabaga cilvēks! – Viņa palaida kreklu vaļā. – Viņu nogalināja karstas vasaras laikā, tāpēc ķermenis ir mumificēts.

Eli uzdeva pašsaprotamo jautājumu.

– Kāpēc Masimo nogalināja?

Sirēnu troksnis skanēja tuvāk.

– Varbūt destilatora dēļ, – Hloja minēja.

– Kāpēc viņš tika spīdzināts un nogalināts? Šantāža būtu saprotama. Ja korumpēti nodokļu ievācēji atrada Masimo šeit, viņi varēja pieprasīt daļu no peļņas. Šeit, – Eli norādīja uz līķi, – ir noticis kaut kas cits. Slepkavas kaut ko gribēja, un Masimo negribēja vai nevarēja viņiem to dot.

Eli atkal izdevās piesaistīt Hlojas uzmanību.

– Tavai vecvecmāmiņai bija aizdomas, ka Masimo ir iesaistīts noziedzīgos darījumos, kam nav nekāda sakara ar alkoholu.

– Tieši tā.

– Bet neviens nezina, par kādiem noziegumiem ir runa.

– Neviens pat nezina, vai šīs baumas ir patiesas. – Sirēnas skanēja tik tuvu ūdenstornim, ka Eli pabāza galvu laukā, lai pārbaudītu, vai automašīnas neizbraukā vīnogulājus.

Pa grants sānu ceļu brauca divas automašīnas ar ieslēgtām bākugunīm.

Braiens Djūpejs dzīvoja Belaveli visu mūžu. Viņš zināja, ka Eli būs pārskaities, ja automašīnas izbraukās viņa vīnogulājus.

Viņš nostājās tik tuvu, cik vien varēja, izslēdza automašīnas sirēnu un izkāpa pa vadītāja puses durvīm. Pa blakussēdētāja puses durvīm izkāpa kāds puisis, kuru Eli nepazina.

No otras automašīnas izkāpa kāds Djūpeja padotais policists un tiesu mediķis.

Eli pagriezās pret Hloju.

– Viņi ir klāt.

– Žēl, ka viņi ieradās tik ātri. – Hloja iztaisnoja muguru un noslaucīja plaukstas pret biksēm, atstādama melnas svītras. – Es gribu izpētīt Masimo kabatu saturu.

– Dari to.

Viņa sarāvās.

– Mani nervi ir pārāk vāji.

– Tas ir labi, – Eli norādīja. – Tiem nav iemesla būt noturīgākiem. Masimo slepkavas noplēsa žaketes oderi. Ja viņa kabatās kaut kas bija, tas ir pazudis.

– Tātad meklētais bija pietiekami mazs, lai to noslēptu kabatā.

No apakšas atskanēja Djūpeja balss:

– Ei, jūs tur, augšā!

– Tā varētu būt atslēga, kas atdara kaut ko nozīmīgu. – Eli izliecās laukā un kliedza: – Paceliet platformu! – Viņš pievērsās Hlojai. – Tiesu mediķis ir Meisons Votsons. Nesaki viņam, ka pieskāries līķim. Viņš pieprasa neskartu nozieguma vietu.

– Neteikšu, – viņa apsolīja. – Esmu runājusi ar tiesu mediķi par līķiem un iespaidu, kādu uz tiem atstāj ārējie apstākļi. Viņa man piekodināja, lai vienmēr, vienmēr turos no mirušajiem pa gabalu.

– Tu neesi piedalījusies līķa sekcijas veikšanā?

– Ja es pārāk vēlu vakarā skatos seriālu NCIS, man rādās murgi. – Hloja izmocīja smaidu. Ar sodrējiem nosmērētais vaigs, netīrie pirksti un koši baltie, izspūrušie mati padarīja viņu līdzīgu puišelim no Dikensa romāna.

Bija savādi redzēt Hloju kā sievieti, kura alka atrisināt mīklu un gribēja atlīdzināt jau sen nomirušam cilvēkam; kā nemierīgu un dzīvi baudošu cilvēku, nevis līdzekli vīnogulāju dārza saglābšanai.

Ja Eli ignorēja faktu, ka viņš bija spiests Hloju apprecēt… viņam sieviete patika. Turklāt viņa raisīja Eliā iekāri. Viņš nejuta vis ierasto fizisko vajadzību, bet gan privātīpašnieciskumu un neskaidras bailes.