Читать книгу Ko Alise aizmirsa - Laiena Moriartija - Страница 10

Vienu glāzi šampanieša Alise izdzēra kopā ar savām līgavas māsām, kamēr visas uzkrāsojās, vēl pusglāzi – limuzīnā, trīs un vēl ceturtdaļu glāzes kāzu svinībās (ieskaitot zemenes) un vēl vienu glāzi – vakarā, kopā ar Niku sēžot viņu viesnīcas numura milzīgajā gultā.

Tā nu viņa bija nedaudz iereibusi, bet tas jau nebija nekas slikts, jo viņa taču bija līgava un šī bija viņas kāzu diena, un visi bija apgalvojuši, ka viņa izskatās skaista, un tātad tas bija brīnišķīgs, romantisks reibums, kas droši vien nenovedīs pie paģirām.

– Vai tu esi sajūsmā par manu kāzu kleitu un to dievini? – viņa jau, šķiet, trešo reizi noprasīja Nikam, pārlaizdama plaukstu pār krāšņo, spīdīgo audumu. Tā nosaukums bija “Ziloņkaula krāsas zīda hercogienes atlass”, un, pieskaroties šim audumam, Alisi pārņēma tāds pats juteklisks gandarījums kā bērnībā, kad viņa ar pirkstu bija glāstījusi savas mūzikas lādītes grezno, sārto oderi, tikai tagad sajūta bija vēl labāka, jo tolaik viņa patiesībā bija gribējusi atrasties pašā mūzikas lādītē un vārtīties pa sārto atlasu. – Es esmu sajūsmā par savu kāzu kleitu. Tā izskatās līdzīga zeltainam, maģiskam saldējumam, vai ne? Vai to nevarētu gandrīz apēst?

– Parastos apstākļos es būtu ķēries pie ēšanas, – Niks atteica, – taču mans vēders ir pilns ar torti. Es apēdu trīs gabaliņus. Torte bija izcila. Visi vēl daudzus gadus runās par mūsu kāzu torti. Gandrīz visas kāzu tortes ir garlaicīgas, toties mūsējā! Es tik ļoti lepojos ar mūsu torti. Es gan neesmu to cepis, tomēr lepojos ar to. Lai dzīvo mūsu torte!

Izskatījās, ka arī Niks bija izdzēris krietni daudz šampanieša.

Nolikusi glāzi uz naktsgaldiņa, Alise atgūlās uz muguras, krāšņi nočaukstinādama audumu. Niks noslīdēja viņai blakus. Viņš bija noraisījis kaklasaiti un atpogājis balto kreklu. Uz viņa vaigiem bija manāma viegla bārdas rugāju ēna, viņa acis bija nedaudz sasarkušas, toties mati ar kalnu korei līdzīgu vilni pie šķirtnes vēl aizvien izskatījās nevainojami. Alise tiem pieskārās un atvilka roku.

– Gluži kā salmi!

– Māsas, – Niks paskaidroja. – Bruņojušās ar matu želeju. Viņš noglāstīja Alises matus un piezīmēja:

– Ir sajūta, ka tie ir jauki sintētiski, sieva.

– Matu laka. Daudz matu lakas, vīrs.

– Vai patiešām, sieva?

– Jā, nudien, vīrs.

– Cik interesanti, sieva.

– Vai mēs tā runāsim visu laiku, vīrs?

– Nekā nebija, sieva.

Abi apklusa un sāka raudzīties griestos.

– Kā tev patika Ellas runa? – Alise ieminējās. – Manuprāt, tā bija iecerēta kā aizkustinoša.

– Ak tā.

– Kā tev patika tavas tantes, kā viņu tur sauca, kleita?

– Manuprāt, tā bija iecerēta kā, nu… stilīga.

– Ak tā.

Viņi klusi ieķiķinājās.

Alise pagriezās uz sāniem un sacīja:

– Iedomājies tikai, – un viņai acīs saskrēja asaras. Ikreiz, sadzeroties pārāk daudz šampanieša, viņa kļuva sentimentāla. – Iedomājies, ja mēs nekad nebūtu satikušies.

– Tas bija liktenis, – Niks atteica. – Tātad mēs būtu satikušies nākamajā dienā.

– Bet es neticu liktenim! – Alise iešņukstējās, izbaudīdama izmeklēto sajūtu, ko radīja pār viņas vaigiem ritošās karstās, slapjās asaras; trīs kārtās uzklātā skropstu tuša noteikti bija notecējusi pār visu viņas seju. Nudien biedējoši, ka viņa ar Niku bija sastapusies patiesi nejaušas sagadīšanās dēļ. Tas taču pavisam viegli būtu varējis nenotikt, un tad viņu gaidītu ēnaina, pusdzīva eksistence kā tādam meža radījumam, kurš nekad nav redzējis saules gaismu. Viņa nekad pat neuzzinātu, cik stipri spēj mīlēt un cik stipri var tikt mīlēta. Reiz Elizabete bija sacījusi – ļoti noteikti un bargi –, ka īstais vīrietis nepadara sievieti pilnīgu, viņai pašai ir jāatrod sava laime, un Alise bija apstiprinoši pamājusi ar galvu, vienlaikus nodomādama: “Ak, bet padara gan.”

– Ja mēs nekad nebūtu satikušies, – Alise turpināja, – tad šī diena būtu tāda pati kā citas un mēs šobrīd skatītos televizoru katrs savās mājās, un es būtu uzvilkusi sporta bikses, un… un rīt mēs nedotos medusmēneša atvaļinājumā. – Viņa pēkšņi aptvēra, cik šausmīgi tas būtu. – Mēs ietu uz darbu. Uz darbu!

– Panāc šurp, mana dārgā, apreibusī līgava. – Niks pievilka Alisi sev klāt tā, ka viņas galva nogūla uz Nika krūtīm, un viņa sajuta pēc skūšanās lietojamā losjona smaržu; tā bija daudz stiprāka nekā parasti – no rīta viņš noteikti bija lietojis papildu devu, un doma par to šķita tik neizturami jauka, ka viņa apraudājās vēl vairāk.

Niks sacīja:

– Vissvarīgākais ir tas – pagaidi, tas ir ļoti nozīmīgi un svarīgi: vai esi gatava?

– Jā.

– Mēs tomēr satikāmies.

– Jā, – Alise atzina. – Mēs patiešām satikāmies.

– Tātad viss ir beidzies labi.

– Tiesa gan, – Alise nošņaukājās. – Viss ir beidzies labi.

– Viss ir beidzies labi.

Un tad viņi abi ieslīga dziļā, pārguruma pilnā miegā, Alises “Ziloņkaula zīda hercogienes atlasa” kāzu kleita bija sagriezusies viņiem apkārt, un Nikam pie vaiga bija pielipis viens vienīgs sarkans konfeti punktiņš. No tā palika sarkans plankumiņš, kas izgaisa tikai ceturtajā medusmēneša dienā.

– Mēs noteikti esam tikai nelāgi sastrīdējušies, – Alise uzrunāja Elizabeti. – Patiesībā mēs nemaz nešķiramies. Mēs taču nemūžam nešķirtos.

Vārds “šķiršanās” bija tik neglīts; izrunājot otro zilbi, viņa savilka lūpas kā zivs. Šķir-ša-nās. Nē. Tikai ne viņi. Viņi – nemūžam, nekad.

Nika vecāki bija šķīrušies, kad viņš vēl bija mazs. Viņš vēl aizvien visu skaidri atcerējās. Ikreiz, kad nācās dzirdēt par kādu pāri, kas gatavojās šķirties – pat par kādu lētu, smieklīgu slavenību pāri, – Niks vienmēr sacīja tik skumji kā veca īriete: “Tā nu gan ir kauna lieta.” Viņš bija laulību piekritējs. Viņš uzskatīja, ka ļaudis pārāk viegli atsakās no savām attiecībām. Reiz viņš pateica Alisei: ja viņu laulībā kādreiz rastos nepatikšanas, viņš sagrieztu kopā zemi ar debesīm, lai tikai vērstu visu par labu. Alise šos vārdus nespēja uztvert nopietni, jo zemi un debesis nemaz nevajadzēja griezt kopā; visas viņu attiecību problēmas taču allaž varēja atrisināt, pavadot dažas stundas katram savā istabā, apskaujoties priekšnamā, klusi pabāžot otram zem elkoņa šokolādes tāfelīti vai pat tikai viegli, daudznozīmīgi iebikstot ribās. Tas nozīmēja: “Paklau, beigsim strīdēties.”

Šķiršanās Nikam bija kā fobija, viņa vienīgā fobija! Ja tā bija taisnība, viņš noteikti jutās satriekts, nomākts. Tas, no kā viņš baidījās visvairāk, bija noticis. Domājot par to, Alisei sirds vai lūza.

– Vai mēs par kaut ko patiešām nelāgi sastrīdējāmies? – Alise noprasīja Elizabetei. Viņa bija nolēmusi aizrakties līdz pašai saknei, pielikt visam punktu.

– Manuprāt, tas nebija tikai viens vienīgs strīds. Laikam gan tā droši vien bija vesela problēmu virkne, bet, godīgi sakot, tu man par to gandrīz neko neesi stāstījusi. Nākamajā dienā pēc tam, kad Niks bija izvācies no mājām, tu man tikai piezvanīji un pateici…

– Viņš izvācās? Izvācās no mājām?

Tas bija neaptverami; Alise mēģināja iztēloties, kā tas būtu varējis notikt – Niks samet mantas koferī, aizejot aizcērt durvis, ārā gaida dzeltens taksometrs. Taksometram bija jābūt dzeltenam, gluži kā Amerikā, jo tā taču nevarēja būt patiesība, tā bija aina no kādas kinofilmas ar sirdi plosošu mūziku. Tā nebija Alises dzīve.

– Alise, jūs jau sešus mēnešus nedzīvojat kopā. Zini, tiklīdz tava atmiņa atkal būs atgriezusies, tu sapratīsi, ka viss ir kārtībā, jo tev nav nekādu iebildumu. Tu pati tā gribēji. Vēl tikai pirms nedēļas es tev par to pajautāju. Es teicu: “Vai tiešām tu to vēlies?”, un tu atteici: “Pilnīgi noteikti. Šī laulība jau sen ir beigta un apglabāta.”

Mele, mele, kartupele. Tā taču nevarēja būt taisnība. Tas viss bija izdomāts. Alise mēģināja apvaldīt viņas balsī dzirdamās dusmas.

– Tu to tikai izdomāji, lai es justos labāk, vai ne? Es nemūžam nebūtu tā teikusi. Beigta un apglabāta! Es tā nemaz nemēdzu teikt. Es tā nesaku. Lūdzu, nevajag izdomāt tādas lietas. Man jau tāpat ir pietiekami grūti.

– Ak, Alise, – Elizabete bēdīgi noteica. – Goda vārds, pie visa ir vainīga tikai tava galvas trauma, es tikai… ā, labdien, sveiki!

Nodalījuma aizkarus strauji atvilka medmāsa, ko Alise vēl nebija redzējusi, un Elizabete sasveicinājās, juzdamās redzami atvieglota.

– Kā jūs jūtaties? – Medmāsa atkal aplika Alisei ap roku asinsspiediena mērītāja aproci.

– Ļoti labi, – Alise samierinājusies noteica. Visa šī kārtība viņai jau bija zināma no galvas. Asinsspiediens. Acu zīlītes.

Jautājumi.

– Kopš pēdējās pārbaudes jūsu asinsspiediens ir krietni vien pacēlies, – medmāsa sacīja, kaut ko atzīmēdama savā tabulā.

Mans vīrs nupat sakliedza uz mani, it kā es būtu viņa ļaunākais ienaidnieks. Mans burvīgais Niks. Mans Niks. Es gribu viņam to pateikt. Ja viņš kādreiz izdzirdētu kādu ar mani tā runājam, viņš tik ļoti sadusmotos. Viņš ir pirmais, kam es gribu izstāstīt visas savas bēdas; mana kāja nospiež gāzes pedāli, jo es izmisīgi vēlos tikt mājās no darba, lai viņam visu pastāstītu; tas brīdis, kad es viņam stāstu, tas brīdis, kad viņa sejā iedegas dusmas manis dēļ, – tad ir daudz labāk, tad viss ir nokārtots.

Nik, tu pat nevari iedomāties, kā tas vīrietis ar mani runāja. Ja tu to dzirdētu, tu gribētu viņam iegāzt pa degunu. Tikai tas ir tik savādi, jo tas biji tu, Nik, tu biji tas vīrietis.

– Viņa ir piedzīvojusi vairākus satricinājumus, – Elizabete sacīja.

– Mums patiešām vajag, lai jūs censtos neuztraukties. – Medmāsa paliecās tuvāk, ar pirkstiem kaut ko zibenīgi ātri izdarīja, atvilka Alises plakstiņus un iespīdināja viņas acu zīlītēs savu mazītiņo kabatas bateriju. Medmāsas smaržas Alisei kaut ko – kādu? – atgādināja, taču šī sajūta, protams, pagaisa, tiklīdz medmāsa atkal atkāpās. Vai tāda turpmāk būs viņas dzīve: pastāvīga, kaitinoša déjà vu sajūta, kas līdzinās niezošam izsitumam?

– Un tagad es jums atkal uzdošu dažus garlaicīgus jautājumus, labi? Kā jūs sauc?

– Alise Mērija Lova.

– Kur jūs atrodaties, un ko jūs te darāt?

– Es atrodos Karaliskajā Ziemeļu piekrastes slimnīcā, jo es sporta zālē sasitu galvu.

– Un kāda šodien ir diena?

– Piektdiena, otrais maijs… divtūkstoš astotais gads.

– Labi, lieliski! – Medmāsa pagriezās pret Elizabeti, it kā cerēdama sagaidīt atzinību. – Mums ir jāpārliecinās, vai trauma nav ietekmējusi viņas spriešanas spējas.

Elizabete aizkaitināta samirkšķināja acis.

– Jā, labi, lieliski, tomēr viņa vēl aizvien domā, ka tagad ir tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais gads.

Sūdzambībele, Alise nodomāja.

– Nedomāju vis, – viņa iebilda. – Es zinu, ka tagad ir divtūkstoš astotais gads. Es nupat tā arī pateicu.

– Bet viņa tik un tā neatceras neko, kas noticis kopš tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada. Vai arī gandrīz neko. Viņa neatceras savus bērnus. Viņa neatceras, ka viņas laulība ir izjukusi.

Viņas laulība bija izjukusi. Viņas laulība bija kaut kas tāds, ko varēja sadalīt šķēlēs kā picu.

Aizvērusi acis, Alise atcerējās miegā sakrunkojušos Nika seju sev blakus uz spilvena svētdienu rītos. Dažkārt no rīta viņa mati galvas vidū bija saslējušies stāvus. “Tev ir panka frizūra,” Alise aizrādīja, pirmo reizi ievērojusi šādu parādību. “Protams,” viņš atteica, “ir taču svētdiena. Panku frizūras diena.” Pat neatvērdams acis, Niks spēja noteikt, kad Alise bija pamodusies. Viņa gulēja, skatījās uz Niku un cerīgi domāja par gultā pasniegtu tējas tasi. “Nē,” viņš iebilda, pat nesagaidījis lūgumu, “nemaz nedomā par to, sieviete.” Tomēr Niks vienmēr atnesa viņai tēju.

Alise bija gatava atdot jebko, pilnīgi jebko, lai tikai šobrīd varētu gulēt gultā kopā ar Niku, gaidot savu tējas tasi. Varbūt Nikam bija apnicis vārīt viņai tēju? Vai tā tas bija?

Vai viņa visu, ko Niks darīja, bija uztvērusi kā pašsaprotamu? Par ko gan viņa sevi uzskatīja? Vai viņa bija kaut kāda princese, kas, nemaz nepūlēdamās iztīrīt zobus, gulēja gultā un gaidīja, kad viņai pienesīs tēju? Viņa nebija tik skaista, lai varētu atļauties tā uzvesties. Viņai būtu vajadzējis pamosties pirmajai, pielēkt kājās, saķemmēties, uzkrāsoties, uzcept pankūkas ar zemeņu ievārījumu, uzvilkt garu mežģīņu naktskreklu. Dieva dēļ, lūk, kā vajadzēja uzturēt uguni laulības pavardā; galu galā, visos sieviešu žurnālos, ko Alise jebkad bija lasījusi, bija pietiekami daudz padomu. Tā taču bija ābece! Viņa jutās tā, it kā būtu izrīkojusies nepiedodami nevērīgi – bezrūpīgi! Nevīžīgi! – ar visdārgāko, visbrīnišķīgāko dāvanu, kāda viņai jebkad tikusi pasniegta.

Varēja dzirdēt, kā Elizabete kaut ko klusi un uzstājīgi saka medmāsai, vaicādama, vai var parunāt ar ārstu, vēlēdamās zināt, kādas pārbaudes ir veiktas.

– Kā jūs zināt, ka viņai smadzenēs nav kāds asiņu receklis? – Elizabetes balss kļuva skaļāka un nedaudz histēriska, un Alise klusībā pasmaidīja. Pārspīlētāja.

(Bet vai tomēr tur varēja atrasties asins receklis? Kaut kas tumšs un draudīgs, kas lidinājās pa viņas galvu kā ļauns sikspārnis? Jā, par to patiešām vajadzētu pārliecināties.)

Varbūt viņa Nikam bija apnikusi. Vai tā tas bija? Savulaik, mācīdamās vidusskolā, viņa bija nejauši noklausījusies kādu meiteni sakām: “Ak, Alise, viņai nav ne vainas, taču viņa ir nekāda.”

Nekāda. Meitene to bija pateikusi tik nevērīgi un bez jebkāda ļaunuma, it kā tas būtu fakts, un četrpadsmitgadīgajai Alisei bija sameties auksti, dzirdot šādu oficiālu apliecinājumu tam, par ko viņa allaž bijusi pārliecināta. Jā, protams, viņa bija garlaicīga; viņa bija apnikusi līdz nāvei arī pati sev! Citi kā personības bija daudz nozīmīgāki. Tai pašā gadā kāds puisis, kura elpa saldi smaržoja pēc kokakolas, boulinga zālē bija paliecies viņai tuvāk un pateicis: “Tev ir tāds ģīmis kā cūkai.” Un tas bija tikai vēl viens apliecinājums visam, par ko viņai allaž bijušas aizdomas: māte bija melojusi, sacīdama, ka viņas deguns ir glīts kā podziņa, – tas bija nevis deguns, bet gan šņukurs.

(Puiša seja bija šaura, ar mazām actiņām, gluži kā žurkai. Tikai divdesmit piecu gadu vecumā Alise beidzot aptvēra, ka toreiz būtu varējusi atbildēt ar apvainojumu, taču saskaņā ar dzīves likumiem tikai puiši varēja izlemt, kura meitene bija skaista; tam, cik viņi paši bija neglīti, nebija nekādas nozīmes.)

Varbūt Niks kādu rītu bija viņai atnesis tasi tējas, un pēkšņi viņš bija visu ieraudzījis pavisam skaidri un nodomājis: ei, vienu mirklīti, kā es pamanījos apprecēties ar šo slinko, garlaicīgo, nenozīmīgo personību ar cūkas ģīmi?

Ak, kungs, vai tiešām šī briesmīgā nedrošība patiešām vēl bija tik skaidri palikusi viņas atmiņā? Viņa bija pieaugusi; viņai bija divdesmit deviņi gadi! Vēl nesen viņa bija nākusi mājās no frizētavas, juzdamās burvīga, un garām bija pagājis bariņš pusaudžu, un viņu griezīgā ķiķināšana bija likusi viņai nosūtīt ziņu atpakaļ laikā sev pašai četrpadsmit gadu vecumā: “Neuztraucies, viss nokārtosies. Tu kļūsi interesanta, atradīsi darbu, izdomāsi, ko iesākt ar saviem matiem, un tiksi pie puiša, kurš uzskatīs tevi par skaistu.” Viņa bija jutusies tik mierīga, it kā visas pusaudžu bailes un neveiksmīgās attiecības pirms iepazīšanās ar Niku būtu daļa no pilnīgi pieņemama plāna, kas bija novedis līdz šim mirklim, kad viņai bija divdesmit deviņi gadi un viss beidzot kļuvis tāds, kādam tam jābūt.

Trīsdesmit deviņi, nevis divdesmit deviņi. Viņai bija trīsdesmit deviņi gadi. Un tā diena ar pusaudzēm noteikti bija notikusi pirms desmit gadiem.

Elizabete atkal atgriezās un apsēdās Alisei blakus.

– Medmāsa pamēģinās pierunāt ārsti, lai viņa atkal atnāk šurp. Cik var noprast, tā nav nekāda joka lieta, jo tu šobrīd tiec tikai novērota un ārste ir ārkārtīgi aizņemta, bet viņa paskatīsies, ko tur var darīt. Tāpēc es domāju, ka manas izredzes droši vien ir pielīdzināmas nullei.

Alise ierunājās:

– Lūdzu, pasaki man, ka tā nav taisnība. Par Niku.

– Ak, Alise.

– Jo es viņu mīlu. Es viņu pa īstam mīlu. Es viņu tik ļoti mīlu.

– Tu viņu patiešām mīlēji.

– Nē, es viņu mīlu. Tieši šajā brīdī. Es zinu, ka joprojām mīlu.

Elizabete noklakšķināja mēli. Šī skaņa bija līdzcietības pilna. Viņa bezpalīdzīgi pacēla rokas.

– Kad tu atkal visu atcerēsies…

– Bet mēs taču esam tik laimīgi! – Alise drudžaini pārtrauca, cenzdamās panākt, lai Elizabetei viss kļūtu skaidrs. – Lielāka laime nemaz nav iespējama. – Asaras bezpalīdzīgi ritēja pār viņas vaigiem un kutinot tecēja ausīs. – Kas īsti notika? Vai viņš iemīlējās kādā citā? Vai tā tas bija?

Nevar būt. Neiespējami. Nika mīlestība pret Alisi bija fakts. Fakts. Faktus drīkstēja uzskatīt par pašsaprotamiem. Savulaik kāds draugs bija paķircinājis Niku, kurš bija piekritis iet Alisei līdzi uz mūziklu (lai gan patiesībā mūzikli viņam patika gluži labi). “Tu jau esi pavisam pabāzts zem tupeles,” draugs bija sacījis, un Niks bija paraustījis plecus. “Vecīt, ko tur lai dara? Es viņu mīlu vairāk nekā skābekli.”

Protams, tobrīd viņš bija izdzēris daudz alus, taču šie vārdi bija pateikti krodziņā, kad Niks bija centies uzvesties, kā īstam vīram klājas. Viņš mīlēja Alisi vairāk nekā skābekli.

Nu, un vai tagad šim puisim skābeklis vairs nebija vajadzīgs?

Elizabete pielika otrādi apvērstu plaukstu Alisei pie pieres un noglāstīja viņai galvu.

– Cik man zināms, viņš nav saticis kādu citu, un tev ir taisnība, jūs kopā bijāt laimīgi, un jūsu attiecības patiešām bija brīnišķīgas un īpašas. Es to atceros. Bet viss mainās. Cilvēki mainās. Tā gluži vienkārši notiek. Tāda ir dzīve. Tas, ka jūs šķiraties, jau nenozīmē, ka jums nav bijis visa tā brīnišķīgā, ko esat kopīgi piedzīvojuši. Un es tev zvēru: tiklīdz tu atkal visu atcerēsies, tev tas vairs neliksies tik traki.

– Nē, – Alise aizvēra acis. – Nē, tā nebūs. Es negribu, lai tas man neliktos tik traki.

Elizabete turpināja glāstīt viņai pieri, un Alise atcerējās kādu bērnības dienu. Viņa bija atvesta mājās no dzimšanas dienas ballītes, nespēdama vien beigt priecāties par savu uzvaru spēlē “Visi dara tā”. Viņai rokās bija balons un no spīdīga kartona darināts groziņš ar ledenēm. Elizabete bija viņu sagaidījusi pie durvīm un pavēlējusi:

– Nāc man līdzi.

Alise rikšoja viņai aiz muguras, gatava nodoties visām jaunajām spēlēm, ko Elizabete noteikti atkal bija sagudrojusi, un gatava dalīties ar māsu ledenēs, tikai ne tajās, kas izskatījās pēc mākslīgajiem zobiem, jo tie ledeņu zobi viņai patika pašai, un, ejot garām dzīvojamajai istabai un nesot balonu, kas šūpojās viņai aiz muguras, Alise pamanīja, ka istaba, šķiet, bija pilna ar svešiem pieaugušajiem, kuri bija ielenkuši viņu mammu. Mamma sēdēja uz dīvāna, dīvaini atgāzusi galvu (savādi, bet varbūt viņai sāpēja galva). Alise neuzsauca mātei, jo negribēja runāt ar visiem šiem svešajiem pieaugušajiem, un tikai gāja līdzi Elizabetei pa gaiteni uz viņas guļamistabu, kur Elizabete paziņoja:

– Man tev jāpasaka kaut kas tāds, no kā tev būs ļoti slikti, un tāpēc būtu labāk, ja tu uzvilktu pidžamu, iekāptu gultā un sagatavotos, lai tas nebūtu tik sāpīgi.

Alise nepavaicāja: “Kāpēc? Kas noticis? Tūlīt pat pasaki!”, jo viņai bija seši gadi un līdz šim ar viņu nebija noticis nekas slikts, turklāt viņa vienmēr darīja visu, ko Elizabete lika. Tā nu viņa ļoti labprāt uzvilka pidžamu, bet Elizabete tikmēr piepildīja termoforu un ielika to spilvendrānā, lai neapdedzinātos. Viņa atnesa arī karoti medus, ierīvējamo ziedi pret saaukstēšanos, pusīti aspirīna tabletes un glāzi ūdens. Māte to visu mēdza sagādāt ikreiz, kad viņas saslima, un Alisei ļoti patika slimot. Noguldījusi Alisi gultā un ierīvējusi viņai krūtis ar ziedi, Elizabete sāka atglaust matus no viņas pieres, tieši tāpat, kā mēdza darīt mamma, kad kādai no viņām piemetās īpaši nejaukas vēdergraizes, un Alise aizvēra acis un, nebūdama slima, izbaudīja visas slimnieces priekšrocības. Tad Elizabete sacīja:

– Labi, tagad man tev jāpasaka tas sliktais. Tev būs tāda nelāga pārsteiguma sajūta, tāpēc sagatavojies, labi? Ja gribi, vari sūkāt īkšķi.

Alise atvēra acis un sarauca pieri, jo viņa taču vairs nemēdza sūkāt īkšķi, izņemot tās reizes, kad atgadījās kaut kas ārkārtīgi nejauks, un arī tad tikai pašu galiņu, nevis visu īkšķi. Tad Elizabete paziņoja:

– Tētis ir nomiris.

Alise tā arī vairs nespēja atcerēties, kas bija noticis pēc tam un kā viņa bija jutusies, izdzirdot šos vārdus. Viņa atminējās vienīgi to, cik ļoti Elizabete bija pūlējusies pasargāt viņu no nelāgās pārsteiguma sajūtas. Tikai tad, kad Alise jau bija pieaugusi, viņa satrūkdamās atskārta, ka arī pati Elizabete todien bijusi tikai maza meitene. Viņa bija piezvanījusi māsai, lai par to parunātu un pateiktos, un visjocīgākais, ka Elizabete tēta nāves dienu atcerējās pavisam citādi un bija pat aizmirsusi, ka toreiz bija nolikusi Alisi gulēt.

Protams, vienreiz Elizabete bija viņai iemetusi ar manikīra šķērītēm, un tās bija iedūrušās Alisei skaustā. Un tomēr…

Tagad Alise atvēra acis un sacīja Elizabetei:

– Tu esi tik laba lielā māsa.

Elizabete atrāva roku un strupi attrauca:

– Nē, neesmu vis.

Abas īsu brīdi klusēja. Tad Alise noprasīja:

– Vai tu esi laimīga, Libij? Jo tu izskaties… – Izmisusi un nelaimīga, viņa gribēja pateikt.

– Viss ir kārtībā.

Šķita, ka Elizabete veltīgi cenšas izdomāt, ko lai saka.

“Vienkārši esi tāda, kāda esi!” Alisei gribējās iekliegties.

Beidzot Elizabete pateica:

– Varbūt mūsu dzīve tomēr nav izrādījusies tāda, kā bijām iztēlojušās trīsdesmit gadu vecumā.

Viņas iztraucēja kāda balss:

– Beidzot es jūs atradu! Man jau likās, ka tas nekad nenotiks!

Gultas kājgalī bija nostājusies kāda sieviete. Viņas seja uz mirkli noslēpās aiz liela dzeltenu tulpju pušķa, ko viņa bija ceremoniāli pacēlusi rokās.

Tad viņa nolaida tulpes un atklāja savu seju. Alise vairākas reizes samirkšķināja acis.