Читать книгу Ko Alise aizmirsa - Laiena Moriartija - Страница 12

– Nik? – Alise noprasīja.

– Atvainojiet, mīļā, tā atkal esmu es, – medmāsa sacīja.

Alise ik pēc stundas tika pamodināta, lai pārliecinātos, kā viņa jūtas, iespīdinātu viņai acīs gaismu un atkal un atkal uzdotu vienus un tos pašus jautājumus.

– Alise Mērija Lova. Karaliskā Ziemeļu piekrastes slimnīca. Es sasitu galvu, – Alise neskaidri nomurmināja.

Medmāsa iesmējās.

– Visu cieņu. Piedodiet par traucējumu. Tagad varat gulēt tālāk.

Alise iemiga. Viņa redzēja sapni par to, kā medmāsas viņu uzmodina.

– Mosties! Ir laiks doties uz salsas dejošanas nodarbību! – paziņoja medmāsa ar milzīgu cepuri, kas patiesībā bija kūka.

– Man sapnī rādījās, ka mēs grasāmies šķirties, – Alise sacīja Nikam. – Un mums bija trīs bērni, un mana mamma apprecēja tavu tēti, un Elizabete bija tik bēdīga.

– Velns parāvis, kāda man tur daļa? – Niks atcirta. Alise noelsās un sāka sūkāt īkšķi. Niks nolupināja no sejas sarkanu konfeti gabaliņu un parādīja to viņai.

– Es tikai pajokoju! – viņš sacīja.

– Nik? – Alise atkārtoja.

– Es tevi vairs nemīlu, jo tu vēl aizvien sūkā īkšķi.

– Bet es taču to nedaru! – Alise no kauna bija gatava nomirt.

– Kā jūs sauc? – kāda medmāsa kliedza, taču tā bija cita medmāsa, kura nevarēja būt īsta, jo viņa lidinājās gaisā, turēdamās pie sārtu balonu saišķiem. Alise izlikās, ka neko nav dzirdējusi.

– Tā atkal esmu es, – medmāsa sacīja.

– Nik? – Alise noprasīja. – Man sāp galva. Man tik ļoti sāp galva.

– Nē, es neesmu nekāds Niks. Es esmu Sāra.

– Tu neesi īsta medmāsa. Tu esi kārtējā sapņu medmāsa. – Patiesībā es esmu īsta medmāsa. Vai varat atvērt acis un pateikt, kā jūs sauc?

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

Sveiki, tā atkal esmu es, doktor Hodžes. Ir pusčetri no rīta, un šķiet, ka miegs ir kaut kas neiespējams un muļķīgs un gulēt mēdz tikai citi cilvēki. Es pamodos, domādama par Alisi un to, kā viņa man pateica: “Tu esi tik laba lielā māsa.”

Neesmu. Itin nemaz neesmu.

Mēs joprojām neesam vienaldzīgas viena pret otru, protams, ka neesam. Ne jau par to ir runa. Mēs nemūžam neaizmirstu viena otras dzimšanas dienu. Patiesībā starp mums norisinās tādas kā savādas sacensības par to, kura no mums katru gadu pasniegs otrai labāku dāvanu, it kā mēs nemitīgi cīnītos par visdāsnākās, visiejūtīgākās māsas titulu. Mēs ļoti regulāri satiekamies. Mums vēl aizvien kopā ir jautri. Mēs esam tādas pašas kā miljoni citu māsu. Un tāpēc man pat īsti nav skaidrs, par ko es domāju. Gluži vienkārši tagad viss ir citādi nekā toreiz, kad bijām jaunākas. Bet tāda jau ir dzīve, vai ne, doktor Hodžes? Attiecības mainās. Sāk pietrūkt laika. Pajautājiet Alisei! Viņa ir pievērsusies aizņemtas Ziemeļu piekrastes mātes lomai gluži kā reliģijai.

Varbūt tad, ja es būtu bijusi modrāka? Varbūt man kā vecākajai māsai vajadzēja gādāt, lai nekas nenoietu no sliedēm. Taču man šos pēdējos sešus gadus ir izdevies pārdzīvot tikai tāpēc, ka esmu ietinusies sevī gluži kā sainis, kurš aizvien ciešāk un ciešāk tiek savilkts ar auklu. Nu jau tā ir tik cieša, ka tad, ja mēģinu par kaut ko runāt (izņemot padomus par perfektu pasta reklāmas kampaņas veidošanu), man rodas sajūta, ka man kaut kas ir aizžņaudzis rīkli, un mana mute neatveras pietiekami plaši, lai es, lieki negudrojot, varētu uzsākt pienācīgu sarunu.

Pie visa ir vainīgs tas niknums. Tas pastāvīgi vārās arī tad, kad es to nemaz neapzinos. Ja es negaidot nodaru sev pāri vai izmetu no rokām groziņu un izberu mellenes pa visu virtuves grīdu, šis niknums uzmutuļo kā uzvārījies piens. Jums būtu vajadzējis dzirdēt to pirmatnējo dusmu kliedzienu brīdī, kad viņdien, izkravājot trauku mazgājamo mašīnu, es atsitu pieri pret vaļā atstātām virtuves skapīša durvīm. Es atsēdos uz virtuves grīdas ar muguru pret ledusskapi un šņukstēju divdesmit minūtes no vietas. Tas ir tik apkaunojoši.

Pirms Alises un Nika šķiršanās man dažreiz radās sajūta, ka, runājot ar Alisi, man uz mēles ir nepiedodami vārdi, piemēram: “Tu domā, ka tu pati, tava ideālā, mazā ģimene un tava ideālā, mazā dzīve ir pasaules sākums un gals, un tu domā, ka stress – tās ir pūles sameklēt nevainojami saskaņotu krāsu spilvenus tavam jaunajam dīvānam par desmit tūkstošiem dolāru.”

Un man gribas izsvītrot šos vārdus, jo tie ir nejauki un nav pat patiesi. Es nemaz tā nedomāju, taču es varētu būt tos izrunājusi, es vēl aizvien varētu tos pateikt, un, ja tas notiktu, mēs abas šos vārdus vairs nekad neaizmirstu. Un tāpēc bija drošāk klusēt un izlikties, un viņa zināja, ka es izliekos, un arī viņa izlikās, un tad mēs aizmirsām, ko nozīmē izturēties godīgi.

Tieši tāpēc toreiz, kad viņa man piezvanīja, lai pateiktu, ka Niks ir aizgājis no mājām, tas bija tikpat šokējoši kā nāve. Es nemaz nezināju, man nebija ne jausmas, ka viņu ģimenē kaut kas nav kārtībā. Tas neapstrīdami liecināja, ka mēs vairs nedalāmies savos noslēpumos. Man būtu vajadzējis zināt, kas norisinās viņas dzīvē. Viņai būtu vajadzējis lūgt man prātīgu māsas padomu. Bet viņa tā nedarīja. Tātad esmu viņu pievīlusi tikpat ļoti, kā viņa mani.

Un tieši tāpēc, uzzinājusi par Džīnu, es nekādi nespēju izdomāt, kā tagad būtu pareizi rīkoties. Vai man vajadzētu piezvanīt Alisei? Vai man vajadzētu uzreiz braukt pie viņas? Vai vispirms vajadzētu piezvanīt un apjautāties? Es nekādi nespēju iztēloties, ko Alise varētu gribēt. Es raizējos par to, kā būtu pareizi rīkoties, it kā runa būtu par kādu ne pārāk labi pazīstamu cilvēku. Un, PROTAMS, man būtu vajadzējis uzreiz braukt pie viņas, dieva dēļ. Kas gan man bija lēcies, ja man par to vēl vispār bija jādomā?

Pa ceļam ārā no slimnīcas mamma uzrunāja mani nedrošā, svešādā balsī: “Viņa laikam neko neatceras arī par Džīnu, vai ne?” Un es atteicu: “Laikam gan ne.” Neviena no mums nezināja, ko sacīt.

Kā lai atrod to pavedienu, no kura viss sākās, un izseko tam līdzi pagātnē cauri telefona sarunu, Ziemassvētku un bērnu ballīšu mudžekļiem līdz pašam sākumam, kad mēs vēl bijām tikai Alise un Libija Džonsas? Vai jūs to zināt, doktor Hodžes?

Lai nu kā… varbūt man vajadzētu pamēģināt aizmigt.

Nē. Es nespēju pat izlikties, ka žāvājos.

Rīt es braukšu uz slimnīcu pēc Alises un vedīšu viņu mājās. Ir paredzēts, ka viņa tiks izrakstīta desmitos. Šķiet, viņai likās pašsaprotami, ka tieši es atbraukšu pēc viņas.

Parastos apstākļos viņa būtu centusies uzsvērt, ka nemaz nepaļaujas uz mani. Viņa pieņem pakalpojumus tikai no citām skolas mammām, jo tos var atmaksāt ar sarežģītām norunām par bērnu savstarpēju viesošanos.

Interesanti, vai rīt viņa jau būs atguvusi atmiņu? Interesanti, vai viņai būs kauns par visu, ko viņa šajā pēcpusdienā pateica, it īpaši par Niku? Vai tā, kas to teica, bija īstā Alise, kādreizējā Alise, vai tikai apjukusi, galvu sasitusi Alise? Vai dziļi sevī viņa vēl aizvien jūtas satriekta laulības šķiršanas dēļ? Vai tobrīd pazibēja viņas patiesās izjūtas? Nezinu. Gluži vienkārši nezinu.

Ārste, ar kuru es runāju, šķiet, bija pārliecināta, ka no rīta Alise atkal visu skaidri atcerēsies. Viņa bija viena no jaukākajām ārstēm, kādu esmu sastapusi savos daudzajos gados kopā ar ārstiem. Viņa pat skatījās man acīs, nogaidīja, kamēr būšu beigusi runāt, un tikai tad sāka runāt pati. Tomēr varēja manīt, ka viņa spēj domāt vienīgi par to, ka Alises datortomogrāfijas pārbaudē nav atrasts nekas tāds, ko viņa dēvēja par “intrakraniālu asiņošanu”. Viņa drusku samirkšķināja acis, kad es pateicu, ka Alise neatceras pati savus bērnus, taču tad paskaidroja, ka pēc smadzeņu satricinājuma cilvēki mēdzot reaģēt ārkārtīgi dažādi un vislabākās zāles esot atpūta. Viņa teica: kad Alise atlabs, viņa atkal atgūs atmiņu. Šķiet, tas bija mājiens, ka, paturot Alisi slimnīcā līdz rītam, lai viņu novērotu, mediķi jau tāpat izdarījuši vairāk, nekā būtu nepieciešams parasta smadzeņu satricinājuma gadījumā.

Pametot Alisi slimnīcā, mani pārņēma savāda vainas apziņa. Rodas sajūta, ka viņa ir kļuvusi daudz jaunāka. Tieši to es nekādi nespēju ieskaidrot ārstei. Runa jau nav par to, ka Alise būtu apjukusi. Man ir tāda sajūta, it kā es burtiski sarunātos ar divdesmit deviņus gadus vecu Alisi. Viņa pat runā citādi. Lēnāk, maigāk, ne tik piesardzīgi. Viņa vienkārši saka visu, kas iešaujas prātā.

– Vai es savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā sarīkoju ballīti? – viņa noprasīja, kad mēs jau grasījāmies doties prom, un es nekādi nespēju to atcerēties. Taču tad pa ceļam uz mājām es automašīnā atcerējos, ka viņi bija sarīkojuši dārza svētkus. Alisei bija liels grūtnieces vēders, un viņu mājā pilnā sparā norisinājās remonts. Visur bija saliekamās kāpnes, krāsu skārdenes un milzīgi caurumi sienās. Atceros, kā stāvēju virtuvē, palīdzēdama Alisei un Nikam saspraust tortē svecītes, kad Alise ieteicās: “Šķiet, ka bērnam piemetušās žagas.” Niks piespieda plaukstu viņai pie vēdera, un tad viņš satvēra manu roku un pielika klāt arī to, lai es varētu sajust dīvainās, zivs lēkāšanai līdzīgās kustības. Es tik skaidri atceros abas man pievērstās, satraukumā un apbrīnā pietvīkušās sejas. Viņiem abiem uzacīs bija sīki zilas krāsas traipiņi, jo viņi bija krāsojuši bērnistabu. Viņi bija tik brīnišķīgi. Mans mīļākais pāris.

Savulaik es mēdzu slepus novērot, kā Niks klausās Alisē, kad viņa kaut ko stāsta; viņa sejā parādījās maigs lepnums, un, kad viņa pateica kaut ko smieklīgu vai sev tipiski raksturīgu, viņš smējās skaļāk par citiem. Viņš izprata Alisi gluži tāpat kā mēs – vai varbūt pat vēl labāk. Viņš padarīja Alisi vēl drošāku, jautrāku, asprātīgāku. Viņš izcēla visu, kas viņā jau bija, un ļāva viņai visā pilnībā būt tādai, kāda viņa bija, un radās sajūta, ka Alise izstaro gaismu. Niks mīlēja viņu tik ļoti, ka lika viņai izskatīties vēl mīlamākai.

(Vai arī Bens mani tā mīl? Jā. Nē. Es nezinu. Varbūt pašā sākumā. Šķiet, ka visa tā spožā mīlestība vairs nav svarīga. Tā ir domāta citiem, jaunajiem, tievākiem, laimīgākiem cilvēkiem, turklāt sakaltusi aprikoze nemaz nespēj spīdēt.)

Man pietrūkst kādreizējā Nika un Alises. Kad es domāju par to, kā viņi stāvēja virtuvē un sprauda tortē sveces, man rodas sajūta, ka es atceros cilvēkus, ko savulaik esmu pazinusi, taču tagad viņi ir pārcēlušies uz citu valsti un vairs ar mani nesazinās.

Puspiecos no rīta Alise satrūkusies pamodās, un viņai prātā uzausa skaidra doma: es tā arī nepavaicāju Elizabetei, cik viņai ir bērnu.

Kā gan viņa varēja nezināt atbildi uz šo jautājumu? Bet daudz svarīgāk bija noskaidrot, kā viņa bija varējusi aizmirst uzdot šo jautājumu, ja jau atbilde nebija zināma. Viņa bija savtīga un sekla un spēja domāt vienīgi par sevi. Nebija jābrīnās, ka Niks gribēja šķirties. Nebija jābrīnās, ka Elizabete skatījās uz viņu tik svešādi.

No rīta vajadzēs piezvanīt mammai un apjautāties, un tad viņa varēs izlikties, ka, protams, nemaz nav aizmirsusi par Elizabetes bērniem (tikai par saviem), un apvaicāties: “Jā, starp citu, kā klājas tavam mazajam – kā nu viņu tur sauca?”

Bet nekur jau nebija teikts, ka mammai vēl aizvien bija tas pats telefona numurs. Alise pat nemaz nezināja, kur mamma tagad dzīvo. Vai viņa bija ievākusies Rodžera dzīvoklī, kurš bija vienos krēmkrāsas toņos un hromētās detaļās un no kura pavērās skats uz ostu? Vai arī Rodžers bija ievācies mammas mājā, kas bija pilna ar sedziņām, visādām greznumlietiņām un puķupodiem? Abas iespējas šķita vienlīdz jocīgas.

Meitene blakus nodalījumā krāca. Tā bija smalka, oda sīkšanai līdzīga skaņa. Alise apgriezās uz vēdera un, kā mēģinādama sevi nosmacēt, cieši iespieda seju spilvenā.

Viņa nodomāja: tas ir ļaunākais, kas ar mani jebkad noticis.

Bet patiesībā arī par to viņa vairs nevarēja būt droša.

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

Kad pēcpusdienā izgājām no slimnīcas, mēs ar mammu aizbraucām uz Alises mājām pie Bena un bērniem. Mēs visi vakariņās ēdām picu. (Par laimi, Rodžeram bija jāiet uz Rotari kluba tikšanos; man nebija noskaņojuma tikties ar Rodžeru. Es nespēju iztēloties nevienu, kas labprāt būtu ar mieru tikties ar Rodžeru, droši vien izņemot mammu un, protams, pašu Rodžeru.) Mēs nepateicām bērniem, ka Alise ir zaudējusi atmiņu. Mēs tikai pastāstījām, ka viņa sporta zālē ir sasitusi galvu, bet viss atkal būs labi. Olīvija saņēma rokas un noteica: “Mīļā mammīte! Tā jau ir īsta traģēdija!” – un varēja redzēt, kā Bens stāv pie galda piederumu atvilktnes, un viņa mugura raustās apspiestos smieklos. Medisona savilka lūpas, nicīgi noprasīja: “Un vai tētis par to zina?” un tad nikni aizsoļoja uz savu istabu, it kā jau zinātu, kāda būs atbilde. Toms nogaidīja, kamēr Olīvija pie virtuves galda sāks cītīgi noņemties ar krāsainajiem krītiņiem un vizuļiem, darinot Alisei milzīgu kartīti ar novēlējumu ātrāk izveseļoties. Tad viņš ieveda mani dzīvojamajā istabā, apsēdināja, ieskatījās man tieši acīs un paziņoja: “Labi, tagad pasaki man taisnību. Vai mammai patiesībā ir smadzeņu audzējs?” Es vēl nepaguvu pavērt muti, kad viņš piedraudēja: “Tikai nemelo! Es esmu dzīvs melu detektors! Ja tu paskatīsies augšup pa labi, tas nozīmēs, ka tu melo.” Man nācās ar pārcilvēciskām pūlēm apvaldīties, lai nepaskatītos augšup pa labi.