Читать книгу Ko Alise aizmirsa - Laiena Moriartija - Страница 11

– Mammu? – Alise noprasīja.

Gultas kājgalī stāvēja Alises māte, taču šī Barba Džonsa izskatījās pavisam citāda nekā tā, kuru Alise pazina.

Pirmkārt (un uzskaitījumu varēja sākt ar daudzām dažādām lietām), viņas mati vairs nebija īsi un brūni, apgriezti pieticīgajā mūķenes frizūrā, kādu viņa bija nēsājusi tik sen, cik vien Alise spēja atcerēties. Tagad tie bija krāšņā sarkankoka tonī un gari. Tie krita pāri pleciem, abās pusēs atpakaļ atķemmētās šķipsnas galvvidū bija saspraustas ar milzīgu, no zīda darinātu krāšņu tropu ziedu. Viņas māte, vienkāršā māte, kura allaž centās nekādi neizcelties un parasti mēdza tikai vainīgi uzkrāsot lūpas ar vismaigāk sārto Avon lūpu zīmuli, nu bija uzklājusi uz sejas to, ko varēja nosaukt vienīgi par teātra grimu. Viņas lūpas bija tādā pašā sarkankoka krāsā kā mati, plakstiņi bija purpursarkani, vaigi – koši, pūderkrēma kārta – bieza un pārāk tumša, un tās taču nevarēja būt mākslīgās skropstas, vai ne? Viņa bija uzvilkusi ar vizuļiem izšūtu krekliņu ar augstu apkakli. Viņas viduklis bija cieši savilkts ar platu, melnu jostu. Viņas svārki bija kupli un koši sarkani. Pacēlusi galvu, Alise ieraudzīja, ka tērps bija papildināts ar tīkliņzeķēm un augstpapēžu siksniņkurpēm.

Māte noprasīja:

– Kā tu jūties, mīļā? Es vienmēr esmu teikusi, ka tās stepa nodarbības nenāk par labu tavām locītavām, un paskat vien, kas tagad ir noticis.

– Vai tu ej uz karnevālu? – Alisi pēkšņi pārņēma apjausma. Tas varēja būt izskaidrojums, lai gan pat tas būtu pārsteidzoši.

– Nē, muļķīt, tobrīd, kad Elizabete atstāja man ziņu, mēs skolā rīkojām paraugdemonstrējumus – es nekavējoties steidzos šurp, pat nepakavēdamās, lai pārģērbtos. Dažs labs uz mani gan pablenza, taču nu jau mani ar to vairs nevar pārsteigt! Labi, nerunāsim vairs par to, pastāsti man, kas ir noticis un ko saka ārsti. Tu esi bāla kā krīts. – Māte apsēdās uz gultas malas un papliķēja Alisei pa kāju. Pa viņas roku augšup un lejup paslidinājās rokassprādzes ar vizuļiem. Vai mamma bija iedegusi? Vai mammas tērpam bija krūšu izgriezums?

– Kādus paraugdemonstrējumus? – Alise noprasīja, nespēdama novērst skatienu no šī neparastā radījuma. Mamma, tomēr ne mamma. Atšķirībā no Elizabetes, viņai nebija nevienas jaunas grumbiņas – patiesībā biezais grima slānis bija padarījis viņas seju gludu, un tāpēc viņa izskatījās jaunāka.

Elizabete iejaucās:

– Alise ir zaudējusi krietnu daļu atmiņas, mammu. Viņa neatceras neko, kas noticis pēc tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada.

– Ai, – Barba noteica, – man nepavisam nepatīk, kā tas izklausās. Man jau likās, ka viņa izskatās pārāk bāla. Tev noteikti ir smadzeņu satricinājums. Tikai neaizmiedz! Pēc smadzeņu satricinājuma katrā ziņā vajag palikt nomodā. Dari, ko darīdama, mīļā Alise, bet tu nedrīksti aizmigt!

– Tas ir mīts, – Elizabete iebilda. – Šāds ieteikums vairs nepastāv.

– Nu, īstenībā es to nemaz nezinu, jo man šķiet, ka pavisam nesen es izdevumā Reader’s Digest lasīju par kādu mazu puiku Endiju, kurš bija sasitis galvu, braukādams pa brikšņiem ar vienu no tiem mazajiem motocikliem, un tieši tas pats notika arī ar Sandras mazdēlu, un es tev saku skaidri un gaiši, ka nemūžam neļautu Tomam kāpt uz kaut kā tāda, Alise, lai gan esmu gatava saderēt, ka tas mazais velnēns būtu sajūsmā, jo tie ir briesmīgi bīstami pat tad, ja galvā tiek uzlikta ķivere, un tam mazajam puikam, tam Endijam, ķiveres nemaz nebija. Manuprāt, tas bija Endijs, bet varbūt Ārnijs, lai gan tas ir jocīgs, vecmodīgs vārds, kādu mūsdienās vairs negadās bieži dzirdēt…

– Mammu? – Alise pārtrauca, sapratusi, ka izejas no Endija/Ārnija labirinta vairs nebūs. Māte allaž bijusi slimīgi pļāpīga, lai gan parasti sabiedrībā viņa runāja daudz klusāk, izrādot slimīgu bijību pret apkārtējiem, un tāpēc vienmēr nācās atgādināt: “Runā skaļāk, mammu!” Ja uzradās kāds cilvēks, kuru māte nebija labi pazinusi vismaz divdesmit gadus, viņas tērgāšana gluži kā izslēgts radioaparāts vienā mirklī aprāvās teikuma vidū. Viņa ierāva galvu plecos, centās neskatīties nevienam acīs un kaitinoši pazemīgi smaidīja. Viņa bija tik kautrīga, ka tolaik, kad Alise un Elizabete vēl mācījās skolā, ikreiz pirms vecāku sapulces viņai no satraukuma burtiski kļuva nelabi. Viņa pārnāca mājās, izskatīdamās bāla un drebēdama no pārguruma, nespēdama atcerēties gandrīz ne vārda no visa, ko skolotāji bija sacījuši, it kā galvenais būtu vienkārši ierasties, nevis klausīties, un Elizabete tādēļ vienmēr kļuva gandrīz vai traka no dusmām, jo viņa vēlējās uzzināt visus tos labos vārdus, ko skolotāji bija par viņu teikuši. (Alisei kaut kas tāds nemaz nerūpēja, jo viņai bija skaidrs, ka lielākajai daļai skolotāju droši vien vispār nebija ne jausmas, kas viņa tāda ir, jo Alisi bija piemeklējusi tāda pati kautrība. Viņa to bija mantojusi gluži kā nelāgu fizisku kaiti, piemēram, kā ekzēmu.)

Tagad Alises māte runāja normālā skaļumā (patiesībā pat mazliet skaļāk, nekā būtu nepieciešams), un viņa vairs nešaudīja apkārt piesardzības pilnus skatienus, lai pārliecinātos, vai tuvumā negrasās uzrasties kāds nozīmīgs svešinieks. Turklāt izskatījās, ka viņa bija iemācījusies turēt galvu pavisam citādi nekā agrāk; viņas zods bija pasliets augšup, bet kakls izliekts kā pāvam. Alisei tas kādu atgādināja; kādu, ko viņa noteikti nebija aizmirsusi, kādu, ko viņa pazina pavisam labi, lai gan pagaidām nespēja nosaukt šī cilvēka vārdu.

– Bet es tik un tā nesaprotu, kāpēc tu esi tā apģērbusies, mammu, – Alise sacīja. – Tu izskaties… neticami.

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

Es klusībā nodomāju: “Lūdzu, nepiemini Rodžera vārdu, mammu. Vēl vienu satricinājumu viņa neizturēs. Viņas smadzenes varētu eksplodēt.

– Nu, kā jau es teicu, mīļā, kad Elizabete man atstāja ziņu, mēs ar Rodžeru skolā rādījām salsas paraugdemonstrējumus. Es biju tik satriekta, kad uzzināju…

– Vai tu teici – salsa?

– Nevar būt, ka tu esi aizmirsusi mūsu salsas dejas! Es tev pateikšu, kāpēc, jo tu patiesībā nosauci mūsu pēdējo uzstāšanos par neaizmirstamu. Tas notika vēl tikai pagājušajā trešdienā! Olīvija kāpa uz skatuves kopā ar mums, protams, mums neizdevās pierunāt Medisonu un Tomu, lai arī viņi pamēģina, un arī tevi ne, starp citu, un Rodžers jutās ļoti vīlies, tomēr es mēģināju paskaidrot…

– Rodžers? – Alise noprasīja. – Kas ir Rodžers?

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

Ko gan es centos kādam iestāstīt? Viņa taču nespēj nociesties ne piecas minūtes, nepieminot Rodžera vārdu.

– Jā, Rodžers, protams. Paklau, nevar būt, ka tu esi aizmirsusi Rodžeru. Vai tā ir? – Māte izskatījās pārbijusies. Viņa uzrunāja Elizabeti: – Tas ir ļoti nopietni, vai ne? Man jau likās, ka viņa izskatās pārāk bāla. Viņa ir burtiski bezkrāsaina.

Alise mēģināja atcerēties kādu citu vārdu, kas izklausītos tāpat kā Rodžers. Rods? Roberts? Māte parasti mēdza izrunāt citu cilvēku vārdus mazliet nepareizi. Džeimijs pārtapa par Džoniju, Sūzena par Sūzanu un tā tālāk.

– Vienīgais Rodžers, ko es pazīstu, ir Nika tētis, – Alise viegli iesmējās, jo Nika tētis bija nedaudz smieklīgs.

Māte stingi raudzījās uz viņu. Melnās, smailās skropstas padarīja viņu līdzīgu lellei.

– Nu, bet tieši par to Rodžeru es jau arī runāju, mīļā. Par savu vīru Rodžeru.

– Par tavu vīru?

– Dievs, stāvi man klāt, – Elizabete nopūtās.

Alise pagriezās pret viņu.

– Mamma ir apprecējusi Rodžeru?

– Baidos, ka jā.

– Bet… Rodžeru? Patiešām?

– Jā. Patiešām.

Tātad tā otra Alise viņas vietā bija apmeklējusi vēl vienas kāzas. Tādas, ko Alise pat nemaz nespēja iztēloties.

Pirmkārt, māte nekad nebija gribējusi ne dzirdēt par satikšanos ar citiem vīriešiem. “Ak, es esmu par vecu tādām lietām,” viņa mēdza sacīt. “Uz satikšanos var iet tikai jaunas un skaistas sievietes! Turklāt dzīvē ir tikai viena īsta mīlestība, un man tas bija jūsu tēvs. Vai gan kāds cits vīrietis vispār spēj viņam līdzināties?” Lai gan Elizabete un Alise pastāvīgi centās iegalvot mātei, ka viņa vēl aizvien ir jauna un pievilcīga un tētis nemūžam nebūtu gribējis, lai mamma par viņu sēro līdz mūža galam, klusībā Alise bija lepojusies ar šādu mātes uzticību. Tas bija kaut kas skaists un aizkustinošs, tomēr vienlaikus arī kaitinošs, jo tas nozīmēja, ka Alisei un Elizabetei nācās uzņemties atbildību par visu mātes sabiedrisko dzīvi.

Nu labi, jauki, viņa bija pārvarējusi savas bailes no satikšanās ar citiem vīriešiem (droši vien vainīgas bija tieši tās, nevis mūžīga uzticība), taču apprecēties lai nu ar ko, bet ar Nika tēvu?

– Bet kāpēc? – Alise bezpalīdzīgi vaicāja. – Kāpēc tev vajadzēja apprecēt Rodžeru?

Viņa nodomāja: pareizi, Rodžers ir tas, kurš tur galvu gluži kā pāvs.

Barba iepleta acis un koķeti savilka lūpas. Šī izteiksme bija viņai tik ērmīgi neraksturīga, ka Alise bija spiesta novērsties, it kā būtu iztraucējusi māti kādas perversas, seksuālas nodarbes laikā.

Māte atsāka:

– Es viņā neprātīgi iemīlējos, tu atceries, protams, ka atceries, viss sākās Medisonas kristībās, kad Rodžers ieminējās, ka grasās pievērsties salsai, un jautāja, vai mani arī tas varētu ieinteresēt, un man nemaz nebija iespējas atteikties, izskatījās, ka viņam ir radies iespaids, ka es esmu ar mieru, un es negribēju viņu pievilt, tas šķita tik nepieklājīgi, lai gan sākumā es biju briesmīgi uztraukusies un pat nodomāju, vai nevajadzētu pierakstīties pie doktora Holdena, lai viņš man izraksta kaut ko nervu nomierināšanai, un jūs, meitenes, kļuvāt tik kašķīgas, it kā es grasītos kļūt par kokaīna lietotāju vai kaut ko tamlīdzīgu, dieva dēļ, man padomā bija tikai dažas valiuma tabletes, cik var noprast, no tām rodas tāda jauka, peldoša sajūta, bet man nekādi neizdevās pierakstīties pie ārsta, tipiski, protams, tā jaunā reģistratore ir tik iedomīga, patiešām ļoti gribētos zināt, kas noticis ar to jauko Keitiju…

– Cik ilgi jūs jau esat precējušies? – Alise pārtrauca māti. Viņu atkal pārņēma šausmas. Viņa nepārzināja pati savas dzīves faktus. Viņa jutās kā izklaides parka atrakciju braucienā. Viņa tika triekta te pa kreisi, te pa labi, un tad visa pasaule apgriezās ar kājām gaisā, liekot uz brīdi ieraudzīt pazīstamas lietas no svešāda skatpunkta. Alisei ļoti nepatika izklaides parka atrakcijas.

– Nu, drīz jau būs pieci gadi. Tu taču atceries tās kāzas, Alise, protams, ka atceries. Medisona bija ziedu kaisītāja. Tajā dzeltenajā kleitā viņa izskatījās tik burvīga, dzeltena krāsa viņai ļoti piestāv, daudziem tā nepiestāv. Es viņai dzimšanas dienā nopirku dzeltenu krekliņu, bet tas, vai viņa to vilks mugurā, jau ir pavisam cits jautājums…

– Mammu, – Elizabete strupi iejaucās, – Alise pat nemaz neatceras Medisonu. Viņa atceras vienīgi to, kā bijusi stāvoklī.

– Viņa neatceras Medisonu, – Barbara klusi atkārtoja. Tad viņa dziļi ievilka elpu un sāka runāt satraukti un priecīgi, it kā vēlēdamās ar jautrību padzīt visas muļķīgās Alises domas. – Jā, es varu saprast, ka šajā konkrētajā brīdī tu vēlies aizmirst Medisonu, to mazo īgņu, lai gan es varu saderēt, ka drīz viņai tas viss atkal pāries, bet tu taču noteikti atceries Tomu un mīļo Olīviju, vai ne? Neticami, ka es tev vispār uzdodu šādu jautājumu. Protams, ka tu viņus atceries. Savus bērnus taču nav iespējams aizmirst! Tas būtu… neiedomājami.

Viņas balsī ieskanējās baiļu trīsas. Alisei tās šķita savādi mierinošas. Jā, mammu, tas ir biedējoši. Jā, tas ir neiedomājami.

– Mammu, – Elizabete atkal ierunājās, – lūdzu, pamēģini to aptvert. Viņa neatceras neko, kas noticis pēc tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada.

– Neko?

– Pēc kāda laika tas noteikti pāries.

– Ak! Protams. Pēc kāda laika tas pāries.

Māte apklusa un ar pirksta nagu apvilka ap savām biezi uzkrāsotajām lūpām.

Alise prātā pārlika šo jauno faktu: mana māte ir apprecējusi manu vīratēvu.

Šis fakts bija tikpat neaizmirstams kā man ir trīs bērni un mans dievinātais vīrs ir izvācies no mūsu mājas, tomēr viņai kaut kā bija izdevies to aizmirst.

Nekas no tā visa nevarēja būt patiess. Tā noteikti bija tikai milzīga, sarežģīta izjokošana. Neticami reāls sapnis. Spilgta halucinācija. Nebeidzams murgs.

Rodžers! Kas gan varēja būt uznācis Alises mīļajai, piesardzīgajai mātei, lai viņa varētu neprātīgi iemīlēties (mamma nekad nemēdza izteikt tādas pārspīlētas frāzes kā “neprātīgi iemīlēties”) tādā vīrietī kā Rodžers? Rodžers, ap kuru nomācoši stipri vēsmoja pēcskūšanās losjona aromāts, kurš runāja kā radio diktors un mēdza sacīt “man domāt” un “var gadīties”? Rodžers, kurš, izdzēris dažas glāzītes ģimenes viesībās, mēdza iespiest Alisi stūrī, lai pagodinātu viņu ar monologu par sevi pašu un savu nebeidzami apbrīnojamo personību. “Vai es esmu sportisks cilvēks? Jā, pavisam noteikti. Vai es esmu intelektuālis? Labi, varbūt ne vistiešākajā švītīga filozofijas grāda nozīmē. Bet, izsakoties citiem vārdiem, vai es esmu gudrs cilvēks? Atbildei vajadzētu skanēt: jā, man ir filozofijas doktora grāds no Reālās Dzīves Universitātes, Alise. Tikpat labi tu varētu pajautāt, vai es esmu garīgs cilvēks? Man domāt, atbildei vajadzētu būt – jā, katrā ziņā.”

Alise bezpalīdzīgi māja ar galvu un centās neelpot, lai viņai nekļūtu slikti no skūšanās losjona smaržas, kamēr beidzot uzradās Niks un paziņoja: “Man domāt, šai dāmai vajag kaut ko iedzert, tēt.”

Un kā tad ar Niku? Ko viņš domātu par šādu notikumu gaitu? Viņa attiecības ar tēvu bija tik savādas un trauslas. Tēvam aiz muguras Niks viņu nežēlīgi izmēdīja, un, runājot par to, kā Rodžers šķiršanās laikā bija izturējies pret viņa māti, Nika balsī varēja dzirdēt kaut ko līdzīgu naidam, tomēr tai pašā laikā Alise bija ievērojusi, ka ikreiz, atrazdamies līdzās Rodžeram, Niks sāka runāt dobjāk, izslējās staltāks un bieži vien nevērīgi pieminēja kādu apjomīgu darījumu, ko viņam bija izdevies noslēgt darbā, vai kādu citu panākumu, par kuru Alise nemaz nebija zinājusi, it kā dziļi sevī viņš vēl aizvien ilgotos pēc tēva atzinības, lai gan viņš pats to būtu sparīgi un pat nikni noliedzis.

Bija grūti iztēloties, kā Niks būtu reaģējis uz šādiem jaunumiem. Un vai tas nenozīmēja, ka viņa un Niks tagad bija radinieki? Niks bija viņas pusbrālis! Pirmais, kas Alisei ienāca prātā, bija tas, ka viņa un Niks noteikti bija smējušies līdz asarām, pārvērtuši to visu par muļķīgu spēli, izteikuši neķītras piezīmes par asinsgrēku un tēlojuši seriāla varoņus Gregu un Mārsiju Breidijus. Bet varbūt tas nemaz nebija šķitis smieklīgi. Varbūt viņš bija sadusmojies savas mātes dēļ, lai gan bija radies iespaids, ka Nika māte pret savu bijušo vīru izturas kā pret padumju, attālu radinieku.

Un kā tad ar Ķertajām? Ak dievs, Ķertās. Nika jukušās māsas tagad bija Alises pusmāsas. Dzirdot šādu jaunumu, viņas nekādi nevarēja būt reaģējušas mierīgi. Viņas nekad nemēdza reaģēt mierīgi – viņas ģība, viņas šņukstēja, viņas pārstāja sarunāties, viņas apvainojās par visnevainīgākajām piezīmēm. Vienmēr vismaz vienu māsu bija piemeklējusi kāda krīze. Alisei pat prātā nebija ienācis, ka ģimenes dzīve var būt tik dramatiska, kamēr viņa nebija iepazinusi Nika ģimeni ar visām māsām, vecākiem, krustmātēm un neskaitāmajiem brālēniem un māsīcām. Salīdzinājumā ar to visu viņas pašas klusā, pieklājīgā, mazā ģimenīte bija likusies garlaicīga un rāma.

Alise ievaicājās:

– Vai tāpēc mēs ar Niku esam…? Tāpēc, ka viņš ir nobēdājies sava tēta un mūsu mammas kāzu dēļ?

– Protams, ka ne! – Alises māte no jauna atguva sparu. – Jūsu šķiršanās mums visiem ir briesmīgs noslēpums, taču tai pavisam noteikti nav nekāda sakara ar Rodžeru un mani! Rodžers būs pagalam satriekts, uzzinājis, ka tu esi kaut vai tikai iedomājusies par kaut ko tādu. Protams, Rodžeram ir arī pašam savas teorijas par laulības šķiršanu…

Elizabete iejaucās:

– Mamma un Rodžers sagāja kopā jau pirms daudziem gadiem. Tolaik jūs ar Niku šī iemesla dēļ bijāt tādi jocīgi, un Ķertās, protams, pārņēma histērija, taču tad viss norima, un tagad neviens par to vairs neliekas ne zinis. Tici man, Alise, viss, kas tev šķiet tik satriecošs, patiesībā nemaz tāds nav. Kad tu atkal spēsi visu atcerēties, tev pašai nāks smiekli par sevi.

Alise negribēja atkal kļūt par sievieti, kurai šķiršanās no Nika nešķita nekas satriecošs; neticami, cik nevērīgi viņas māte bija ieminējusies par laulības šķiršanu. It kā tas būtu kaut kas taustāms un reāls. It kā tā būtu lieta.

– Vai zināt, es patiesībā vairs nemaz negribu šķirties, – Alise paziņoja. – Nekādas laulības šķiršanas nebūs.

– Ai! – Māte aizgrābti saņēma rokas kā lūgšanā. – Ak, bet tas taču ir brīnišķīgi…

Elizabete iejaucās:

– Mammu, tev jāapsola, ka tu par to visu neteiksi neviena vārda ne Rodžeram, ne arī kādam citam. Viņa pati nesaprot, ko runā.

– Saprotu gan, – Alise atcirta. Viņa jutās nedaudz noreibusi. – Tu vari to pastāstīt visiem pēc kārtas, mammu. Pastāsti Rodžeram. Pastāsti Ķertajām. Pastāsti mūsu trim bērniem. Nekādas laulības šķiršanas nebūs. Mēs ar Niku tiksim galā ar visu, lai kas tas arī būtu.

– Brīnišķīgi! – Barba iesaucās. – Es tik ļoti priecājos!

– Kad tu būsi atguvusi atmiņu, tev tas viss vairs neliksies tik brīnišķīgs, – Elizabete brīdināja. – Šobrīd tiek risināti juridiska rakstura jautājumi. Ja tu sāksi tā uzvesties, Džeina Tērnere dabūs sirdstrieku.

– Džeina Tērnere? – Alise noprasīja. – Kāds tad Džeinai Tērnerei ar to sakars?

– Džeina ir tava advokāte, – Elizabete paskaidroja.

– Advokāte? Viņa nav nekāda advokāte. – Alise atminējās to, kā darbā kāds puisis, kuru Džeina bija uzveikusi strīdā, bija noteicis: “Tev vajadzētu kļūt par juristi,” un Džeina bija attraukusi: “Jā, es to lieliski apzinos.”

– Viņa jau pirms daudziem gadiem tika pie jurista diploma un tagad specializējas laulības šķiršanas jautājumos, – Elizabete paskaidroja. – Viņa tev palīdz… nu, šķirties no Nika.

Cik muļķīgi, cik stulbi, ka Džeina Tērnere viņai palīdzēja šķirties no Nika. “Džeinas reizēm var būt arī par daudz,” Niks savulaik bija sacījis, un Alise domāja tāpat. Kā gan Džeina Tērnere varēja būt kaut kā saistīta ar viņu dzīvi?

– Starp jums ar Niku šobrīd norisinās cīņa par aizbildniecību, – Elizabete sacīja. – Tas ir patiešām nopietni.

Cīņa par aizbildniecību. Droši vien tas nemaz nebija jauki.

– Nu, arī par to vairs nevar būt ne runas, – Alise paziņoja. (Kāda joda pēc viņai vajadzētu kļūt par aizbildni trim nekad nesastaptiem bērniem? Viņai bija vajadzīgs vienīgi Niks.) – Mums nav vajadzīga nekāda cīņa par aizbildniecību, jo mēs nešķirsimies, un tas ir galīgs lēmums.

– Urrā! – māte nopriecājās. – Cik labi, ka tu esi visu aizmirsusi. Vēlāk izrādīsies, ka šis atgadījums ir bijis tāda kā laime nelaimē.

– Ir tikai viena pavisam mazītiņa problēma, vai ne? – Elizabete ieminējās.

– Kāda tad?

– Niks joprojām visu lieliski atceras.