Читать книгу Ko Alise aizmirsa - Laiena Moriartija - Страница 6

Cik varēja noprast, Alises datortomogrāfijas rezultāti bija “neievērojami”, un viņu pārņēma kauns par savu viduvējību. Alise atcerējās savas skolas liecības, kurās visur bija apmierinošas atzīmes un tādas piezīmes kā: “Klusa skolniece. Vairāk jāpiedalās klases nodarbībās.” Tikpat labi viņi būtu varējuši ņemt un atklāti uzrakstīt visam pāri: “Tik garlaicīga, ka mēs pat nezinām, kas viņa tāda ir.” Elizabetes liecībā dažas atzīmes bija izcilas, citas – nepietiekamas, bet piezīmes vēstīja: “Mēdz nedaudz traucēt.” Alise bija ilgojusies, kaut varētu kādam nedaudz patraucēt, tomēr nekādi nespēja izdomāt, kā lai to dabū gatavu.

– Mēs esam noraizējušies par jūsu atmiņas zudumu, un tāpēc jums te nāksies palikt līdz rītam, lai mēs varētu jūs novērot, – paziņoja ārste ar brillēm sarkanajos plastmasas rāmjos.

– Ak tā, labi, paldies. – Alise bikli pieglauda matus, iztēlodamās, kā viņas gultai līdzās vienā rindā sasēžas ārsti un medmāsas ar pierakstiem rokās, lai novērotu, kā viņa guļ.

(Dažreiz Alise mēdza krākt.)

Ārste piespieda mapi sev pie krūtīm un moži uzlūkoja Alisi, it kā viņai gribētos brītiņu patērzēt.

Tā. Šausmas. Alise mēģināja izdomāt kādu interesantu sarunas tematu. Beidzot viņa ieminējās:

– Vai jūs piezvanījāt manam ginekologam? Doktoram Čeplam? Protams, varbūt jūs vēl nemaz nepaguvāt… – Viņa negribēja, lai ārste nikni nošņāktu: “Piedodiet, biju aizņemta, glābjot kāda cilvēka dzīvību.”

Ārste izskatījās domīga.

– Patiesībā piezvanīju gan. Cik var noprast, Sems Čepls pirms trim gadiem ir aizgājis pensijā. Sekretāre man pateica, ka viņš pat esot iegādājies sev nelielu salu. Tas ir jauks darba gaitu nobeigums!

– Viņš ir nopircis salu, – Alise atkārtoja. Satraucoši, ka ārste bija teikusi “jauks darba gaitu nobeigums”. Nu viņa izklausījās pārāk jauna un pārsteigta. Ārstam nekas nedrīkstēja sagādāt izbrīnu. Viņa bija tāda pati kā Džordžs Klūnijs no ātrās palīdzības. Šie profesionālie mediķi izskatījās tik iespaidīgi, un tad viņi lika citiem vilties, izrādīdamies par parastiem, ikdienišķiem ļaudīm. Lai nu kā, Alisei šķita, ka tas viss izklausās ļoti neticami. Cilvēki nemēdza iegādāties salas.

– Paklau, arī jūs droši vien palīdzējāt viņam samaksāt par to salu! – ārste priecīgi paziņoja.

Neticami, ka doktors Čepls vairs nesēdēja savā lielajā ādas krēslā, skaistā, kaligrāfiskā rokrakstā uz baltām kartītēm rūpīgi pierakstīdams atbildes uz saviem pieklājīgajiem jautājumiem. Tagad viņš gulēja šūpuļtīklā un dzēra kokteili no glāzes, kurā bija ielikts papīra lietussardziņš. Vai viņš vēl aizvien nēsāja tauriņu? Alise iztēlojās viņu vienos sērfotāja šortos, ar tauriņu ap kaklu. Kā striptīza dejotājam. Viņa nolēma paturēt šo tēlu prātā, lai par to pastāstītu Nikam. (Kur viņš bija palicis?)

Protams, ja tagad patiešām bija divtūkstoš astotais gads, tad bija pagājuši jau desmit gadi. Pats par sevi saprotams, doktora Čepla dzīvē daudz kas bija mainījies, un, daudz svarīgāk, par viņas dzīvi varēja sacīt to pašu – pat, ņemot vērā faktu, ka viņa bija IT KĀ LAIDUSI PASAULĒ BĒRNU.

Pēdējo desmit gadu laikā bija varējis notikt tik daudz kas.

Miljoniem notikumu. Miljardiem notikumu. Triljoniem notikumu!

Tas būtu aizraujoši, ja vien nebūtu tik šausminoši. Šo… šo problēmu vajadzēja atrisināt vienreiz un uz visiem laikiem. Ātri! Fiksi, kā būtu teikusi Frenija. Vai Frenija divtūkstoš astotajā gadā vēl bija dzīva? Vecmāmiņas taču mēdza mirt. Tas bija tikai sagaidāms. Par to nemaz nedrīkstēja tik ļoti bēdāties. Lūdzu, kaut nu Frenija nebūtu mirusi. Lūdzu, kaut nu neviens cits nebūtu miris. “Neviens cits mūsu ģimenē vairs nemirs,” Elizabete bija nosolījusies tolaik, kad viņai vēl bija desmit, bet Alisei – deviņi gadi. “Jo tas nebūtu godīgi.” Bērnībā Alise bija ticējusi katram Elizabetes vārdam.

Varbūt Elizabete bija mirusi? Vai arī Niks? Vai mamma? Vai arī bērns? (“Man ļoti žēl, taču nekādi sirdspuksti nav dzirdami.”)

Pirmo reizi daudzu gadu laikā Alisi pārņēma tāda pati sajūta kā bērnībā pēc tēva nāves: viņai šķita, ka tūlīt nomirs vēl kāds no viņas mīļajiem. Viņa ilgojās, kaut spētu sapulcināt kopā visus, ko mīlēja, un noglabāt drošībā zem gultas kopā ar savām mīļākajām lellēm. Dažreiz spriedze kļuva tik neizturama, ka viņai pat aizmirsās, kā jāelpo, un Elizabetei nācās atnest viņai brūnu papīra maisu, kurā vajadzēja elpot.

– Man laikam vajadzēs somu, – Alise uzrunāja ārsti.

– Somu?

Smieklīgi. Viņa taču nebija nekāds bērns, kurš sāka smakt, iedomājies par mirstošiem cilvēkiem.

– Man bija soma, – viņa paskaidroja ārstei. – Sarkana mugursoma ar uzlīmēm. Vai jūs zināt, kur tā palikusi?

Izskatījās, ka šāds administratīva rakstura jautājums ārsti ir nedaudz aizkaitinājis, taču tad viņa atteica:

– Ak, jā. Te tā ir. Vai jūs gribat, lai es jums to iedodu? – Viņa paņēma svešo mugursomu, kas bija nolikta plauktā pie vienas no telpas sienām, un Alise to bailīgi uzlūkoja.

– Nē. Jā. Jā, lūdzu.

Ārste iedeva viņai somu un paziņoja:

– Tā, tagad atpūtieties, un drīz kāds atnāks, lai aizvestu jūs uz palātu. Piedodiet, ka nākas tik ilgi gaidīt. Tā nu tajās slimnīcās iet. – Mātišķīgi papliķējusi Alisei pa plecu, viņa aši izgāja, pēkšņas steigas pārņemta, it kā būtu atcerējusies citu pacientu, kurš vēl aizvien viņu gaidīja.

Alise pārlaida pirkstus pār trim spīdīgajām dinozauru uzlīmēm uz mugursomas atloka. Katram no tiem bija savs runas burbulis, kurā bija ierakstīts vai nu “DINOZAURI RULLĒ!”, vai “DINOZAURI DOD VAĻĀ!”. Alise paskatījās uz savu kreklu un noplēsa uzlīmi. Tās pavisam noteikti saderējās kopā. Pielīmējusi to atpakaļ pie krekla (viņai nez kāpēc šķita, ka tā patiešām ir jādara), Alise sāka gaidīt, vai kaut ko nesajutīs vai neatcerēsies.

Vai tas viss piederēja Rozīnei? Viņas prāts kā izbiedēts dzīvnieks metās prom no šīs iedomas. Alise negribēja to zināt. Viņa negribēja, lai viņai būtu gatavs, pieaudzis bērns. Viņa vēlējās atgūt savu mazo, topošo bērnu.

Nevarēja taču būt, ka ar viņu tas viss notika. Notika gan, tāpēc saņemies, Alise. Viņa jau grasījās atvērt somu, kad pēkšņi pamanīja savus nagus. Viņa izstiepa rokas sev priekšā. Viņas nagi bija skaisti apvīlēti, gari, klāti ar ļoti gaiši brūnu laku. Parasti tie bija nelīdzeni, aplauzti, pilni ar netīrumiem pēc dārza darbiem, krāsošanas vai citiem remonta darbiem. Viņas nagi šādi bija izskatījušies vēl tikai vienu vienīgu reizi: pirms kāzām, kad viņa bija aizgājusi pie manikīres. Visu medusmēnesi viņa bija plivinājusi rokas uz Nika pusi, sacīdama: “Skaties, es esmu dāma.”

Visādā citādā ziņā viņas rokas izskatījās kā jau allaž. Patiesībā tām nebija ne vainas. Neviena gredzena, taču viņa tos mēdza uzvilkt vienīgi tad, ja devās uz kādu īpašu vietu. Sporta zāle, šķiet, par tādu nebija uzskatāma, jo gredzeni varēja visur kur aizķerties, it īpaši tad, ja viņa mājās veica kādu darbu. Pacēlusi kreiso roku, Alise ieraudzīja šauru, baltu, laulības gredzena atstātu iespiedumu, kura tur agrāk nebija bijis. Sajūta bija tikpat svešāda kā brīdī, kad viņa uz sava vēdera bija ieraudzījusi strijas. Viņas prāts uzskatīja, ka viss ir tāpat kā senāk, toties ķermenis vēstīja, ka laiks ir aizsoļojis tālāk, atstājot viņu aiz muguras.

Laiks. Viņa pieskārās sejai. Ja jau viņa it kā bija izsūtījusi ielūgumus uz savas “četrdesmitās dzimšanas dienas ballīti”, ja viņai bija… trīsdesmit deviņi gadi – no šīs apziņas viņa domās gandrīz noslāpa un palika bez elpas –, tad jau arī viņas sejai vajadzēja izskatīties citādai. Vecākai. Telpas tuvākajā stūrī virs izlietnes atradās spogulis. Tajā varēja redzēt viņas kājas īsajās, baltajās zeķītēs; viena no brāzmainajām medmāsām bija novilkusi Alises dīvainās sporta kurpes (smagus, gumijotus apavus) un nolikusi tos uz grīdas līdzās skrituļnestuvēm. Alise varēja vienkārši nolēkt zemē, pieiet pie spoguļa un aplūkot sevi.

Droši vien šāda rīcība būtu pretrunā ar slimnīcas stingrajiem noteikumiem. Viņai bija galvas trauma. Viņa varēja noģībt un vēlreiz sasist galvu. Neviens nebija piekodinājis, lai viņa nekāpj ārā no gultas, taču tas droši vien tika uzskatīts par pašsaprotamu.

Vajadzētu ieskatīties spogulī, taču viņa negribēja redzēt. Viņa negribēja zināt. Viņa negribēja, lai tas viss būtu pa īstam. Turklāt šobrīd viņa bija aizņemta. Viņai vajadzēja izskatīt somas saturu. Aši atsprādzējusi mugursomu, viņa iegrūda tajā roku, it kā tur gaidītu lielais laimests. Un izvilka… dvieli. Parastu, nekaitīgu, tīru, zilu vannas dvieli. Alise skatījās uz to, juzdama vienīgi mulsumu. Viņa rakņājās pa citu cilvēku personiskajām mantām. Džeina Tērnere acīmredzot bija paņēmusi kādai citai piederošu somu un, pat lāgā nepaskatoties, uzstājusi, ka tā pieder Alisei. Īsti Džeinas stilā. Tik valdonīgi un nepacietīgi.

Nu ko.

Alise vēlreiz uzmanīgi aplūkoja savus skaisti manikirētos nagus. Atkal iebāza roku somā un izvilka plakanu, salocītu polietilēna maisiņu. Iepirkumu maisiņš no veikala Country Road. Oho, tas bija dārgs veikals. Atlocījusi maisiņu, viņa izbēra tā saturu sev klēpī.

Sievietes drēbes. Apakšveļa. Sarkana kleita. Krēmkrāsas jaka ar vienu vienīgu lielu koka pogu. Gaiši brūni, gari zābaki. Neliela rotu kārbiņa.

Krēmkrāsas atlasa apakšveļa bija apšūta ar mežģīnēm. Alise parasti nēsāja vieglprātīgu, pabalējušu apakšveļu: biksītes ar jautriem jūras zirdziņiem un purpursarkanus kokvilnas krūšturus ar aizdari priekšpusē.

Pacēlusi kleitu izstieptās rokās, Alise saprata, ka tā ir brīnišķīga. Vienkāršs modelis no zīdaina auduma ar sīkiem krēmkrāsas ziediņiem. Jaka bija precīzi vienā krāsā ar kleitas ziediņiem.

Alise pārbaudīja kleitas iešuvi. Astotais izmērs. Viņai par mazu. Tā nevarēja būt viņas kleita.

Atkal salocījusi drēbes, viņa atvēra rotu kārbiņu un izņēma no tās smalku zelta ķēdīti ar lielu topāzu. Viņasprāt, akmens bija pārāk liels, taču, paturējusi to virs kleitas, Alise atzina, ka rota lieliski saderējās ar tērpu. Visu cieņu, lai kas tu arī būtu.

Otra rota bija Alises zelta rokassprādze ar piekariņiem, pirkta juvelierizstrādājumu salonā Tiffany.

Alise noteica:

– Tevi nu gan es necerēju te ieraudzīt. – Paņēmusi rokassprādzi, viņa to pārlika pāri plaukstas locītavai un sajutās daudz mierīgāka, it kā beidzot būtu ieradies Niks.

Viņš bija nopircis Alisei šo rokassprādzi nākamajā dienā pēc tam, kad bija atklājies, ka viņa gaida Rozīni. Viņam nebūtu vajadzējis tā tērēties, jo viņus bija piemeklējis tas, ko Niks dēvēja par “milzīgu finansiālu spriedzi”, jo visi mājas remonta darbi beigu beigās izmaksāja vairāk, nekā bija iecerēts, taču Niks paziņoja, ka rokassprādzi varēs ierakstīt bilancē kā “ārkārtas izdevumus” (lai ko tas arī nozīmētu), jo grūtniecība taču bija kaut kas ārkārtējs.

Rozīne bija ieņemta trešdienas naktī, kas tik nozīmīgam pasākumam nemaz nešķita pietiekami satraucoša, un arī sekss nemaz nebija izrādījies ne tik kaislīgs, ne arī romantisks. Gluži vienkārši pa televizoru neko labu nerādīja, Niks nožāvājās un ieminējās: “Mums vajadzētu izkrāsot priekšnamu,” – un Alise bija atteikusi: “Nu, mēs varētu vienkārši pamīlēties,” – un Niks bija vēlreiz nožāvājies un norūcis: “Mmm. Labi.” Un tad bija atklājies, ka naktsgaldiņa atvilktnē līdzās gultai nav neviena prezervatīva, bet tad jau viss bija sācies, un nevienam no viņiem negribējās celties un iet uz vannas istabu, lai sameklētu tur kādu prezervatīvu, turklāt bija taču trešdiena, un tā bija tikai viena reize, un viņi taču bija precējušies. Viņi drīkstēja tikt pie bērna, tātad šāda iespēja nemaz nebija tik ticama. Nākamajā dienā Alise atklāja, ka atvilktnes dziļumā tomēr ir bijis viens prezervatīvs, ja vien viņai būtu pieticis vēlēšanās pastiept roku mazliet tālāk, taču tobrīd jau bija par vēlu. Rozīne jau bija sākusi darīt to, kas darāms, lai kļūtu par cilvēku.

Nākamajā dienā pēc tam, kad viņa bija veikusi astoņus pozitīvus grūtniecības testus (katram gadījumam, ja nu pirmie septiņi būtu izrādījušies kļūdaini), Niks bija pārnācis mājās no darba un pasniedzis Alisei mazu, dāvanu papīrā iesaiņotu kārbiņu kopā ar kartīti, uz kuras bija rakstīts “mana bērna mātei”, un kārbiņā atradās rokassprādze.

Godīgi sakot, šī rokassprādze viņai patika daudz vairāk nekā saderināšanās gredzens.

Protams, pavisam godīgi runājot, saderināšanās gredzens viņai vispār nemaz nepatika. Varētu pat sacīt, ka viņa to nevarēja ciest.

To nezināja neviens pats visā pasaulē. Tas bija Alises vienīgais noslēpums, un tāpēc žēl, ka tas nebija pikantāks. Šis senlaicīgais Edvarda laiku gredzens bija piederējis Nika vecmāmiņai. Alise nekad nebija sastapusi vecmāmiņu Lovu. Cik varēja noprast, viņa bijusi biedējoša, tomēr burvīga (tas izklausījās briesmīgi). Visas četras Nika māsas, kuras Niks dēvēja par Ķertajām, jo viņām nenoliedzami piemita šāda īpašība, bija kā trakas pēc šī gredzena, un, kad vecmāmiņa Lova savu gredzenu pēc nāves bija novēlējusi Nikam, viņam bija nācies noklausīties daudz sarūgtinājuma pilnu piezīmju. Allaž kāda no Ķertajām pagrāba Alisi aiz kreisās rokas un nošņaukājās: “Tādas rotas mūsdienās vairs vienkārši nevar dabūt!”

Alisei šis gredzens šķita neglīts. Liels, starp sīkiem briljantiem iestrādāts smaragds, līdzīgs ziedam. Nez kāpēc tas viņai atgādināja Ķīnas rozes ziedu, un Ķīnas rozes viņai nekad nebija patikušas, bet viņa jau laikam neko nesajēdza, jo izskatījās, ka visas pārējās meitenes visā pasaulē šo gredzenu uzskata par dievīgu, un, cik varēja noprast, tas bija nelielas bagātības vērts.

Un tā bija vēl viena problēma. Šis gredzens bija visdārgākā rota, kāda Alisei jebkad bija piederējusi, un Alise savas lietas mēdza pazaudēt. Nemitīgi. Viņai allaž nācās atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, iztukšot atkritumu tvertnes un zvanīt uz vilcienu stacijām, restorāniem un veikaliem, lai apvaicātos, vai kāds tur nav redzējis viņas maku, saulesbrilles vai lietussargu.

– Ak, nē, – novilka Elizabete, uzzinājusi, ka Alises gredzens ir neaizvietojama ģimenes relikvija. – Tad tev nāksies – nu, nezinu – ķirurģiski piestiprināt to sev pie pirksta?

Alise gandrīz nekad nevilka šo gredzenu pirkstā, izņemot īpašus gadījumus vai tikšanās brīžus ar Ķertajām. Viņa nēsāja vai nu savu vienkāršo zelta laulības gredzenu, vai vispār neko. Tik un tā rotas viņai nekad nebija tā īsti patikušas.

Toties Tiffany zelta rokassprādze viņai bija ļoti mīļa. Šķita, ka, atšķirībā no gredzena, tā simbolizē visu brīnišķīgo, kas bija noticis dažu pēdējo gadu laikā, – Niku, bērnu, māju.

Nu viņa aplika rokassprādzi ap plaukstas locītavu, atkal atlaidās baltajā slimnīcas spilvenā un cieši piespieda mugursomu sev pie vēdera. Viņai prātā iešāvās doma: pasaulē droši vien bija miljons tādu rokassprādžu, un tikpat labi tā varēja piederēt kādai citam – jo viss pārējais, kas atradās mugursomā, izskatījās svešs –, tomēr Alise zināja, ka tā bija viņas rokassprādze.

Viņu pamazām pārņēma dusmas uz sevi pašu. Saņemies taču! Atceries! Kāpēc tu vienmēr esi tik stulba? Kāpēc tādas lietas vienmēr notiek tieši ar TEVI?

Niknuma pārņemta, Alise no jauna iegrūda roku mugursomā un izvilka melnu maku. Tas bija garš, dārgs melnas ādas četrstūris. Alise to pagrozīja rokās. Sīki, neuzkrītoši burtiņi vēstīja: Gucci. Augstā debess. Alise atvēra maku, un pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija viņas pašas seja, kas cieši raudzījās pretī no autovadītāja apliecības.

Viņas seja. Viņas vārds. Viņas adrese.

Tā, te nu bija pierādījums tam, ka šī soma tomēr piederēja viņai.

Fotogrāfija bija tipiski izplūdusi, tomēr varēja redzēt, ka viņai mugurā bija balta blūze un ap kaklu kaut kas līdzīgs garām, melnām krellēm. Garas krelles? Vai viņa bija kļuvusi par sievieti, kura nēsā melnas krelles? Viņas taisni apgrieztie mati sniedzās gandrīz līdz pleciem, un izskatījās, ka tie ir izbalināti pavisam gaiši. Viņa bija apgriezusi matus! Niks reiz bija viņai licis apsolīt, ka viņa nekad nenogriezīs matus. Alisei tas bija licies ārkārtīgi romantiski, lai gan Elizabete, par to uzzinājusi, bija notēlojusi, ka grasās izvemties, un aizrādījusi: “Tu taču nevari apsolīt, ka četrdesmit gadu vecumā joprojām staigāsi ar četrpadsmitgadīgas meitenes frizūru.”

Četrdesmit gadu vecumā.

Ak tā.

Alise pieskārās pakausim. Līdz šim brīdim viņa bija neskaidri apzinājusies, ka viņas mati ir saņemti zirgastē; viņa nebija sapratusi, ka patiesībā tā drīzāk ir tikai tāda ļipiņa. Alise izvilka no matiem gumiju un izlaida caur tiem pirkstus. Viņas mati bija vēl īsāki nekā autovadītāja apliecības fotogrāfijā. Interesanti, vai Nikam tā patika? Pēc neilga brīža viņai vajadzēs saņemt drosmi un apskatīt sevi spogulī.

Protams, šobrīd viņa vēl aizvien bija ļoti aizņemta. Nekur nebija jāsteidzas.

Ielikusi autovadītāja apliecību atpakaļ makā, viņa sāka pārskatīt tā saturu. Dažādas kredītkartes un debetkartes ar viņas vārdu, tai skaitā arī zelta American Express karte. (Vai zelta Amex karte gadījumā nebija tikai tāds sabiedriskā stāvokļa simbols cilvēkiem, kuri brauca ar BMW markas automašīnām?) Bibliotēkas lasītāja karte. Sporta kluba biedra karte. Veselības apdrošināšanas karte.

Vienkārša, balta vizītkarte. Maikls Boils, diplomēts fizioterapeits. Melburnas adrese. Apgriezusi vizītkarti otrādi, viņa ieraudzīja, ka uz tās ar roku ir uzrakstīta neliela ziņa.

Alise,

mēs visi esam iekārtojušies, un mums klājas labi. Es bieži domāju par Tevi un par “laimīgākiem laikiem”. Zvani jebkurā laikā. M. xxx

Viņa ļāva vizītkartei iekrist klēpī. Ko gan šis Maikls Boils bija domājis, tik pašpaļāvīgi pieminot “laimīgākus laikus”? Alise nevēlējās būt piedzīvojusi laimīgākus laikus kopā ar kaut kādu fizioterapeitu no Melburnas. Izklausījās, ka viņš ir briesmīgs. Alise domās iztēlojās plikpaurainu tipu ar nelielu vēderiņu, mīkstām rokām un miklām lūpām.

Velns parāvis, kur bija palicis Niks?

Varbūt Džeina bija aizmirsusi viņam piezvanīt. Sporta zālē viņa bija izturējusies tik dīvaini. Vajadzētu pašai piezvanīt Nikam un paskaidrot, ka viss ir ļoti nopietni un viņam patiešām tūlīt pat ir jāsteidzas prom no darba. Kāpēc gan viņai jau uzreiz tas nebija ienācis prātā? Pēkšņi Alisi pārņēma izmisīga vēlēšanās tikt pie telefona un izdzirdēt Nika jauko, pazīstamo balsi. Tad viņai radās savāda sajūta, it kā viņi jau veselu mūžību nebūtu sarunājušies.

Alise drudžaini palūkojās visapkārt. Protams, nelielajā telpā nekāda telefona nebija. Tur nebija gandrīz nekā, tikai izlietne, spogulis un maza plāksnīte ar norādi par to, kā pareizi mazgāt rokas.

Mobilais telefons! Lūk, kas viņai bija vajadzīgs. Viņa tikai nesen bija tikusi pie sava pirmā mobilā telefona. Tas bija vecs modelis, kas bija piederējis Nika tēvam. Tas darbojās ļoti labi, lai gan to nācās saturēt kopā ar gumiju. Kaut kas lika noprast, ka šobrīd viņai droši vien piederēja dārgāks mobilais telefons, un, atvilkusi mugursomas priekšējās kabatas rāvējslēdzēju, Alise saprata, ka viņai bijusi taisnība: tur atradās mazītiņš, gluds, sudrabaini spīdīgs mobilais telefons. Tieši tā, kā viņa bija nodomājusi. (Vai patiešām? To bija grūti pateikt.)

Tur bija arī plānotājs ādas vākos. Alise to aši atšķīra, lai pārliecinātos, ka tagad patiešām bija divtūkstoš astotais gads. Viegla nelabuma un izbrīna pārņemta, viņa secināja, ka plānotāja lappuses bija aizpildītas viņas pašas rokrakstā. Divtūkstoš astotais gads. Neatstājot nekādas šaubas, šis skaitlis bija ar melniem cipariem uzrakstīts katras lappuses augšdaļā. 2008, 2008, 2008. Pārstājusi šķirstīt plānotāju, viņa paņēma spīdīgo telefonu, elpodama tik sekli, it kā viņai uz krūtīm būtu uzmests milzīgs metāla stienis.

Vai viņa vispār prata apieties ar šo dīvaino telefonu? Jaunu ierīču apgūšanas jomā Alise bija bezcerīga, taču šķita, ka viņas eleganti manikirētie pirksti paši zināja, kas tiem darāms. Tie nospieda sudrabainās podziņas abās telefona pusēs, un tas atsprāga vaļā. Uzspiedusi Nika tiešās telefona līnijas numuru, Alise pielika telefonu pie auss. Atskanēja pīkstieni. Lūdzu, atbildi, lūdzu, atbildi. Alisei šķita, ka, izdzirdusi Nika balsi, viņa no atvieglojuma izplūdīs šņukstos.

– Hallo, tirdzniecības nodaļa!

Tā bija jaunas meitenes balss, kurā dzirkstīja labs garastāvoklis. Varēja dzirdēt, kā fonā kāds skaļi rēc smieklos.

Alise ievaicājās:

– Vai Niks šobrīd ir darbā? Niks Lovs?

Uz mirkli iestājās klusums. Kad meitene atkal ierunājās, radās iespaids, ka viņa nupat ir bargi norāta. Fonā dzirdamie smiekli strauji aprāvās.

– Atvainojiet, taču jūs esat piezvanījusi uz nepareizo numuru. Ja vēlaties, es varu jūs savienot ar Lova kunga privāto asistenti.

Alise brīdi klusēja. Fakts, ka Nikam bija privātā asistente, viņu bija samulsinājis. Cik izsmalcināti.

Meitene turpināja runāt, it kā Alise būtu kaut ko iebildusi. – Patiesībā Lova kungs šonedēļ atrodas Portugālē, un tāpēc viņa privātā asistente noteikti būs tieši tā, kas varēs jums palīdzēt.

Portugālē! Alise noprasīja:

– Ko viņš dara Portugālē?

– Nu, manuprāt, tur notiek kaut kāda starptautiska konference, – meitene nedroši sacīja. – Bet, ja es jūs varētu savienot ar…

Portugāle un privātā asistente. Viņš noteikti bija paaugstināts amatā. Vajadzēs iedzert šampanieti!

Alise (viltīgi!) ieminējās:

– Sakiet, vai jūs varētu man atgādināt, kāds ir Lova kunga ieņemamais amats jūsu uzņēmumā?

– Viņš ir mūsu ģenerāldirektors, – meitene paskaidroja tādā tonī, it kā šī atbilde būtu pašsaprotami jāzina visai pasaulei.

Augstā debess.

Niks bija ticis pie Draņķa Megatrona amata.

Tas bija kas vairāk par paaugstinājumu. Tas bija milzīgs supervaroņa lēciens augšup pa karjeras kāpnēm. Alisei gribējās jautri ieķiķināties, iedomājoties, kā Niks lepni soļo pa biroju, izrīkodams citus. Vai tad visi par viņu nemaz nesmējās?

– Tūlīt es jūs savienošu ar viņa privāto asistenti, – meitene apņēmīgi paziņoja. Telefonā kaut kas noklikšķēja, un atkal atskanēja pīkstieni.

Mierīgi atsaucās kādas citas sievietes balss.

– Lova kunga birojs, runā Anabella. Kā varu jums palīdzēt?

– Ak tā, – Alise noteica. – Te zvana Nika sieva, nu, Lova kunga sieva. Es mēģināju viņu sazvanīt, bet, ēēē…

Sievietes balsī ieskanējās bārdas naža cienīgs asums.

– Labdien, Alise. Kā jums šodien klājas?

– Nu, patiesībā…

– Kā jau jūs zināt, Niks atgriezīsies Sidnejā tikai svētdienas rītā. Pats par sevi saprotams, ja atgadīsies kaut kas tāds, ko nekādā ziņā nevar atlikt, es varu pamēģināt ar viņu sazināties, tomēr patiešām būtu labāk, ja man nevajadzētu viņu traucēt. Viņa darba grafiks ir ārkārtīgi spraigs.

– Ak tā. – Kāpēc šī sieviete izturējās tik ļauni? Viņas acīmredzot bija pazīstamas. Ko gan Alise viņai bija varējusi nodarīt, ja viņa šai sievietei tik ļoti nepatika?

– Nu, Alise, vai to var atlikt vai ne?

Viņa to nebija tikai iztēlojusies; klausulē bija dzirdams īsts naids. Alises galva iesāpējās vēl vairāk. Viņai gribējās iesaukties: “Paklau, kundzīt, es atrodos slimnīcā. Mani atveda šurp ar ātro palīdzību!”

– Būtu labi, ja tu neļautu citiem izturēties pret tevi kā pret kājslauķi, – Elizabete allaž sacīja.

Dažreiz, jau krietnu laiku pēc tam, kad Alise bija aizmirsusi par attiecīgo atgadījumu, Elizabete mēdza noteikt:

– Es visu pagājušo nakti negulēju, domādama par to, ko tev pateica tā sieviete aptiekā. Neticami, ka tu pat neiebildi, – tev nemaz nav mugurkaula! – Alise kā želejas pikucis noslīga uz grīdas, lai apliecinātu, ka viņai nav mugurkaula, un Elizabete norūca: – Ak, dieva dēļ.

Diemžēl ikreiz, kad vajadzēja izturēties pārliecinoši, Alisei bija nepieciešama iepriekšēja sagatavošanās. Šādas situācijas bija tik negaidītas. Viņai bija vajadzīgas vairākas stundas, lai visu rūpīgi pārdomātu. Vai šie cilvēki patiešām izturējās nejauki, vai arī viņa gluži vienkārši bija pārāk jūtīga? Ja nu viņi no rīta bija uzzinājuši, ka sirgst ar kādu nedziedējamu slimību, un viņiem bija tiesības būt nelāgā omā?

Alise jau grasījās nomurmināt Nika privātajai asistentei kaut ko lūdzošu un nožēlojamu, kad pēkšņi viņas ķermenis pret pašas gribu sāka veikt svešādu darbību virkni. Viņas mugura izslējās. Zods pacēlās. Vēdera muskuļi savilkās. Viņa ierunājās, pati nepazīdama savu balsi. Tā bija saspringta, asa un nepārprotami augstprātīga.

– Nē, to nevar atlikt, – viņa paziņoja. – Tas ir steidzami. Ir noticis nelaimes gadījums. Lūdzu, pasakiet, lai Niks man piezvana, cik drīz vien iespējams.

Pat tad, ja Alise pēkšņi būtu apmetusi trīskāršu atmugurisku salto, viņa nebūtu jutusies vēl vairāk pārsteigta.

Sieviete nopūtās.

– Ļoti labi, Alise, es paskatīšos, ko varu darīt. – Viņas balsī joprojām bija dzirdams gandrīz taustāms nicinājums.

– Es būtu ļoti pateicīga.

Izbeigusi sarunu, Alise izgrūda:

– Govs. Maita. Padauza. – Šie vārdi izlidoja pa mutes kaktiņu kā saindētas skrotis.

Alise norija siekalas. Nu, tas jau bija vēl pārsteidzošāk;

viņa runāja kā tetovējumiem klāta meitene, kura ļoti labprāt šad tad ielaidās ķildās.

Mobilais telefons viņas rokā iezvanījās, un viņa satrūkās.

Tas noteikti ir Niks, viņa nodomāja, atvieglojuma pārņemta. Arī šoreiz viņas pirksti paši zināja, kas tiem darāms.

Nospiedusi taustiņu ar zaļo telefona simbolu, Alise sacīja:

– Nik?

Bērna balss dusmīgi noprasīja:

– Mammu?