Читать книгу Ko Alise aizmirsa - Laiena Moriartija - Страница 7

Vecvecmāmiņas diženās pārdomas!

Šodien jūtos nedaudz aizkaitināta. Ceru, ka piedosiet, ka es tā “cepos”– kā tagad mēdz teikt jauni ļaudis. (Šis vārds man patiesībā šķiet neciešams, taču tāda izrunāšanās ir tik lipīga!)

Kā jau daudzi no jums zina, šeit, “Miera mežā”, es esmu sabiedriskās komisijas priekšsēdētāja. Jau vairākus mēnešus mēs organizējam “Ģimenes talantu vakaru”. Tas notiks nākamajā trešdienā. Mūsu ģimeņu locekļi – bērni, mazbērni un tā tālāk – uzstāsies ar visdažādākajiem priekšnesumiem. Vakaram vajadzētu būt ļoti jautram! Nu, bez šaubām, daži priekšnesumi izskatīsies mokoši, tomēr tie vismaz ļaus mums uz brīdi aizmirst par artrītu.

Šodien mūsu sabiedriskās komisijas apspriedē uzradās jauns iemītnieks. Es allaž ļoti labprāt uzklausu jaunas, svaigas idejas un tāpēc ar vislielāko prieku laipni sagaidīju “X kungu”. (Šaubos, vai kāds no “Miera meža” lasa manu blogu – lielākā daļa šo mīļo večuku no interneta neko nesaprot – tomēr, pieminot vārdus, man vajadzētu uzmanīties.)

X kungam bija vesels lēvenis priekšlikumu.

Ģimenes talantu vakarā tiks pasniegta tēja, kafija, sviestmaizes un plācenīši. X kungs ierosināja, ka mēs varētu izveidot kokteiļu bāru. Teica, ka reiz esot veselu gadu vadījis bāru kādā Karību jūras salā un spējot pagatavot kokteili, no kura man “garantēti aizbrauktu jumts”. Es nejokoju. Tieši tā viņš arī runā.

Tad viņš ieminējās, ka pazīstot kādu meiteni, kas gan gluži neesot viņa ģimenes locekle, bet vai viņa tomēr drīkstēšot uzstāties? Es atteicu – protams. Viņš secināja, ka tas esot brīnišķīgi, jo viņa protot izklaidēt ar “deju ap stieni”. Visi vīrieši uzsita sev pa ceļgaliem un ierēcās smieklos. Tas nav smieklīgi, ļaudis! Tas ir necienīgi attiecībā pret sievietēm. Neķītri. Pat dažas sievietes sāka smieties. Rita smējās kā traka. Viņai ir vecuma vājprāts. Bet tomēr!

Tas bija pavisam dīvaini. Mani pārņēma ārkārtīgi smieklīga un apkaunojoša vēlme izplūst asarās. Pēkšņi es atkal jutos kā pirmo reizi nostājusies klases priekšā pēc skolotāju koledžas beigšanas. (Ja neesat izlasījuši sadaļu “Par mani”, tad es divdesmit gadus mācīju matemātiku. Desmit gadus biju direktora vietniece. Vēl desmit biju direktore. Visu savu dzīvi esmu ziedojusi izglītības sistēmai.) Manā klasē bija kāds zēns vārdā Frenks Nīrijs. Es vēl aizvien atceros viņa viltīgo seju. Gudrs, tomēr nevaldāms. Viņš nemitīgi izmeta kādu joku. Smīdināja citus puikas. Es jutos tik nopietna un garlaicīga. Kā vecmeitās palikusi krustmāte.

Protams, katrā klasē vienmēr ir kāds Frenks Nīrijs, un drīz vien es iemācījos viņus briesmīgi nobiedēt. Tomēr tai pirmajā gadā, kad biju vēl jauna un zaļa, Frenks Nīrijs lika man sajusties tik nopietnai. Arī šodien es jutos tieši tāpat.

Un tomēr man piemīt ļoti laba humora izjūta, ļaudis! Es protu novērtēt labus jokus, nudien! Bet dejas pie stieņa! Nevienam no jums tas taču nešķiet smieklīgi, vai ne?

Nu, un nākamais sabiedriskā kluba darba kārtības punkts bija tas diezgan pretrunīgais izbraukums, kuru es pieminēju savā pēdējā ierakstā. (Jums visiem par to noteikti bija daudz kas sakāms! Es daudziem uzkāpu uz varžacīm!).

Man radās sajūta, ka X kungs šajā konkrētajā jautājumā mani noteikti neatbalstīs, un, tik tiešām,

PAZIŅOJUMS!

Ak vai, esmu tik uztraukta. Mani nupat iztraucēja telefona zvans. Mana “meita” Barba paziņoja bēdīgus jaunumus, ka mana “mazmeita” Alise ir nelāgi pakritusi tajā sporta zālē, ko viņa mēdz apmeklēt (manuprāt, pārāk bieži), un tagad atrodas slimnīcā. Visvairāk es uztraucos tāpēc, ka Alisei pēdējā laikā ir nācies pārdzīvot tik grūtus brīžus, un tā tikai viņai vēl trūka. Cik var noprast, Alise pēc galvas traumas ir zaudējusi atmiņu un ir pārliecināta, ka tagad ir tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais gads. Kaut kas traks. Esmu pārliecināta, ka drīz vien viņa atkal visā pilnībā atgūs atmiņu, taču tik lielas raizes patiešām liek palūkoties uz maniem banālajiem uztraukumiem no citas puses. Pagaidām beigšu rakstīt un ziņošu, tiklīdz būšu uzzinājusi kaut ko jaunu.

KOMENTĀRI

BERILA:

Jūtu Tev līdzi, Frenij! Pasaki tam briesmīgajam X, ka viņa dalība Sabiedriskajā komisijā nav vēlama. Mēs visi ļoti mīlam un lūdzam par Alisi.

ANONĪMS:

Zinu, ka es varētu būt vienīgais vīrietis, kurš raksta komentārus šajā blogā, un varbūt tāpēc jūs, sievietes, mani pārkliegsiet, tomēr esmu spiests pajautāt: kas vainas kokteiļu bāram ģimenes ballītē? Izklausās ļoti jautri! Esmu X pusē! (Un, piedodiet, Frenij, taču es smejos. Lieciet to puisi mierā. Viņš tikai mēģināja kliedēt noskaņu.)

DORISA NO DALASAS:

Varbūt Tev vajadzētu uzaicināt X kungu uz kādu glāzīti un visu ar viņu pārrunāt? Liec lietā savu sievišķīgo viltību! Tu varētu viņam izcept to siera un sīpolu pīrāgu, par kuru ieminējies vienā no saviem agrākajiem ierakstiem!

P. S. Kāpēc vārdi “meita” un “mazmeita” ir ielikti pēdiņās?

JAUTRĀ OME:

Nabaga Tu un nabaga Alise. Nelaime nenāk brēkdama.

Ziņo par jaunumiem.

LĒDIJA DŽEINA:

Pasaki Alisei, ka es vienreiz noģību veikala Woollies saldēto preču nodaļā, un, kad atjēdzos, man pajautāja, kā mani sauc, un es pateicu savu pirmslaulības uzvārdu! Tobrīd biju precējusies jau četrdesmit trīs gadus! Jocīgi, kā tas prāts darbojas.

FRENKS NĪRIJS:

Labdien, Džefrijas jaunkundz. Es šodien ierakstīju savu vārdu Google meklētājā un atradu Jūsu ierakstu. Piedodiet, ka biju tāds nekauņa, taču man par mūsu matemātikas stundām ir palikušas tikai mīļas atmiņas. Manuprāt, es pat varēju būt Jūsos nedaudz iemīlējies. Tagad es strādāju par inženieri – un esmu pārliecināts, ka par savu veiksmīgo karjeru varu pateikties Jūsu lielajām pūlēm.

TRAKĀ MEIBELA:

Jūsu blogu atradu pavisam nesen. Apsveicu! Cik uzjautrinoša lasāmviela! Arī es esmu vecvecmāmiņa no otra pasaules gala (Indianas štats, ASV!), un es apsveru iespēju sākt rakstīt pati savu blogu. Viens jautājums: ko Jūsu ģimene domā par to, ka Jūs par viņiem rakstāt? Manuprāt, manai ģimenei tas varētu nepatikt.

AB44:

Vai to komentāru patiešām ierakstīja Jūsu bijušais skolnieks Frenks Nīrijs? Cik smieklīgi! Lūk, kāds spēks ir internetam!

– Mammu? – bērns atkal ierunājās, nepacietīgi. Alise nespēja saprast, vai tas ir zēns vai meitene. Tā bija tikai parasta bērna balss. Aizelsusies, steidzīga. Bērns nedaudz šņaukājās. Savā ziņā pat burvīgi. Alise gandrīz nekad nemēdza runāt ar bērniem pa telefonu, ja neskaitīja tās retās, stīvās dzimšanas dienas sarunas ar kādu no Nika radu bērniem, un šīs bērnišķīgās balsis Alisei allaž bija šķitušas satriecoši mīļas. Skatoties uz šiem bērniem, viņi šķita daudz lielāki, biedējošāki un netīrāki.

Viņas roka bija nosvīdusi. Alise saņēma telefonu ciešāk, aplaizīja lūpas un piesmakušā balsī atkārtoja:

– Hallo?

– Mammu? Te es! – Bērna balss uzkūsāja un izplūda no telefona, it kā viņš vai viņa kliegtu tieši Alisei ausī. – Kāpēc tu domāji, ka tev zvana tētis? Vai viņš tev zvana no Portugāles? Ai! Ja tu ar viņu runāsi, vai tu, lūdzu, varētu viņam pateikt, ka to PlayStation spēļu konsoles spēli, kuru es gribu, sauc “Zudusī planēta: Ārkārtas apstākļi”, labi? Saprati? Jo es viņam laikam pateicu nepareizo nosaukumu. Labi, mammu, tas ir ļoti svarīgi, un tāpēc tev varbūt vajadzētu to pierakstīt. Vai gribi, lai es runāju lēnāk? Zudusī. Planēta. Ārkārtas. Apstākļi. Kur tu vispār esi? Mums jāiet peldēt, un tu taču zini, ka man briesmīgi nepatīk nokavēt, jo tad man uzbāž to stulbo peldamo dēli. Ā, re, kur tēvocis Bens! Vai viņš šodien vedīs mūs peldēt? Labi! Lieliski! Kāpēc tu mums neko neteici? SVEIKS, TĒVOCI BEN! Labi, man vairs nav laika, atā, mammu.

Kaut kas noskrapstēja, nobūkšķēja, tālumā varēja dzirdēt bērnu klaigas. Kāda vīrieša balss uzsauca: “Sveiciens čempioniem,” un saruna pārtrūka.

Alise ļāva telefonam iekrist klēpī un sāka stingi raudzīties uz atvērtajām durvīm, aiz kurām atradās slimnīcas gaitenis. Garām aizsteidzās kāds cilvēks ar zaļu dušas cepuri galvā, saukdams: “Ļaujiet taču man atvilkt elpu!” Kaut kur tālumā ieraudājās zīdainis.

Vai viņa nupat bija runājusi ar Rozīni?

Viņa pat nezināja, kā šo bērnu sauc. Viņi vēl aizvien strīdējās par vārdiem. Niks gribēja, lai bērnu sauc Toms – “labs, kārtīgs vīrieša vārds” –, bet Alisei labāk patika Ītens – seksīgs, veiksmīgs vārds. Ja Rozīne sagādātu viņiem pārsteigumu un izrādītos meitene, Alise gribēja, lai viņu sauc par Medelainu, bet Niks – par Edisonu: jo, cik varēja noprast, meitenēm “labi, kārtīgi vārdi” nemaz nebija vajadzīgi.

Alise nodomāja: nevar būt, ka man ir bērns un es nezinu, kā viņu sauc. Tas gluži vienkārši nav iespējams. Tas pārsniedz visas iespējamības robežas.

Varbūt bērns bija sajaucis numuru! Bērns bija pieminējis kādu “tēvoci Benu”. Alises ģimenē nebija neviena Bena. Viņa nepazina nevienu pašu Benu. Viņa nebija pārliecināta, vai vispār kādreiz bija sastapusi kādu Benu. Labu brīdi lauzījusi galvu, Alise ar pūlēm atcerējās tikai kādu bārdainu milzīga auguma neona izkārtņu tirgotāju, ar kuru bija iepazinusies, palīdzot Nika vecākajai māsai Dorai (iespējams, visķertākajai no visām Ķertajām) viņas “Garīgo mākslu” veikalā. Patiesībā tikpat labi viņa vārds varēja būt arī Bils vai Breds.

Vistrakākais, ka bērns, izdzirdējis viņu pieminam Nika vārdu, bija pajautājis: “Kāpēc tu domāji, ka tev zvana tētis?” Turklāt bērns zināja, ka Niks atrodas Portugālē.

Tas pārsniedza visas neiespējamības robežas, tomēr, no otras puses, izklausījās diezgan pārliecinoši.

Alise uz īsu brīdi aizvēra acis un tad atkal tās atvēra, pūlēdamās iztēloties deviņgadīgu dēlu. Cik garš varētu būt viņa augums? Kādā krāsā bija viņa acis? Kādā krāsā bija viņa mati?

Kaut kas Alisē gribēja kliegt neviltotās šausmās par šādu situāciju, un kaut kas viņā vēlējās rēkt smieklos, jo tas viss bija tik muļķīgi. Neiespējams joks. Uzjautrinošs notikums, par kuru viņa varēs stāstīt vēl gadiem ilgi: “Un tad es piezvanīju Nikam, un tā sieviete man pateica, ka viņš ir Portugālē! Un es nodomāju: Portugālē?!”

Alise atkal paņēma telefonu, tik piesardzīgi, it kā tas varētu uzsprāgt, un apsvēra, vai nevajadzētu piezvanīt vēl kādam. Elizabetei? Mammai? Frenijai?

Nē. Viņa vairs negribēja dzirdēt nevienu svešu balsi, kas stāstītu viņai nezināmas lietas par mīļotajiem cilvēkiem.

Alise juta, ka viņas ķermenis ir vārgs un smags. Viņa nedarīs neko. Itin neko. Beigu beigās kaut kas notiks; kāds atnāks. Ārsti izārstēs viņas galvu, un viss atkal būs kārtībā. Alise sāka grūst mantas atpakaļ mugursomā. Kad viņa paņēma ādas vākos iesieto plānotāju, no tā izkrita fotogrāfija. Trīs bērni skolas formastērpos. Viņi nepārprotami pozēja fotogrāfam, jo visi bija sasēdušies rindā uz pakāpiena, atbalstījuši elkoņus pret ceļgaliem un atspieduši zodus plaukstās. Divas meitenes un zēns.

Zēns sēdēja vidū. Balti, izspūruši mati, atkārušās ausis, uzrauts deguns. Viņš bija piešķiebis galvu un sakodis zobus ērmīgā grimasē. Alise zināja, ka tas bija iecerēts kā smaids. Viņa to zināja, jo bija redzējusi vismaz simt fotogrāfiju, kurās viņas māsa bija savilkusi tieši tādu pašu seju. “Kāpēc es tā daru?” Elizabete mēdza skumji noteikt, ieraudzījusi šīs fotogrāfijas.

Pa labi no zēna sēdēja meitene, kura izskatījās vecāka. Drukna, flegmatiska meitene ar garu seju un taisniem, brūniem, zirgastē saņemtiem matiem, kas krita pār vienu plecu. Viņa bija sagumusi uz priekšu, it kā nepārprotami sacīdama: “Es negribu sēdēt tik muļķīgā pozā.” Viņa bija cieši sakniebusi lūpas un drūmi raudzījās pa labi garām kamerai. Viens tuklais ceļgals bija nejauki nobrāzts, abu kurpju auklas neaizsietas. Viņa izskatījās pilnīgi sveša.

Pa kreisi no zēna sēdēja maza meitenīte ar gaišām cirtām, kas bija saņemtas divās kuplās, īsās peļastītēs. Viņa svētlaimīgi smaidīja, un abos eņģeļa vaidziņos bija ievilkušās bedrītes. Pie abām viņas skolas formastērpa apkaklītēm bija kaut kas pielīmēts. Alise ieskatījās vērīgāk. Tādas pašas spīdīgas dinozauru uzlīmes, kādas varēja redzēt uz pašas Alises krekla.

Apgriezusi fotogrāfiju otrādi, Alise ieraudzīja, ka uz tās uzlipināta aprakstīta līmlapiņa.

Bērni (no kreisās uz labo): Olīvija Lova (bērnudārza grupa), Toms Lovs (4. b klase), Medisona Lova (5. m klase).

Māte: Alise Lova

Pasūtīto eksemplāru skaits: 4

Alise vēlreiz apgrieza fotogrāfiju un apskatīja visus trīs bērnus.

Es jūs nekad mūžā neesmu redzējusi.

Viņas ausīs kaut kas tālumā dūca; viņa juta, ka elpo īsi un sekli, viņas krūtis cilājās tik strauji, it kā viņa atrastos augstu virs jūras līmeņa. (“Ak, tas bija tik jocīgi! Es skatījos uz to fotogrāfiju, vai zināt, ar trim bērniem? Un tie ir manis pašas bērni! Un es viņus pat nepazinu! Cik smieklīgi!”)

Telpā ienāca agrāk neredzēta medmāsa, uzmeta Alisei ašu skatienu un paņēma mapi, kas bija piestiprināta viņas skrituļnestuvju kājgalī.

– Lūdzu, piedodiet, ka jums vēl aizvien nākas gaidīt. Priekšniecība apgalvo, ka jau pēc dažām minūtēm jūs tiksiet pie brīvas gultas. Kā jūs jūtaties?

Alise ar neprātīgi trīcošiem pirkstiem pieskārās galvai.

– Vai zināt, es nekādi nespēju atcerēties savas dzīves pēdējos desmit gadus. – Viņas balss histēriski iedrebējās.

– Manuprāt, mēs varētu pamēģināt noorganizēt jums tasi gardas tējas un sviestmaizes. – Medmāsa palūkojās uz fotogrāfiju, kas bija nolikta Alisei klēpī. – Jūsu bērni?

– Cik var noprast, jā, – Alise atteica un viegli iesmējās. Viņas smiekli pārvērtās šņukstā, asaru garša mutē šķita tik pazīstama, un prātā iešāvās doma – izbeidz! Man ir tik ļoti, ļoti, ļoti apnicis raudāt –, bet ko tas vispār nozīmēja, jo viņa nebija tā raudājusi kopš bērnības, un vispār viņa nemaz nespēja pārstāt raudāt arī tad, ja būtu gribējusi.