Читать книгу Ko Alise aizmirsa - Laiena Moriartija - Страница 4

Džeina paziņoja: protams, viņa labprāt būtu braukusi uz slimnīcu līdzi Alisei, taču divos viņai jābūt tiesā.

– Par ko tad tu esi iesūdzēta? – Alise apjautājās, ļoti nopriecājusies, ka Džeina nebrauks uz slimnīcu. Šai dienai viņai Džeinas jau bija par daudz. Ielūgums uz četrdesmito dzimšanas dienu. Ko tieši viņa ar to bija gribējusi sacīt?

Džeina savādi pasmaidīja un uz Alises jautājumu par tiesu tā arī neatbildēja.

– Es piezvanīšu kādam, lai sagaida tevi slimnīcā.

– Nevis kādam, bet Nikam. – Alise vēroja, kā feldšeri sagatavo viņai nestuves. Tās izskatījās diezgan neizturīgas.

– Jā, protams, es piezvanīšu Nikam. – Džeina izrunāja vārdus tik rūpīgi, it kā uzstātos bērnu ludziņā.

– Patiesībā es pavisam noteikti varu paiet arī pati, – Alise uzrunāja Džordžu Klūniju. Viņai nekad nebija paticis ļaut sevi kādam cilāt, pat Nikam, kurš taču bija ļoti stiprs. Viņa raizējās, vai tikai nebija pārāk smaga. Ja nu feldšeri, pacēluši nestuves, sāks stenēt un viebties kā mēbeļu pārvadātāji?

– Es jūtos pavisam labi. Tikai tā galva.

– Jums ir ļoti nopietns smadzeņu satricinājums, – Džordžs iebilda. – Ar galvas traumām nedrīkst jokot.

– Nerunājiet niekus, pievilcīgu sieviešu pārnēsāšana uz nestuvēm mums šajā darbā patīk vislabāk, – iejaucās otrs feldšeris. – Neatņemiet mums to prieku.

– Jā, neatņem viņiem to prieku, Alise, – Džeina pievienojās. – Tev ir traumētas smadzenes. Tu domā, ka tev ir divdesmit deviņi gadi.

Ko tas īsti nozīmēja?

Alise atlaidās guļus un ļāva, lai abi vīrieši izveicīgi uzceļ viņu uz nestuvēm. Viņas galva noslīga uz vienu pusi, un no sāpēm viņai uznāca reibonis.

– Ai, te būs viņas soma. – Džeina paņēma pie sienas nolikto mugursomu un iespieda to līdzās Alisei.

– Tā nav mana, – Alise iebilda.

– Ir gan.

Alise stingi skatījās uz sarkano audekla somu. Uz tās atlokāmās malas bija redzama triju spīdīgu dinozauru uzlīmju rinda, tāda pati, kā uz viņas sporta krekla. Alisei pamazām kļuva nelabi.

Abi feldšeri pacēla nestuves. Šķita, ka tas viņiem nesagādā nekādas pūles. Droši vien viņi bija raduši pārnēsāt gan tievus, gan resnus ļaudis.

– Darbs! – Alise iesaucās, pēkšņas panikas pārņemta. – Būtu labi, ja jūs manā vietā piezvanītu uz darbu. Kādēļ mēs neatrodamies darbā, ja jau šodien ir piektdiena?

– Nu, to nu es patiešām nezinu! Kāpēc mēs neatrodamies darbā? – Džeina atkal atkārtoja, runādama gluži kā ludziņā. – Bet tev par to nav jāuztraucas – es piezvanīšu Nikam, un pēc tam piezvanīšu arī uz darbu. Runājot par darbu, tu droši vien domāji uzņēmumu ABR Bricks?

– Jā, Džeina, tieši tā, – Alise piesardzīgi apstiprināja. Viņas nu jau ceturto gadu strādāja uzņēmumā ABR. Vai tai nabaga meitenei bija piemetusies kāda garīga kaite?

Alise piebilda:

– Būs labāk, ja tu pateiksi Sjū, ka es šodien vairs neatgriezīšos darbā.

– Sjū, – Džeina lēni atkārtoja. – Un Sjū – tā droši vien ir Sjū Meisona?

– Jā, Džeina. Sjū Meisona. – Viņa pavisam noteikti bija zaudējusi prātu.

Sjū Meisona bija viņu priekšniece. Dedzīga precizitātes, medicīnisko izziņu un darbam piemērota apģērba piekritēja. Alise nespēja vien sagaidīt savu dzemdību atvaļinājumu, lai varētu tikt prom no turienes.

Alise redzēja, kā Džeina noraugās pakaļ feldšeriem, kuri nesa prom nestuves. Viņa ar rādītājpirkstu un īkšķi bija saspiedusi sev apakšlūpu un nu izskatījās pēc zivs.

– Veseļojies ātrāk! – Stepa Trakule uzsauca no skatuves telpas priekšā. Pie galvas piestiprinātais mikrofons viņas balsi padarīja daudz skaļāku. Kad nestuves tuvojās durvīm, negaidot atskanēja pulsējoša mūzika. Alise atskatījās un ieraudzīja, ka Stepa Trakule sāk aši kāpt augšā un lejā uz zema plastmasas soliņa. Sievietes, kuras pirmīt bija sapulcējušās ap Alisi, atkārtoja visas viņas kustības uz tādiem pašiem soliņiem. – Aiziet, DĀMAS! Es gribu redzēt pamatu, es gribu redzēt saliektu ceļgalu, un tagad JĀSIM RODEO! – Sievietes jāteniski uzsēdās uz saviem stepa soliņiem un sāka vicināt sev virs galvas neredzamus laso.

Kaut kas traks. Noteikti jāatceras katrs šīs dīvainās dienas mirklis, lai par to pastāstītu Nikam. Vajadzēs viņam parādīt to rodeo jāšanas izdarību. Viņam tā liksies ļoti uzjautrinoša. Jā, visa šī diena bija briesmīgi smieklīga.

(Protams, arī mazdrusciņ biedējoša, jo ko gan viņa, sasodīts, darīja sporta zālē kopā ar Džeinu Tērneri, kura uzvedās kā galīgi jukusi?)

Viņi izgāja ārā pa stikla durvīm un nonāca milzīgā, garā telpā, kas bija tik liela kā tirdzniecības centrs. Viss šeit šķita svešāds. Tur bija rindās saliktas, sarežģītas iekārtas, ar kurām darbojās gan vīrieši, gan sievietes. Visi, šķiet, ar lielām pūlēm cēla, vilka vai stūma dažādas lietas, kas viņiem bija krietni vien par smagu. Telpā valdīja uzcītības pilns klusums, gluži kā bibliotēkā. Brīdī, kad garām aizslīdēja nestuves, neviens nepārtrauca darīt iesākto. Nestuves tika pavadītas vienīgi ar skatieniem, tik vienaldzīgiem un bezpersoniskiem, it kā Alise būtu televīzijas ziņās rādīts sižets.

– Alise! – Kāds vīrietis nokāpa no soļošanas trenažiera un nostūma austiņas sev uz pleciem. – Kas tev notika?

Viņa seja – koši sarkana un sviedru lāsīšu izraibināta – izskatījās pilnīgi sveša. Alise stingi raudzījās augšup uz vīrieti, pūlēdamās izdomāt kādu pieklājīgu atbildi. Bija tik sirreāli sarunāties ar nepazīstamu cilvēku, guļot uz muguras nestuvēs. Alise bija nonākusi vienā no tiem sapņiem, kuros viņa ieradās kokteiļu viesībās, ģērbusies vienā pidžamā.

– Drusku apdauzīts pakausis, – Džordžs Klūnijs atbildēja viņas vietā, un tas nemaz neizklausījās medicīniski.

– Cik žēl! – Vīrietis ar dvieli noslaucīja pieri. – Tā tikai vēl trūka. Tagad, kad tuvojas tā svarīgā diena!

Alise mēģināja savilkt bēdīgu seju svarīgās dienas dēļ. Varbūt viņš bija kāds no Nika kolēģiem, un runa bija par kādu darba pasākumu, ko viņai vajadzētu zināt.

– Nu, tā tev būs mācība, lai tu tik traki neaizraujies ar sportošanu, vai ne, Alise?

– Ho, – Alise atteica. Viņa īsti nezināja, ko bija gribējusi sacīt, tomēr tā nu tas izskanēja: ho.

Feldšeri aizsoļoja tālāk. Vīrietis atkal atgriezās uz trenažiera un atsāka skriet, vēl uzsaukdams viņai pakaļ:

– Saudzē sevi, Alise! Pateikšu Megijai, lai piezvana! – Atdarinādams klausuli, viņš pielika pie auss īkšķi un mazo pirkstiņu.

Alise aizvēra acis. Pakrūtē sagriezās nelabums.

– Kā tu jūties, Alise? – Džordžs Klūnijs noprasīja.

Alise atvēra acis.

– Man ir drusku nelabi, – viņa sacīja.

– Skaidrs. To jau varēja sagaidīt.

Viņi apstājās pie lifta.

– Es patiešām nezinu, kur atrodos, – Alise atgādināja Džordžam. Šķita, ka būtu vērts vēlreiz par to ieminēties.

– Tagad par to nav jāuztraucas, – Džordžs atteica.

Lifta durvis nošvīkstot atvērās, un no tā iznāca sieviete ar gludiem, taisni apgrieztiem matiem.

– Alise! Vai ar tevi viss kārtībā? Kas noticis? – Viņa runāja, izteikti noapaļojot patskaņus. – Kāda sagadīšanās! Es nupat par tevi iedomājos! Es jau gribēju tev piezvanīt par to – nu, par to mazo negadījumu skolā. Kloī man visu pastāstīja. Nabadzīte! Ak vai, tā tikai vēl trūka, ar visu to rītvakaru un gaidāmo svarīgo dienu!

Viņa nespēja vien beigt runāt, un feldšeri tikmēr iegrozīja nestuves liftā un nospieda pogu, uz kuras bija burts “G”. Durvis aizslīdēja ciet, sieviete pacēla roku pie auss, atdarinādama klausuli, gluži tāpat kā vīrietis uz trenažiera, un tai pašā mirklī kāda balss iesaucās:

– Vai tā bija Alise Lova, ko es nupat redzēju uz nestuvēm?

Džordžs ieminējās:

– Jums ir daudz paziņu.

– Nē, – Alise atteica, – nē, patiesībā nav vis.

Viņa atcerējās, kā Džeina bija teikusi: “Patiesībā es nesen tiku uzaicināta uz viņas četrdesmito dzimšanas dienu.”

Alise pagrieza galvu un apvēma Džordža Klūnija glītās, spodrās, melnās kurpes.

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

Pusdienlaiks jau bija gandrīz beidzies, kad man piezvanīja. Pēc piecām minūtēm man vajadzēja atkal atgriezties pie darba, un man būtu vajadzējis atrasties vannas istabā, lai pārbaudītu, vai starp zobiem nav ieķēries kāds krikums. Viņa sacīja: “Elizabete? Ak, sveika, te Džeina.

Man te ir radusies problēma,” it kā visā pasaulē būtu tikai viena vienīga Džeina (kaut gan sievietei, kuras vārds ir Džeina, būtu vajadzējis ierasti nosaukt arī savu uzvārdu), un es sāku prātot: Džeina, Džeina, Džeina, kurai radusies problēma, un tad es sapratu, ka tā ir Džeina Tērnere. Alises Džeina.

Viņa pateica, ka Alise stepa nodarbības laikā pakritusi sporta zālē.

Tur nu es stāvēju, kamēr simt četrdesmit trīs cilvēki visi sēdēja atgāzušies pie saviem galdiem, lēja sev ūdeni ar ledu, grauza piparmētru konfektes, turēja pildspalvas gatavībā un gaidpilni skatījās uz katedru. Katrs no viņiem bija samaksājis divtūkstoš deviņsimt piecdesmit dolāru, lai dzirdētu manu uzstāšanos. Vai divtūkstoš piecsimt, ja kāds bija izmantojis iepriekšējās pieteikšanās atlaidi.

Lūk, cik cilvēki man maksā, lai iemācītos uzrakstīt veiksmīgu pasta reklāmas projektu. Es zinu! Tā nejaukā biznesa pasaule jums ir pilnīgi sveša, vai ne, doktor Hodžes? Uzreiz bija skaidrs, ka jūs tikai pieklājīgi mājāt ar galvu, kad es jums mēģināju izskaidrot, ar ko nodarbojos. Varu derēt, ka jums nekad nav ienācis prātā, ka visas tās vēstules un brošūras, ko jūs saņemat pa pastu, patiesībā ir sarakstījuši dzīvi cilvēki. Tādi kā es. Varu derēt, ka uz jūsu pastkastītes ir uzlīme “REKLĀMAS NEMEST”. Neuztraucieties. Es jums to neņemšu ļaunā.

Lai nu kā, tas gluži nebija vispiemērotākais brīdis, lai es trauktos apraudzīt savu māsu tikai tāpēc, ka viņai kaut kas atgadījies sporta zālē (dažiem ir arī jāstrādā; dažiem nav laika dienas vidū apmeklēt sporta zāli). It īpaši tāpēc, ka pēc tā atgadījuma ar banānu kēksiņiem es ar viņu vairs nerunāju. Es zinu, mēs esam to labu laiku apsprieduši, cenšoties aplūkot viņas rīcību no “racionālāka viedokļa”, tomēr es vēl aizvien ar viņu nesarunājos. (Protams, viņa patiesībā nemaz nezina, ka es ar viņu nesarunājos, taču atļaujiet man izbaudīt šo bērnišķīgo gandarījumu.)

Es noprasīju Džeinai (jāatzīst, nedaudz aizkaitināti un iedomīgi): “Vai tas ir kaut kas nopietns?” Nez kāpēc man pat neienāca prātā, ka tas patiešām varētu būt kaut kas nopietns.

Džeina paskaidroja: “Viņa domā, ka tagad ir tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais gads, ka viņai ir divdesmit deviņi gadi un mēs abas vēl aizvien strādājam uzņēmumā ABR Bricks, un tāpēc tas pavisam nopietni ir dīvaini, to nu es varu teikt pavisam droši.”

Tad viņa piemetināja: “Jā, un tu droši vien zini, ka viņa ir stāvoklī?”

Man ir liels kauns par to, kā es reaģēju. Varu sacīt vienīgi to, doktor Hodžes, ka šī reakcija bija tikpat patvaļīga un neapturama kā skaļš siena drudža izraisīts šķaudiens.

Tās bija dusmu trīsas. Skaļi nošalcot, tās pacēlās no manas pakrūtes līdz pat galvai, un es noteicu: “Piedod, Džeina, es tagad nevaru runāt,” un noliku klausuli.

Džordžs Klūnijs bija tik jauks, ka par savām kurpēm nemaz neapvainojās. Šausmu pārņemtā Alise mēģināja norāpties no nestuvēm, lai varētu kaut kā palīdzēt tās notīrīt, ja vien viņai būtu izdevies kaut kur sadabūt papīra salvetīti, varbūt tajā svešajā audekla somā, taču abi feldšeri kļuva bargi un uzstāja, lai viņa guļ mierīgi.

Iesprādzēta ātrās palīdzības automašīnā, Alise juta, ka viņas nelabums pamazām pāriet. Visapkārt redzamās spodrās, baltās plastmasas detaļas šķita nomierinošas; viss bija tik lietderīgs un nevainojami tīrs.

Brauciens uz slimnīcu noritēja ļoti mierīgi, gluži kā taksometrā. Ciktāl varēja noprast, viņi nejoņoja pa ielām, zibinot gaismas, lai citas automašīnas dotu viņiem ceļu.

– Tad jau es laikam tomēr nemiršu? – viņa pajautāja Džordžam. Otrs vīrietis sēdēja pie stūres, un Džordžs Klūnijs atradās aizmugurē pie Alises. Viņa ievēroja, ka Džordžam ir kuplas uzacis. Arī Nikam bija biezas, spurainas uzacis. Reiz vēlā vakarā Alise bija mēģinājusi tās izplūkt, un viņš bija kliedzis tik skaļi, ka Alise bija sākusi raizēties, vai tikai kaimiņos dzīvojošā Bergena kundze nenolems izpildīt savu “Kaimiņu patruļas” pienākumu un neizsauks policiju.

– Jūs nepagūsiet ne acu pamirkšķināt, kad jau atkal varēsiet iet uz sporta zāli, – Džordžs atbildēja.

– Es nekad neeju uz sporta zāli, – Alise iebilda. – No tām nav nekāda labuma.

– Te nu mēs esam vienisprātis, – Džordžs pasmaidīja un papliķēja viņai pa roku.

Alise noskatījās, kā gar ātrās palīdzības automašīnas logu aiz Džordža galvas aizzib reklāmu stendi, biroju ēkas un debesis.

Nu labi, tas bija ļoti muļķīgi. Viss šķita tik savāds tikai tāpēc, ka viņa bija “drusku apdauzījusi galvu”. Tā bija tikai ieilgusi, izteiktāka, dīvaina, sapnim līdzīga sajūta, kāda pārņem, pamostoties atvaļinājuma laikā un nesaprotot, kur esi nonākusi. Krist panikā nebija nekādas vajadzības. Tas taču bija interesanti! Vajadzēja vienīgi koncentrēties.

– Cik pulkstenis? – viņa apņēmīgi pajautāja Džordžam.

– Gandrīz pusdienlaiks, – viņš atbildēja, uzmetis skatienu savam pulkstenim.

Skaidrs. Pusdienlaiks. Pusdienlaiks piektdienā.

Viņa atsāka:

– Kādēļ jūs pirmīt jautājāt, ko es esmu ēdusi brokastīs?

– Tas ir viens no standarta jautājumiem, ko mēs uzdodam cilvēkiem, kuri cietuši no galvas traumām. Mēs cenšamies noteikt jūsu garīgo stāvokli.

Tātad atlika pieņemt: ja izdotos atcerēties, ko viņa ēdusi brokastīs, arī viss pārējais nostātos savās vietās.

Brokastis. Šorīt. Paklau, tas jau bija par traku. Viņai taču noteikti vajadzēja to atcerēties.

Doma par darba dienas brokastīm viņas prātā bija pilnīgi skaidra. Divi grauzdiņi, kas vienlaikus izlec no tostera, nikni burbuļojoša tējkanna un rīta saules stari, kas slīpi krīt uz virtuves grīdas tieši pretī ledusskapim, izgaismojot lielo, brūno plankumu uz linoleja, kas izskatījās notīrāms vienā rāvienā, taču gandrīz droši varēja sacīt, ka tas nebūtu iespējams. Skatiens augšup uz lielo pulksteni, ko Nika māte viņiem bija uzdāvinājusi sālsmaizei, drudžaini cerot, ka varētu būt agrāks, nekā šķita (un vienmēr izrādījās, ka ir vēlāks). Radiostacijas ABC sprakšķi fonā – raižpilnas, uzstājīgas balsis, kas runā par pasaules problēmām. Niks klausījās un dažreiz izmeta kaut ko tādu kā “nu, tas taču nevar būt”, bet Alise ļāva, lai šīs balsis skalojas viņai pāri, un mēģināja izlikties, ka vēl aizvien ir aizmigusi.

Ne viņai, ne Nikam nepatika agri celties. Gan vienam, gan otram tas šķita jauki, jo iepriekšējās attiecībās abi bija dzīvojuši kopā ar neizturami možiem cilvēkiem, kuri cēlās agri no rīta. Viņi sazinājās ar īsiem, aprautiem teikumiem, un dažreiz tā bija kā spēle, lai pārspīlētu savu īgnumu, un citreiz atkal ne, un tas bija jauki, jo abi zināja, ka vakarā pēc darba viņi atkal būs tādi paši kā senāk.

Alise mēģināja atsaukt prātā kādu konkrētu atmiņu par brokastīm.

Tas aukstais rīts, kad viņi bija gandrīz pabeiguši krāsot virtuvi. Ārā stipri lija, viņas nāsis kutināja asi krāsas izgarojumi. Viņi sēdēja uz grīdas un klusēdami ēda grauzdiņus ar zemesriekstu sviestu, jo visas mēbeles bija pārklātas ar aizsargājošiem pārsegiem. Alise vēl nebija pārvilkusi naktskreklu, taču tam pāri bija uzmesta jaka, un viņa bija uzstīvējusi Nika vecās futbola zeķes, kas bija uzvilktas līdz pat ceļgaliem. Niks bija noskuvies un apģērbies, atlika vienīgi apsiet kaklasaiti. Iepriekšējā vakarā viņš bija pastāstījis par kādu patiešām svarīgu, baisu prezentāciju, ar kuru viņam vajadzēja vienlaikus uzstāties Spīdpaurainā Nekauņas, Draņķa Megatrona un Lielā Bosa priekšā. Alise, kurai bija briesmīgi bail uzstāties publiski, juta, ka no līdzjūtības viņai pakrūtē savelkas kamols. Torīt Niks iemalkoja tēju, nolika krūzi, atvēra muti, lai iekostu grauzdiņā, un uzmeta to uz sava iemīļotā krekla ar zilajām svītrām. Grauzdiņš pielipa pašā priekšā. Abi saskatījās, vienlīdz lielu šausmu pārņemti.

Niks lēni noņēma grauzdiņu, atklādams lielu, taukainu zemesriekstu sviesta taisnstūri. Viņš ierunājās kā cilvēks, kurš nupat saņēmis nāvējošu šāvienu: “Tas bija mans vienīgais tīrais krekls,” un tad viņš paņēma grauzdiņu un ar atvēzienu trieca sev pret pieri.

Alise iebilda: “Nē, nav vis. Kamēr tu vakar spēlēji skvošu, es aiznesu netīrās drēbes uz mazgātavu.” Viņiem vēl nebija veļas mazgājamās mašīnas, un visas drēbes viņi nesa uz veļas mazgātavu, kas atradās netālu no viņu mājas. Niks noņēma saspiesto grauzdiņu no sejas un noteica: “Nevar būt,” bet Alise apstiprināja: “Es to izdarīju gan,” un tad Niks izrāpoja cauri krāsas skārdenēm, saņēma viņas seju abās plaukstās un ilgi, maigi noskūpstīja. Viņa lūpas garšoja pēc zemesriekstu sviesta.

Tomēr tās nebija šī rīta brokastis. Tas bija noticis pirms vairākiem mēnešiem vai nedēļām, vai vēl kaut kad. Virtuve bija pabeigta. Tolaik viņa vēl negaidīja bērnu. Viņa vēl aizvien dzēra kafiju.

Pēc tam sekoja vairākas brokastis pēc kārtas, kad viņi bija aizrāvušies ar veselīgu dzīvesveidu un ēda jogurtu ar augļiem. Kad tas bija? Veselīga dzīvesveida piekopšana nebija pārāk ilga, lai gan sākumā viņi bija apņēmības pilni.

Gadījās arī brokastis, kad Niks bija devies darba darīšanās. Viņa prombūtnes laikā Alise ēda grauzdiņus gultā, izbaudīdama romantiskās sāpes, ko radīja ilgas pēc viņa, it kā Niks būtu jūrnieks vai karavīrs. Sajūta bija tāda pati, kā priecājoties par izsalkumu un zinot, ka drīz gaidāmas pamatīgas vakariņas.

Un tad vēl bija tās brokastis, kad viņi bija sastrīdējušies – neglītām sejām, zvērojošām acīm, aizcērtot durvis – par izbeigušos pienu. Tas nebija tik jauki. (Tās brokastis pavisam noteikti nebija gadījušās šorīt. Alise vēl atcerējās, kā viņi tovakar bija viens otram piedevuši, skatīdamies, kā Nika jaunākā māsa tēlo pavisam niecīgu lomu pārsteidzoši garā postmodernisma lugā, kura abiem šķita nesaprotama. “Starp citu, es tev piedodu,” Niks bija paliecies uz priekšu un iečukstējis viņai ausī, un viņa bija atčukstējusi: “Atvaino, taču es piedodu tev,” un kāda sieviete viņiem priekšā bija pagriezusies atpakaļ un gluži kā dusmīga skolotāja nošņākusi: “Kuš! Jūs abi!” Viņi bija sākuši ķiķināt tik neprātīgi, ka beigu beigās abiem bija nācies pamest teātri, rāpjoties pāri ceļgaliem un vēlāk dabūjot pamatīgi trūkties no Nika māsas.)

Reiz bija arī brokastis, kad viņa bija īgni lasījusi no grāmatas iespējamos bērnu vārdus, kamēr viņš bija īgni sacījis “jā” vai “nē”. Tas bija jauki, jo viņi abi torīt pavisam noteikti tikai izlikās īgni.

– Neticami, ka mēs drīkstam dot vārdu cilvēkam, – Niks bija sacījis. – Sajūta ir tāda, ka to vajadzētu atļaut darīt tikai zemes valdniekam.

– Vai karaļvalsts karalienei, – Alise pievienojās.

– Jā, sievietei neviens nekad nebūtu ļāvis dot kādam vārdu, – Niks iebilda. – Acīmredzami.

Vai tas notika šorīt? Nē. Tas bija noticis… pirms kāda laika. Ne šorīt.

Viņai nebija ne mazākās nojausmas, ko viņa šorīt bija ēdusi brokastīs.

Viņa uzticēja Džordžam Klūnijam:

– Es pirmīt teicu, ka ēdu grauzdiņus ar zemesriekstu sviestu, jo parasti manas brokastis ir tieši tādas. Patiesībā es vispār neatceros nekādas brokastis.

– Būs jau labi, Alise, – viņš atteica. – Diez vai es arī varu atcerēties, ko šorīt pats ēdu brokastīs.

– Ak tā. – Te tev nu bija garīgā stāvokļa novērtējums! Vai Džordžs vispār pats zināja, ko dara?

– Varbūt jums arī ir smadzeņu satricinājums, – Alise ieminējās. Džordžs paklausīgi iesmējās. Šķita, ka viņš pamazām pārstāj interesēties par Alisi. Varbūt viņš cerēja, ka nākamais pacients izrādīsies interesantāks. Viņam droši vien patika likt lietā tās sirds defibrilācijas padarīšanas. Ja Alise būtu feldšere, arī viņai tas patiktu.

Reiz kādā svētdienā, kad Nikam bija paģiras un Alise pūlējās viņu pierunāt doties uz pludmali viņai līdzi, un viņš gulēja uz dīvāna, aizvēris acis un nemaz neklausīdamies, viņa bija iesaukusies: “Ak, nē, mēs viņu tūlīt zaudēsim!”, saberzējusi divas cepamās lāpstiņas, piespiedusi tās viņam pie krūtīm un iesaukusies: “Izlāde!” Niks tieši īstajā brīdī bija paklausīgi un ticami noraustījies. Tomēr tad viņš bija palicis nekustīgi guļam, kamēr viņa bija iesaukusies: “Viņš neelpo! Mums nekavējoties jāuzsāk mākslīgā elpināšana!” un mēģinājusi iebāzt viņam mutē salmiņu.

Ātrās palīdzības automašīna apstājās pie luksofora, un Alise nedaudz sagrozījās. Nekas viņas ķermenī vairs nebija kārtībā. Dziļi kaulos varēja just visaptverošu nogurumu, it kā viņa varētu nogulēt miegā veselu mūžību, tomēr tai pašā laikā nemiers un saraustīts spars mudināja viņu celties augšā un kaut ko paveikt. Pie visa noteikti bija vainojama grūtniecība. Visi taču apgalvoja, ka tad ķermenis šķietot pavisam svešāds.

Alise vēlreiz pielieca zodu, lai paskatītos uz savām dīvainajām drēbēm. Tās nemaz neizskatījās pēc kaut kā tāda, ko viņa būtu varējusi izvēlēties. Viņa nekad nemēdza nēsāt ne dzeltenu apģērbu, ne krekliņus bez piedurknēm. Atkal uzbangoja panika, Alise novērsās un sāka skatīties ātrās palīdzības automašīnas griestos.

Vistrakākais, ka viņa nekādi nespēja atcerēties arī to, ko iepriekšējā dienā bija ēdusi vakariņās.

Tukšums. Vispār ne mazākās nojausmas.

Savu tunzivs ēdienu ar pupiņām? Nika iecienīto jēra gaļas kariju? Viņa nespēja pat iedomāties.

Protams, nedēļas nogales tik un tā vienmēr mēdza sajaukties kopā. Jāpamēģina atcerēties, ko viņa bija darījusi pagājušajā nedēļas nogalē.

Alises prātā kā no apgāzta veļas groza sabira juceklīgas atmiņas par dažādām nedēļas nogalēm. Sēdēšana parka zālienā un avīzes lasīšana. Pikniki. Staigāšana pa dārzkopības veikaliem un ķildošanās par augiem. Mājas remonts. Vienmēr, vienmēr mājas remonts. Kino. Vakariņas. Kafijas dzeršana kopā ar Elizabeti. Sekss svētdienas rītā, pēc tam miegs, pēc tam brokastu radziņi no vjetnamiešu ceptuves. Draugu dzimšanas dienas. Laiku pa laikam kādas kāzas. Ceļojumi. Padarīšanas ar Nika ģimeni.

Nez kā Alise saprata, ka nekas no tā visa nebija noticis pagājušajā nedēļas nogalē. Viņa nekādi nespēja izdomāt, kad tas bija noticis. Pirms īsa brīža vai jau sen. Tas gluži vienkārši bija noticis.

Diemžēl viņa nekādi nespēja pieķerties kādai “šodienai”, “vakardienai” vai pat “pagājušajai nedēļai”. Viņa bezpalīdzīgi lidinājās virs kalendāra gluži kā pasprucis balons.

Prātā atausa aina: pelēkas, mākoņainas debesis ar sārtu balonu gūzmu, kas sasieta kopā ar baltu lentīti, gluži kā ziedu pušķis. Balonu saišķus nikni raustīja dusmīgs vējš, un Alisi pārņēma milzīgas, mokošas skumjas.

Sajūta pagaisa kā nelabuma uzplūds. Augstā debess. Ko tad tas nozīmēja?

Alisi pārņēma ilgas pēc Nika. Viņš noteikti spētu visu vērst par labu. Viņš precīzi pateiktu, ko viņi iepriekšējā dienā bija ēduši vakariņās un ko darījuši nedēļas nogalē.

Cerams, ka Niks viņu sagaidīs slimnīcā. Varbūt viņš jau bija nopircis Alisei ziedus. Droši vien. Cerams, ka ne, jo tas bija pārāk dārgi.

Protams, patiesībā viņa cerēja, ka Niks tomēr būs nopircis ziedus. Viņa taču bija atvesta ar ātro palīdzību. Savā ziņā viņa tos ziedus pat bija pelnījusi.

Prātā uzradās vēl viena aina. Šoreiz tas bija milzīgs garkātainu, sarkanu rožu un skaraino ģipseņu pušķis kristāla vāzē, ko Nika brālēns viņiem bija uzdāvinājis kāzās. Kāpēc viņa to iztēlojās? Niks nekad nedāvināja viņai rozes. Viņš zināja, ka Alisei tās patīk vienīgi dārzā. Puķu veikalos pirktās rozes nesmaržoja, un tās Alisei nez kāpēc vienmēr lika domāt par sērijveida slepkavām.

Ātrās palīdzības automašīna apstājās, un Džordžs pielēca kājās, strauji pieliekdamies, lai neatsistu galvu.

– Esam klāt, Alise! Kā tu jūties? Izskatās, ka esi ilgi un pamatīgi kaut ko pārdomājusi.

Viņš pastūma sviru, lai atvērtu ātrās palīdzības automašīnas aizmugures durvis. Pa tām ieplūda saules gaisma, liekot viņai samirkšķināt acis.

– Es tā arī nepajautāju, kā jūs sauc, – Alise ieminējās.

– Kevins, – Džordžs vainīgi atteica, kā zinādams, ka šis vārds viņai sagādās vilšanos.

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

Patiesībā dažkārt darbs man izraisa nelielu pacilātību, doktor Hodžes; man ir kauns to atzīt. Tā nav milzīga pacilātība, tomēr to pavisam noteikti var nosaukt par adrenalīna uzplūdu. Kad gaismas palēnām izdziest, klausītāji apklust, es uz skatuves palieku viena un Leila ārkārtīgi nopietni parāda paceltu īkšķi, it kā mēs atrastos NASA un grasītos palaist raķeti. Prožektora gaisma ir kā saules stars manā sejā, un es spēju sadzirdēt tikai ūdens glāžu šķindēšanu un šur tur arī cieņpilnas atturības pilnu ieklepošanos. Man patīk viesnīcu zāļu tīrā, svaigā, lietišķā smarža un vēsais, kondicionētais gaiss. Tas padara skaidrākas manas domas. Un, kad es sāku runāt, mikrofons padara manu balsi nosvērtu un valdonīgu.

Tomēr citkārt es izeju uz skatuves un jūtos tā, it kā man uz skausta būtu uzlikts smags slogs. Tas liek man nodurt galvu un uzmest kūkumu gluži kā tādai večai. Man gribas pieliekties tuvāk mikrofonam un noprasīt: “Kāda tam visam ir jēga, dāmas un kungi? Jūs visi izskatāties visnotaļ jauki, tāpēc nāciet man talkā un pasakiet: kāda tam ir jēga?”

Patiesībā es zinu, kāda ir jēga.

Jēga ir tāda, ka viņi man palīdz nomaksāt hipotekāro kredītu. Katrs no viņiem iegulda savu artavu mūsu pārtikas iegādē, kā arī elektrības, ūdens un Visa kredītkartes rēķinu apmaksā. Viņi visi dāsni apmaksā šļirces, bezveidīgos slimnīcas ietērpus un to pēdējo anesteziologu ar laipnajām, suniskajām acīm, kurš saņēma manu roku un sacīja: “Un tagad guliet, mīļā.” Lai nu kā, esmu novirzījusies no temata. Jūs gribat, lai es novirzos no temata. Jūs gribat, lai es tikai rakstu un rakstu visu, kas vien man ienāk prātā. Vai tikai es jums neliekos garlaicīga? Jūs vienmēr izskatāties neuzkrītoši ieinteresēts, bet varbūt jums gadās dienas, kad es ienāku kabinetā, izskatīdamās caurcaurēm uzmācīga, vai plīsdama no vēlēšanās izklāstīt jums visus savas nožēlojamās dzīves sīkumus, bet jūs pārņem ilgas ar elkoņiem atbalstīties pret rakstāmgaldu, atspiest zodu plaukstās un pavaicāt: “Kāda tam visam ir jēga, Elizabete?” Un tad jūs atceraties: jēga ir tāda, ka es apmaksāju jūsu kredītkartes rēķinus, hipotekāro kredītu, iepirkumus… un tā tikai pa riņķi vien.

Viņdien jūs ieminējāties, ka bezjēdzības sajūta liecina par depresiju, bet saprotiet taču: man nav nekādas depresijas, jo es taču saskatu jēgu. Visa jēga slēpjas naudā.

Kad biju izbeigusi sarunu ar Džeinu, telefons nekavējoties iezvanījās vēlreiz (droši vien tā bija viņa – nodomājusi, ka saruna pārtrūkusi), un es to izslēdzu zvana vidū. Kāds vīrietis garāmejot ieminējās: “Dažreiz jāsāk domāt, vai tikai mums visiem nebūtu labāk bez tiem sasodītajiem krāmiem!”, un es atteicu: “Sasodīts, jā!” (Es nekad mūžā neesmu sacījusi “sasodīts, jā!”; šie vārdi tikai ērmīgi uzradās man prātā. Man tie patīk. Varbūt es varētu tos pateikt mūsu nākamās tikšanās laikā, lai redzētu, vai jūs samirkšķināsiet acis), un viņš piebilda: “Starp citu, apsveicu. Līdz šim esmu apmeklējis daudzus šāda veida seminārus – un vēl nekad neesmu dzirdējis nevienu runājam tik prātīgi!”

Viņš flirtēja ar mani. Dažreiz tā gadās. Pie visa noteikti vainīgs ir mikrofons un spožās gaismas. Jocīgi, jo man allaž ir licies, ka ikvienam vīrietim vajadzētu skaidri saprast, ka visa seksualitāte ir no manis burtiski izsūkta. Es jūtos kā žāvēts auglis. Jā, tieši tā. ES ESMU ŽĀVĒTA APRIKOZE, doktor Hodžes. Nevis jauka, mīksta, sulīga aprikoze, bet gan cieta, sačokurojusies, bezgaršīga, sakaltusi aprikoze, kuru pat ir sāpīgi košļāt.

Vairākas reizes dziļi ieelpoju spirdzinošo, kondicionēto gaisu un no jauna piespraudu mikrofonu sev pie žaketes. Tik drudžaini vēlējos ātrāk atgriezties uz skatuves, ka burtiski trīcēju. Man šķiet, ka šopēcpusdien es varētu būt uz laiku zaudējusi līdzsvaru, doktor Hodžes. To mēs varam apspriest mūsu nākamās tikšanās laikā.

Vai varbūt īslaicīgs neprāts ir tikai nepiedodamas uzvedības aizbildinājums? Varbūt man būs pārāk liels kauns jums pastāstīt, ka man kāds piezvanīja, lai pateiktu, ka ar manu vienīgo māsu atgadījusies nelaime, bet es noliku klausuli. Jums par prieku, es apkopoju visu, kas manī ir. Es vēlos izklausīties nevesela, lai jūs varētu uzskatīt, ka spējat paveikt kaut ko noderīgu, bet tai pašā laikā es gribu, lai jūs domātu, ka esmu jauks cilvēks, doktor Hodžes. Jauks, nevesels cilvēks.

Es izgāju uz skatuves kā rokzvaigzne – un sāku runāt par “izredžu vizualizāciju”, un burtiski iedegos. Es viņus sasmīdināju. Es liku viņiem savstarpēji sacensties, izkliedzot man atbildes, un visu to laiku, kamēr mēs vizualizējām izredzes, es domās iztēlojos savu mazo māsu.

Es domāju: galvas traumas mēdz būt ļoti nopietnas.

Es domāju: Niks ir prom, un patiesībā Džeinai par to nemaz nav jābūt atbildīgai.

Un visbeidzot es nodomāju: Alise bija stāvoklī un gaidīja Medisonu tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotajā gadā.