Читать книгу Ko Alise aizmirsa - Laiena Moriartija - Страница 9

– Tātad tu patiešām neko neatceries? Itin neko, kas noticis kopš tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada? – Elizabete pabīdīja plastmasas krēslu tuvāk Alises gultai un paliecās uz viņas pusi, it kā būtu pienācis laiks noskaidrot visu līdz galam. – Itin neko?

– Nu, man prātā ir iešāvušās dažas jocīgas, aprautas atmiņas, – Alise paskaidroja. – Taču nekas no tā visa nešķiet sakarīgs.

– Labi, tad pastāsti, ko tu atceries, – Elizabete mudināja. Tagad viņas seja atradās pavisam tuvu Alisei, un grumbiņas abās viņas mutes pusēs bija vēl dziļākas, nekā Alisei sākumā bija izskatījies. Kaut kas traks. Alise neapzināti piespieda pirkstgalus sev pie ādas; viņa vēl aizvien nebija aplūkojusi sevi spogulī.

Viņa iesāka:

– Nu, kad es pirmo reizi pamodos, man rādījās sapnis, un es nespēju saprast, vai tas ir tikai sapnis, vai arī kaut kas tāds, kas patiešām noticis. Es peldēju, bija skaists vasaras rīts, un mani kāju nagi bija nolakoti dažādās krāsās. Man blakus bija vēl kāds, kam kāju nagi arī bija nolakoti tieši tāpat. Paklau, varbūt tā biji tu? Esmu gatava saderēt, ka tā biji tu!

Elizabete iebilda:

– Nē, tas viss man neko neizsaka. Kas vēl?

Alise iedomājās par sārto balonu saišķiem, kas bija šūpojušies pelēkajās debesīs, taču viņai negribējās stāstīt Elizabetei par milzīgo bēdu vilni, kas vēl aizvien laiku pa laikam mēdza viņu pāršalkt, un viņa nemaz tik ļoti netiecās noskaidrot, ko tas viss nozīmē.

Tāpēc viņa tikai noteica:

– Es atceros, kā kāda amerikāniete sacīja: “Man ļoti žēl, taču nekādi sirdspuksti nav dzirdami.”

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

Es atzīstu: tas ir savādi aizkustinoši, pat glaimojoši, ka no visiem atmiņu miljardiem, kas bija pietiekami nozīmīgi, lai uzpeldētu Alises prātā, viena no tām bija tieši šī.

Alise allaž ir pratusi lieliski atdarināt akcentus, un tās sievietes balsi viņa atdarināja nevainojami. Balss tonis un ritms bija tieši tāds, kādu es to atcerējos, un uz mirkli es prātā atkal atgriezos tajā drūmajā telpā, pūlēdamās visu aptvert. Es jau tik sen nebiju par to domājusi.

Iztēlojieties, doktor Hodžes, ja es spētu ceļot laikā, atgriezties tajā dienā un iečukstēt pati sev ausī: “Tas ir tikai sākums, mīļā.” Un tad es atmestu galvu un iesmietos kā jukusi ragana.

Patiesībā jums nemaz nepatīk, ja es stāstu tādus melnus, rūgtus jokus, vai ne? Esmu ievērojusi, ka jūs smaidāt pieklājīgi un šķietami skumji, it kā es būtu padarījusi sevi par muļķi un jūs lieliski zinātu, kāpēc; it kā es būtu pusaudze, kura nespēj savaldīt savas apkaunojošās emocijas.

Lai nu kā, es negribēju runāt ar Alisi par to amerikāņu sievieti. Pats par sevi saprotams. It īpaši ne jau ar Alisi. Es īpaši nevēlos par to runāt arī ar jums. Vai arī domāt par to. Vai arī rakstīt par to. Tas gluži vienkārši notika. Tāpat kā viss pārējais.

Elizabete ar plaukstu nogludināja balto segu blakus Alises kājai. Šķita, ka viņas seja nocietinās. Viņa atteica:

– Piedod, taču arī tas man neko neizsaka. Itin neko.

Kāpēc viņa izklausījās dusmīga? Alise jutās tā, it kā būtu izdarījusi kaut ko aplam, taču nekādi nespēja saprast, ko īsti; viņa jutās muļķīgi neveikla, gluži kā bērns, kurš cenšas aptvert kaut ko lielu un svarīgu, ko pieaugušie nevēlas viņai stāstīt.

Uztvērusi Alises skatienu, Elizabete gandrīz pasmaidīja un atkal aši novērsās.

Palātā ienāca sieviete ar ziediem rokās, cerīgi nopētīja Alisi un Elizabeti, noraidoši samirkšķināja acis un pagāja garām viņu norobežotajam nodalījumam, lai dotos tālāk. Varēja dzirdēt, kā iespiedzas kāds viņām neredzams cilvēks:

“Es tieši nupat par tevi iedomājos!”

– Man vajadzēja atnest tev ziedus, – Elizabete nomurmināja.

Alise pēkšņi iesaucās:

– Tu esi apprecējusies!

– Ko, lūdzu?

Alise satvēra un pacēla Elizabetes kreiso roku.

– Tev ir saderināšanās gredzens! Tas ir tik burvīgs. Tieši tādu gredzenu es būtu gribējusi, ja mēs varētu izvēlēties pašas savu gredzenu. Protams, vecmāmiņas Lovas gredzens man arī ļoti patīk.

Elizabete sausi attrauca:

– Vecmāmiņas Lovas gredzenu tu nicini un ienīsti, Alise. – Ak tā. Vai es tev to pateicu? Neatceros, ka būtu tev to teikusi.

– Pirms daudziem gadiem. Manuprāt, tu biji pārāk daudz iedzērusi, un tāpēc es nesaprotu, kāpēc… nu, lai paliek.

Alise noprasīja:

– Vai tu tagad liksi man mocīties neziņā? Ar ko tu apprecējies? Vai ar to glīto pilsētplānotāju?

– Ar Dīnu? Nē, es neapprecējos ar Dīnu, un mēs satikāmies tikai piecas minūtes. Turklāt viņš ir miris. Noslīcis nirstot. Traģiski. Lai nu kā, es apprecējos ar Benu. Vai tu neatceries Benu? Viņš šobrīd pieskata tavus bērnus.

– Ā, tas ir jauki darīts, labi, – Alise vārgi noteica, un viņu atkal pārņēma nelabums. Krietna māte droši vien būtu jau uzreiz nekavējoties noskaidrojusi, kas pieskata viņas bērnus. Diemžēl Alise vēl aizvien nekādi nespēja aptvert, ka viņai bija bērni. Piespiedusi plaukstu pie plakanā vēdera, kurā vairs nebija bērna, viņa pūlējās atvairīt reiboni. Ļaujot sev pārāk daudz par to sadomāties, viņa varētu sākt kliegt un vairs nespētu rimties.

– Bens, – Alise atkārtoja, pievērsdama visu uzmanību Elizabetei. – Tātad tu apprecējies ar kādu, kuru sauc Bens. – Viņa atcerējās, kā pirmītējais bērns telefona sarunas laikā šņaukādamies bija pieminējis tēvoci Benu. Tagad, kad viss bija nostājies savās vietās, nez kāpēc šķita, ka ir kļuvis vēl ļaunāk, it kā Alise būtu vienīgā, kura neko nesaprastu.

Viņa ieminējās:

– Jocīgi, es pirmīt iedomājos, ka vienīgais Bens, ko pazīstu, bija tas milzīgais neona izkārtņu veidotājs, ar kuru es reiz iepazinos Nika māsas veikalā. Viņš man ir uz visiem laikiem palicis atmiņā, jo viņš bija tik liels, nesteidzīgs un kluss – gluži kā milzīgs pelēkais lācis, kas pārvērsts par cilvēku.

Elizabete pēkšņi sāka skaļi smieties, un gan šī skaņa (skaļi, neapvaldīti smiekli, kas allaž rada vēlēšanos vēlreiz atkārtot to pašu joku), gan tas, kā viņa atgāza galvu, atkal lika viņai izskatīties tādai pašai kā agrāk.

– Es nesaprotu, – Alise pasmaidīja, gatava saprast.

– Tieši ar to Benu es arī apprecējos. Mēs iepazināmies Doras veikala atklāšanas pasākumā. Mēs esam precējušies jau astoņus gadus.

– Patiešām? – Elizabete bija apprecējusi to milzīgo, lācīgo neona izkārtņu veidotāju? Parasti viņa satikās ar briesmīgi asprātīgiem, veiksmīgiem biznesa cilvēkiem, kuru klātbūtnē Alise jutās dumja. – Bet vai tad viņš nebija bārdains?

Nudien, Elizabete taču nebūtu precējusi bārdainu vīrieti, vai ne?

Elizabete smējās tā, ka drebēja.

– Jā, viņam vēl aizvien ir bārda.

– Un vai viņš joprojām veido neona izkārtnes?

– Jā, skaistas. Man vislabāk patīk “Roba ribu un šķiņķu” izkārtne Kilarā. Pērnajā ikgadējā neona izkārtņu konkursā tā ieguva otro vietu.

Alise asi paskatījās uz Elizabeti, taču šķita, ka māsa ir pilnīgi nopietna.

Viņa noteica:

– Tātad viņš ir mans māsasvīrs. Tad jau… es laikam viņu pazīstu. Pazīstu ļoti labi. Vai Niks ar viņu saprotas? Vai mēs ejam izklaidēties visi kopā?

Elizabete uz brīdi apklusa, un viņas sejas izteiksme kļuva neizprotama. Tad viņa ieteicās:

– Pirms daudziem gadiem, kad mēs ar Benu vēl nebijām apprecējušies, Medisona vēl bija pavisam maza, bet tu gaidīji Tomu, mēs Lieldienās kopīgi noīrējām māju Džērvisa līcī. Zini, tā atradās tieši Haijemsa pludmalē – tur, kur ir visbaltākās smiltis pasaulē, – un laiks bija ideāls, un Medisona bija tik jauka, ka mēs visi bijām gatavi viņā burtiski iemīlēties. Mēs nodevāmies visādām muļķīgām kāršu spēlēm, un kādā vakarā Niks un Bens piedzērās un sāka dejot astoņdesmito gadu mūzikas pavadībā. Bens nekad nemēdz dejot. Iespējams, tā varētu būt vienīgā reize, kad esmu redzējusi viņu dejojam. Viņi uzvedās tik ākstīgi! Mēs smējāmies no visas sirds un tik aizrautīgi, ka pat pamodinājām Medisonu, un viņa izkāpa no gultas un vienā pidžamā sāka dejot kopā ar viņiem. Patiesībā tas bija patiešām īpašs atvaļinājums. Par to domājot, mani pārņem tāda nostalģija. Es jau veselu mūžību neesmu par to domājusi.

– Es itin neko neatceros, – Alise sacīja. Šķita tik nežēlīgi, ka viņa nespēja atcerēties brīnišķīgu atvaļinājumu, it kā viņas vietā šo dzīvi būtu dzīvojusi pavisam cita Alise.

Elizabetes balss tonis pēkšņi pārvērtās.

– Pārsteidzoši, ka tu neatceries Benu. – Viņas balsī bija dzirdams kaut kas gandrīz agresīvs, un viņa lūkojās uz Alisi tik asi, it kā pat izaicinātu viņu kaut ko sacīt. – Tu taču vēl tikai vakar ar viņu sastapies. Viņš atbrauca, lai tev palīdzētu tikt galā ar automašīnu. Tu viņam izcepi viņa iemīļotos banānu kēksiņus. Jūs ilgi sarunājāties.

– Tātad, – Alise nervozi ievaicājās, – mums tagad ir automašīna?

– Mmm. Jā, ir gan, Alise.

– Un es cepu banānu kēksiņus?

Elizabete pasmaidīja.

– Ar zemu tauku saturu. Ar augstu šķiedrvielu saturu.

Toties pārsteidzoši gardus.

Alises prāts drudžaini lēkāja šurpu turpu, kamēr viņai uznāca reibonis. No trim svešajiem, vienā rindā sēdošajiem bērniem pie banānu kēksiņiem un automašīnas (viņai nepatika automašīnas: viņai patika autobusi un prāmji; turklāt viņa nebija īpaši prasmīga autovadītāja), tad pie Elizabetes, kura bija apprecējusies ar neona izkārtņu veidotāju Benu.

Tad viņa pieķērās kādai pēkšņai, sāpīgai domai.

– Paklau! Tu noteikti esi apprecējusies bez manis! – Alisei ļoti patika kāzas. Viņa nemūžam nebūtu aizmirsusi nevienas no tām.

Elizabete iebilda:

– Alise, tu biji mana līgavas māsa, un Medisona bija ziedu kaisītāja. Jums bija saskaņotas, koši violetas kleitas. Tu uzstājies ar uzjautrinošu runu, un jūs abi ar Niku sarīkojāt veselu izrādi, dejodami dziesmas “Panāc šurp, Eilīn” pavadībā. Mēs smējāmies kā traki.

– Ak tā. – Alise juta, ka viņā uzbango vilšanās. – Es nekādi nespēju noticēt, ka neatceros neko. Pat neizklausās, ka es kaut ko tādu būtu dzirdējusi! – Viņa iegrūda pirkstus uz kājām uzsegtās segas caurumos un ar muļķīgu, bērnišķīgu kustību ar abām rokām stipri saņēma to vienā pikucī. – Ir tik daudz visādu… lietu!

– Paklau, rāmāk, rāmāk. – Elizabete paberzēja Alises plecus pārāk sparīgi, it kā viņa būtu bokseris. Tad viņa drudžaini palūkojās apkārt, kā meklēdama palīdzību. – Tev tagad jāļauj man aiziet un uzmeklēt kādu ārstu, lai es varu par to parunāt.

Elizabete bija problēmu risinātāja. Viņa allaž centās citu vietā atrast kādu risinājumu.

Blakus nodalījumā pēkšņi atskanēja spalgi sievietes smiekli.

– Ne jau tu! To izdarīju es!

Alise un Elizabete ar vienādu, klusu nepatiku saskatījās un pacēla uzacis, un Alisi piepildīja mierinoša sirsnība pret māsu.

Atlaidusi segu, viņa pamanījās rāmi salikt rokas atpakaļ klēpī.

– Lūdzu, paliec tepat. Drīz atnāks kāda medmāsa, lai paskatītos, kā es jūtos, un tu varēsi apvaicāties viņai. Vienkārši paliec tepat un parunājies ar mani. Es domāju, ka tas man palīdzēs atlabt.

Elizabete uzmeta skatienu pulkstenim un noteica:

– Nezinu gan, – tomēr tad atslīga krēslā.

Alise ērtāk iegrozījās aiz muguras saliktajos spilvenos. Viņa iedomājās, vai nevajadzētu uzdot vēl kādu jautājumu par fotogrāfijā redzamajiem bērniem (trīs – tas bija tik nepadevīgs un neiespējams skaits!), taču sajūta bija tik sirreāla, ka šķita muļķīga. Gluži kā filma, kas bija tik pārspīlēta, ka nācās nemitīgi grozīties savā vietā, cenšoties nesākt skaļi smieties. Prātīgāk bija apvaicāties, kā Elizabetei klājas.

Elizabete bija noliekusi galvu un kasīja kaut ko neredzamu uz savas plaukstas locītavas. Alise vēlreiz paskatījās uz grumbiņām, kas, šķiet, bija savilkušas uz leju māsas lūpu kaktiņus, veidojot tādu kā bēdīgu grimasi. Vai pie visa vainīgs bija vienīgi vecums? (Vai arī viņas pašas lūpu kaktiņi bija tā nolaidušies uz leju? Drīz viņa paskatīsies. Drīz.) Tomēr tas vēl nebija viss; māsā slēpās dziļas, smagas skumjas.

Vai, būdama precējusies ar to pelēkajam lācim līdzīgo vīrieti, viņa nejutās laimīga? (Vai bija iespējams mīlēt bārdainu vīrieti? Bērnišķīgi. Protams, tas bija iespējams. Pat tad, ja šī bārda bija ievērojami kupla.)

Alise ieraudzīja, ka Elizabete krampjaini norij siekalas. Viņas kakls noraustījās.

– Par ko tu domā? – Alise noprasīja. Elizabete satrūkās un pacēla galvu.

– Nezinu, tāpat vien. – Viņa apspieda žāvas. – Piedod. Tas nav garlaicības dēļ. Gluži vienkārši esmu nogurusi. Pagājušajā naktī pagulēju tikai pāris stundas.

– Ak tā, – Alise noteica. Paskaidrojumi bija lieki. Gan viņai, gan Elizabetei visu mūžu bija nācies ciest no briesmīgiem bezmiega uzplūdiem. Tos viņas bija mantojušas no mātes. Pēc tēva nāves Alise un Elizabete bieži vien visu nakti pavadīja nomodā kopā ar māti. Vienās rītakleitās viņas sēdēja rindā uz dīvāna, skatījās videofilmas, dzēra karstās šokolādes un iesala dzērienu un nākamajā dienā gulēja līdz pat vakaram, kamēr kluso, miega pilno māju piestrāvoja saules stari.

– Kā man pēdējā laikā veicas ar bezmiegu? – Alise gribēja zināt.

– Patiesībā nemaz nezinu. Es nezinu, vai tu vēl aizvien nespēj aizmigt.

– Tu nezini? – Alise apjuka. Viņas allaž bija viena otrai ziņojušas visus jaunumus par savu cīņu ar bezmiegu. – Bet vai tad mēs… vai tad mēs nemaz nesarunājamies?

– Protams, ka sarunājamies, bet tu laikam esi ļoti aizņemta ar bērniem un visu pārējo, un tāpēc mūsu sarunas varbūt ir nedaudz sasteigtas.

– Aizņemta, – Alise atkārtoja. Viņai itin nemaz nepatika, kā tas izklausījās. Pret aizņemtiem cilvēkiem viņa allaž bija izturējusies ar zināmu neuzticību; šādi cilvēki par sevi mēdza sacīt: “Noskrējies! Pagalam!” Kur gan bija tā jāsteidzas? Kāpēc viņi nedzīvoja lēnāk? Ar ko tieši viņi bija tik ļoti aizņemti?

– Skaidrs, – viņa noteica, juzdamās neizskaidrojami neērti. Šķita, ka starp viņu un Elizabeti kaut kas īsti nebija kārtībā. Ik pēc brīža radās sajūta, ka viņu pieklājīgā izturēšanās ir stīva un draudzīga, it kā viņas būtu tikai labas paziņas, kuras vairs nemēdz satikties tik bieži kā senāk.

Vajadzēs par to apvaicāties Nikam. Tā bija viena no Nika labākajām īpašībām; viņam patika runāt par citiem cilvēkiem, pētīt viņus un mēģināt izprast. Viņu interesēja dažādi attiecību sarežģījumi. Turklāt Elizabete viņam bija ļoti mīļa, un, zobodamies vai žēlodamies par viņu (jo Elizabete dažkārt mēdza izturēties ārkārtīgi kaitinoši), Niks to darīja īsti brālīgā stilā, lai Alise nejustos spiesta māsu aizstāvēt.

Paraudzījusies uz Elizabetes skaisti piegriezto krēmkrāsas kostīmu (izskatījās, ka viņu abu ģērbšanās stils divtūkstoš astotajā gadā bija uzlabojies), Alise apvaicājās:

– Vai tu vēl aizvien strādā tajā katalogu vietā? “Dārgumu lādē”?

Elizabete rakstīja tekstus milzīgam ikmēneša pasta pasūtījumu katalogam, kura nosaukums bija “Dārgumu lāde”. Viņai vajadzēja izdomāt atjautīgus, pārliecinošus vārdus par daudziem simtiem dažādu preču, sākot ar lūpu spīdumu ar banānu garšu un beidzot ar olu vārāmo ierīci un ūdensnecaurlaidīgu radioaparātu, ko varēja klausīties dušā. Viņa saņēma daudzus bezmaksas paraugus, un tas bija jauki. Katru mēnesi pēc kataloga iznākšanas visa ģimene lasīja Elizabetei priekšā tos tekstus, kas viņiem bija iepatikušies visvairāk. Frenija lepni glabāja visus “Dārgumu lādes” izdevumus goda vietā, un ikreiz, kad pie viņas ciemos ieradās draudzenes, viņas bija spiestas tos visus izlasīt.

– Ak, šķiet, ka tas ir bijis tik sen, – Elizabete noteica. Paskatījusies uz Alisi, viņa viegli pašūpoja galvu, it kā nemūžam neko tādu nebūtu pieredzējusi. – Tu esi kā ceļotāja laikā, nudien.

– Tātad jāpieņem, ka tu vairs tur nestrādā? – Alisi pārņēma aizkaitinājums. Ja ikreiz, kad viņa uzdos kādu vienkāršu jautājumu, visi uzlūkos viņu ar bijību, tas sāks kļūt apnicīgi. Cik daudz pārmaiņu gan varēja notikt desmit gadu laikā? Šķiet, mainījies bija pilnīgi viss.

– “Dārgumu lāde” tagad ir pārveidota par interneta vietni, – Elizabete paskaidroja. – Un es no turienes aizgāju pirms sešiem gadiem. Es apmēram četrus gadus nostrādāju kādā aģentūrā un tad pirms diviem gadiem sāku vadīt seminārus par to, kā rakstīt reklāmas vēstules. Vai arī mēstules, kā tagad lielākā daļa cilvēku mēdz tās dēvēt. Šie semināri ir – nu, lai cik savādi tas arī liktos, šiem semināriem ir ļoti lieli panākumi. Lai nu kā, es vismaz varu nopelnīt sev iztiku. Arī šodien, kad Džeina man piezvanīja, lai pateiktu par tevi, es vadīju vienu no šādiem semināriem.

– Tātad tas ir tavs bizness?

– Jā.

– Oho! Tas ir tik iespaidīgi. Īsts veiksmes stāsts. Es allaž esmu zinājusi, ka tu būsi veiksmīga. Vai es varu aiziet un paskatīties?

– Aiziet un paskatīties? Paskatīties uz mani? – Elizabete nosprauslojās.

– Ak tā. Tad jau es laikam jau esmu to darījusi, vai ne?

Elizabete atteica:

– Nē, Alise, tu nekad neesi izrādījusi ne mazāko interesi par kāda mana semināra apmeklēšanu. – Viņas balss atkal skanēja asi.

– Ak tā, – Alise apjukusi noteica. – Izklausās, ka… nu, kāpēc gan lai es to nedarītu?

Elizabete nopūtās.

– Tu gluži vienkārši esi patiešām aizņemta, Alise. Tas arī ir viss.

Atkal tas pats vārds. Aizņemta.

– Turklāt es domāju, ka tev mana karjeras izvēle varbūt šķiet nedaudz… bezgaumīga.

– Bezgaumīga? Es tā teicu? Es tā teicu par tevi? Es nemūžam nebūtu varējusi tā pateikt! – Alisi pārņēma šausmas. Vai viņa bija pārvērtusies par nejauku cilvēku, kas sprieda par citiem pēc viņu karjeras izvēles? Viņa allaž bija lepojusies ar Elizabeti. Elizabete taču bija tā gudrā, tā, kura kāpa augšup pa karjeras kāpnēm, kamēr Alise palika turpat savā drošajā vietā.

Elizabete iebilda:

– Nē, nē, tu nekad neesi tā teikusi. Tu droši vien nemaz tā nedomā. Vienkārši aizmirsti, ka es tā sacīju.

Alise bailīgi nodomāja: varbūt tā otra Alise, kura jau desmit gadus dzīvo manu dzīvi, nemaz nav jauka.

Alise pajautāja:

– Un kā tad ar mani? Kur es strādāju?

Alise bija strādājusi uzņēmuma ABR grāmatvedības nodaļā par administratīvo asistenti. Viņai šis darbs ne patika, ne arī nepatika. Tas gluži vienkārši bija darbs. Karjera viņu nemaz īpaši neinteresēja. “Tu esi īsta mājsaimniecības dieviete. Tu esi kā piecdesmito gadu mājsaimniece,” Elizabete reiz bija sacījusi, kad Alise bija atzinusies, ka nupat ir pavadījusi svētlaimīgāko dienu, strādājot dārzā, šujot jaunus virtuves aizkarus un cepot Nikam šokolādes kūku.

– Tu nestrādā. – Elizabete uzmeta viņai neizprotamu skatienu.

– Ā, tas jau izklausās labi! – Alise priecīgi noteica.

– Tomēr tu esi ļoti aizņemta. – Kas īsti bija ar to vārdu? – Tu daudz dari skolā.

– Skolā? Kādā skolā?

– Bērnu skolā.

Ak tā. Viņi. Trīs mazie, baisie svešinieki.

– Frenija, – Alise pēkšņi ieteicās. – Un kas ir ar Freniju? Viņa taču nav… saslimusi… vai tamlīdzīgi, ko? – Alise nemaz nevēlējās izrunāt vārdu “mirusi”.

– Ar viņu viss ir kārtībā, – Elizabete sacīja. – Viņa ir spara pārpilna.

Sudrabainais mobilais telefons, kas bija nolikts uz naktsgaldiņa līdzās Alises gultai, pēkšņi iezvanījās.

– Tas noteikti beidzot ir Niks! – Alise tvēra pēc telefona.

– Ak tā! – Elizabete pielēca kājās. – Ļauj, lai es vispirms ar viņu parunāju!

– Nekā nebija. – Alise aizkaitināta atvirzīja telefonu tālāk no viņas. – Kāpēc? – Nesagaidījusi atbildi, viņa nospieda zaļo taustiņu un pielika telefonu pie auss. – Hallo?

– Jā, sveika, tas esmu es. – Tas bija Niks; Alise juta, ka cauri viņas dzīslām kā brendija malks izšaujas svētlaimīgs atvieglojums.

Viņš turpināja:

– Kas noticis? Vai kaut kas atgadījies ar kādu no bērniem? – Nika balss bija dobjāka, skarbāka nekā parasti, it kā viņš būtu saaukstējies.

Tātad arī Niks zināja par bērniem. Par viņiem zināja visi.

Elizabete lēkāja, vicināja rokas un māja uz telefonu. Alise parādīja viņai mēli.

– Nē, runa ir par mani, – Alise paskaidroja. Bija tik daudz, ko stāstīt, ka viņa nemaz nezināja, ar ko sākt. – Es pakritu, ē… sporta zālē, kopā ar Džeinu Tērneri, un sasitu galvu. Es zaudēju samaņu. Nācās izsaukt ātro palīdzību – jā, un liftā es novēmu tam puisim visas kurpes, tik apkaunojoši! Un pagaidi vien, kad es tev pastāstīšu par tām sievietēm, kuras tēlo, ka piedalās rodeo! Tik smieklīgi. Paklau, tu esi Portugālē! Neticami, ka tu atrodies Portugālē – kā tur izskatās?

Bija tik daudz, ko viņam pateikt; Alisei šķita, ka viņi nav tikušies gadiem ilgi. Kad Niks atgriezīsies no Portugāles, viņiem vajadzēs aiziet vakariņās uz to jauko meksikāņu restorānu un kārtīgi izrunāties. Viņi dzers “Margaritas”; viņa vairs nebija stāvoklī un atkal varēja dzert. Ak, viņa ilgojās, kaut varētu šajā pašā mirklī atrasties restorānā kopā ar Niku, sēdēt tumšā stūrī pie galdiņa un just, kā Niks ar īkšķi glāsta viņas plaukstu.

Klausulē iestājās klusums. Niks noteikti bija pagalam satriekts.

– Bet ar mani viss ir kārtībā! – Alise apliecināja. – Tas nav nekas nopietns. Viss būs labi! Es jūtos ļoti labi!

Niks noprasīja:

– Kāda velna pēc tad man vajadzēja tev zvanīt?

Alise juta, ka atraujas, it kā Niks viņai būtu iesitis. Niks vēl nekad, nekad nebija ar viņu tā runājis, pat ne tad, kad viņi bija strīdējušies. Viņam taču vajadzēja izkliedēt šo murgu, nevis padarīt to vēl ļaunāku.

– Nik? – Viņas balss iedrebējās. Vēlāk viņa tik ļoti sadusmosies uz Niku; viņa jutās ārkārtīgi aizskarta. – Kas tev lēcies?

– Vai tam visam pamatā ir kaut kāda stratēģija? Jo es neko nesaprotu, un, godīgi sakot, man nav laika tādām lietām. Tu taču negribi mainīt vienošanos attiecībā uz nedēļas nogalēm, vai ne? Vai par to ir runa? Vai arī – dieva dēļ, tikai nesaki, ka tam atkal ir kaut kāds sakars ar Ziemassvētkiem!

– Kāpēc tu ar mani tā runā? – Alise nesaprata. Viņas sirds neprātīgi sitās. Nekas no visa, kas šodien bija noticis, nebija viņu tik ļoti pārbiedējis. – Ko es tev esmu nodarījusi?

– Ak, velns parāvis, man šobrīd nav laika nodoties visādām draņķa spēlītēm!

Viņš kliedza. Viņš patiešām kliedza uz Alisi, un viņa taču atradās slimnīcā.

– Paprika, – Alise čukstus sacīja. – Tev jāizmazgā mute ar papriku, Nik.

Elizabete piecēlās.

– Dod šurp, – viņa pavēlēja.

Izņēmusi telefonu no Alises trīcošajiem pirkstiem, viņa pielika to pie auss un aizspieda otru ausi ar pirkstu. Tad uzgrieza Alisei muguru un pielieca galvu.

– Nik, te Elizabete. Patiesībā tas ir ļoti nopietni. Viņai ir smaga galvas trauma, un viņa ir zaudējusi atmiņu. Viņa ir aizmirsusi visu, kas noticis pēc tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada. Vai tu saproti, ko es saku? Visu.

Alise ļāva galvai atkrist spilvenos un sāka sekli elsot. Ko tas nozīmēja?

Elizabete uz brīdi apklusa un klausījās, saraukusi pieri.

– Jā, jā, es saprotu, taču viņa patiešām neko no tā visa neatceras.

Atkal pauze.

– Viņi ir pie Bena. Viņš aizveda viņus uz peldēšanas nodarbību, un mēs laikam šovakar paliksim kopā ar viņiem, un tad… – Pauze. – Jā, labi, un tad tava mamma varēs viņus paņemt pie sevis, kā jau parasti, un līdz svētdienas pēcpusdienai Alise noteikti būs tikusi uz kājām, un viss atkal būs kā senāk. – Pauze. – Nē, es vēl neesmu runājusi ar ārstu, taču drīz es to darīšu. – Pauze. – Skaidrs. Labi, jā, vai tu gribi vēlreiz parunāt ar Alisi?

Alise pastiepa roku pēc telefona – Niks taču tagad noteikti atkal būs kļuvis tāds pats kā senāk –, taču Elizabete noteica:

– Ak tā. Labi. Nu, tad paliec sveiks, Nik.

Viņa izbeidza sarunu.

Alise noprasīja:

– Viņš negribēja ar mani runāt? Viņš patiešām negribēja ar mani runāt? – Visā viņas ķermenī bija jūtamas durošas sāpes; viņu nežēlīgi bakstīja kāds garš raganas pirksts.

Elizabete ar klikšķi aizvēra telefonu un uzlika plaukstu uz Alises rokas. Tad viņa saudzīgi sacīja:

– Drīz tu visu atcerēsies. Būs labi. Saproti, jūs ar Niku vairs neesat kopā.

Alisei šķita, ka viss, kas atrodas ap viņu, strauji krīt uz Elizabetes kustīgo lūpu vidu. Viņa koncentrēja uzmanību uz šīm lūpām. Aveņu toņa lūpu krāsa ar tumšāku maliņu. Elizabete noteikti izmantoja lūpu kontūrzīmuli. Kaut kas neiedomājams. Viņai vajadzēja apvilkt lūpas ar līniju.

Ko viņa tur teica? Viņa taču nevarēja sacīt, ka…

– Ko? – Alise noprasīja.

Elizabete atkārtoja:

– Jūs šķiraties.

Nudien, kaut kas neiedomājams.