Читать книгу Ko Alise aizmirsa - Laiena Moriartija - Страница 5

Niks nesagaidīja Alisi slimnīcā ar ziediem. Neviens viņu nesagaidīja, un tāpēc viņa sajutās nedaudz kā varone.

Abi feldšeri izgaisa kā nebijuši. Alise nespēja atcerēties, vai viņi vispār bija atvadījušies, un tāpēc viņa arī nemaz nepaguva abiem pateikties.

Slimnīcā sākās drudžaina rosība, bet laiku pa laikam viņai nācās kādā mazā, baltā, kārbai līdzīgā telpā vienai pašai gaidīt uz skrituļnestuvēm un stingi skatīties griestos.

Uzradās kāds ārsts, iespīdināja viņai acīs mazītiņu, zīmulim līdzīgu kabatas lukturīti un lika Alisei ar skatienu sekot viņa pirkstiem. Turēdama rokās dokumentu paliktni, nestuvju kājgalī nostājās medicīnas māsa, kuras satriecošās acis bija tikpat zaļas kā viņas slimnīcas uzsvārcis, un izvaicāja Alisi par veselības apdrošināšanu, alerģijām un tuvākajiem radiniekiem. Alise izteica komplimentu par viņas zaļajām acīm, medmāsa pavēstīja, ka tās ir krāsainas kontaktlēcas, un Alise noteica: “Ak tā,” un sajutās piekrāpta.

Uz tā, ko medmāsa ar zaļajām acīm nosauca par “strausa olu” uz Alises pakauša, tika uzlikta ledus komprese, viņai tika iedotas divas baltas, mazītiņā plastmasas glāzītē ieliktas pretsāpju tabletes, taču Alise paskaidroja, ka viņai nemaz tik ļoti nesāp un viņa negrib dzert nekādas zāles, jo gaida bērnu.

Cilvēki turpināja viņu izvaicāt, runādami pārāk skaļi, it kā Alise būtu iemigusi, lai gan viņa skatījās tiem tieši virsū. Vai viņa atcerējās, kā bija nokritusi? Vai viņa atcerējās, kā bija braukusi ātrās palīdzības automašīnā? Vai viņa zināja, kāda šodien bija diena? Vai viņa zināja, kāds šodien bija datums?

– Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais gads? – Ārste, kura izskatījās pagalam nomocīta, nopētīja viņu caur brillēm sarkanos plastmasa rāmjos. – Vai esat par to pilnīgi pārliecināta?

– Jā, – Alise apstiprināja. – Es zinu, ka tagad ir tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais gads, jo manam bērnam ir jānāk pasaulē tūkstoš deviņi simti deviņdesmit devītā gada astotajā augustā. Deviņdesmit devītā gada astotā mēneša astotajā dienā. To ir viegli atcerēties.

– Ziniet, es jautāju tāpēc, ka tagad ir divtūkstoš astotais gads, – ārste paskaidroja.

– Jā, bet tas taču nav iespējams, – Alise atteica tik pieklājīgi, cik vien spēja. Varbūt šī ārste bija viena no tiem ģeniālajiem ļaudīm, kuri nekādi nespēja atcerēties tik vienkāršas lietas kā datumus.

– Un kāpēc tas nav iespējams?

– Tāpēc, ka jaunā tūkstošgade vēl nav pienākusi, – Alise prātīgi paskaidroja. – Cik var noprast, kaut kādas datoru problēmas dēļ visā pasaulē tiks atslēgta elektrība.

Viņa jutās lepna, ka zina šādu faktu; varētu sacīt, ka tam bija sakars ar pēdējā laika notikumiem.

– Manuprāt, jūs varētu būt nedaudz apjukusi. Vai tad jūs neatceraties jauno tūkstošgadi? Milzīgo uguņošanu uz ostas tilta?

– Nē, – Alise atteica. – Es neatceros nekādu uguņošanu. – Lūdzu, izbeidziet, viņai gribējās sacīt. Tas nav smieklīgi, un es tikai drosmīgi izliekos, ka man nemaz nesāp galva. Patiesībā tā sāp ļoti.

Viņa atcerējās, kā Niks reiz vakarā bija sacījis:

– Vai tu apzinies, ka jaunās tūkstošgades Jaungada vakarā mūsu bērnam jau būs četri mēneši? – Viņš abās rokās bija saņēmis veseri, gatavodamies izgāzt sienu.

Alise bija nolaidusi fotoaparātu, ko bija paņēmusi, lai nofotografētu sienas tālāko galu.

– Tiesa gan, – viņa atzina. Šī doma šķita vienlaikus pārsteidzoša un biedējoša. Četrus mēnešus vecs bērns: īsts, mazs cilvēciņš, viņu radīts, viņiem piederošs, nošķirts no viņiem.

– Jā, mums laikam vajadzēs sameklēt aukli tam mazajam sušķim, – Niks bija uzsvērti nevērīgi piebildis. Tad viņš bija priecīgi atvēzējis veseri, un Alise bija noklikšķinājusi fotoaparāta slēdzi, kad pār viņiem bija nolijis sārtu apmetuma gabaliņu lietus.

– Varbūt man būtu vajadzīga ultraskaņas izmeklēšana, lai pārliecinātos, ka pēc kritiena manam bērnam nekas nekaiš, – Alise apņēmīgi paziņoja ārstei. Elizabete šādā situācijā būtu rīkojusies tieši tā. Ikreiz, kad vajadzēja rīkoties uzstājīgi, Alise vienmēr nodomāja: “Ko gan būtu darījusi Elizabete?”

– Kurā grūtniecības nedēļā jūs esat? – ārste noprasīja.

– Divpadsmitajā, – Alise atteica, taču viņas prātā atkal uzradās tas pats dīvainais tukšums, it kā viņa nebūtu īsti pārliecināta, ka atbilde ir pareiza. – Vai jūs vismaz varētu paklausīties bērna sirdspukstus, – Alise piebilda Elizabetes balsī.

– Mmm. – Ārste pabīdīja brilles augstāk uz deguna.

Alises prātā uzpeldēja atmiņas par sievietes balsi, kas runāja ar vieglu amerikāņu akcentu. “Man ir ļoti žēl, taču nekādi sirdspuksti nav dzirdami.”

Viņa to atcerējās tik skaidri. Mirklīgo pauzi pēc vārda “žēl”.

“Man ir ļoti žēl, taču nekādi sirdspuksti nav dzirdami.”

Kurš tas bija? Kurš to bija teicis? Vai tas patiešām bija noticis? Alisei acīs sariesās asaras, un viņa atkal atcerējās vēja plosītos sārto balonu saišķus pelēkajās debesīs. Vai viņa šos balonus bija redzējusi kādā sen aizmirstā filmā? Kādā ārkārtīgi skumjā filmā? Viņas krūtīs no jauna uzbangoja neparastas jūtas. Gluži kā ātrās palīdzības automašīnā. Bēdas un dusmas. Viņa iztēlojās, kā šņukst, gaudo, cērt nagus sev miesā (un viņa nekad mūžā nebija tā uzvedusies). Un tieši tobrīd, kad Alisei jau sāka šķist, ka šīs jūtas aizraus viņu sev līdzi, tās izgaisa un pazuda. Tas bija tik savādi.

– Cik bērnu jums ir? – ārste noprasīja. Viņa bija pavilkusi uz augšu Alises sporta kreklu un parāvusi lejup viņas sporta bikses, lai iztaustītu vēderu.

Alise samirkšķināja acis, lai padzītu asaras.

– Neviena. Šī ir mana pirmā grūtniecība.

Ārste aprāvās un paskatījās uz viņu.

– Es teiktu, ka tā pavisam noteikti ir ķeizargrieziena rēta. Alise neveikli pacēla galvu un ieraudzīja, ka ārste ar glīti apgrieztu nagu rāda kaut kur zemu uz viņas vēdera. Samiegusi acis, viņa pamanīja kaut ko tādu, kas līdzinājās ļoti gaišai, purpursarkanai svītrai tieši virs kaunuma apmatojuma.

– Es nezinu, kas tas ir, – Alise nokaunējusies sacīja. Viņa atcerējās mātes nopietno sejas izteiksmi brīdī, kad viņa bija teikusi Elizabetei un Alisei: “Jūs nekad nedrīkstat nevienam rādīt savas intīmās sieviešu lietas.” Pirmo reizi, to izdzirdot, Niks bija smējies, vēderu turēdams. Kāpēc viņš nebija pamanījis šo jokaino rētu? Viņš taču bija pavadījis pietiekami daudz laika, pētot viņas intīmās sieviešu lietas.

– Neizskatās, ka jūsu dzemde būtu palielināta kā divpadsmitajā grūtniecības nedēļā, – ārste piezīmēja.

Alise uzmanīgi nopētīja savu vēderu un saprata, ka tas patiesībā izskatās pavisam plakans. Plakans, kā jau tievam cilvēkam klājas, un parastos apstākļos to varētu uzskatīt par negaidītu priekšrocību, bet viņa taču gaidīja bērnu. Ikreiz, kad viņa bija uzvilkusi kaut ko tādu, kas izcēla viņas apaļo vēderu, Niks bija sācis priecīgi ķiķināt.

– Vai tiešām esat pārliecināta, ka ir jau tik tālu? – ārste gribēja zināt.

Alise cieši skatījās uz savu vēderu – tas bija ļoti plakans! – un klusēja. Viņu pārņēma apjukums, bailes un mokošs kauns. Tad viņa pēkšņi aptvēra, ka viņas krūtis, kuras bija kļuvušas tik smagas, tirpstošas un pārmērīgi krūtainas, nu atkal bija ierasti un pazemīgi neuzkrītošas. Viņa nejutās kā grūtniece. Viņa pavisam noteikti nebija pati savā ādā, taču viņa nejutās kā grūtniece.

(Kas tā bija par rētu? Viņa atcerējās stāstus par sazāļotiem cilvēkiem, kuriem izoperē orgānus pārdošanai. Vai viņa bija aizgājusi uz sporta zāli un briesmīgi piedzērusies un kāds bija izmantojis šo izdevību, lai tiktu pie viņas orgāniem?)

– Varbūt es nemaz neesmu divpadsmitajā grūtniecības nedēļā, – Alise sacīja ārstei. – Varbūt esmu visu pārpratusi. Es nekādi nespēju neko skaidri saprast. Drīz ieradīsies mans vīrs. Viņš visu paskaidros.

– Nu, tad tikmēr vienkārši atpūtieties un mēģiniet neuztraukties. – Ārste saudzīgi sakārtoja Alises apģērbu. – Vispirms mēs jūs aizvedīsim uz datortomogrāfiju, lai pārliecinātos, vai neesat sev nodarījusi kaut ko nopietnu, tomēr es domāju, ka drīz vien viss atkal nostāsies savā vietā. Vai jūs atceraties, kā sauc jūsu ginekologu? Es varētu piezvanīt viņai vai viņam un pārliecināties, kurā grūtniecības nedēļā jūs esat. Nevēlos jūs apbēdināt gadījumā, ja mums neizdosies saklausīt sirdspukstus, jo grūtniecības laiks vēl ir pārāk mazs, lai tos varētu sadzirdēt.

Man ļoti žēl, taču nekādi sirdspuksti nav dzirdami.

Šīs atmiņas bija tik skaidras. It kā tas patiešām būtu noticis.

Alise sacīja:

– Doktors Sems Čepls. No Četsvudas.

– Skaidrs, labi. Neuztraucieties. Pēc nopietnas galvas traumas šāds apjukums ir pilnīgi normāla parādība.

Ārste līdzjūtīgi pasmaidīja un izgāja no telpas. Noskatījusies viņai pakaļ, Alise vēlreiz pacēla kreklu, lai aplūkotu savu vēderu. Tas bija ne vien plakans, bet tam gar sāniem stiepās vieglas, sudrabainas svītras. Strijas. Alise bijīgi pārvilka pār tam ar pirkstgaliem. Vai tas patiešām bija viņas vēders?

Ārste bija teikusi – ķeizargrieziena rēta. (Protams, ja vien viņa nebija kaut ko pārpratusi. Varbūt tā nemaz nebija ķeizargrieziena rēta, tikai pavisam parasta… rēta. Kaut kāda.)

Bet, ja viņai bija taisnība, tas nozīmēja, ka ārsts (viņas pašas doktors Čepls?) bija ar skalpeli pārgriezis viņas ādu un izcēlis no viņas vēdera asiņainu, pīkstošu bērnu, un viņa to nemaz neatcerējās.

Vai, sasitot galvu, no viņas atmiņas patiešām bija izsists tik nozīmīgs notikums? Vai tas nebija mazliet par traku?

Alise atcerējās tos brīžus, kad bija skatījusies filmu kopā ar Niku, ielikusi galvu viņam klēpī un filmas vidū iemigusi. Tas bija ļoti nepatīkami, jo, pamostoties ar lipīgu sajūtu mutē, viņa bija ieraudzījusi, ka filmu varoņu dzīves jau bija aizritējušas tālāk, un divi cilvēki, kuri bija viens otru ienīduši, tagad stāvēja zem viena lietussarga pie Eifeļa torņa.

– Tu esi laidusi pasaulē bērnu, – viņa nedroši uzrunāja pati sevi. – Vai atceries?

Absurds. Viņa taču negrasījās uzsist sev pa galvu un iesaukties: “Ak, bērnu, protams, ka man ir bērns! Kā es to varēju aizmirst?”

Kā gan viņa bija varējusi aizmirst, kā viņas klēpī bija audzis, spārdījies un grozījies bērns? Ja šis bērns jau bija nācis pasaulē, tas nozīmēja, ka viņa jau apmeklējusi grūtnieču kursus kopā ar Niku. Tas nozīmēja, ka viņa bija iegādājusies savas pirmās grūtnieču drēbes. Tas nozīmēja, ka viņi bija izkrāsojuši bērnistabu. Tas nozīmēja, ka viņi bija nopirkuši gultiņu, bērnu ratiņus, autiņbiksītes, pastaigu ratiņus un pārtinamo galdu.

Tas nozīmēja, ka bērns patiešām pastāvēja.

Alise piecēlās sēdus, piespiedusi plaukstas pie vēdera.

Kur tad tas bija palicis? Kurš par to gādāja? Kurš to ēdināja?

Tas bija daudz nopietnāk par ierasto “ak, Alise” neuzmanību. Tas bija ārkārtīgi svarīgi. Tas bija biedējoši.

Dieva dēļ, kur bija palicis Niks? Kad viņš beidzot uzradīsies, vajadzēs izturēties nedaudz noraidoši, pat tad, ja viņam patiešām būs pamatots aizbildinājums.

Telpā atkal ienāca medmāsa ar zaļajām acīm un apvaicājās:

– Kā jūs jūtaties?

– Ļoti labi, paldies, – Alise automātiski atteica.

– Vai atceraties, kāpēc atrodaties šeit un kas ar jums ir noticis?

Šādas nemitīgas pārvaicāšanas nolūks droši vien bija pārliecināties par viņas garīgo stāvokli. Alise iedomājās, vai nevajadzētu iekliegties: “PATIESĪBĀ ES JŪKU PRĀTĀ!”, taču viņa nevēlējās, lai medmāsai būtu jājūtas neērti. Redzot neprātīgu uzvedību, cilvēki parasti jutās neomulīgi.

Tāpēc viņa tikai pajautāja medmāsai:

– Vai varat man pateikt, kāds tagad ir gads?

Alise runāja ātri, lai briļļainā ārste nepagūtu ienākt telpā un nepieķertu viņu slepus noskaidrojam dažādus faktus.

– Divtūkstoš astotais.

– Pavisam noteikti divtūkstoš astotais?

– Pavisam noteikti. Divtūkstoš astotā gada otrais maijs.

Nākamajā nedēļas nogalē būs Mātes diena!

Mātes diena! Pirmā Mātes diena Alises mūžā.

Bet, ja tagad bija divtūkstoš astotais gads, tā nepavisam nebija viņas pirmā Mātes diena.

Ja tagad bija divtūkstoš astotais gads, Rozīnei bija deviņi gadi. Tā vairs nebija nekāda rozīne. No rozīnes tā bija kļuvusi par persiku, pēc tam par tenisa bumbiņu, basketbola bumbu un… bērnu.

Alise juta, ka rīklē iestrēgst nepiedienīgu smieklu šalts.

Viņas bērnam bija deviņi gadi.

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

Leilai par lielām šausmām, “izredžu vizualizācijas” vidū es pārslēdzos uz “ideju olimpiādi”. Jūs noteikti ieinteresēsieties, doktor Hodžes, kad uzzināsiet, ka šis ir tas brīdis, kad es lieku viņiem paskatīties zem galda un sameklēt savu “noslēpumaino preci”. Visi lielā aizrautībā panirst zem galdiem. Apbrīnojami, ka tik daudzi atšķirīgi cilvēki spēj nākt klajā ar PRECĪZI vienādiem jokiem, tādējādi vēl tikai pastiprinot manu sajūtu, ka, gadiem ejot, nekas nemainās. Es esmu ideāls teiciena “strauji dodoties uz nekurieni” piemērs.

Paklau, pēc desmit minūtēm sāksies “Grejas anatomija”. Dienasgrāmatas rakstīšana nedrīkst ietekmēt manu alkatīgo ikvakara televīzijas rīšanu. Man vienalga, ko saka mans vīrs Bens, – bez televīzijas narkotiskā iespaida es varbūt jau sen būtu pilnīgi sajukusi prātā.

Kamēr visi mani studenti pāršķiramajos bloknotos pierakstīja idejas par savu noslēpumaino preču reklamēšanu, es mēģināju piezvanīt Džeinai. Protams, tagad Džeina savu telefonu bija izslēgusi, un tāpēc es skaļi noteicu “pie velna” un ar sakniebtām lūpām viegli uzsmaidīju Leilai. Biju viņu apvainojusi, mainot darba kārtību tā, it kā tai nebūtu nekādas nozīmes, lai gan darba kārtība ir viņas dzīves jēga.

Paskaidroju viņai, ka mana māsa ir iekļuvusi negadījumā un es nezinu, kurā slimnīcā viņa atrodas, un man vajadzīgs kāds, kas varētu aizbraukt uz skolu pēc viņas bērniem. Leila attrauca: “Labi, bet kad jūs pabeigsiet atlikušo “izredžu vizualizācijas” daļu?” (Laikam gan tik aizrautīgi darbinieki ir slavējami, bet vai tas nav nedaudz patoloģiski, doktor Hodžes? Kāds ir jūsu lietpratēja viedoklis?)

Pēc tam piezvanīju mammai, un viņa bija ieslēgusi balss pastkastīti. Ak, cik labi bija toreiz, kad mammai vēl bija sava dzīve. Šķiet, ka vēl pavisam nesen es vispirms būtu zvanījusi Frenijai. Krīzes situācijās viņa vienmēr izturējās tik savaldīgi. Bet pēc pārcelšanās uz pensionāru ciemu Frenija nolēma, ka vairs nesēdīsies pie stūres. (Man tas vēl aizvien šķiet savādi satraucoši. Viņa bija tik prasmīga braucēja.)

Piezvanīju uz skolu un biju spiesta noklausīties balss ierakstu par ģimenes vērtībām. Piezvanīju uz Alises sporta klubu, lai noskaidrotu, vai viņi zina, uz kuru slimnīcu viņa aizvesta, un biju spiesta noklausīties balss ierakstu par saprātīgu uzturu.

Visbeidzot es piezvanīju Benam.

Viņš atsaucās jau pēc pirmā signāla, noklausījās manu vāvuļošanu un paziņoja: “Es par to parūpēšos.”