Читать книгу Ko Alise aizmirsa - Laiena Moriartija - Страница 8

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

Pēcpusdienas tējas pārtraukuma laikā es piezvanīju Benam uz mobilo telefonu, un viņš, pārkliegdams trokšņainas čalas, kas izklausījās kā divdesmit, nevis trīs bērnu saceltas, paziņoja, ka ir aizbraucis uz skolu pēc bērniem un tagad ved viņus uz peldēšanas nodarbībām. Viņš sacīja, ka viņam esot pateikts, ka ir neiespējami nokavēt kaut vai tikai vienu peldēšanas nodarbību, jo Olīvija nupat esot kļuvusi par krokodilu, pīļknābi vai kaut ko tamlīdzīgu, un es izdzirdēju Olīvijas mutuļojošos smieklus, kad viņa sauca: “Par DELFĪNU, nejēga tāds!” Varēja dzirdēt, kā Toms, kurš noteikti sēdēja priekšā līdzās Benam, monotoni skaita: “Tagad tu par pieciem kilometriem PĀRSNIEDZ ātruma ierobežojumu, tagad tu par četriem kilometriem PĀRSNIEDZ ātruma ierobežojumu, tagad tu brauc par diviem kilometriem LĒNĀK, nekā noteikts ātruma ierobežojumā.”

Bens izklausījās nomocījies, tomēr laimīgs. Jau vairākas nedēļas nebiju viņu dzirdējusi tik laimīgu. Parasti Alise mums nemēdz lūgt (uzticēt) kaut ko tādu kā aizbraukt pēc bērniem uz skolu un aizvest viņus uz peldēšanas nodarbībām, un es zināju, ka Bens par šādu iespēju droši vien ir pilnīgā sajūsmā. Es iztēlojos, kā ļaudis, pie luksofora uzmetot viņiem skatienu, nodomā, ka tas ir parasts tēvs (varbūt drusku lielāka auguma un ar kuplāku bārdu) ar saviem trim bērniem.

Ja es pārāk daudz par to sadomāšos, tas būs ļoti sāpīgi, un tāpēc es tā nedarīšu.

Bens man pateica, ka Toms nupat runājis pa mobilo telefonu ar Alisi, un Toms bija pastāstījis, ka viņa nebija neko teikusi par kritienu sporta zālē un izklausījusies “kā jau mamma, tikai varbūt par desmit vai piecpadsmit procentiem īdzīgāka nekā parasti”. Manuprāt, šobrīd viņam skolā māca par procentiem.

Dīvaini, taču man pat prātā nebija ienācis vienkārši pašai piezvanīt Alisei uz mobilo telefonu. Tāpēc es nekavējoties uzgriezu viņas numuru.

Kad Alise atsaucās, viņas balss izklausījās tik svešāda, ka es to nemaz nepazinu un nodomāju, ka atbildējusi kāda medmāsa. Noteicu: “Ai, piedodiet, es tikai gribēju sazvanīt Alisi Lovu,” un tad atskārtu, ka tā taču ir Alise, un viņa šņukstēja: “Ai, Libij, paldies dievam, tā esi tu!” Viņa izklausījās briesmīgi, patiesībā pat histēriska, kaut ko vāvuļoja par fotogrāfijām un dinozauru uzlīmēm, un sarkanu kleitu, kas viņai nekādi nevarēja derēt, lai gan bija ļoti skaista, un par šausmīgu piedzeršanos sporta zālē, un par to, kāpēc Niks ir Portugālē, un viņa nemaz nezināja, vai ir stāvoklī vai ne, un viņa domāja, ka tagad ir 1998. gads, bet visi pārējie apgalvoja, ka ir divtūkstoš astotais. Es briesmīgi pārbijos. Nemaz neatceros, kad pēdējo reizi esmu redzējusi vai dzirdējusi Alisi raudam (vai saucam mani par Libiju). Lai gan pēdējā gada laikā viņai ir bijis tik daudz, par ko raudāt, manā priekšā viņa neraud nekad, un pēdējā laikā visas mūsu sarunas norit briesmīgi pieklājīgi un atturīgi, un mēs abas runājam, ak, tik saprātīgās balsīs.

Savā ziņā bija pat labi dzirdēt Alisi raudam. Tas šķita tik īsti. Es viņai jau tik sen neesmu bijusi vajadzīga, un savulaik tā bija tik svarīga manas identitātes daļa – būt lielajai māsai, kura sargā Alisi no visas pasaules. (Man vajadzētu taupīt naudu un pašai veikt sev psihoanalīzi, doktor Hodžes.)

Tā nu es pateicu, lai viņa neuztraucas, ka es tūlīt atbraukšu un pati visu nokārtošu, un es atkal izgāju uz skatuves un paziņoju, ka manā ģimenē noticis negadījums un man jādodas prom, taču mana ļoti spējīgā asistente Leila ņems visu savās rokās, un, kad paskatījos uz Leilu, lai redzētu viņas reakciju, viņa bija piesarkusi un starojoša, it kā nupat būtu sākusi ticēt Dievam. Tātad šajā ziņā viss bija nokārtots.

Protams, tai taču vajadzēja izrādīties tieši Karaliskajai Ziemeļu piekrastes slimnīcai.

Ikreiz, iestūrējot tajā stāvlaukumā, es jūtos tā, it kā būtu norijusi kaut ko milzīgu. Tas ir kaut kas līdzīgs enkuram; tas ir nogājis man lejā pa rīkli un vēderā iepleties uz abiem sāniem.

Vēl kas: debesis vienmēr šķiet tik milzīgas kā liela, tukša čaula. Kāpēc tā? Ikreiz, tuvojoties slimnīcai, man vienmēr jāpaskatās augšup, vai arī varbūt tam ir kāds sakars ar to, ka jūtos sīciņa un nekur nederīga, vai varbūt tā ir tikai ģeogrāfiskā izvietojuma vaina, dieva dēļ, un ceļš vispirms ved augšup kalnā un tikai tad lejup uz stāvlaukumu.

Esmu braukusi šurp Alises dēļ, es sev atgādināju, izkāpusi no automašīnas.

Tomēr visur, kur vien skatījos, varēja redzēt Benu un mani, tādus kā senāk. Mēs esam tās vietas rēgi. Ja kādreiz dosieties turp, doktor Hodžes, uzmanieties no mums. Mēs, vilkdami kājas, saulainā, ledusaukstā dienā šļūksim gar slimnīcas sienu pa taciņu, kas ved uz stāvlaukumu; man mugurā būs tie neglītie hipiju svārki, ko es nemitīgi valkāju, jo tie nav jāgludina, un es būšu saņēmusi Benu aiz rokas un ļaušu, lai viņš mani ved, bet pati, nodūrusi galvu, skaitīšu savu mantru: “Nedomā par to, nedomā par to, nedomā par to.” Jūs redzēsiet mūs stāvam pie reģistratūras letes un aizpildām veidlapas, un Bens būs man tieši aiz muguras, masēdams man krustus ar gandrīz nemanāmām apļveida kustībām, un sajūta būs tāda, it kā šie apļi kaut kā palīdzētu man elpot – iekšā, ārā, iekšā, ārā – gluži kā ventilators. Tur nu mēs esam, iespiesti lifta dziļumā kopā ar satraukuma pārņemtu ģimeni. Viņu rokas ir pilnas ar ziediem un baloniem ar uzrakstu “Tā ir meitene!”. Mēs abi esam sargājot pilnīgi vienādi aptvēruši sevi ap vidu, kā apskaujot paši sevi, lai viss šis prieks nenodarītu mums pāri.

Pirms nedēļas jums man teicāt, ka tas viss nenosaka manu esību, tomēr tā nav tiesa, doktor Hodžes, tā nav tiesa.

Nedomājiet par to.

Soļodama pa atbalsīm pilnajiem gaiteņiem (klap, klap, klap, skanēja mani papēži, un tā smaka, nu, jums droši vien ir pazīstama tā briesmīgā vārītu kartupeļu smaka, doktor Hodžes; tā piepilda deguna blakusdobumus ar atmiņām par visiem kādreizējiem slimnīcas apmeklējumiem), es izlikos neredzam slikti ģērbtos rēgus no senākajiem slimnīcas apmeklējumiem un centos domāt tikai par Alisi un prātot, vai viņa joprojām domā, ka tagad ir tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais gads, un, ja tā, tad kā tas viss būs. To var salīdzināt tikai ar to vienīgo reizi, kad es pusaudzes vecumā briesmīgi piedzēros kādās divdesmit pirmās dzimšanas dienas svinībās un uzsaucu garu, mīlestības pilnu tostu jubilāram, kuru pirms tam vispār nebiju pazinusi. Cik var noprast, es savā runā izmantoju vārdu “iztrūkums”, un tas man šķita biedējoši, jo skaidrā prātā es kaut ko tādu nekad nebiju teikusi, un man pat īsti nebija skaidrs, ko tāds vārds vispār nozīmē. Esmu pārāk liels kontroles maniaks, lai pieļautu, ka citi no smiekliem krīt vai no kājām nost, stāstīdami man par manis pašas izdarībām.

Ja divas no atmiņas izgaisušas stundas man pašai likās neizturamas, kāda tad varētu būt sajūta, pazaudējot desmit gadus?

Lūkodamās pēc Alises palātas numura, es pēkšņi atcerējos mammu, Freniju un sevi pašu. Tolaik, kad pasaulē nāca Medisona, mēs, reibdamas satraukumā, gluži kā tā ģimene liftā, burtiski skraidījām pa citas slimnīcas gaiteņiem, meklējot Alises palātu. Tad mēs tālumā nejauši pamanījām Niku, kurš soļoja mums pa priekšu, un mēs visas iespiedzāmies: “Nik!”, un viņš pagriezās atpakaļ un, gaidīdams, kamēr mēs viņu panāksim, viņš turpat uz vietas apskrēja dažus apļus, vicinādams gaisā dūrēs savilktās rokas gluži kā tāds Rokijs, un Frenija sirsnīgi noteica: “Tas tik ir viens varens tips!”, un es tolaik satikos ar to aizbildniecisko pilsētas plānošanas speciālistu un turpat uz vietas nolēmu izbeigt šīs attiecības, jo viņu Frenija nemūžam nebūtu nosaukusi par varenu tipu.

Es prātoju: ja Alise patiešām bija aizmirsusi visu, kas noticis pēdējo desmit gadu laikā, tad viņa neatcerējās ne to dienu, ne Medisonu zīdaiņa vecumā. Viņa noteikti neatcerējās, kā mēs visas cienājāmies ar Quality Street šokolādes konfektēm no skārda kārbas, kad ienāca bērnu ārsts, lai apskatītu Medisonu. Viņš veikli grozīja viņu te uz vienu, te uz otru pusi un pat nevērīgi lietpratīgi saņēma vienā plaukstā gluži kā basketbolists, kas virpina bumbu, un Alise un Niks vienā balsī izgrūda: “Uzmanīgi!”, un mēs visi iesmējāmies, un bērnu ārsts pasmaidīja un paziņoja: “Jūsu meita ir pelnījusi desmit punktus no desmit, visaugstāko atzīmi.” Mēs visi aplaudējām un uzgavilējām Medisonai par pirmo labo atzīmi viņas mūžā, bet ārsts tikmēr ietina viņu atpakaļ baltajā sedziņā, gluži kā tādu glītu ceptas zivs un kartupeļu sainīti, un svinīgi pasniedza Alisei.

Pamazām sākdama apcerēt visu, kas bija noticis ar Alisi pēdējo desmit gadu laikā, es pēkšņi ieraudzīju viņas palātas numuru un, pametusi acis pa durvju spraugu, pamanīju viņu pirmajā ar aizkariem norobežotajā nodalījumā. Viņa bija atbalstījusies pret spilveniem un salikusi rokas klēpī un stingi raudzījās taisni uz priekšu. Viņa bija pavisam bezkrāsaina. Viņai mugurā bija balts slimnīcas krekls, viņa gulēja uz balta spilvena, viņas galva bija apsaitēta ar baltu marli, un pat viņas seja bija nāvīgi bāla. Bija dīvaini redzēt viņu tik nekustīgu; Alise vienmēr kustas asi un strauji. Viņa sūta īsziņas pa mobilo telefonu, žvadzina automašīnas atslēgas, aši satver vienu no bērniem aiz elkoņa un kaut ko bargi iečukst viņam ausī. Viņa ir pastāvīgi aizņemta, aizņemta, aizņemta un kaut vai tikai nemitīgi bungo ar nagiem.

(Pirms desmit gadiem viņa nepavisam nebija tāda. Viņa un Niks katru svētdienas rītu gulēja līdz divpadsmitiem. “Kā gan viņi vispār pagūs izremontēt to milzīgo māju?” mēs ar mammu un Freniju pukstējām gluži kā vecas tantes.)

Pirmajā mirklī viņa mani nemaz nepamanīja, un, kad piegāju klāt, viņas skatiens noraustījās, un acis bālajā sejā likās tik lielas un zilas, bet vissvarīgākais bija tas, ka viņa raudzījās uz mani citādi – tomēr ne svešādi. Es nezinu, kā lai to apraksta, kaut gan man prātā iešāvās savāda doma: “Tu esi atgriezusies.”

Vai gribat zināt, kas bija pirmais, ko viņa man pateica, doktor Hodžes?

Viņa noprasīja:

– Ak, Libij, kas ar tevi ir noticis?

Es taču teicu, ka tā tiek noteikta mana esība.

Vai varbūt pie visa vainīgas bija grumbiņas.

Beidzot Alise tika pārvesta uz palātu. Viņai tika piešķirts slimnīcas naktskrekls, televizora tālvadības pults un balts naktsgaldiņš. Kāda kundze uz skrituļratiņiem atveda viņai tasi vājas tējas un četras mazītiņas, trīsstūrainas sviestmaizes ar šķiņķi un sieru. Medmāsai izrādījās taisnība: pēc tējas un sviestmaizēm Alise sajutās daudz labāk, lai gan lielā, dziļā plaisa viņas atmiņā vēl aizvien bija palikusi nemainīga.

Dzirdēt Elizabetes balsi mobilajā telefonā – tas bija tieši tāpat kā ikreiz, kad viņa deviņpadsmit gadu vecumā bija zvanījusi uz mājām no sava katastrofālā ceļojuma pa Eiropu, pūlēdamās izlikties pavisam citāda – dēkaina un ekstraverta, tāda, kas ar vislielāko prieku visu dienu viena pati apskata katedrāles un drupas, bet vakaros jauniešu hosteļos sarunājas ar iereibušiem puišiem no Brisbenas, – lai gan patiesībā viņa ilgojās pēc mājām, jutās vientuļa, bieži vien garlaikojās un nekādi nespēja izprast vilcienu sarakstus. Skaļā un skaidrā Elizabetes balss svešā telefona kabīnē otrā pasaules malā allaž lika Alises ceļgaliem no atvieglojuma saļodzīties; viņa piespieda pieri pie stikla un nodomāja: “Pareizi gan; es esmu īsta.”

– Mana māsa tūlīt ieradīsies, – Alise paziņoja medmāsai, tiklīdz bija beigusi sarunu, it kā nu varētu tikt uzskatīta par kārtīgu cilvēku ar ģimeni; ar ģimeni, kuru viņa pazina.

Lai gan tad, kad Elizabete pirmo reizi panācās tuvāk Alises gultai, viņa māsu patiesībā nemaz nepazina. Alise pavirši nosprieda, ka šī sieviete krēmkrāsas kostīmā ar brillēm un plīvojošajiem matiem, kas sniedzās viņai līdz pleciem, noteikti bija kāda slimnīcas administratīvā darbiniece, kas ieradusies, lai paveiktu kaut ko administratīvu, taču tad kaut kas sievietes staltajā stājā, kas it kā sacīja “es nepadošos”, kaut kas būtiski raksturīgs Elizabetei, tomēr lika noprast, ka tā ir viņa.

Satriecoši, taču šķita, ka Elizabete vienas nakts laikā bija krietni pieņēmusies svarā. Viņas augums allaž bijis spēcīgs, lokans, sportisks, jo viņa vienmēr tik rosīgi airēja, skrēja un darīja vēl daudz ko citu. Tagad viņa bija nevis resna, bet gan pavisam noteikti lielāka, mīkstāka, ar lielākām krūtīm; gluži kā uzpūsta Elizabetes versija, ko kāds bija piepildījis ar gaisu gluži kā pludmales rotaļlietu. Viņai tas nepatiks, Alise nodomāja. Elizabete vienmēr bija tik uzjautrinoši moralizējusi par pārāk lielu kaloriju saturu ēdienā un atteikusies no piedāvātās olbaltuma kūkas, it kā viņai būtu piesolīts kokaīns ar heroīna piedevu. Reiz, kad Niks, Alise un Elizabete bija kopīgi pavadījuši nedēļas nogali, Elizabete pie brokastu galda bija veselu mūžību pētījusi uzturvērtības informācijas uzlīmi uz jogurta trauciņa, drūmi brīdinādama: “Ar jogurtu ir ļoti jāuzmanās.” Kopš tās reizes Niks un Alise, ēdot jogurtu, allaž iesaucās: “Uzmanies!”

Kad viņa pienāca tuvāk un spožā gaisma virs Alises gultas apspīdēja viņas seju, Alise pamanīja smalkas, zirnekļu tīklam līdzīgas grumbiņas, kas bija iegravētas ap Elizabtes lūpām un ap abām acīm aiz elegantajām brillēm. Elizabetei, tāpat kā Alisei, bija lielas, gaiši zilas acis ar tumšām skropstām, tādas pašas kā viņu tēvam; par šīm acīm viņām nemitīgi tika izteikti komplimenti. Bet nu tās šķita kļuvušas mazākas un blāvākas, it kā acu krāsa pamazām būtu sākusi izbalēt.

Šajās izbalējušajās acīs bija manāms kaut kas sāpīgs, piesardzīgs un saguruma pilns, it kā Elizabete nupat būtu cietusi sakāvi cīņā, kurā pati bija cerējusi gūt uzvaru.

Alisi pāršalca pēkšņas raizes; noteikti bija atgadījies kaut kas briesmīgs.

Bet, kad viņa par to apvaicājās, Elizabete atjautāja:

– Ko nozīmē – kas ir noticis ar mani? – Tas izskanēja tik strupi un enerģiski, ka Alisi pārņēma šaubas.

Elizabete atvilka plastmasas krēslu un apsēdās. Alise pamanīja, ka viņas svārki neglīti nostiepjas pār vēderu, un aši novērsās; viņai gandrīz uznāca raudiens.

Elizabete atsāka:

– Tu esi tā, kura ir nokļuvusi slimnīcā. Tātad jājautā – kas noticis ar tevi?

Alise juta, ka atkal kļūst par nevaldāmo, bezcerīgo Alisi.

– Tas ir pagalam ērmīgi. Gluži kā sapnī. Cik var noprast, es pakritu sporta zālē. Es – un sporta zālē! Iedomājies tikai! Džeina Tērnere teica, ka es esot piedalījusies savās tā dēvētajās piektdienas stepa nodarbībās. – Nu viņa varēja muļķoties, jo šeit atradās Elizabete, kura izturējās saprātīgi.

Elizabete cieši raudzījās uz viņu tik drūmi, bailīgi un vērīgi, ka Alise juta – viņas muļķīgais smaids pamazām pagaist. Pasniegusies pēc fotogrāfijas, ko bija nolikusi uz naktsgaldiņa līdzās gultai, viņa to pasniedza Elizabetei, klusi un pieklājīgi ievaicādamās:

– Vai tie ir mani… – Vēl nekad dzīvē Alise nebija jutusies tik muļķīgi. – Vai tie ir mani bērni?

Elizabete paņēma fotogrāfiju, uzmeta tai skatienu, un viņas sejā pazibēja kaut kas sarežģīts. Gandrīz nemanāmas trīsas, kas tūlīt izgaisa. Viņa piesardzīgi pasmaidīja un atteica:

– Jā, Alise.

Alise dziļi, saraustīti ieelpoja un aizvēra acis.

– Es viņus nekad mūžā neesmu redzējusi.

Varēja dzirdēt, ka arī Elizabete dziļi ievelk elpu.

– Tas noteikti ir tikai uz laiku. Tev droši vien ir tikai jāatpūšas, jānomierinās un…

– Kādi viņi ir? – Alise atvēra acis. – Tie bērni? Vai viņi ir… jauki?

Elizabete jau skaļāk atbildēja:

– Viņi ir brīnišķīgi, Alise.

Alise turpināja izvaicāt:

– Vai es esmu laba māte? Vai es par viņiem gādāju pienācīgi? Ar ko es viņus ēdinu? Viņi ir tik lieli!

– Tavi bērni ir tava dzīve, Alise, – Elizabete sacīja. – Drīz tu pati atcerēsies. Tas viss atkal atausīs atmiņā. Tikai…

– Es laikam varētu viņiem uzcept desiņas, – Alise ieminējās, kļūdama možāka. – Bērniem desiņas ļoti garšo.

Elizabete cieši uzlūkoja viņu.

– Tu nemūžam nedotu viņiem desiņas.

– Es domāju, ka esmu stāvoklī, – Alise atsāka. – Bet tad man uztaisīja analīzes un pateica, ka tā tas pavisam noteikti nav. Es nejūtos kā grūtniece, tomēr nekādi nespēju noticēt, ka neesmu stāvoklī. Tas ir neticami.

– Protams. Zini, es nedomāju, ka tu varētu būt stāvoklī…

– Trīs bērni! – Alise pārtrauca. – Mēs gribam tikai divus.

– Olīvija gadījās nejauši, – Elizabete iebilda tik stīvi, it kā viņai tas šķistu nosodāmi.

– Tas viss ir tik nereāli, – Alise sacīja. – Es jūtos kā Alise Brīnumzemē. Vai atceries, cik ļoti es nevarēju ciest to grāmatu? Tāpēc, ka tur viss bija tik bezjēdzīgi. Tev arī tā negāja pie sirds. Mums abām patika lietas, kam ir jēga.

– Varu iedomāties, ka sajūta ir patiešām savāda, taču tas nebūs uz ilgu laiku, kuru katru brīdi tu visu atkal atcerēsies. Tu noteikti esi ļoti… stipri sasitusi galvu.

– Jā. Ļoti stipri. – Alise atkal paņēma fotogrāfiju. – Tātad šī mazā meitenīte. Viņa ir vecākā, tātad viņa ir mans pirmais bērns, pareizi? Tātad mums piedzima meitenīte?

– Jā, tā bija.

– Mēs domājām, ka tas būs puika.

– Atceros.

– Un dzemdības! Man bija trīs dzemdības? Kādas tās bija? Es tik ļoti uztraucos. Pareizāk sakot, es savulaik uztraucos…

– Manuprāt, ar Medisonu tev gāja ļoti viegli, toties ar Olīviju gadījās sarežģījumi… – Elizabete nemierīgi sagrozījās savā plastmasas krēslā. – Paklau, Alise, man laikam vajadzētu aiziet parunāties ar vienu no taviem ārstiem. Man ir patiešām grūti. Tas ir tik ērmīgi. Ļoti… biedējoši.

Panikas pārņemta, Alise pastiepās pēc Elizabetes rokas. Atkal palikt vienai šķita neiespējami.

– Nē, nē, neej nekur. Kāds drīz atkal atnāks. Kāds visu laiku atnāk, lai paskatītos, kā es jūtos. Paklau, Libij, es piezvanīju Nikam uz darbu, un tur man pateica, ka viņš atrodas Portugālē. Portugālē! Ko viņš tur dara? Es atstāju ziņu kaut kādai briesmīgai sekretārei. Es runāju viņai pretī. Tu būtu varējusi lepoties ar mani! Es pierādīju, ka man ir mugurkauls. Tik stiprs kā tērauds.

– Visu cieņu, – Elizabete noteica. Viņa izskatījās tā, it kā būtu apēdusi kaut ko nelāgu.

– Bet viņš vēl aizvien nav man piezvanījis, – Alise nopūtās.

Elizabetes mājasdarbs doktoram Hodžesam

Tikai tad, kad viņa sāka runāt par Niku Portugālē, es beidzot aptvēru acīmredzamo, un tas bija vēl satriecošāks par viņas jautājumu par to, vai viņas bērni ir “jauki”.

Viņa patiešām ir visu aizmirsusi.

Pat Džīnu.