Читать книгу Es ceļoju viena - Samuels Bjorks - Страница 11

Sēdēdams mazajā motorlaivā, kas devās no Hitras uz vēl mazāku salu pavisam netālu no tās, Holgers Munks nejutās gluži savā ādā. Nē, viņam nebija nelabi, nē, Holgeram Munkam ļoti patika braukt ar laivu pa jūru, taču viņš tikko bija pabeidzis telefonsarunu ar Mikelsonu. Mikelsons bija izklausījies ļoti dīvaini, pavisam ne kā ierastais skarbais priekšnieks; viņš bija izklausījies gandrīz pazemīgs, novēlēja Munkam veiksmīgu braucienu un izteica cerību, ka Munks darīs visu, kas viņa spēkos. Teica, ka tagad ir ļoti svarīgi, ka policija darbojas kā viena komanda – vesels lērums vispārējā noskaņojuma uzmundrināšanas blēņu, kas Mikelsonam bija ļoti neraksturīgi, tāpēc Munkam šis zvans galīgi negāja pie sirds. Bija skaidrs, ka kaut kas atgadījies. Kas tāds, par ko Munkam Mikelsons neko negribēja stāstīt.

Laivai pukšķinot un vienmērīgi slīdot fjorda mutes virzienā, Munks savilka jaku ciešāk, lai aizturētu vēju, un mēģināja aizsmēķēt cigareti. Jaunais vīrietis ar izspūrušajiem matiem, kas vadīja laivu, nevarēja būt policists, bet, pēc Munka domām, droši vien bija kāds vietējais brīvprātīgais; kāpēc viņš Munku varēja aizvest uz salu tikai pēc diviem pēcpusdienā, joprojām bija mīkla, tomēr Munkam trūka spēka vīrieti izprašņāt. Viņš bija saticis viņu kuģu piestātnē, pajautājis, vai zina, kur atrodas sala, un jaunais vīrietis ar nepaklausīgajiem matiem bija pamājis un norādījis salas virzienā. Tikai piecpadsmit minūtes ar laivu, viņš bija paziņojis.Tā bija Rigmoras vecā māja, tur kādreiz viņa dzīvoja ar dēlu, bet tad dēls esot pārcēlies uz Austrāliju, droši vien sievietes dēļ, un Rigmorai neesot nekas cits atlicis, kā pārvākties uz Hitru, tad viņas māja esot pārdota; cilvēki runā, ka to nopirkusi kāda meiča no Austrumnorvēģijas. Neviens par viņu neko nezina, pāris reižu esot redzēta braucam uz Fillanu, esot smuka, tā ap trīsdesmit, ar gariem, melniem matiem. Un vienmēr saulesbrilles uz acīm. Vai viņš braucot uz turieni? Vai kādā svarīgā lietā? To visu jaunais vīrietis izstāstīja, pārkliedzot dzinēja radīto troksni, taču Holgers Munks, kas pēc sasveicināšanās kuģa piestātnē vairs nebija bildis ne vārda, nekādi nereaģēja. Viņš vienkārši ļāva puisim runāt, kamēr pats ar roku nodrošināja šķiltavām aizvēju un centās aizsmēķēt cigareti, taču arī trešais mēģinājums bija neveiksmīgs.

Laivai pietuvojoties salai, vieglais nelabums, ko bija izraisījusi saruna ar Mikelsonu, sāka izgaist. Viņš atskārta, ka drīz atkal viņu satiks. Viņam pietrūka viņas. Pēdējo reizi viņi tikās pirms gada. Sanatorijā. Vai trakonamā. Vai vienalga, kā tagad sauc šādas iestādes. Viņa uzvedās galīgi sev neraksturīgi; viņam tik tikko izdevās piesaistīt viņas uzmanību. Viņš bija pāris reižu mēģinājis ar viņu sazināties, gan zvanot pa telefonu, gan rakstot e-pastus, taču bez panākumiem; un tajā brīdī, kad viņš ieraudzīja mazo, glīto saliņu savu acu priekšā, viņš saprata, kāpēc tā. Viņa negribēja uzturēt nekādus kontaktus. Viņa gribēja palikt viena.

Motorlaiva piestāja pie maza moliņa, un Munks izkāpa krastā, iespējams, ka ne tik izveicīgi kā viņš būtu spējis pirms desmit gadiem, tomēr viņa fiziskā sagatavotība nepavisam nebija tik slikta, kā varētu domāt pēc cilvēku komentāriem.

“Vai jūs gribētu, lai es pagaidu, vai jūs zvanīsiet, kad būsiet gatavs braukt atpakaļ?” jaunais vīrietis ar nesaķemmētajiem matiem jautāja, neslēpti cerēdams, ka viņu lūgs uzkavēties un viņš varēs iesaistīties notiekošajā. Munkam bija nojausma, ka šeit reti kas atgadījās. “Es piezvanīšu,” Munks kodolīgi noteica, un pielika roku pie pieres armijas stila atvadām.

Viņš pagriezās un paskatījās augšup uz māju. Viņš nogaidīja, līdz laivas dzinēja skaņas nogrimst jūrā viņam aiz muguras. Šī bija skaista vieta. Mīai bija laba gaume, neko pielikt, neko atņemt. Viņa bija izvēlējusies perfektu vietu, lai paslēptos. Pašai sava mazā saliņa tuvu fjorda mutei. Šaura taciņa veda no mola uz nelielu, idilliska izskata baltu mājiņu. Munks gan nebija nekāds speciālists, taču izskatījās, ka ēka celta piecdesmitajos, droši vien sākotnēji iecerēta kā vasarnīca, kas vēlāk pārveidota par māju, kurā var dzīvot cauru gadu. Mīa Krīgere. Būs tik labi atkal satikt viņu.

Viņš atcerējās, kad satika viņu pirmo reizi. Neilgi pēc īpašās vienības izveidošanas viņam piezvanīja viņa kādreizējais kolēģis Magnārs Jitre, kas tagad vadīja Policijas koledžu. Lai gan viņi jau gadiem nebija tikušies, Jitre netērēja laiku tukšai tērzēšanai. “Man liekas, ka esmu tev vienu atradis!” viņš paziņoja tikpat lepni kā mazs bērns, kas atrāda vecākiem savu zīmējumu.

“Sveiks, Magnār, sen neesi dzirdēts. Ko tieši tu esi atradis?”

“Esmu atradis kādu, ko tu meklē. Tev viņa ir jāredz.”

Jitre bija runājis tik ātri, ka Munks daudz detaļu tā arī nebija sadzirdējis, tomēr īsā versija bija šāda: visi Policijas koledžas studenti otrā mācību gada laikā pildīja Kalifornijas Universitātes Psiholoģijas institūta zinātnieku izstrādātu testu. Šajā testā, kura tehnisko nosaukumu Munks bija palaidis garām, studentiem tika parādīta slepkavības upura fotogrāfija kopā ar vēl pāris fotogrāfijām no nozieguma vietas. Skatoties uz fotogrāfijām, studentiem vajadzēja aprakstīt savas brīvās asociācijas un reakciju uz tām, kā arī pastāstīt, ko fotogrāfijās ir pamanījuši; tests vienmēr notika ļoti mierīgā gaisotnē, gluži kā spēle, lai studenti justos brīvi un nenojaustu, ka patiesībā piedalās ļoti svarīgā testā.

“Es tev pat nevaru vairs pateikt, cik reižu esam veikuši šo testu, bet šī ir pirmā reize, kad esam ieguvuši šādu rezultātu. Šī meitene ir unikāla,” Jitre paziņoja, gluži vai plīsdams no aizrautības.

Holgers Munks viņu satika kafejnīcā, neformāla tikšanās ārpus Policijas pārvaldes ēkas. Mīa Krīgere. Viņai bija nedaudz pāri 20, tērpusies baltā džemperī un apspīlētās melnās biksēs, viņas melnie mati bija neprasmīgi apgriezti, un viņai bija visdzidrākās zilās acis, ko Munks jebkad bija redzējis. Viņam meitene iepatikās uzreiz. Tas bija kas netverams, kā viņa kustējās un kā viņa runāja. Kā viņas acis reaģēja uz Munka jautājumiem, it kā viņa zinātu, ka tiek pārbaudīta; tomēr viņas atbildes bija pieklājīgas, tikai acis pa laikam uzzibsnīja, sak, ko tu domā? Ka es esmu muļķe, vai?

Pāris nedēļas vēlāk ar Jitres svētību viņš atbrauca viņai pakaļ uz Policijas koledžu; Jitre bija priecīgs, ka varēja nokārtot visus nepieciešamos dokumentus. Palikt skolā viņai vairs nebija nekādas nepieciešamības. Šī meitene bija jau pilnībā kvalificēta.

Munks pasmaidīja pie sevis un devās mājas virzienā. Mājas durvis bija atstātas pusvirus, taču neizskatījās, ka viņa ir mājās.

“Sveiki? Mīa?”

Viņš pieklauvēja pie durvīm un uzmanīgiem soļiem iegāja priekšnamā. Piepeši viņš atskārta, ka par spīti garajiem kopā nostrādātajiem gadiem un ciešajai draudzībai, viņš nekad nav bijis pie viņas mājās. Viņš sajutās kā iebrucējs un kādu laiku vilcinājās priekšnamā, pirms spēra vēl pāris uzmanīgu soļu dziļāk mājas iekšienē. Viņš pieklauvēja pie vēl vienām vaļējām durvīm un iegāja dzīvojamā istabā. Tā bija ļoti askētiski mēbelēta: galds, vecs dīvāns, pāris virpotu krēslu un vienā stūrī kamīns. Kopumā šī vieta atstāja īpatnēju iespaidu, it kā tās nebūtu mājas, bet gan tikai pagaidu apmešanās vieta; šeit nekur nebija ne fotogrāfiju, ne personīgu mantu.

Ja nu viņš bija kļūdījies? Ja nu viņas šeit nemaz nebija? Ja nu viņa šeit bija apmetusies tikai uz pavisam īsu brīdi un tagad bija pārcēlusies uz jaunu slēptuvi?

“Kukū? Mīa?”

Munks tālāk iegāja virtuvē un atviegloti nopūtās.Tur zem viena no logiem uz virtuves letes atradās kafijas automāts, viens no tiem lielajiem un sarežģītajiem aparātiem, kas vairāk iederējās kafejnīcās nekā virtuvēs. Munka sejā parādījās smaids. Tagad viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka ieradies pareizajā vietā. Mīai Krīgerei nebija daudz trūkumu, tomēr viņa nekādi nevarēja pretoties labai kafijai. Viņš pat vairs nespēja atcerēties visas tās reizes, kad, iedzērusi viņa biroja kafiju, viņa riebumā savilka degunu. “Kā tu vari iedzert šīs samazgas? Vai tev nenāk vēmiens?”

Munks piegāja pie letes un pieskārās spīdīgajam aparātam. Tas bija auksts. Tas jau kādu laiku nebija lietots. Tas gan neko nenozīmēja. Viņa joprojām varēja būt kaut kur tepat. Tomēr viņam uznāca ļoti nelāga sajūta. Viņš nevarēja saprast, kas īsti nebija kārtībā, tomēr nelāgā sajūta neizgaisa. Viņš ļāvās kārdinājumam un sāka vērt vaļā virtuves skapīšus un atvilktnes.

“Mīa? Kur tu esi?”