Читать книгу Es ceļoju viena - Samuels Bjorks - Страница 4

I
2. nodaļa

Оглавление

Mīu Krīgeri pamodināja ķērcošas kaijas.

Nu jau bija pēdējais laiks sākt pie tām pierast – kā nekā šo māju netālu no fjorda mutes viņa bija ieguvusi savā īpašumā jau pirms četriem mēnešiem – , tomēr Oslo neparko negribēja viņu laist vaļā. Viņas iepriekšējais dzīvoklis Vogtsgātes ielā vienmēr bija autobusu, tramvaju, policijas sirēnu, ātrās palīdzības mašīnu trokšņu pilns, un tas viņai nekad nebija traucējis, gluži otrādi, tas viņu nomierināja, taču viņai nekādi neizdevās ignorēt kaiju kakofoniju.

Varbūt tāpēc, ka te viss vienmēr bija tik kluss.

Viņa pasniedzās pēc modinātājpulksteņa uz galdiņa pie gultas, bet nevarēja saskatīt, ko tas rāda. Likās, ka rādītāji ir pazuduši, izgaisuši miglā: ceturksnis pāri diviem vai divdesmit piecas minūtes līdz nekam. Viņas ķermenis joprojām bija vakar norīto tablešu varā. Nomierinošas, iemidzinošas, maņas izslēdzošas, nedrīkst lietot kopā ar alkoholu – ka tik’ ne arī. Galu galā pēc 12 dienām viņa būs mirusi, viņa bija atzīmējusi virtuves kalendārā dienas: bija palikuši 12 tukši četrstūri.

Divpadsmit dienas. Astoņpadsmitais aprīlis.

Viņa piecēlās gultā sēdus, uzvilka savu īslandisko vilnas džemperi un šļūkādama devās pa kāpnēm lejup uz dzīvojamo istabu.

Tabletes viņai bija izrakstījis kolēģis. Piespiedu “draugs”, kāds, kura darbs bija likt viņai aizmirst, pārdomāt notikušo, sākt visu no jauna. Policijas psihologs – vai arī viņš bija psihiatrs? Noteikti psihiatrs, citādi viņš nevarētu izrakstīt zāļu receptes. Vienalga, viņa varēja dabūt visu, ko vien gribēja. Pat šajā pasaules nostūrī un neskatoties uz pieliktajiem pūliņiem. Bija jāsaģērbjas. Jāiedarbina laivas piekaramais motors. Jāsalst piecpadsmit minūšu ilgajā pārbraucienā līdz Hitras galvenajai salai. Jāiedarbina automašīna. Jābrauc četrdesmit minūšu līdz Filanai, tuvākajai apkaimes pilsētai – lai gan no pilsētas te bija tikai nosaukums – , kur Hjorten lielveikalā bija aptieka. Un turpat uz vietas viņa pēc tam varēja aiziet uz alkoholisko dzērienu veikalu. Izrakstītās zāles jau bija sagatavotas un gaidīja viņu; tās bija telefoniski pasūtītas no Oslo. Nitrazepāms, diazepāms, lamiktāls, citaloprāms. Dažas bija izrakstījis viņas psihiatrs, dažas – ģimenes ārsts. Viņi visi bija tik izpalīdzīgi, tik laipni – Lūdzu nedzeriet pārāk daudz tablešu vienā reizē, esiet uzmanīga! – , taču Mīai Krīgerei nenāca pat prātā būt uzmanīgai. Viņa nebija pārcēlusies uz šejieni, lai atlabtu. Viņa bija šeit, lai aizmirstos.

Vēl divpadsmit dienas. 18. aprīlis.

Mīa Krīgere paņēma no ledusskapja Farris minerālūdens pudeli, saģērbās un devās lejā uz jūru. Viņa apsēdās uz akmens, savilka ciešāk jaku un bija gatava dienas pirmajai tablešu devai. Viņa iebāza roku bikšu kabatā. Dažādu krāsu spektrs. Viņas galva joprojām bija kā vatē, un viņa nekādi nespēja atcerēties, kuras tabletes bija jādzer šodien, bet tas nebija svarīgi. Viņa tās norija ar malku minerālūdens no pudeles, šūpodama kājas virs ūdens virsmas. Viņa nemirkšķinādama skatījās uz saviem zābakiem. Tas bija tik nesaprotami; likās, ka tās nemaz nebūtu viņas kājas, bet kāda cita, un tās atradās tālu, tālu prom. Viņa novērsās no kājām un pievērsās jūrai. Arī tas bija pilnīgi nesaprotami, bet viņa piespieda sevi skatīties pāri jūrai tur, kur tālu pie horizonta bija maza saliņa, vieta, kuras nosaukumu viņa nezināja.

Viņa šo vietu izvēlējās nejauši. Hitra. Neliela sala Trondelāgā, tālu no Norvēģijas rietumu centrālā krasta. Vietai nebija nozīmes, galvenais, lai viņu neviens netraucē. Viņa ļāva nekustamā īpašuma aģentam pieņemt lēmumu. Pārdod manu dzīvokli un atrodi man ko citu. Viņš paskatījās uz viņu un pielieca galvu, it kā viņa būtu jukusi vai muļķe, bet viņš gribēja savu komisiju, tāpēc viņam bija nospļauties. Draudzīgais baltzobu smaids, kas turpināja runāt, Jā, protams, es varu, vai jūs esat ar mieru pārdot to pa lēto? Vai jums ir kas konkrēts padomā? Profesionāla laipnība, tomēr viņa redzēja aģenta patieso seju. Viņai kļuva slikti, pat atceroties. Melīgas, pretīgas acis. Viņa vienmēr redzēja cilvēku patieso būtību. Šajā gadījumā tas bija aģents, glums zutis uzvalkā un ar kaklasaiti, un viņai galīgi nepatika tas, ko viņa redzēja.

Tev jāliek lietā savs talants, vai tad tu nesaproti? Tas ir kaut kur jāizmanto. Un tas ir tieši tā paredzēts.

Nē, pie velna. Viņa to vairs nedarīs. Vairs nekad. Šī doma viņu dīvainā kārtā nomierināja. Ja tā padomā, viņa bija ārkārtīgi mierīga kopš ievākšanās brīža. Šeit, Hitrā. Aģents bija labi pastrādājis. Viņa jutās gandrīz viņam pateicīga.

Mīa Krīgere piecēlās no akmens un pa taku gāja atpakaļ uz mājām. Bija laiks dienas pirmajam dzērienam. Viņa nezināja, cik bija pulkstenis, bet nu noteikti bija laiks. Viņa bija iegādājusies dārgu alkoholu, bija to īpaši pasūtījusi; iespējams, ka tur bija pretruna, bet, kāpēc gan šajā īsajā laika periodā, kas viņai vēl atlicis, nebaudīt kaut ko izmeklētu? Kāpēc to? Kāpēc ne to? Viņa jau sen vairs neuztraucās par tādiem sīkumiem. Viņa atvēra pudeli Armagnac Domaine de Pantagnan 1965 Labeyrie un piepildīja trīs ceturtdaļas netīrās tējas krūzes, kas stāvēja uz virtuves letes. 800 kronu vērts armanjaks netīrā tējas krūzē. Man ir vienalga. Skaties, man ir pilnīgi vienalga. Viņa tikko redzami pasmaidīja pie sevis, atrada bikšu kabatā vēl dažas tabletes un devās atpakaļ pie akmeņiem.

Viņa atkal sajutās gandrīz pateicīga aģentam ar pārāk baltajiem zobiem. Ja viņai būtu kaut kur jādzīvo, tad kāpēc gan ne šeit? Svaigs gaiss, skats uz jūru, miers zem baltiem mākoņiem. Viņa Trondelāgā nepazina nevienu cilvēku, bet šī sala viņai bija uzreiz iepatikusies. Šeit dzīvoja brieži, neskaitāmi briežu bari, un viņai tas likās saistoši: brieži dzīvoja citur, Aļaskā, filmās. Šie skaistie dzīvnieki, ko cilvēki nevarēja vien beigt medīt. Šaut Mīa Krīgere iemācījās Policijas koledžā, taču viņai nekad nebija patikuši ieroči. Tie nebija domāti spēlēm; ieroči bija tikai tiem brīžiem, kad vairs nebija citu iespēju, un pat tad nē. Briežu medību sezona Hitrā ilga no septembra līdz novembrim. Vienu dienu, kad viņa devās uz aptieku, viņa pabrauca garām jaunu cilvēku bariņam, kas pie savas autopiekabes grīdas sēja briedi. Tas bija februārī, kad medību sezona ir galā, un uz brīdi viņa bija apsvērusi iespēju apstāties, pierakstīt viņu vārdus un uzvārdus un ziņot par viņiem, lai viņi saņem pelnīto sodu, bet viņa apspieda šo vēlmi un ļāva visam ritēt savu gaitu.

Kas reiz kļuvis par policistu, tas ir policists līdz mūža galam?

Vairs ne. Nē, nekādā gadījumā.

Vēl divpadsmit dienas. 18. aprīlis.

Viņa izdzēra savu armanjaku, nolika galvu uz akmens un aizvēra acis.

Es ceļoju viena

Подняться наверх