Читать книгу Es ceļoju viena - Samuels Bjorks - Страница 13

Munks sēdēja uz akmens un skatījās, kā saule pazūd aiz horizonta. Viņš bija domājis, ka Hēnefosa ir klusa, – naktī, kad viņš gulēja gultā, tur reti kad bija dzirdama kaut viena skaņa – taču tas nebija salīdzināms ar šejieni. Šis bija īsts klusums. Un skaistums. Munks sen nebija redzējis šādu ainavu. Tagad viņš saprata, kāpēc Mīa bija izvēlējusies šo vietu. Tik mierpilnu. Un gaiss bija tik tīrs. Viņš dziļi ieelpoja caur degunu. Vienreizīga vieta. Viņš paskatījās telefonā, cik pulkstenis. Bija pagājušas divas stundas. Tas bija ilgs laiks, bet viņa varēja nesteigties. Galu galā viņš nekur prom neies. Kā būtu, ja viņš paliktu te? Sekotu viņai, piemēram, atteiktos no mobilā. Ignorētu pasauli? Un aizmirstos? Nē, nedrīkstēja aizmirst par Marionu; Munks viņu nekad nepamestu. Pārējie viņam tā nerūpēja. Taču tajā mirklī viņu pārņēma vainas sajūta. Galvā uzzibsnīja viņa mātes tēls, kura ratiņkrēslā devās uz lūgšanām. Viņš cerēja, ka brauciens noritējis veiksmīgi. Tas bija viņa pienākums. Katru trešdienu aizvest viņu uz kapelu. Viņš īsti nesaprata, kāpēc viņa tā uzstāja, jo agrāk viņa nebija īpaši reliģioza; taču tam nebija nekādas nozīmes. Viņas izvēle lika Munkam justies neomulīgi, bet māte bija pietiekami pieaugusi, lai zinātu, ko dara.

“Holger?”

Mīas balss, kas nāca no mājas, pārtrauca Munka pārdomas.

“Tu pabeidzi?”

“Man tā liekas.”

Munks ātri piecēlās, izstaipījās, lai tiktu vaļā no stīvuma, un mundrā gaitā soļoja atpakaļ uz māju.

“Tātad, ko tu domā?”

“Manuprāt, mums ir jāuzēd,” Mīa noteica. “Es uzsildīju zupu.”

Munks iegāja dzīvojamā istabā un atkal apsēdās. Pirms tam pa galdu izkaisītās fotogrāfijas bija saliktas atpakaļ mapē.

Istabā atgriezās Mīa, kas, ne vārda neteikdama, nolika viņa priekšā uz galda kūpošas zupas bļodu. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņas prāts ir kaut kur citur; viņš atpazina šo sejas izteiksmi: viņa bija nogrimusi savās pārdomās un negribēja, lai viņu traucē. Viņš paēda klusēdams un ļāva viņai paēst, pirms klusi ieklepojās, lai atsauktu viņu realitātē.

“Paulīne Olsena. Tas ir vecmodīgs vārds sešus gadus vecai meitenei,” teica Mīa.

“Visi viņu sauca par Līnu,” piebilda Munks.

“Hmm?”

“Viņu nosauca par godu mātes mātei, tomēr visi viņu sauca par Līnu.”

Mīa Krīgere paskatījās uz viņu ar savādu sejas izteiksmi. Viņa joprojām bija dziļi savās pārdomās.

“Līne Olsena,” Munks turpināja. “Sešus gadus veca, šoruden vajadzēja sākt iet skolā. Kāds garāmgājējs viņu atrada pakārtu kokā Maridalenā. Nav atrastas seksuālas vardarbības pēdas. Nogalināta, pārdozējot metoheksitālu. Uz muguras bija skolas soma. Tā bija pilna ar skolas grāmatām – tās nebija viņas; kā jau minēju, viņa vēl nebija sākusi skolas gaitas. Penālis, lineāls, visas grāmatas apvākotas ar papīru, nekur neviena pirkstu nospieduma. Nezināma iemesla dēļ uz visām grāmatām uzrakstīts nevis upura vārds, bet gan Toni

J. W. Smith. Viņas drēbes bija tīras, tikko gludinātas; pēc mātes stāstītā, tās nav viņas. Viss ir pilnīgi jauns.”

“Tā ir lelle,” Mīa noteica. “Atvaino?” Munks jautāja.

Stiklainām acīm Mīa lēnām piepildīja savu glāzi; kamēr viņš bija ārā, viņa bija paķērusi konjaka pudeli no virtuves, un tagad tā bija gandrīz tukša.

“Tas ir lelles apģērbs,” Mīa turpināja. “Tas ir lelles kostīms. Kas tā ir par lelli?”

Munks paraustīja plecus kā atvainodamies.

“Piedod, es zinu tikai to, kas ir minēts ziņojumā. Es šo lietu neizmeklēju.”

“Vai tevi sūtīja Mikelsons?”

Munks pamāja.

“Būs vēl citas,” Mīa klusi noteica.

“Ko tu ar to domā?”

“Būs vēl citas meitenes. Viņa ir tikai pirmā.”

“Tu esi pārliecināta?”

Mīa pārmetoši paskatījās uz viņu.

“Piedod,” Munks atvainojās.

“Uz viņas mazā pirkstiņa naga ir cipars,” Mīa teica.

Mīa izņēma fotogrāfiju no mapes. Tas bija meitenes kreisās rokas tuvplāns. Viņa to nolika Munka priekšā un norādīja ar pirkstu. “Redzi? Viņai uz mazā pirkstiņa naga ir ieskrāpēts cipars. Tas izskatās pēc vienkārša skrāpējuma, bet nav. Tas ir romiešu cipars viens. Būs vēl citas meitenes.”

Munks glaudīja savu bārdu. Viņam tas izskatījās pēc skrāpējuma, arī ziņojumā tas bija aprakstīts kā skrāpējums, bet viņš neko neteica.

“Cik daudz?” viņš jautāja, mēģinot likt viņai runāt.

“Iespējams tik, cik pirkstu.”

“Desmit?”

“Grūti teikt. Varbūt.”

“Tu esi pārliecināta? Ka būs vēl citas, es domāju?”

Mīa atkal, gluži kā nespēdama noticēt, paskatījās viņā un iedzēra vēl vienu malku no pudeles.

“Šis ir klīnisks gadījums. Slepkava nesteidzās. Starp citu, neesmu pārliecināta, ka tas ir vīrietis, bet tas varētu būt vīrietis, taču viņš nav, hmm…”

“Nav kas?”

“Es nezinu. Nav normāls. Ja tas ir vīrietis, tad viņš nav normāls.”

“Tu domā viņa seksuālo ievirzi?”

“Tur kaut kas nav un reizē ir, ja tu saproti, ko es ar to domāju. Jā, viss ir kārtībā, bet ne gluži… kaut kas tur nav, un tajā pašā laikā savā ziņā viss ir kārtībā.”

Viņš bija palicis viens; viņas vairs nebija istabā, viņa atkal bija nogrimusi sevī. Munks viņu vairs nepārtrauca.

“Kas ir metoheksitāls?”

Munks atvēra mapi un lapoja cauri nozieguma vietas ziņojumam, lai atrastu atbildi. Protams, ka viņa nebija to lasījusi. Viņa, kā ierasts, bija skatījusies tikai uz fotogrāfijām.

“To tirgo ar nosaukumu Brevital. Tas ir barbiturāta atvasinājums. To izmanto anesteziologi.”

“Anestēzijas līdzeklis,” Mīa teica un atkal pazuda sevī.

Munks ļoti vēlējās uzsmēķēt, bet viņš nekustējās no vietas. Viņš negribēja smēķēt iekštelpās, un viņš ne par kādu naudu negribēja atstāt viņu vienu, jo īpaši tagad.

“Viņš negribēja nodarīt viņai pāri,” Mīa piepeši sacīja.

“Kā tu to domā?”

“Slepkava negribēja viņai nodarīt sāpes. Viņš saģērba viņu, nomazgāja. Iemidzināja viņu. Viņš negribēja, lai viņa cieš. Viņam viņa patika.”

“Viņam viņa patika?”

Mīa Krīgere viegli pamāja ar galvu.

“Tad kāpēc viņš viņu pakāra ar lecamauklu?”

“Viņa drīz sāktu iet skolā.”

“Un kas ir ar skolas somu un grāmatām?”

Viņa paskatījās uz Munku kā uz pilnīgu idiotu.

“Tieši tāpēc.”

“Kāpēc uz grāmatām ir rakstīts Toni J. W. Smith, nevis Paulīne Olsena?”

“Es nezinu.” Mīa nopūtās. “Tas nekādi neiederas. Viss pārējais sakrīt, izņemot šo, vai ne?”

Munks neko neatbildēja.

“Izšūtā etiķete kleitas aizmugurē. “M10:14”. Tas iederas,” viņa turpināja runāt.

“Marka evaņģēlijs 10:14. No Bībeles? “Laidiet bērniņus pie manis”?”

Munks atcerējās šo detaļu no ziņojuma, kas patiesībā bija ļoti izsmeļošs, tomēr neviens nebija pamanījis, cik būtisks bija skrāpējums uz naga.

Mīa pamāja.

“Bet tas nav svarīgi, tas M10:14. Viņš tikai ar mums spēlējas.

Te ir daudz būtiskākas lietas.”

“Svarīgāk par vārdu uz grāmatām?”

“Es nezinu,” Mīa noteica.

“Mikelsons grib, lai tu nāc atpakaļ.”

“Lai strādātu pie šīs lietas?”

“Lai tu vispār nāktu atpakaļ.”

“Pilnīgi izslēgts. Es neiešu atpakaļ.”

“Tu esi pārliecināta?”

“Es neiešu atpakaļ!” viņa uzsprāga. “Vai tu nedzirdi mani? Es neatgriezīšos.”

Munks viņu tādu redzēja pirmo reizi. Viņa trīcēja; likās, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Viņš piecēlās un apgāja riņķī galdam, kas bija novietots pie dīvāna. Viņš apsēdās viņai blakus un aplika viņai ap pleciem roku. Viņš pievilka viņas galvu pie paduses un noglāstīja matus.

“Kuš, kuš, Mīa. Metam mieru. Liels paldies tev.”

Mīa klusēja; Holgers juta, kā viņas izkāmējušais augums trīs viņam blakus. Viņa bija nopietni slima. Tas bija kas jauns. Viņš palīdzēja viņai piecelties un uzkāpt augšā pa kāpnēm. Ieveda viņu istabā, ielika gultā un apklāja ar dūnu segu.

“Vai tu gribi, lai palieku šeit pa nakti? Pasēžu tev blakus? Vai labāk gulēt lejā uz dīvāna? Vai tu gribētu, lai pagatavoju tev brokastis? Es pamēģināšu iedarbināt tavu kosmosa kuģi. Kafija gultā?”

Mīa Krīgere neteica ne vārda. Pievilcīgā meitene, kas viņam tik ļoti patika, gulēja zem segas gluži kā mirusi, absolūti nekustīgi. Holgers Munks apsēdās uz krēsla blakus gultai un pāris minūšu vēlāk dzirdēja, kā viņas smagā elpošana nomierinās un izlīdzinās.

Viņa bija aizmigusi.

Mīa? Šādā stāvoklī?

Viņš arī kādreiz bija redzējis viņu nogurušu un izmocītu, tomēr ne šādu. Šī reize bija pilnīgi citāda. Viņš vērās viņā ar maigumu, tad, pārliecinājies, ka viņa ir kārtīgi apsegta, nogāja lejup. Viņš atrada taku, kas veda uz molu, un izņēma no jakas kabatas savu mobilo telefonu.

“Mikelsons, runājiet?”

“Šeit Munks.”

“Tātad?”

“Viņa nebrauks.”

Brīdi iestājās klusums.

“Sasodīts,” viņš izdzirdēja pēc kāda laika. “Vai viņa pateica kaut ko noderīgu? Kaut ko, ko mēs esam palaiduši garām?”

“Ka būs vēl citas.”

“Ko tu ar to gribi teikt?”

“To, ko es tikko teicu: būs vēl citas meitenes. Uz viņas mazā pirkstiņa naga ir ieskrāpēts cipars. Tavi darbinieki to nebija pamanījuši.”

“Sasodīts,” Mikelsons nolamājās un atkal apklusa.

“Vai ir kaut kas, ko tu man vēl neesi pateicis?” Munks visbeidzot jautāja.

“Gatavojies braukt atpakaļ,” Mikelsons teica.

“Es šeit palieku līdz rītdienai. Esmu viņai vajadzīgs.”

“Tas nav tas, par ko runāju. Es gribu, lai tu atgriezies.”

“Īpašā vienība atsāk darbu?”

“Jā. Tu ziņosi un atskaitīsies pa taisno man. Man vēl rītdien šur un tur jāpiezvana.”

“Sarunājuši, tad līdz rītvakaram,” Munks teica.

“Labi,” Mikelsons atņēma, un atkal iestājās klusums.

“Nē, Mīa nebrauks,” Munks atbildēja uz vārdos neizteikto jautājumu.

“Tu esi drošs?”

“Esmu pilnīgi drošs,” viņš atbildēja. “Mariboesgātes iela, tie paši biroji?”

“Tas jau ir nokārtots,” Mikelsons paskaidroja. “Īpašā vienība neoficiāli atsāk darbu. Vari sākt veidot komandu, kad atgriezīsies Oslo.”

“Labi,” Munks teica un ātri nospieda sarunas pārtraukšanas pogu.

Viņš juta, ka paliek aizvien priecīgāks, taču nevēlējās, ka Mikelsons par to uzzina. Viņš atgriezīsies tur, kur bija viņa īstā vieta. Oslo. Īpašā vienība atkal bija darba kārtībā. Viņš bija atguvis savu veco darbu, taču viņa laime nebija pilnīga. Viņš vēl nekad nebija redzējis Mīu Krīgeri tādā stāvoklī, tik ļoti izmocītu, un viņš nevedīs viņu sev līdzi. Un doma par mazo, kokā pakārto meitenīti joprojām lika citkārt tik milzīgajam izmeklētājam nodrebēt.

Munks paskatījās debesīs. Horizonts sāka grimt tumsā. Zvaigznes appludināja klusumu ar aukstu gaismu. Viņš iemeta cigareti jūrā un lēniem soļiem devās atpakaļ uz māju.