Читать книгу Es ceļoju viena - Samuels Bjorks - Страница 6

Mīa Krīgere snauduļoja zem segas uz dīvāna blakus kamīnam. Viņa sapņoja par Sigrīdu un pamodās ar sajūtu, ka viņas dvīņu māsa ir tepat. Kopā ar viņu. Dzīva. Ka viņas atkal ir kopā kā kādreiz. Sigrīda un Mīa. Mīa un Sigrīda. Pilnīgi nešķiramas, piedzimušas ar divu minūšu starpību, viena – gaišmate, un otra – tumšmate; tik dažādas un tomēr tik līdzīgas.

Mīa ļoti gribēja atgriezties sapnī, pievienoties Sigrīdai, bet tā vietā viņa lika sev celties un iet uz virtuvi. Apēst kaut ko brokastīs. Lai alkohols nenāk atpakaļ. Ja viņa turpinās iesākto, tad nomirs pirms laika, un to nu nevarēja pieļaut.

Astoņpadsmitais aprīlis.

Vēl desmit dienas.

Viņai vēl vajadzēja izturēt, vēl desmit dienas. Mīa ar pūlēm apēda divus sausiņus un apsvēra, vai izdzert arī glāzi piena, bet izlēma uzdzert vien ūdeni. Divas glāzes ūdens un divas tabletes. No viņas bikšu kabatas. Vienalga, kuras divas tabletes. Šodien būs viena balta un viena gaiši zila:

Sigrīda Krīgere

Māsa, draudzene un meita.

Dzimusi 1979. gada 11. novembrī. Mirusi 2002. gada 18. aprīlī.

Ļoti mīlēta. Vienmēr mūsu sirdīs.

Mīa Krīgere atgriezās dīvānā un palika tur, līdz sajuta, ka tabletes sāk iedarboties. Padara viņu nejutīgu. Izveido aizsargapvalku starp viņu un pasauli. Viņai to tagad ļoti vajadzēja. Bija pagājušas gandrīz trīs nedēļas, kopš viņa bija pēdējo reizi paskatījusies uz sevi, un vairs to nevarēja atlikt. Bija jāiet dušā. Vannas istaba bija otrajā stāvā. Viņa bija no tā izvairījusies, cik ilgi vien varēja, negribēja sevi redzēt tajā lielajā spogulī, ko mājas iepriekšējais īpašnieks bija pielicis pie durvīm. Viņa taču gribēja atrast skrūvgriezni. Noņemt to nolāpīto spoguli. Viņa jau tā jutās slikti, nebija nekādas vajadzības vēl par to atgādināt, taču viņai nebija spēka. Nebija spēka nekam. Tikai tabletēm. Un alkoholam. Šķidrais Valium plūda viņas vēnās, mazi smaidiņi viņas asinsritē, mīlīga aizsardzība pret visiem ērkšķiem, kas jau tik sen bija peldējuši viņā. Viņa saņēmās un uzkāpa pa kāpnēm augšā. Viņa atvēra vannas istabas durvis un gandrīz pārbijās, kad ieraudzīja spogulī sava auguma atspulgu. Tā nebija viņa. Tā bija kāda cita sieviete. Mīa Krīgere vienmēr bija bijusi tieva, taču tagad viņa bija izkāmējusi. Viņa vienmēr bija veselīga. Vienmēr stipra. Bet tagad viņa bija pārvērtusies teju par ēnu. Novilkusi džemperi un džinsus, viņa nostājās spoguļa priekšā vienā apakšveļā. Viņas apakšbikses vaļīgi nokarājās. Ne uz vēdera, ne uz gurniem vairs nebija ne miņas no miesas. Viņa uzmanīgi pārvilka ar roku pār izspiestajām ribām; tās bija skaidri sataustāmas, pilnīgi visas bija saskaitāmas. Viņa piespieda sevi pieiet tuvāk spogulim un pamanīja spoguļa rūsganajā, sidrabainajā virsmā savu acu atspīdumu. Cilvēki vienmēr ievēroja viņas acis. Kāds bija reiz teicis: “Mīa, tev ir visnorvēģiskākās acis pasaulē”, un viņa joprojām atcerējās, cik lepna bija sajutusies. Tas skanēja tik labi: “norvēģiskas acis”. Laikā, kad viņa gribēja iederēties, nevis atšķirties. Sigrīda vienmēr bija tā skaistākā; iespējams, tas izskaidroja, kāpēc tas izklausījās tik labi. Mirdzošas, zilas acis. Tagad tās bija tālu no mirdzēšanas. Tās izskatījās gandrīz nedzīvas. Dzīvīgums un mirdzums bija zudis, acu baltumi bija pieplūduši asinīm. Viņa noliecās pēc biksēm, atrada kabatā vēl divas tabletes, pabāza muti zem krāna un norija tabletes. Tad viņa atkal ieskatījās spogulī un mēģināja iztaisnoties.

Mana mazā indiāniete, tā viņu sauca vecmāmiņa. Un viņa tik tiešām tā izskatījās – izņemot zilās acis. Amerikas indiāniete. Kiovas vai siu, vai apaču cilts indiāniete. Bērnībā viņa vienmēr bija aizrāvusies ar indiāņiem; nebija ne mazāko šaubu, kurā konflikta pusē viņa nostātos. Kovboji bija sliktie, un indiāņi bija labie. Kā klājas, Mīa Mēnesstars? Mīa piespieda seju pie spoguļa un ar mīlestību atcerējās savu vecmāmiņu. Viņa paskatījās uz saviem garajiem matiem. Tik gari tie sen nebija bijuši. Kad viņa iestājās Policijas koledžā, viņa tos nogrieza īsus un tā arī palika. Viņa negāja pie friziera, bet grieza tos pati, vienkārši paķēra šķēres un šķibīja nost. Lai pierādītu, ka viņai bija vienalga, kā viņa izskatās. Lai izrādītos. Viņa arī nelietoja dekoratīvo kosmētiku.“Tev ir no dabas dots skaistums, manu mazo indiāniet,” vecmāmiņa bija teikusi vienu vakaru viņu mājās Osgordsstrannā, kamīna priekšā pinot Mīas matus. “Vai tu redzi, cik skaisti ir tavi plakstiņi, cik smalkas ir tavas garās skropstas? Vai redzi, cik perfektu tevi ir radījusi daba? Mums nav jākrāsojas, lai iepatiktos puišiem. Tie nāks, kad būs īstais laiks.” Viņa bija indiāniete, kad bija kopā ar vecmāmiņu. Un norvēģiete skolā. Vai tas nebija perfekti? Mīai piepeši kļuva slikti no tabletēm; ne vienmēr tās sniedza aizmirstību un labsajūtu. Laiku pa laikam tā notika, jo viņa nemaz neskatījās, kādas tabletes jauc kopā. Viņa ar vienu roku atbalstījās pret sienu, kamēr pārgāja nelabums, tad vēl reizi ieskatījās spogulī, liekot sev vēl nedaudz pastāvēt pie spoguļa. Paskatīties uz sevi. Pēdējo reizi.

Vēl desmit dienas.

Astoņpadsmitais aprīlis.

Viņai nebija īpaši svarīgi, kā viņa aizies no šīs pasaules. Viņas dzīves pēdējais mirklis. Vai tas sāpēs. Vai būs grūti ļauties nāvei. Viņa neticēja stāstiem par to, ka īsi pirms nāves acu priekšā aizzib visa dzīve. Bet, ja nu tā ir taisnība? Taču tam nebija nozīmes. Mīas Krīgeres ķermenis bija viņas dzīves stāsta apzīmogots. Spogulī viņa redzēja visu savu dzīvi. Indiāniete ar norvēģu acīm. Gari, melni mati, ko viņa agrāk grieza nost, bet tagad tie plūda pāri viņas smalkajiem, baltajiem pleciem. Viņa aizlika matus aiz auss un pētīja rētu pie kreisās acs.Trīs centimetru garš iegriezums, rēta, kas nekad pilnībā nepazudīs. Viņa bija pratinājusi aizdomās turamo par slepkavību, kad Akeras upē tika atrastas jaunas meitenes no Latvijas mirstīgās atliekas. Viņa nebija uzmanījusies, bija palaidusi garām nazi; laimīgā kārtā viņa bija paspējusi novirzīties, un nazis bija saudzējis aci. Pēc tam viņa vairākus mēnešus bija valkājusi acs aizsargu; viņa bija ļoti pateicīga Ulevolas slimnīcas ārstiem, kas parūpējās, lai viņa nezaudē redzi tajā acī. Viņa pacēla savu kreiso roku spoguļa priekšā un paskatījās uz pirkstu, kas bija zaudējis pirkstgalu. Kārtējais aizdomās turamais, ferma ārpus Mosas, uzmanīgi, suns! Rotveilers bija ķēries pie rīkles, bet viņa bija laikus pacēlusi roku. Viņa joprojām juta suņa zobus uz saviem pirkstiem, atcerējās, kā dažās sekundēs viņu bija pārņēmusi panika, līdz viņa izvilka pistoli no maksts un iešāva slepkavnieciskajam sunim galvā. Tad viņa pievērsa skatienu mazajam taurenītim, ko bija uztetovējusi uz gurna tieši virs apakšveļas maliņas. Viņa bija deviņpadsmitgadīga meitene Prāgā, kas jutās kā sieviete ar bagātu dzīves pieredzi. Viņa bija iepazinusies ar spāņu puisi, tā bija īslaicīga vasaras aizraušanās, viņi bija izdzēruši pārāk daudz Becherovka balzama, un abi bija pamodušies ar tetovējumiem. Viņas tetovējums bija mazs taurenis violetā, dzeltenā un zaļā krāsā. Mīai gribējās pasmaidīt. Viņa bija vairākas reizes apsvērusi iespēju tikt vaļā no tetovējuma, jo kaunējās par savu jaunības idiotismu, taču tā arī nekad nebija to izdarījusi, un tagad tam jau vairs nebija nekādas nozīmes. Viņa noglāstīja smalko sudraba rokassprādzi uz labās rokas locītavas. Tā bija iesvētību dāvana, viena – Sigrīdai un viena – viņai. Rokassprādze ar sirds, enkura un iniciāļa piekariņiem. Uz viņas rokassprādzes bija burts M. Sigrīdai bija burts S. Tonakt, kad ballīte bija beigusies un viesi devušies mājās, viņas sēdēja kopīgajā guļamistabā savās mājās Osgordstrannā, kad Sigrīda bija piepeši ierosinājusi samainīties ar rokassprādzēm.

Tu ņem manu, un es – tavējo?

Kopš tās dienas Mīa nekad nebija rokassprādzi ņēmusi nost.

Tabletes viņu bija apdullinājušas vēl vairāk; viņa gandrīz vairs nespēja sevi spogulī saskatīt. Viņas ķermenis bija kā rēgs; likās, ka tas ir kaut kur tālu prom. Rēta pie kreisās acs. Mazais pirkstiņš, kam trūka divu augšējo locītavu. Čehu taurenis tieši virs apakšveļas maliņas. Kaulainas rokas un kājas. Indiāniete ar skumjām, zilām, gandrīz nedzīvām acīm… un tad viņa vairs nespēja skatīties savā atspulgā, viņa novērsa acis no spoguļa, ļodzīgām kājām iegāja dušā un stāvēja zem siltā ūdens tik ilgi, kamēr tas sāka tecēt ledaini auksts.

Kāpjot ārā no dušas, viņa vairījās ieskatīties spogulī. Kaila viņa nogāja lejā uz dzīvojamo istabu un noslaucījās kamīna priekšā, kuru neviens nebija aizkūris. Iegāja virtuvē un ielēja sev vēl dzeramo. Atrada atvilktnē vēl tabletes. Viņa tās sakošļāja, kamēr saģērbās. Tagad viņa bija vēl vairāk apdullusi. Tīra gan no ārpuses, gan pavisam drīz arī no iekšpuses.

Mīa uzlika galvā adītu cepuri, uzvilka vējjaku un izgāja ārā. Viņa gāja lejā uz jūru. Apsēdās uz akmens un ļāva acīm veldzēties pie horizonta. Apcere pie jūras. Kur viņa bija šo izteicienu dzirdējusi? Tas bija festivālā, jā, festivālā, jaunajā norvēģu filmu festivālā, ko bija aizsākušas slavenības, kas uzskatīja, ka norvēģu filmās vajadzētu vairāk darbības. Mīai Krīgerei ļoti patika skatīties filmas, taču viņa neuzskatīja, ka norvēģu filmas būtu palikušas labākas, ja tajās izvairītos no apcerīgiem skatiem pie jūras. Viņa ievaidējās šausmās ik reizi, kad kāds nabaga aktieris mēģināja filmā spēlēt policistu: visbiežāk viņa vienkārši pameta kinoteātri, jo jutās neērti aktiera vietā, kas spēlēja šo lomu un sekoja režisora norādījumiem darīt tā vai citādi; tas bija vienkārši neizturami. Nost ar apcerēšanu pie jūras. Mīa Krīgere tik tikko manāmi pasmaidīja pie sevis un iedzēra malku no pudeles, ko bija paķērusi līdzi. Ja viņa nebūtu atbraukusi uz Hitru nomirt, tad šī būtu lieliska vieta, kur dzīvot.

Astoņpadsmitais aprīlis.

Tas bija noticis pēkšņi, gluži kā tāda vīzija, un tas bija kā pirmais domino kauliņš, kas krīt un parauj līdzi pārējos kauliņus. Sigrīdas mirstīgās atliekas tika atrastas 2002. gada 18. aprīlī. Kādā Tojenas pagrabā Oslo, uz sapuvuša matrača, ar adatu turpat rokā. Viņa pat nebija paspējusi atraisīt žņaugu. Pārāk lielā narkotiku deva bija viņu nogalinājusi acumirklī. Pēc desmit dienām būs viņas nāves desmitā gadadiena. Mīļā, mazā, jaukā, skaistā Sigrīda bija mirusi netīrā pagrabā no heroīna pārdozēšanas. Tieši vienu nedēļu pirms tam Mīa bija aizbraukusi viņai pakaļ uz rehabilitācijas klīniku Valdresā.

Un viņa, Sigrīda, bija izskatījusies tik burvīgi, četras nedēļas klīnikā bija nākušas par labu. Viņas vaigi atkal sārtojās, lūpās bija atgriezies smaids. Brauciens atpakaļ uz Oslo bija gluži kā vecajos, labajos laikos, viņas abas smējās un jokojās kā kādreiz dārzā savās mājās Osgordstrannā.

“Tu esi Sniegbaltīte, un es – Ērkšķrozīte.”

“Bet es gribēju būt Ērkšķrozīte! Kāpēc man vienmēr jābūt Sniegbaltītei?”

“Tāpēc, ka tev ir tumši mati, Mīa.”

“Ak tad tāpēc, ja?”

“Nu – ja. Vai tad tev pašai tas neienāca prātā?”

“Nē.”

“Tu esi dumja.”

“Neesmu gan.”

“Nē, tu neesi.”

“Vai mums obligāti ir jābūt Sniegbaltītei un Ērkšķrozītei? Tad mums abām būs jāguļ simts gadu un jāgaida, kad princis mūs pamodinās. Tas nav interesanti, labāk izdomājam pašas savu spēli.”

“Bet viņš atnāks, tu tikai pagaidi, Mīa. Viņš atnāks.”

Sigrīdas princis bija kāds idiots no Hortenas. Viņš domāja, ka ir mūziķis, viņš pat spēlēja kaut kādā grupā, kura nespēlēja nevienā koncertā; viņi tikai slaistījās parkā, kur smēķēja zālīti vai lietoja spīdu, vai apdullinājās līdz nemaņai. Viņš bija tikai kārtējais kaulainais, pašpārliecinātais neveiksminieks. Mīa Krīgere pat nevarēja piespiesties izteikt viņa vārdu, pietika vien par viņu iedomāt, un palika tik nelabi, ka nācās iztaisnoties un pāris reižu dziļi ievilkt elpu. Pa taciņu viņa devās gar akmeņiem, garām laivu mājai un apsēdās uz mola. Viņa redzēja, ka uz attālā krasta bija rosība. Cilvēki, kas nodarbojās ar savām lietām. Cik tagad bija pulkstenis? Viņa aizsedza acis un paskatījās debesīs. Spriežot pēc saules, viņa minēja, ka varēja būt divpadsmit, varbūt viens dienā. Viņa iedzēra vēl vienu malku no pudeles un juta, kā sāk iedarboties tabletes, kā tās apdullina viņas maņas un padara viņu nejutīgu. Viņa šūpoja kājas pāri mola malai un pavērsa seju pret sauli.

Markuss Skogs.

Sigrīdai bija astoņpadsmit gadi, kaulainajam idiotam divdesmit divi. Viņš pārcēlās uz Oslo un sāka slaistīties Platā. Sigrīda viņam piebiedrojās pāris mēnešus vēlāk.

Četras nedēļas rehabilitācijas klīnikā.Tā nebija pirmā reize, kad Mīa bija braukusi māsai pretī uz klīniku, bet tajā reizē viss bija citādāk. Sigrīdas motivācija bija pilnīgi citādāka. Tas nebija ierastais narkomāna smaidiņš pēc pabūšanas klīnikā, meli un vēl vairāk melu, tā nepārvaramā vēlme tikt ārā un iešļircināt kārtējo devu, – nē, šajā reizē tas bija redzams viņas acīs. Viņa likās apņēmīgāka, gandrīz tāda, kā agrāk.

Mīa šo gadu laikā bija tik daudz domājusi par savu māsu, ka gandrīz bija sajukusi prātā. Kāpēc Sigrīda? Vai tas bija apnikuma dēļ? Tāpēc, ka vecāki aizgāja bojā? Vai tas bija tā kārnā, kaulainā idiota dēļ? Vai viņi tik tiešām bija iemīlējušies?

Viņu māte reizēm bija stingra, taču nekad nebija īpaši barga. Tēvs bija viņas lutinājis, bet tas taču nebija slikti? Ēva un Hjirre Krīgeri adoptēja dvīņu meitenes uzreiz pēc viņu piedzimšanas. Viss adopcijai nepieciešamais bija jau iepriekš sarunāts ar meiteņu bioloģisko māti; viņa bija jauna, neprecējusies un izmisusi. Viņa negribēja un arī nespēja audzināt divus bērnus. Tā bija Dieva dāvana bezbērnu pārim; meitenes bija tieši tas, ko viņi bija vēlējušies, un nu viņu laime bija pilnīga.

Māte Ēva bija skolotāja Osgordenas pamatskolā.Tēvs Hjirre bija krāsu pārdevējs, un viņam Hortenas centrā bija veikals “Ūles Krīgera mantinieks”.

Mīa bija izdomājusies visādi, meklējot izskaidrojumu vai jebko, kas pateiktu, kāpēc Sigrīda kļuva par narkomāni, bet bez panākumiem.

Markuss Skogs.

Tā bija viņa vaina.

Pēc atgriešanās no rehabilitācijas klīnikas bija pagājusi tikai viena nedēļa. Viņas bija tik labi sadzīvojušas Mīas dzīvoklī Vogtsgātē. Sigrīda un Mīa. Mīa un Sigrīda. Sniegbaltīte un Ērkšķrozīte. Viņas atkal bija nešķiramas. Mīa pat bija uz pāris dienām atprasījusies no darba, tā bija pirmā reize ļoti ilgā laikā. Tad vienu vakaru uz virtuves galda viņa atrada zīmīti:

Iešu parunāt ar M.

Būšu drīz atpakaļ. S.

Mīa Krīgere piecēlās kājās no mola malas un smagiem soļiem devās uz māju. Viņa bija sākusi šūpoties. Laiks tabletēm. Un vēl vienam dzērienam.