Читать книгу Es ceļoju viena - Samuels Bjorks - Страница 21

Gabriels Merks sēdēja sanāksmju telpas aizmugurē un gaidīja sapulces sākumu. Viņš bija ar visiem sasveicinājies, visiem pēc kārtas paspiedis roku, teicis “sveiki”, “sveiki”, tomēr viņam bija grūtības atcerēties visus vārdus. Tur bija Kims, kuru viņš bija saticis uz ielas, un sieviete ar gariem, blondiem matiem vārdā Anete, tad vēl trīs jaunāki vīrieši, kuru vārdus viņš neatcerējās, un viens vecāks vīrietis, kuru sauca… Ludvigs, ja?

Telpā ienāca Holgers Munks un tūlīt aiz viņa arī Mīa Krīgere. Mīa apsēdās priekšā, bet Holgers tikmēr ieslēdza projektoru un pievienoja to savam datoram.

“Tā, esiet visi sveicināti. Šodienas sapulce ir pirmā, kad esam visi kopā. Visa komanda, un tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs. Mums šeit ir arī pāris jaunu seju – laipni aicināti; tie, kam šī nav pirmā reize, palīdziet, lūdzu, jaunpienācējiem iekārtoties, lai mēs visi varam strādāt ar pilnu jaudu. Mēs atradām Paulīnes Olsenas līķi pirms desmit dienām un Johannes Langes – pirms astoņām dienām. Sākumā mēs rūpīgi cenzējām plašsaziņas līdzekļus šajā sakarā, taču esam nolēmuši izmantot presi savā labā. Pieļauju, ka visi ir redzējuši, ka šodien atklātībā nodevām fotogrāfijas ar drēbēm, kas meitenēm bija mugurā atrašanas brīdī.”

Holgers uz brīdi apklusa un paskatījās uz klātesošajiem. Gabrielam Merkam likās, ka viņš aiz nopietnā acu skatiena pamanīja nelielu smaidu.

“Mums īstenībā vajadzētu atzīmēt atgriešanos Mariboesgātes ielā,” Munks piebilda. “Taču, kā jau zināms, pašlaik mums ir daudz svarīgākas lietas darāmas, tā ka svinības vajadzēs atlikt.”

Gabriels paraudzījās sev apkārt. Par spīti drūmajam noskaņojumam viņš redzēja smaidus un pāris apmierinātu seju. Nebija nekādu šaubu, ka šī komanda priecājās par iespēju atkal strādāt kopā.

“Daži no jums šeit ir jau no pašiem pirmsākumiem, bet, tā kā mums ir arī jaunpienācēji, tad es informēšu par visu. Piebildīšu, ka informācija ir pieejama arī PDF formātā uz servera, kas uzsāks darbu pēc neilga laika. Lūgums visiem dalīties ar informāciju, un ar to es tik tiešām domāju pilnīgi visu, ko jūs atklājat šīs izmeklēšanas laikā; lūdzu to augšupielādējiet serverī, lai tā ir visiem pieejama. Lietas tādā veidā iet ātrāk uz priekšu, un vēlāk ir vieglāk sagatavot ziņojumus.”

Munks noklikšķināja datora taustiņu, un parādījās pirmais viņa PowerPoint prezentācijas slaids. Tās nebija tās pašas divu leļļu kleitiņu fotogrāfijas, kas bija publicētas laikrakstu pirmajās lappusēs. Šajās fotogrāfijās abas pazudušās meitenes bija redzamas minētajās leļļu kleitās, katra pakārta savā kokā. Gabriels Merks nekad nebija redzējis neko tamlīdzīgu. Tajā brīdī viņš pēkšņi apjauta, uz ko bija parakstījies. Tā nebija nekāda kinofilma. Tas nebija kārtējais TV raidījums. Tas bija pa īstam. Tās divas mazās meitenītes bija mirušas. Kāds bija viņas nogalinājis. Viņas vairs neelpoja. Viņas vairs nekad nerunās. Nekad nesmaidīs. Viņas nekad nesāks iet skolā. Gabriels Merks centās saglabāt mieru un neļāva sev novērsties no fotogrāfijām, lai arī viņam metās nelaba dūša. Viņš uztraucās, ka tā jau ir pamanāma. Ģībšana viņa pirmās sapulces laikā – tas nebūtu labi.

“Paulīne Olsena un Johanne Lange,” Munks sacīja. “Abas sešus gadus vecas. Abas rudenī gatavojās uzsākt skolas gaitas. Paulīne tika izsludināta meklēšanā pirms četrām nedēļām. Johanne pirms trīs nedēļām.”

Vēl vairāk fotogrāfiju, dažas kartes.

“Paulīne pazuda no Skojenas Baznīcas bērnudārza un tika atrasta Maridalenā. Johanne pazuda no Lilles Ekebergas bērnudārza un tika atrasta Krokskogenā, netālu no Hadelandsveienas. Ir grūti noteikt viņu nāves brīdi, taču pierādījumi liecina, ka, pirms meitenes tika saģērbtas šajos kostīmos un atstātas vietās mūsu atrašanai, abas kādu laiku turētas kā gūsteknes.”

Munks atkal noklikšķināja datora taustiņu, un parādījās jauni attēli. Gabriels nespēja skatīties uz tiem un sāka vērot grīdu un savus apavus.

Mīļais Dievs. Uz ko viņš bija parakstījies? Šīs meitenes bija mirušas. Reālajā dzīvē. Groteskas spēles upuri.

Viņš no visas sirds vēlējās būt atpakaļ savā gultā; viņš juta, ka pāris minūšu laikā viņa dzīve ir mainījusies. Viņš vēlējās kaut nekad nebūtu redzējis tās fotogrāfijas. Kaut viņš nekad nebūtu zinājis, ka tādi cilvēki eksistē. Cilvēki, kas spēj paveikt tādus noziegumus. Viņš piepeši sajutās pilnīgi nomākts. Viņu pirmo reizi mūžā pārņēma tādas skumjas. Protams, viņš zināja, ka tādas lietas notiek, un tomēr kāda viņa būtības daļa atteicās tam ticēt. Šis likās pārāk nereāli – nē, tas bija pārāk reāli, tā bija asiņaina un brutāla realitāte visā tās godībā. Gabriels dziļi ieelpoja un ļoti centās mierīgi sēdēt.

“Nav konstatētas seksuāla uzbrukuma pazīmes,” Munks turpināja. “Meitenes ir nesen nomazgātas, viņu nagi ir apgriezti un iztīrīti, mati saķemmēti. Abām meitenēm ap kaklu bija Norvēģijas aviolīnijas zīmīte. “Es ceļoju viena.” Abām uz muguras bija skolas somas. Abas nogalinātas, pārdozējot anestezējošu līdzekli. Nav nekādu šaubu, ka mums ir darīšana ar vienu un to pašu slepkavu un ka abas nolaupīšanas un slepkavības bija rūpīgi izplānotas. Paulīni atrada vīrietis vārdā Valters Henriksens – ir iepriekš tiesāts, bet nekas tāds, pirms pāris gadiem divas reizes pieķerts braucam reibumā – taču mums nav iemesla domāt, ka viņš varētu būt iesaistīts. Johannu atrada divi brāļi, Tobiass un Torbens Iverseni, vecākajam trīspadsmit un jaunākajam septiņi gadi. Puišu patēvs Mikaels Franks ir iepriekš nonācis policijas redzeslokā. Notiesāts uz sešiem mēnešiem par nelieliem pārkāpumiem, taču arī šeit nav iemesla domāt, ka kāds no viņiem būtu iesaistīts. Nozieguma vietas tuvumā dzīvojošo iedzīvotāju aptaujāšana nav devusi rezultātus, tomēr, kā jums jau zināms, ir pamanīta automašīna, kas vēlāk varētu mums būt aktuāla, balta Citroen markas automašīna, ražošanas gads nav zināms.”

Munks atkal klikšķināja tastatūras taustiņus, un parādījās laikrakstos publicētās fotogrāfijas. Munks iedzēra malku no minerālūdens Farris pudeles un turpināja.

“Kleitas ir leļļu apģērba kopijas, kas īpaši izgatavotas meiteņu izmēriem. Ja slepkava tās izgatavoja pats, tad tās mums droši vien nesniegs nekādu noderīgu informāciju, tomēr ir varbūtība, ka viņš vai viņa izmantoja kādu trešo cilvēku, kas nezināja, kādam mērķim drēbes tiks izgatavotas. Tāpēc esam vērsušies pie laikrakstiem, cerībā, ka kāds drēbes atpazīs. Pagaidām vēl nav nekādu ziņu, Anete, vai ne?”

Munks pagriezās pret blondo sievieti.

“Nekādu,” Anete atbildēja. “Bet vēl ir pāragri ko teikt.”

“Jā, protams,” Munks piekrītoši pamāja ar galvu. “Tiem, kas nezina, Anete ir saikne starp mums un Policijas pārvaldi Grenlannē. Visa saziņa iet caur viņu; mēs negribam nekādu informācijas noplūdi mūsu galā. Tāpēc jau arī mēs šeit slēpjamies, vai ne, Kim?”

“Es biju domājis, ka tas ir tāpēc, lai tu varētu smēķēt uz terases, vai es esmu kļūdījies?”

No mazās cilvēku grupiņas atskanēja apslāpēti smiekli.

“Paldies, Kim. Uzmanies, ka nedabū ar durvīm, kad iesi ārā. Taču, runājot nopietni, es nevaru vien pienācīgi uzsvērt, cik tas ir svarīgi: mēs ne ar vienu nerunājam. Ne ar presi. Ne ar saviem kolēģiem Grenlannē. Ne ar ģimeni, draugiem, sievām, draudzenēm, dzīvokļu biedriem, mīļākajiem vai, Kim, tavā gadījumā, tavu suni.”

Atkal šur tur kāds iesmējās. Gabriels Merks paskatījās visapkārt, viņš nespēja saprast, kā cilvēkiem varēja ienākt prātā smieties šādos apstākļos, taču tad viņš apjauta, ka tas bija viss, ko viņi varēja darīt. Emocionāli distancēties. Viņiem vajadzēja distancēt sevi no notikušā. Ja viņi to nedarītu, tad nespētu loģiski domāt un darīt savu darbu.

Nedod jūtām vaļu. Neļauj sev emocionāli iesaistīties notikušajā.

Viņš dziļi ieelpoja un mēģināja smieties līdzi, taču nespēja izdvest nevienu skaņu.

“Mums zināmā informācija,” Munks turpināja, “paliek pie mums. Mums tiks sniegta visa nepieciešamā palīdzība. Vajag tikai Anetei palūgt. Ja kaut kas ir vajadzīgs, runājiet ar Aneti. Mums ir piešķirti neierobežoti resursi.”

“Ko tas nozīmē “neierobežoti?”” Kims jautāja.

“Ka nav nekādu ierobežojumu,” Munks noteica. “Virsstundas, transports, tehnoloģijas, cilvēkresursi – šī izmeklēšana nav tikai mūsu un Grenlannes prioritāte, šī lieta attiecas uz visu valsti. Pavēles nāk no paša augstākā līmeņa, un es ar to nedomāju Mikelsonu.”

“Tieslietu ministrs?” jautāja viens no vīriešiem, par kura vārdu Gabriels nebija drošs, ka bija to pareizi sadzirdējis.

Viņam bija skūta galva, un viņš izskatījās pēc noziedznieka.

Filmās viņš varētu spēlēt slikto puisi.

“Jā, un vēl citi,” Munks pamāja.

“Premjerministrs?” vīrietis turpināja.

“Jā, premjerministra birojs ir informēts,” Munks sacīja.

“Vai tik šogad nav vēlēšanu gads?” vīrs ar skūto galvu atplauka platā smaidā.

“Karij, katru gadu ir vēlēšanu gads.” Kims pasmaidīja.

Karijs. Tad tā viņu sauca. Gabriels bija domājis, ka viņš ir Kari. “Man ir nospļauties, ko jūs abi domājat par premjerministru,” Munks turpināja jau skarbākā tonī. “Tās divas meitenes varēja būt mūsu meitas, un mēs neesam vienīgie, kas tā jūtas – visa valsts tā jūtas, paskatieties internetā, paskatieties ziņās. Visa valsts sēro, mēs visi esam šokā. Mēs izmeklējam šo lietu ne tikai tāpēc, lai nodrošinātu taisnīgumu meiteņu ģimenēm. Šī ir ārkārtas situācija, cilvēki baidās par savu bērnu dzīvībām, tāpēc man ir pilnīgi vienalga, kāda, Karij, ir tava politiskā nostāja: vienota valdība atbalsta šo izmeklēšanu ar neierobežotiem resursiem. Mūsu darbs nav analizēt politiskos motīvus, mums ir jāatrod slepkava. Tas ir mūsu darbs, vai skaidrs?”

Uz mirkli atmosfēra telpā jūtami saspringa. Karijs vairs neko neteica un, viegli pieliecis galvu, klēpī spēlējās ar saviem pirkstiem. Tādu Munka šķautni Gabriels vēl nebija redzējis. Gan telefona sarunās, gan viņa kabinetā viņš bija neticami laipns un mierīgs, jauks kā tāds liels rotaļu lācis. Tagad viņš vairāk izskatījās pēc grizlilāča. Biedējošas bija viņa acis, un biedējoša bija viņa apņēmība. Gabrielam palēnām kļuva skaidrs, kāpēc tieši Munks šeit bija galvenais un nevis kāds cits.

“Kā jau jūs redzat, Mīa ir atgriezusies,” Munks šoreiz turpināja savā jau ierastajā labajā garastāvoklī.

“Sveiciens vēlreiz,” Mīa Krīgere sacīja, kas visu prezentācijas laiku bija klusi sēdējusi, bet tagad piecēlās un piegāja pie projektora.

“Paldies jums visiem. Ir patīkami atkal būt šeit.”

Gabriels paslepus uzmeta skatienu Mīai; viņam bija bail, ka skatās uz viņu pārāk bieži, bail, ka viņš nevarēs vien beigt blenzt. Viņam no visa notiekošā sāka griezties galva. Paulīnes un Johannes līķi, kas karājās kokos, un tagad pati Mīa Krīgere stāvēja pāris metru attālumā. Gabriels Merks nebija vienīgais Mīas Krīgeres pielūdzējs. Mīai Krīgerei bija pat dažas Facebook fanu lapas. Varbūt tagad vairs nebija, viņš nebija par to drošs, bet kādreiz viņai bija. Viņš bija gribējis dažām no tām uzspiest Like pogu, tomēr kā hakeris Gabriels Merks zināja, ka tiešsaistē no viena klikšķa varēja izsekot visām tavām aktivitātēm, tāpēc viņš ļoti uzmanījās. Baumoja, ka Mīa Krīgere bija kalusi plānus nošaut māsas draugu narkomānu; laikraksti pēc tam nedēļām ilgi rakstīja par šo lietu, līdz to aizēnoja citi notikumi. Ja viņš pareizi atcerējās, tad galīgajā policijas ziņojumā tika secināts, ka Mīa Krīgere neesot pārkāpusi nevienu likumu, tomēr par spīti visam viņa uz laiku bija nozudusi.

Tieva meitene ar piķa melniem matiem, kurai mugurā bija melns ar baltu svīteris ar nolokāmu apkakli un pieguļošas melnas bikses ar rāvējslēdzējiem uz lieliem. Viņa izskatījās pārgurusi, viņas acis bija nespodras, un viņa bija daudz tievāka, nekā laikrakstos redzamajās fotogrāfijās. Mīa Mēnesstars. Tā bija viņas iesauka internetā. Tas bija ņemts no kādas Gabrielam nezināmas multiplikācijas filmas, kas uzņemta, pirms viņš bija dzimis, taču viņš bija pārliecināts, ka tās nosaukums bija “Sudraba bulta”. Viens no tēliem šajā filmā bija ļoti pievilcīga indiāņu meitene vārdā Mēnesstars, un tika runāts, ka 80tajos gados visi puiši bija viņā slepeni iemīlējušies.

Tik un tā viņš nespēja neskatīties uz viņu. Mīa Krīgere. Iespējams, ka viņas pievilcība slēpās faktā, ka Norvēģijā nebija daudz slavenu noziegumu izmeklētāju. Skaista, jauna, talantīga norvēģu meitene ar zilām acīm, kas izskatījās pēc indiānietes, bija ierauta milzīgā skandālā: perfekts tenku avīžu materiāls. Viņš neko nevarēja darīt, ka tagad izjuta pret viņu žēlumu. Viņa tik tiešām izskatījās pārgurusi. Viņas tievās kājas bija ieautas lielos motociklista zābakos ar sprādzēm, kas grabēja pie katras viņas kustības. Ap vienu roku viņai bija sudraba rokassprādze ar piekariņiem un ap otru – ādas aukliņa. Interneta tērzētavu forumos cirkulēja stāsti par abiem priekšmetiem. Sudraba rokassprādze esot dāvana no viņas māsas, kas nomirusi no narkotiku pārdozēšanas. Ādas aukliņu viņa esot paņēmusi no kāda latviešu vīrieša, kuru turēja aizdomās par jaunas meitenes nogalināšanu, ko viņš bija nelegāli ievedis Norvēģijā kā seksa verdzeni. Tas esot bijis Mīas karjeras pirmsākumos, un latvietim esot izdevies viņu iežēlināt. Viņa atļāvusi viņam nopratināšanas laikā sēdēt bez roku dzelžiem. Viņš esot uzbrucis ar galdnieka nazi, kas bijis paslēpts vienā no zābakiem. Ar asinīm noplūdušu seju, viņai esot izdevies uzveikt vīrieti, un pēc tam ar to pašu nazi viņa esot pārgriezusi ādas aukliņu, kas bija ap vīrieša roku. Viņa to valkājot, lai atgādinātu sev, ka nedrīkst būt vāja. Uzbrukumā viņa gandrīz esot zaudējusi aci. Gabriels no savas vietas varēja saskatīt rētu. Baumas un nostāsti. Grūti pateikt, kas bija patiesība un kas ne, bet tas tik un tā bija aizraujoši. Tagad viņa stāvēja tepat viņa priekšā. Un viņi būs kolēģi.

Mīa Krīgere aplika roku sev apkārt un runāja klusām un piesardzīgi; Gabrielam vajadzēja sasprindzināt dzirdi, lai varētu viņu saklausīt.

“Lielākajai daļai no jums jau ir zināma visa mūsu rīcībā esošā informācija. Tagad pievērsīsimies dažām lietām, ko jūs vēl nezināt, kas, mūsuprāt, ir ļoti svarīgas.”

Mīa piespieda Holgera datora taustiņu, un uz projektora parādījās cita fotogrāfija.

“Atrašanas brīdī meitenēm uz muguras bija skolas somas. Skolas somās bija skolas grāmatas. Uz grāmatu vākiem bija uzrakstīti vārdi. Uz Johannes Langes grāmatām bija rakstīts “Johanne Lange”.

Tomēr uz Paulīnes grāmatām bija rakstīts “Toni J. W. Smith”.

Uz projektora parādījās nākamā fotogrāfija.

“Kāpēc?”

Mīa Krīgere īsi pasmaidīja.

“Paldies, Karij, tikpat pacietīgs kā vienmēr. Prieks tevi atkal redzēt.”

“Ļauj Mīai pabeigt,” Munks saērcināti noteica.

“Tātad uz Johannes grāmatām bija rakstīts vārds “Johanne Lange”. Bet uz Paulīnes grāmatām – “Toni J. W. Smith”. Kā jau esat pamanījuši, nekas šajos noziegumos nav nejaušs. Viss izskatās izplānots līdz sīkākajai detaļai. Slepkava zināja, ko viņš dara, viņš zināja meiteņu vārdus, mums ir iemesls domāt, ka pirms nolaupīšanas viņš ilgu laiku ir viņas vērojis – un par to runāsim nedaudz vēlāk – taču, kā jau es teicu…”

Mīa Krīgere uz brīdi apstājās, noklepojās un vēl ciešāk ar roku apskāva sevi. Munks piecēlās un piedāvāja viņai minerālūdens pudeli. Mīa to noraidīja un turpināja klusā balsī.

“Kā jau zināms, nav nekādu šaubu par šo divu lietu saistību, tomēr mums ir pamats domāt, ka tās ir saistītas vēl arī ar trešo lietu, lietu, ko mēs pirms vairākiem gadiem tā arī neatrisinājām.”

Viņa atkal nospieda datora taustiņu.

“2006. gadā no Hēnefosas slimnīcas pazuda mazulis. Pāris nedēļas vēlāk zviedru medbrālis Joahims Viklunds tika atrasts pakāries savā guļamistabā. Uz grīdas zem viņa ķermeņa atrasta drukāta zīmīte, kurā viņš uzņēmās atbildību par mazuļa nolaupīšanu. Bērns tā arī netika atrasts. Lieta nodota arhīvā.”

Mīa Krīgere atkal pārtrauca runāt. Tomēr nolēma nedaudz padzerties minerālūdeni. Viņa nebija labā formā. Tas nebija noslēpjams. Ierasti tik mundrā un veselīgā sieviete tagad viegli trīcēja; izskatījās, ka viņai bija grūti sakopot domas.

“Holgers un es,” pēc īsas pauzes viņa turpināja, “esam pārliecināti, ka vārds “Toni J. W. Smith”, kas rakstīts uz Paulīnes grāmatas, ir ziņojums no slepkavas. Mums nav īsti skaidrs, kāpēc viņš tā darīja, bet mēs domājam, ka J.W. ir saīsinājums no Joahima Viklunda un Toni Smith ir anagramma: “it’s not him”, “tas nav viņš”.”

Telpā atskanēja klusa murmināšana. Bija skaidrs, ka ikviens dziļi cienīja Mīu Krīgeri un viņas prāta spējas.

Munks atkal pārņēma prezentācijas vadīšanu.

“Tādēļ mēs atsākam Hēnefosas lietas izmeklēšanu. Ir jāpārskata viss, ko mēs atklājām toreiz; ir jāpārbauda katra nopratināšana, katrs novērojums un ikviens personvārds saistībā ar lietu. Gribu, lai to uzņemies tu, Ludvig, tāpēc, ka tu strādāji ar mums arī toreiz, un paņem līdzi arī Kariju, jo viņš savukārt nestrādāja. Manuprāt, būtu labi, ja šeit kopā strādātu cilvēks ar pieredzi šajā lietā un cilvēks ar svaigu skatījumu.”

Gan vecākais vīrietis, kuru sauca Ludvigs, gan vīrietis ar skūto galvu, vārdā Karijs, kurš bija tik aizrautīgi nodevies politiķu komentēšanai, piekrītoši pamāja ar galvu.

“Tā, tas ir mūsu pirmais pavediens – Hēnefosa, 2006. gads – Ludvigs un Karijs. Mūsu otrais pavediens: kleitas. Anete koordinēs visu Grenlannes iedzīvotāju sniegto konfidenciālo informāciju un pārskatīs to kopā ar Mīu un mani. Iepriekš tiesātie un citi iespējamie aizdomās turamie…”

Holgers pacēla galvu.

“Kirre?”

Garš, slaids vīrietis ar īsiem, melniem matiem un lielām brillēm pacēla galvu no savām piezīmēm.

“Jā. Mēs ar Trondu pie tā strādājam, bet saraksts nav garš. Pagaidām mēs skatām seksuāla rakstura noziegumus un uzbrukumus personām. Runājot atklāti, man nav īsti skaidrs, ko mēs meklējam. Vai mēs jebkad esam redzējuši ko līdzīgu? Runāsim godīgi. Es vismaz neesmu. Esam salīdzinājuši vārdus no mūsu saraksta ar mūsu draugu sarakstiem Eiropā, jo īpaši Beļģijā, ar visiem cilvēkiem, kas saistīti ar Marku Ditrū, taču atšķirībā no šīs lietas, tajā gadījumā bija daudz smagu seksuālo uzbrukumu. Taisnību sakot, mūsu ārzemju kolēģi visi kā viens noliedzoši krata galvas, bet mēs, protams, turpināsim meklēt.”

“Labi.” Munks pamāja. “Ak jā, aizmirsu pateikt. Mums ir jauna datubāzes sistēma, kas šodien vēlāk tiks pieslēgta. Viss, kas tajā tiks ievadīts – personvārdi, novērojumi, pilnīgi viss – tiks uzreiz salīdzināts ar visām pārējām pieejamām datubāzēm; ja kādam rodas ar to problēmas, lūdzu vērsties pie mūsu jaunā datoriķa Gabriela Merka. Vai esat visi iepazinušies ar Gabrielu?”

Izdzirdējis savu vārdu, Gabriels salēcās. Viņš pacēla galvu un redzēja, ka visi ir pagriezušies pret viņu.

“Sveiks, sveiks, Gabriel,” daži sveicinājās.

“Sveiki visiem,” Gabriels atņēma, izklausīdamies nedaudz sanervozējies.

Viņš jutās it kā būtu atkal skolas solā. Ka viņam tūlīt vajadzēs celties kājās un kaut ko teikt, bet par laimi viņam nekas tāds nebija jādara. Viņam nebija ne jausmas, par kādu datubāzi tika runāts.

Munks paskatījās uz viņu un piemiedza ar aci.

“Projekts, par kuru laika trūkuma dēļ vēl neesmu tev neko teicis, taču runāsim par to vēlāk, labi?”

“Protams.” Gabriels pamāja un atvieglots pamanīja, ka Mīa Krīgere ir sākusi runāt.

“Es nezinu, kurš no jums jau šo ir pamanījis.”

Viņa nospieda datora taustiņu.

“Bet, izmeklējot Paulīni, uz viņas kreisās rokas mazā pirkstiņa naga mēs atklājām ciparu. Tas ir romiešu cipars viens. Kā redzams šeit…”

Kārtējā fotogrāfija uz projektora.

“Johannei bija tas pats, taču romiešu cipars divi, kā divas līnijas uz viņas kreisās rokas zeltneša.”

“Sasodīts!” Ludvigs negaidīti iesaucās. Viņš bija vecākais vīrietis ar apaļajām brillēm.

“Jā, tieši tā,” Mīa piekrita un paskatījās uz viņu.

“Par ko jūs runājat?” Karijs jautāja.

“Būs vēl citas meitenes,” Anete noteica.

Telpā iestājās klusums.

“Mums ir iemesls domāt, ka Paulīne un Johanne ir tikai sākums.

Ka diemžēl būs vēl arī citi upuri.”

Munks bija atkal uzņēmies vadību.

“Tāpēc mēs pievēršam īpašu uzmanību visiem pazudušo personu gadījumiem. Ja sešgadīga meitene pazūd kaut vai tikai uz trīsdesmit minūtēm, mēs uzreiz rīkojamies, vai skaidrs?”

Visi pamāja ar galvu.

“Tagad man vajag uzsmēķēt, tāpēc paņemsim desmit minūšu pārtraukumu un pēc tam tiekamies šeit.”

Munks izvilka no žaketes kabatas cigarešu paciņu un izgāja uz terases uzsmēķēt, viņam cieši pa pēdām sekoja Mīa. Gabriels nezināja, ko tagad darīt. Viņam pietika jau ar abu meiteņu fotogrāfijām. Un viņi saka, ka būs vēl? Viņš pāris reižu dziļi ievilka gaisu plaušās, ieelpoja, lai nomierinātu pulsu un izgāja koridorā, lai paņemtu sev tasi kafijas.