Читать книгу Es ceļoju viena - Samuels Bjorks - Страница 15

Mīa Krīgere sēdēja uz akmens un pēdējo reizi vēroja saulrietu pār Hitru.

Septiņpadsmitais aprīlis. Vēl tikai viena diena. Rīt viņa pievienosies Sigrīdai.

Viņa bija nogurusi. Tas nebija tas nogurums, kad vajadzēja izgulēties, lai justos labāk, viņa bija nogurusi no visa. No dzīves. No cilvēces. No visa, kas bija noticis. Viņa bija atradusi mazliet sirdsmiera, bet tad Holgers parādīja fotogrāfijas no mapes, un tūlīt pēc viņa aizbraukšanas viņu atkal pārņēma tā sajūta. Tā pretīgā sajūta.

Ļaunums.

Viņa iedzēra no līdzi paņemtās pudeles un uzvilka adīto cepuri zemāk pāri ausīm. Laiks bija palicis daudz aukstāks; šis tomēr nebija vis nekāds agrais pavasaris. Tas bija visus piemuļķojis ar savu agro nākšanu. Mīa priecājās, ka varēja sasildīties ar pudeli. Viņa savu pēdējo dienu bija iedomājusies citādāku. Savās pēdējās divdesmit četrās dzīves stundās viņa bija gribējusi tik daudz ko piedzīvot un redzēt. Putnus, kokus, jūru, gaismu. Uz vienu dienu mest mieru sevis zāļošanai, lai varētu vēl pēdējo reizi sajust lietas, apzināties sevi. Bet nekas no tā nebija izdevies. Pēc Holgera aizbraukšanas viņas vēlme notrulināt savas maņas bija kļuvusi tikai spēcīgāka. Viņa dzēra vēl vairāk. Rija tabletes. Pamodās, pat nezinādama, ka bija aizmigusi. Aizmiga, pat nezinot, ka bijusi nomodā. Viņa bija apsolījusi sev, ka mapes saturs viņai neko daudz nenozīmēs. Protams, ka tas bija muļķīgi, – vai viņai jelkad bija izdevies distancēties no jebkā, kas saistīts ar šādām lietām? Tas bija viņas darbs. Nu, varbūt citiem tas bija darbs, taču ne Mīai Krīgerei. Katra izmeklētā lieta atstāja viņā ļoti dziļas pēdas. Tās iespiedās viņas dvēselē, it kā tas būtu viņas stāsts, it kā viņa būtu upuris. Nolaupīta, izvarota, piekauta ar dzelzs stieni, dedzināta ar cigaretēm, pārdozējusi, tikai sešus gadus veca, pakārta mežā ar lecamauklu.

Kāpēc uz skolas grāmatām nebija Paulīnes Olsenas vārds un uzvārds?

Ņemot vērā, ka viss pārējais bija izplānots līdz vissīkākajai detaļai?

Nolādēts.

Viņa centās izdzēst mazās kokā pakārtās meitenītes tēlu no prāta, bet nespēja beigt par to domāt. Tas šķita tik nedabisks. Tik teatrāls. Gluži kā spēle. Kā sava veida ziņojums. Bet ziņojums kam? Viņas atradējam, lai kas tas arī nebūtu? Policijai? Viņa bija pārskatījusi savas atmiņas krustu šķērsu, meklējot, vai personvārds Toni bija pieminēts kādā citā viņas izmeklētā lietā, taču bez panākumiem. Šis bija tieši tāds uzdevums, ar ko Mīa kādreiz būtu izcili tikusi galā, bet tagad šķita, ka viņa vairs nespēj funkcionēt. Un tomēr tur kaut kas bija, kaut kas nelika viņai mieru, un tas viņu tracināja. Mīa vēroja sauli nogrimstam jūrā un pūlējās koncentrēties. Ziņojums? Policijai? Veca lieta? Neatrisināta lieta? Paldies Dievam, viņas karjerā nebija daudz neatrisinātu lietu.Tik un tā dažas no tām joprojām nedeva viņai mieru. Bagāta, paveca dāma tika atrasta mirusi savā dzīvoklī Bogstadveinā, bet viņiem nebija izdevies pierādīt, ka tā bijusi slepkavība. Personīgi Mīai nebija nekādu šaubu, ka vecās sievietes nāvē vainojama viena no viņas meitām. Šajā lietā, cik viņa spēja atcerēties, nefigurēja vārds Toni. Pirms dažiem gadiem viņi palīdzēja Ringerikes policijai pazudušas personas meklēšanā. No dzemdību nodaļas bija pazudis mazulis, kāds zviedru vīrietis bija uzņēmies atbildību par notikušo un izdarījis pašnāvību, tomēr mazulis tā arī netika atrasts. Par spīti Mīas centieniem saglabāt lietas “aktīva izmeklēšana” statusu, tā tika pievienota neatrisinātajām lietām. Arī šajā lietā nebija neviena Toni, vismaz viņa nespēja atcerēties. Paulīne. Sešus gadus veca. Pagaidi – vai tad mazulis nebija pazudis pirms sešiem gadiem? Mīa iztukšoja pudeli un ļāva skatienam gremdēties horizontā, mēģinot ieskatīties dziļi sevī. Atskatīties atpakaļ. Tur kaut kas bija. Viņa gandrīz spēja to sajust. Tomēr tas neizdevās.

Sasodīts.

Mīa rakņājās pa bikšu kabatām, meklējot tabletes, bet nevienu neatrada. Viņa bija aizmirsusi tās paņemt līdzi. Tagad tabletes bija sarindotas uz viesistabas galda. Visas pāri palikušās. Tur bija pietiekami daudz. Visas bija gatavas lietošanai. Viņa bija iecerējusi nogaidīt līdz rītausmai, kad ausīs saule. Viņa bija domājusi, ka labprātāk dotos prom gaismā; ja aizietu, kad ir tumšs, tad arī nonāktu tumsā, – taču pašlaik viņai bija vienalga. Tagad tikai sagaidīt, kad pulkstenis būs pāri pusnaktij. Kad septiņpadsmitais aprīlis kļūs par astoņpadsmito.

Nāc pie manis, Mīa, nāc!

Šie pēdējie mirkļi nebija tādi, kā viņa bija iecerējusi. Viņa piecēlās kājās un dusmīgi iesvieda tukšo pudeli jūrā. Viņa to acumirklī nožēloja: nedrīkst piesārņot; tas bija likums, ko viņa ievēroja kopš bērnības. Skaistais dārzs. Viņas vecāki. Vecmāmiņa. Labāk būtu uzrakstījusi ziņojumu un ielikusi to pudelē. Savas pēdējās stundas šajā pasaulē būtu aizvadījusi, paveicot ko cēlu. Palīdzējusi kādam. Atrisinājusi lietu. Viņa gribēja doties atpakaļ uz māju, bet kājas vairs neklausīja. Viņa nekustējās ne no vietas un nosalusi stāvēja uz akmeņiem, aplikusi rokas sev apkārt.

Toni J. W. Smith. Toni J. W. Smith. Toni J. W. Smith. Toni J. W. Smith. Paulīne. Nē, nav Paulīne. Toni J. W. Smith.

Pie velna!

Mīa Krīgere piepeši pamodās. Tāpat arī viņas galva, viņas kājas, viņas rokas, viņas asinis, viņas elpa un viņas maņas.

Toni J. W. Smith.

Bet, protams. Protams. Protams. Ak, dievs, kā gan viņa to agrāk nebija pamanījusi? Tas taču bija acīmredzams. Skaidrāks par skaidru. Mīa skrēja uz māju – viņa tumsā paklupa, bet atguva līdzsvaru – , ar joni ieskrēja dzīvojamā istabā, durvis atstādama vaļā. Viņa metās uz virtuvi. Viņa notupās pie skapīša zem virtuves izlietnes un sāka pārmeklēt atkritumu spaini. Viņa taču to izmeta šeit, vai ne? Mobilo telefonu, ko viņš bija atstājis.

Gadījumā, ja tu pārdomā.

Atradusi atkritumu spainī mobilo telefonu, viņa centās atrast papīra strēmeli, kas bija piestiprināta pie telefona. Dzeltena Post-it līmlapiņa ar PIN kodu un Holgera telefona numuru. Viņa atgriezās dzīvojamā istabā un ieslēdza mobilo, tagad viņai bija grūti apvaldīt nepacietību. Ar trīcošiem pirkstiem viņa ievadīja kodu uz mazā ekrāna. Protams. Protams. Nebija jau nekāds brīnums, ka viss nesakrita. Visam bija jāsakrīt. Un viss sakrita. Toni J. W. Smith. Protams.

Viņa bija tāda muļķe.

Mīa ievadīja Holgera telefona numuru un nepacietīgi gaidīja, kad viņš atbildēs. Viņas zvans tika pāradresēts uz balss pastu, taču viņa zvanīja vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz, kamēr sarunas otrā galā izdzirdēja Holgera miegpilno balsi.

“Mīa?” Holgers nožāvājās.

“Es sapratu,” Mīa noteica gluži bez elpas.

“Ko tu saprati? Cik ir pulkstenis?”

“Kāda starpība? Es sapratu.”

“Ko tad?”

“Toni J. W. Smith.”

“Vai tiešām? Kas tas ir?”

“Manuprāt, J. W. ir saīsinājums no Joahima Viklunda. Zviedru tautības aizdomās turamais Hēnefosas lietā. Atceries?”

“Protams, ka atceros,” Munks nomurmināja.

“Savukārt, Toni Smith,” Mīa turpināja. “Man liekas, ka tā ir anagramma: It’s not him. Joahims Viklunds bija nevainīgs. Holger, tas ir tas pats noziedznieks; no Hēnefosas lietas.”

Munks ilgu laiku klusēja. Mīa teju spēja saklausīt, kā ritentiņi griežas viņa smadzenēs. Viņas teorija bija tik neparasta, ka tai bija grūti noticēt. Bet tā noteikti bija anagramma.

“Tu nepiekrīti?” Mīa jautāja.

“Tas ir neprāts,” Munks galu galā noteica. “Trakākais ir tas, ka, manuprāt, tev ir taisnība. Tātad, vai tu brauksi?”

“Jā,” Mīa atbildēja. “Taču es uzņemos tikai šo lietu. Un tad uzsāku darbu. Man ir citas lietas darāmas.”

“Saprotams. Tas ir tavs lēmums,” Munks teica.

“Vai mēs esam atpakaļ Mariboesgātes ielā?”

“Jā.”

“Es izlidošu rītdien.”

“Lieliski. Uz tikšanos.”

“Labi.”

“Brauc uzmanīgi, labi?”

“Holger, es vienmēr esmu uzmanīga.”

“Tu nekad neesi uzmanīga, Mīa.”

“Ej ratā, Holger.”

“Es arī tevi mīlu, Mīa. Prieks tevi atkal dzirdēt. Līdz rītdienai.”

Mīa nospieda sarunas pārtraukšanas pogu un kādu brīdi stāvēja ar piesardzīgu smaidu uz lūpām. Tagad viņa bija mierīga, viņa iegāja dzīvojamā istabā un paskatījās uz tabletēm, ko bija salikusi rindā uz galda.

Nāc pie manis, Mīa, nāc.

Savā prātā viņa atvainojās dvīņu māsai. Sigrīdai nāksies vēl nedaudz pagaidīt. Mīai Krīgerei vispirms bija darbs darāms.