Читать книгу Es ceļoju viena - Samuels Bjorks - Страница 9

Mīa Krīgere sēdēja uz akmens, uz viņas garajiem, kraukļmelnajiem matiem bija uzvilkta balta adīta cepure ar bumbuli, un viņa pati bija ietinusies segā. Bija dienas vidus. Aptiekā viņa bija dzirdējusi cilvēkus runājam, ka šogad pavasaris Trondelāgā esot ieradies agri, bet viņai joprojām bija auksti un viņa nebija sajutusi nekādu agrā pavasara siltumu.

Vēl bija palikušas sešas dienas. Seši tukši laukumi virtuves kalendārā, un viņa juta, ka vairs nevarēja sagaidīt 18. aprīli.

Nāve nav bīstama.

Pēdējo dienu laikā viņa kļuva aizvien vairāk pārliecināta par šīs frāzes patiesīgumu. Zinot, ka pavisam drīz viņa būs brīva. Savas siltās vējjakas kabatā viņa atrada pāris tablešu un norija tās ar alkoholu no pudeles, ko bija paņēmusi līdzi, izejot ārā. Mīa pasmaidīja pie sevis un vērsa skatienu uz jūru. Tur gar horizontu garām paslīdēja zvejas laiva. Aprīļa saule iekrāsoja mākoņus zeltainā krāsā, un ūdens zem akmeņiem vizēja. Viņa bija daudz domājusi šajās dienās. Par saviem mīļajiem vai, precīzāk, par cilvēkiem, kas viņai kādreiz bija mīļi. Viņa bija palikusi viena pati, un viņa vairs neplānoja te ilgi uzkavēties. Šajā pasaulē. Šajā realitātē, kā teica viņas vecmāmiņa. Mīa smaidīja un iedzēra malku no pudeles.

Sigrīda vienmēr bija visiem patikusi. Sigrīda ar saviem garajiem, blondajiem matiem. Kas skolā labi mācījās. Kas spēlēja flautu, spēlēja rokasbumbu un ar visiem bija draugos. Mīa neņēma ļaunā, ka Sigrīdai tika visa uzmanība. Sigrīda nekad neizmantoja to savā labā; viņa nekad neteica neko sliktu par nevienu. Sigrīda vienkārši bija absolūti fantastiskā Sigrīda, taču ikreiz, kad vecmāmiņa pavilka Mīu sāņus un nočukstēja, ka viņa ir īpaša, viņa bija jutusies neaprakstāmi labi.

Tu esi ļoti īpaša, vai tu to zināji? Visi pārējie bērni ir labi bērni, bet tu zini lietas, Mīa, vai ne? Tu redzi to, ko citi mēdz palaist garām. Par spīti tam, ka vecmāmiņa nebija viņas īstā vecmāmiņa, viņa vienmēr bija jutusi, ka viņām ir kas kopīgs. Kāda saikne vai dvēseļu radniecība. Varbūt tāpēc, ka viņas bija līdzīgas. Varbūt tāpēc, ka viņa pret Mīu izturējās vairāk nekā pret draugu, sabiedroto, kas ir tikpat savāds. Vecmāmiņa stāstīja Mīai stāstus par savu dzīvi un ļoti bieži lika Mīai sarkt. Par daudzajiem vīriešiem viņas dzīvē, ka nekad nevajag no viņiem baidīties, vīrieši esot tikpat nekaitīgi kā trusīši. Un ka viņa varēja pareģot nākotni, un ka vēl bez šīs realitātes eksistēja arī daudz citu, tāpēc nevajag baidīties no nāves. Tā bija kristietība, kas izdomāja, ka nāve ir negatīvs jēdziens, vecmāmiņa teica, lai mēs visu dzīvi pavadītu bailēs no viņu Dieva, lai mēs ticētu, ka pēc nāves nonākam ellē vai debesīs. Kristieši domā, ka nāve ir visa beigas, bet zini ko, Mīa? Tava vecmāmiņa nebūt nav tik pārliecināta, ka tās ir beigas. Nu, man vismaz nav no tās bail.

Mājās, Osgordstrannā ļaunas mēles bija iesaukušas vecmāmiņu par “raganu”, taču vecā sieviete par to daudz neuztraucās. Mīai nebija grūti saprast, ko cilvēki tieši ar to domāja: viņas vecmāmiņa nebija kā visi pārējie, viņai bija nesavaldāmi, sirmi mati un gaišas, gandrīz zili melnas acis. Veikalos viņa mēdza skaļā balsī runāt par visdīvainākajām lietām un bieži vien, smiedamās pie sevis, augām naktīm vēroja mēnesi savā dārzā. Viņai bija zināmas tādas lietas, kuras viduslaikos cilvēki, bez šaubām, būtu uzskatījuši par raganu pesteļiem, un viņa izturējās pret Mīu kā pret savu mācekli.

Mīa ticēja, ka viņai ir paveicies. Viņa uzauga stabilā vidē. Viņai bija mīļa māte un lielisks tēvs, un vecmāmiņa, kas dzīvoja pavisam netālu. Vecmāmiņa, kas bija viņu ievērojusi, redzējusi viņas patieso būtību un teikusi, ka viņa ir īpaša.

Lido kā mārīte, Mīa. Nekad to neaizmirsti.

Tie bija vecmāmiņas pēdējie vārdi, ko viņa, aci piemiegdama, uz nāves gultas bija teikusi savai ļoti īpašajai draudzenei.

Mīa pacēla pudeli pretī mākoņiem.

Nāve nav bīstama.

Vēl sešas dienas.

No siltās vējjakas izņemtās tabletes padarīja viņas kājas ļodzīgas. Mīa Krīgere norija vēl pāris tablešu, tad atspiedās pret akmeni.

Mīa, vai tu zini, ka tu esi ļoti īpaša?

Varbūt tieši tāpēc viņa bija izlēmusi mācīties Policijas koledžā? Lai darītu kaut ko atšķirīgu? Arī par šo viņa bija domājusi pēdējās dienās. Kāpēc viņa bija pieteikusies? Viņai bija grūti salikt notikumus pareizā secībā. Laiks plūda un mainījās. Viņas smadzenēs nebija nekādas kārtības. Sigrīda vairs nebija mazā blondā Sigrīda, tagad viņa bija narkomāne Sigrīda, īsts murgs. Vecāki bija satriekti, viņi pamazām attālinājās no pasaules, viens no otra, no Mīas. Viņa pārcēlās uz Oslo un bez mazākās entuziasma kripatiņas sāka studijas Blinderna universitātē; beigās viņa tā arī nebija atradusi sevī spēku, lai aizietu uz eksāmeniem. Varbūt Policijas koledža bija viņu noskatījusi? Lai viņa varētu atbrīvot pasauli no tādiem cilvēkiem kā Markuss Skogs?

Mīa piecēlās un aizstreipuļoja līdz molam. Viņa izdzēra pudeli un ielika to siltās vējjakas kabatā. Atrada vēl pārīti tablešu un sakošļāja tās, neko pat neuzdzerot. Kaijas bija viņu pametušas par labu zvejas laivai, un vienīgais, ko tagad varēja dzirdēt, bija viļņu klusā šļakstīšanās pret akmeni.

Viņa nošāva viņu.

Markusu Skogu.

Ar diviem šāvieniem. Tieši krūtīs.

Tā bija nejauša sastapšanās; viņi bija nosūtīti citā uzdevumā, bija pazudusi meitene, un bija pieaicināta īpašā vienība – tikai apjautāties un paskatīties šur un tur vai, kā to pateica Holgers: Mīa, šobrīd mums nekas daudz nav zināms. Man liekas, ka nenāktu par skādi pārbaudīt šo vietu.

Holgers Munks. Mīa Krīgere ar patiku atcerējās savu veco kolēģi un apsēdās uz mola malas, pārkarinot savus zābakus tai pāri. Tas notikums bija tik savāds. Viņa bija nogalinājusi cilvēku, taču nejuta ne mazāko nožēlu. Viņa jutās daudz sliktāk par to, kas notika pēc tam. Par skandālu presē un traci galvenajā pārvaldē Grenlannē. Holgers Munks, kas bija īpašās vienības vadītājs un kas bija personīgi uzaicinājis viņu strādāt savā komandā pa taisno no Policijas koledžas, tika nosūtīts strādāt citur, un īpašā vienība tika izformēta.

Tas Mīu bija ļoti sāpinājis, un fakts, ka Holgeram nācās maksāt par viņas izdarīto, aizskāra viņu līdz sirds dziļumiem. Pati slepkavība, lai cik savādi tas nebūtu, viņu īpaši neuztrauca. Viņi bija sekojuši pierādījumu virknei uz Trivānu, kur narkomāni vai hipiji – kad cilvēki zvanīja, lai sūdzētos, viņiem vienmēr bija grūtības atšķirt šos divus – , vienalga, kāds bija novietojis savu autofurgonu Trivānā un ballējās, un trokšņoja uz velna paraušanu. Holgeram bija ideja, ka pazudusī meitene varētu būt tur. Un viņi tik tiešām netīrajā furgonā bija atraduši jaunu meiteni, kas gan nebija meklētā, bet cita meitene ar stiklainām acīm un ar rokā iedurtu adatu, ar kuru kopā, pavisam negaidīti, bija Markuss Skogs. Un Mīa, kā pilnīgi pareizi bija aprakstīts neatkarīgās policijas sūdzību izskatīšanas komisijas ziņojumā, “rīkojās nolaidīgi, nevajadzīgi lietojot spēku”.

Mīa šūpoja galvu neticībā par savu necilvēciskumu. Holgers Munks aizstāvēja viņu, teikdams, ka Skogs uzbruka pirmais – galu galā, nozieguma vietā tika atrasts nazis un cirvis – , taču Mīa zināja, ka bija rīkojusies nepieļaujami. Viņa bija izgājusi apmācības par to, kā vienai aizstāvēties pret traku narkomānu, kas draudīgi vicinās ar nazi vai uzbrūk ar cirvi. Viņa taču varēja viņam iešaut pēdā. Vai rokā. Taču viņa nošāva viņu. Viens mirklis naida, kurā visa pārējā pasaule vienkārši izgaisa. Divi šāvieni tieši viņa krūškurvja centrā.

Bez Holgera Munka iejaukšanās viņa būtu nonākusi cietumā. Viņa izņēma no vējjakas tukšo pudeli, nolaizīja pēdējās pilītes un vēlreiz pacēla to pretī mākoņiem. Nu jau tam vairs nebija nekādas nozīmes. Beigas bija pavisam tuvu.

Beidzot.

Vēl sešas dienas.

Viņa apgūlās, piespiezdama vaigu pie mola raupjajiem koka dēļiem, un aizvēra acis.