Читать книгу Es ceļoju viena - Samuels Bjorks - Страница 20

II
18. nodaļa

Оглавление

Lapojot cauri šīs dienas žurnāla VG izdevumu, Benjamiņš Bāhe nespēja noslēpt savu vilšanos, ka tajā nav pieminēts viņa vārds. Žurnāls bija kronējis šī gada vislabāk ģērbtos vīriešus, un pagājušajā gadā viņš bija ticis godpilnajā trešajā vietā, zaudējot tikai Mortenam Harketam un Ari Bēnam; turpretī šogad viņš pat nebija iekļuvis sarakstā. Nolādēts. Aktieris trieca dūri pret ģērbtuves sienu, bet tajā pašā mirklī to nožēloja. Roka sāpēja, un atskanēja troksnis. Pēc neliela brīža bija dzirdams klauvējiens un durvīs parādījās režisora palīdze Sūzana.

“Benjamiņ, vai viss kārtībā? Man likās, ka dzirdēju troksni?”

“Man viss ir lieliski; varbūt tas nāca no Tronda-Espena ģērbtuves?”

“Skaidrs.” Sūzana pasmaidīja. “Mēģinājums sākas pēc piecpadsmit minūtēm, trešais cēliens no paša sākuma.”

“Būt vai nebūt, tāds ir jautājums,” Benjamiņš nodeklamēja un piemiedza ar aci.

Režisora palīdze ieķiķinājās un nozuda. Neapšaubāmi, viņš vēl spēja apburt. Taču, Dieva dēļ, viņš bija ticis sarakstā pagājušajā gadā – kas šoreiz bija nogājis greizi? Viņš tik ļoti rūpējās par savu ārieni. Bija pat nolīdzis sabiedrisko attiecību uzņēmumu un stilistu, kas sniedza konsultācijas. Lai būtu drošs, ka viņš labi izskatās. Fotografējās visos vajadzīgajos pasākumos. Visos pareizajos leņķos. Viņš smagi nopūtās un apsēdās pie grima galdiņa. Gada laikā viņš nebija daudz novecojis. Pāris mazu krunciņu ap acīm. Varbūt deniņi bija nedaudz vairāk atkāpušies. Viņš pieliecās tuvāk un rūpīgi pētīja savu matu līniju. Viņam bija pamatots iemesls uztraukumam: izskatījās, ka matu līnija ir atkāpusies par pāris milimetriem salīdzinājumā ar pēdējo reizi. Viņš pārķemmēja matus uz sāniem; tādā sakārtojumā mati izskatījās biezāki. Tad viņš uzsāka balss iesildīšanas vingrinājumus. Iesildīja rīkli un, skatoties uz sevi spogulī, uzmeta lūpu.

Viņš kļuva par Nationaltheatret aktieri pirms gandrīz astoņiem gadiem. Par viņa Estragona attēlojumu Semjuela Beketa “Gaidot Godo” Dagbladet bija paziņojis, ka “ir dzimusi zvaigzne”, un kopš tā brīža viņš vairumā gadījumu bija spēlējis tikai galvenās lomas, vismaz sākumā. Viņš spēlēja Romeo. Viņš spēlēja Pēru Gintu. Un tagad uz lielās skatuves Šekspīra “Hamletu”. Viņš bija cerējis, ka iegūs titullomu. Hamlets. “Būt vai nebūt.” Taču tā vietā viņš spēlēja Horāciju. Hamleta loma bija piešķirta Trondam-Espenam, jo, jā, kāpēc gan nē? Lai gan viņš tā arī nesaprata, kāpēc. Nebija nekādu šaubu, ka viņš bija daudz talantīgāks aktieris.

Ak Dievs…

Viņš bija ļoti aizskarts. Strādāt Tronda-Espena ēnā. Nolāpītais Horācijs, tēls, ko teju ikviens ignorē; ja godīgi, vienīgi Hamletam ienāca prātā ar viņu runāt. Atrasties uz skatuves, noliekt galvu, izturēties pret Trondu-Espenu kā pret karali – nē, tas bija absolūti nepieņemami. Benjamiņš Bāhe piecēlās un vēroja savu augumu spogulī. Viņš tik tiešām bija ļoti pievilcīgs. Tas nedaudz uzlaboja viņa garastāvokli. Viņa vingrojumu kompleksam bija labi rezultāti. Tāpat kā jogai. Un ādas procedūrām: viņš nespēja saskatīt nevienu pašu trūkumu.

Viņš atkal apsēdās un turpināja veikt balss iesildīšanos, kad no iekšējā telefona izsprakšķēja režisora palīdzes balss.

“Dāmas un kungi, esam gatavi sākt trešo cēlienu. Hamlets. Hamlets, trešais cēliens no paša sākuma, sākam pēc piecām minūtēm.”

Benjamiņš Bāhe meta balss vingrinājumiem mieru, izgāja no ģērbtuves un devās uz lielo skatuvi.

Es ceļoju viena

Подняться наверх