Читать книгу Es ceļoju viena - Samuels Bjorks - Страница 17

Toms Laurics Larsens, cūku audzētājs no Tangenas, sākumā bija ļoti iebildis pret internetu. Taču, kad brīvajā guļamistabā bija ievācies jaunais palīgstrādnieks Jūnass, viņš bija uzstājis, ka sešdesmit sešus gadus vecajam lauksaimniekam jāierīko platjoslas internets, citādi viņš nestrādāšot. Toms Laurics Larsens bija nikns, kas bija pats par sevi saprotams: nīgrums bija viņa normālais stāvoklis, dzīvē nebija nekā, par ko smaidīt. Un tagad viņam plaušās bija slimība. Iet slimības atvaļinājumā? Kas tās par blēņām? Viņa ģimenē neviens nekad nebija devies slimības atvaļinājumā. Ko tas ārsts-šarlatāns viņam gvelž? Vai viņš gribēja teikt, ka Toms Laurics Larsens netiek galā pats ar savu fermu? Tangenā bija dzīvojuši cūku audzētāji trīs paaudzēs, un neviens no viņiem nekad nebija devies slimības atvaļinājumā vai saņēmis sociālo pabalstu. Tas nebeigsies labi. Bet tad viņam sāka uznākt ģīboņi. Ļoti bieži un kur pagadās. Pēdējo reizi viņš noģība cūkkūtī pie vaļējām durvīm. Nācis pie samaņas, viņš attapās, ka visapkārt ir kaimiņi, cūkas bija izklīdušas pa visu ciematu, un Toms Laurics Larsens tā nokaunējās, ka paklausīja ārsta padomam jau nākamajā dienā. Apmeklēja ārsta vizītes slimnīcā Hamārā. Paņēma slimības lapu. Un ar nodarbinātības aģentūras palīdzību atrada palīgstrādnieku.

Deviņpadsmitgadīgais Jūnass no Stanges bija izcils strādnieks. Tomam Lauricam Larsenam puisis bija uzreiz paticis. Viņš nebija nekāds tur lauksaimnieks-baltrocītis, kas nezina, kas ir smags darbs; nē, šim puisim viss lieliski padevās. Vienīgi tā aizraušanās ar internetu, kura dēļ Tomam Lauricam Larsenam nācās atteikties no kravas mašīnas iegādes. Bet viņš tik un tā bija to ievilcis. Tā deviņpadsmitgadīgā zeļļa dēļ, kas mitinājās brīvajā guļamistabā. Kaut kas par draudzeni Vestlandetā un milzīgiem telefona rēķiniem, un izrādās, ka runāšana internetā esot par velti, viņi varot pat viens otru redzēt, un Dievs vien zina, ko vēl. Ko tad viņš par to visu varēja teikt? Tad nu Telenor bija nosūtījis meistaru no Hamāras, un, nu, jau vairākus mēnešus mazajā fermā bija pieejams internets.

Toms Laurics Larsens vēlreiz piepildīja savu brokastu kafijas krūzi un meklēja Norvēģijas Laukstrādnieku biedrības mājas lapu. Iepriekšējā vakarā viņš bija ātri pārskrējis pāri ļoti interesantam rakstam, bet viņš gribēja to izlasīt kārtīgāk. Pēc Norsvin sanāk, ka kopš 2007. gada Hedmarkā no katriem četriem audzētājiem viens ir pārtraucis nodarboties ar cūku audzēšanu, jo tas vairs neesot ienesīgi. Atlikušajiem cūku audzētājiem piederēja vidēji 53,2 cūkas, lai gan iepriekšējā gadā šis skaitlis bija 51,1. Nebija jābūt ģēnijam, lai saprastu, kas par lietu: lielās fermas palika lielākas, un mazās – izputēja.

Toms Laurics Larsens piecēlās, lai ielietu sev vēl kafiju, bet tad ar krūzi rokās apstājās pie virtuves loga un skatījās, kā no cūku kūts izskrien Jūnass tā, it kā viņam pakaļ dzītos pats nelabais. Kas tad šoreiz puikam atgadījies? Larsens skrēja uz durvju pusi un bija tikko izgājis ārā, kad pagalam nosvīdušais jaunais vīrietis pieskrēja viņam klāt ar slimīgi bālu seju un baiļu pilnām acīm, izskatījās, ka viņš tikko būtu ieraudzījis spoku.

“Kas, pie velna, notiek?” Larsens jautāja.

“Tttttttu, tā irrrrrrrrrr… Kristi- … Kristi- …”

Puisis nevarēja parunāt. Viņš bakstījās un plivinājās rokām kā tāds vājprātīgais. Viņš vilka Larsenu pāri pagalmam ar visām viņa rīta kurpēm kājās un kafijas krūzi rokās. Viņš palaida fermeri vaļā tikai tad, kad abi bija tikuši kūtī un nostājušies pie viena no cūku laidariem. Skats, kas pavērās cūku fermerim, bija tik drausmīgs, ka vēl vairākus mēnešus pēc notikušā viņam bija grūti cilvēkiem pastāstīt, ko tieši viņš redzējis. Viņš nometa krūzi zemē, nemaz nejuzdams kā karstā kafija applaucē augšstilbu.

Viena no cūku mātēm, Kristīne, gulēja aizgaldā beigta. Bet ne visa cūka. Tur bija tikai viņas ķermenis. Kāds bija nozāģējis viņai galvu. Ar motorzāģi. Pilnībā pārzāģējis kaklu pušu. Bezgalvaina cūka. Aizgaldā atradās tikai ķermenis.

“Zvani policijai,” Toms Laurics Larsens vēl paspēja puisim pateikt, un tā bija pēdēja lieta, ko viņš atcerējās pirms samaņas zaudēšanas.

Šoreiz tas nebija viņa plaušu vainas dēļ.