Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi - Dzintra Regina Jansone - Страница 27

Tavas mājas logā iedegās gaismiņa

Tā – tava dzīvība mazā ir, māmiņa!

Tavs pienākums ir, tik smags, kā mūžība

Ko vieglu gaitu tava mīlestība nesīs.

Caur mūžam garajam un šaubām

Ar vieglu roku, viedu vārdu izvadīt

Caur grambām gadu gadiem ejot,

Un mācīt dēlam nepaklupt un gaismu redzēt

Prast nenodot pašai, un nepiedzīvot

To smagmi nepanesamo, kad tevi nodod

Ar vieglu roku, gaišu prātu prast

To bērnam savam skatīt iemācīt

Tev jābūt ir tik stiprai, māmiņ labā,

Tev jāiztur vēl ir tik daudz, tik daudz

Ka visas pasaules tev spēka vajadzēs

Un dvēslei – spēju saprast, nepagurt.

Kaut nenāktu tik kari, dienas sūras

Kas dēlus nopļauj izkaptīm tik asām

Kaut spētu viņš sēt sēklu zemē savā

Un audzēt, sauli redzēt, mīlēt

To, novēlu tev – māmulīt!