Читать книгу Mans naivums… Dzejoļi - Dzintra Regina Jansone - Страница 28

Zeme, zeme, zemīte, tu mūsu,

Kas vientulīga lido izplatījumā.

Tai aukstā melnā tukšumā,

Mūs saudzējot un sargot.

Cik asaru, cik asiņu ir izliets

Uz tava mīļā vaiga – pasaulīt,

Vai tādēļ, katru pavasari

Tu atplauksti ar ziedu rotu krāšņu?

Vai tās ir tavu aizgājušo bērnu —

Gan asaras, gan asinis un sviedri?

Vai no tā visa sastāvi, tu zeme-

Un glabā mūsu vaidus, sāpes, ciešanas,

Kā gudra māte – mierinot un sedzot?

Un atkal pavasaris nāks. No zemzemes

Ar ziedu rotu, saulītei un mums

Ko sūta – aizgājušās paaudzes,

Kas piedot spējušas it visu-

Mums ziedu acīm uzsmaidot.

Kādēļ tik krāšņi uzzied zeme

Ik katru pavasari?

Vai dvēseles tās ir, ko viņa sūta,

Lai satiktos ar tevi/mani/sauli…