Читать книгу Carte blanche - Džefrijs Dīvers - Страница 10

Plāksnīte līdzās augšstāva kabineta durvīm vēstīja: “Ģenerāldirektors.”

Bonds iegāja priekštelpā, kur pie sakārtota rakstāmgalda sēdēja aptuveni trīsdesmit piecus gadus veca sieviete. Zem žaketes, kas bija gandrīz tādā pašā tonī kā Bonda žakete, viņai mugurā bija pieguļošs krēmkrāsas krekliņš. Iegarenā seja, glīta un karaliska, un acis, kas veiklāk nekā “Pirmās formulas” sacīkšu auto ātrumkārba spēja pārslēgties no bargas uz līdzcietīgu izteiksmi.

– Sveika, Manīpenij.

– Vienu mirklīti, Džeims. Viņš atkal sarunājas ar Vaitholu.

Sieviete sēdēja taisna kā stīga un neizdarīja nevienu lieku žestu. Ne matiņš nebija noklīdis no frizūras. Bonds ne jau pirmo reizi ieprātojās, ka viņas pagātne armijā ir atstājusi neizdzēšamas pēdas. Lai kļūtu par M. personisko asistenti, viņa bija demobilizējusies no Karaliskās Jūras kara flotes.

Drīz pēc iestāšanās Ārzemju attīstības grupā Bonds bija iegājis kabinetā, iekritis krēslā un veltījis asistentei platu, žilbinošu smaidu. – Bijāt leitnante, vai ne, Manīpenija? – viņš izmeta. – Es gan gribētu, lai jūs atrastos virs manis.

Bonds bija aizgājis no dienesta nedaudz augstākā – komandiera pakāpē.

Pretī viņš saņēma nevis iznīcinošu repliku, kādu bija pelnījis, bet gan rāmu un atjautīgu atbildi:

– O, bet man dzīve ir iemācījusi, Džeims, ka visus stāvokļus var iegūt vienīgi ar pieredzi. Un nešaubos, ka mans pieredzes līmenis ne tuvu nelīdzinās tavējam.

Gudrā un tūlītējā atbilde, kas bilsta ar starojošu smaidu, un uzruna “tu” vienā mirklī negrozāmi skaidri iezīmēja viņu attiecības – asistente ierādīja Bondam viņa vietu, taču pavēra platu ceļu draudzībai. Tādas tās bija palikušas līdz pat šai dienai – tuvas un sirsnīgas, taču allaž profesionālas. Tomēr Bonds loloja cerību, ka viņš Manīpenijai ir vistīkamākais no visiem “nulle, nulle” vienības aģentiem.

Manīpenija nopētīja apmeklētāju un sarauca uzacis. – Cik dzirdēju, tev tur gājis visai raibi.

– Tā var teikt.

Pametusi skatienu uz aizvērtajām M. kabineta durvīm, viņa turpināja:

– Situācija ar Noasu ir samērā smaga, Džeims. Ziņas nāk no visām pusēm. Vakar vakarā šefs aizgāja deviņos, šorīt ieradās piecos. – Un čukstus piebilda: – Viņš par tevi ir noraizējies. Vakar tu dažbrīd atradies ārpus saziņas zonas. Tādos mirkļos viņš diezgan bieži sēdēja ar klausuli rokā.

Abi ieraudzīja, ka tālrunī uz galda izdziest kāda lampiņa. Viņa nospieda pogu un ierunājās mikrofonā ar gandrīz nesaskatāmu statīvu:

– Ieradies aģents nulle, nulle, septiņi, ser.

Asistente pamāja ar galvu uz durvju pusi, kurp tobrīd jau devās Bonds, un virs durvīm iegaismojās lampa ar uzrakstu “Netraucēt”. Valdīja klusums, taču Bonds iztēlojās, kā noklaudz metāls, atsprāgst bulta un tiek atslēgtas durvis, pa kurām viduslaiku pazemes cietumā ieved jaunu ieslodzīto.

– Labrīt, ser.

M. izskatījās tieši tāpat kā abu iepazīšanās reizē pirms trim gadiem pie Ceļotāju kluba pusdienu galda, un viņam mugurā, iespējams, bija tas pats pelēkais uzvalks. Priekšnieks norādīja uz vienu no diviem funkcionālajiem krēsliem pie lielā ozolkoka rakstāmgalda. Bonds apsēdās.

Kabineta grīdu sedza paklāji, un gar sienām stiepās grāmatu plaukti. Ēka gluži kā ass šķīra veco Londonu no jaunās, un aina pa M. stūra kabineta logiem to apliecināja. Rietumu pusē senlaicīgie Merilebonhaistrītas nami krasi atšķīrās no Jūstonroudas stikla un metāla debesskrāpjiem, konceptuālām šaubīgas estētikas skulptūrām ar nepārspējami gudrām liftu sistēmām.

Tomēr pat saulainās dienās ainava aiz loga rādījās blāva un neskaidra, jo stikli bija sprādziendroši un ložu necaurlaidīgi un no ārpuses klāti ar spoguļa kārtiņu, lai neviens attapīgs ienaidnieks nevarētu izpētīt kabinetu, karādamies gaisa balonā virs Rīdženta parka.

M. pacēla acis no piezīmēm un pārlaida skatienu Bondam. – Ja pareizi saprotu, medicīniskā apskate nebija vajadzīga?

Viņam nekas nepaslīdēja secen nepamanīts. Nekad.

– Pāris skrambiņu. Nekā nopietna.

Uz rakstāmgalda atradās dzeltena piezīmju grāmatiņa, sarežģīta telefonsakaru konsole, mobilais tālrunis, Edvarda laikmeta stila vara lampa un kārba, kurā glabājās tievi cigāri ar apgrieztiem galiem – M. šad tad atļāvās uzsmēķēt, braukdams uz Vaitholu vai atgriežoties no tās, vai īso pastaigu laikā Rīdženta parkā, kad viņu pavadīja tikai paša domas un divi sargi no P-nodaļas. Par M. personīgo dzīvi Bonds zināja pavisam maz, tikai to, ka viņš apmeties Reģenta laika savrupmājā Vindzoras meža malā, aizraujas ar bridžu un makšķerēšanu un ir samērā prasmīgs ziedu akvarelists. Izskatīgs un apdāvināts flotes kaprālis vārdā Endijs Smits vadāja viņu kārtīgi nospodrinātā desmit gadus vecā RollsRoyce automobilī.

– Ziņojiet, nulle, nulle, septiņi!

Bonds sakārtoja domas. M. necieta juceklīgu stāstījumu un liekvārdību. Iestarpinājumi un minstināšanās bija tikpat nepieņemami kā labi zināmu patiesību atkārtošana. Bonds izklāstīja notikumus Novisadā un beigās piebilda:

– Serbijā es atradu dažus lietiskos pierādījumus, kas varētu sniegt mums kādu informāciju. Patlaban ar tiem nodarbojas Fillija, kura arī noskaidros, kas bijusi tā bīstamā krava.

– Fillija?

Aģents atcerējās, ka M. nepatika lietot iesaukas, lai arī pats visā organizācijā bija zināms tikai ar segvārdu.

– Ofīlija Meidenstone, – aģents paskaidroja. – Mūsu koordinatore no MI6. Ja tur būs kaut kas svarīgs, viņa to noskaidros.

– Jūsu leģenda Serbijā?

– Operācija ar svešiem karogiem. Augstākā Serbijas Drošības un informācijas pārvaldes priekšniecība Belgradā zināja par manu misiju un amatu Ārzemju attīstības grupā, taču abiem operācijas aģentiem mēs pastāstījām, ka esmu no fiktīvas ANO miera uzturēšanas vienības. Man nācās pieminēt Noasu un piektdienas incidentu, jo serbu aģenti varēja nejauši atklāt kaut ko būtisku. Taču tas, ko Īrs izvilināja no jaunākā aģenta, mūsu operāciju nekompromitēja.

– Pēc vilciena katastrofas Novisadā Skotlendjards un MI5 ir nesaprašanā. Vai, jūsuprāt, Serbijas katastrofa bija tikai izmēģinājums terora aktam pie mums “Divdesmitā datuma incidenta” ietvaros?

– Arī es par to iedomājos, ser. Taču šādai operācijai diez vai būtu nepieciešama ilgstoša vingrināšanās. Turklāt Īra partneris trīs minūšu laikā savirzīja pārmijas, lai nolaistu vilcienu no sliedēm. Mūsu dzelzceļa sistēma noteikti ir krietni sarežģītāka par kravas vilcienu līnijām Serbijas lauku apvidos.

Priekšnieks pacēla kuplo uzaci, iespējams, nepiekrizdams šim pieļāvumam. Taču skaļi viņš teica:

– Jums taisnība. Tas neizskatās pēc prelūdijas “Divdesmitā datuma incidentam”.

– Tālab, ser… – Bonds paliecās uz priekšu. – …es gribu nekavējoties atgriezies D bāzē. Ieradīšos no Ungārijas un uzsākšu operāciju, lai sadzītu pēdas Īram un nogādātu viņu mūsu pusē. Paņemšu pāris mūsu vienpadsmitās nodaļas aģentus. Varam sameklēt viņa nolaupīto smago mašīnu. Tas nebūs viegli, bet…

Šūpodamies savā apdilušajā tronī, M. purināja galvu. – Šķiet, ir kāda problēma, un tā saistīta ar jums, nulle, nulle, septiņi.

– Lai ko apgalvotu Belgradā, jaunākais aģents gāja bojā…

M. nepacietīgi atmeta ar roku. – Jā, jā, protams, ka tā bija pašu vaina. Par to ne brīdi nav radušās šaubas. Paskaidrojumi ir vājuma pazīme, nulle, nulle, septiņi. Nesaprotu, kālab jums tas nepieciešams.

– Atvainojos, ser.

– Es runāju par kaut ko citu. Vakar vakarā Čeltenemā izdevās satelīta attēlā uztvert smago mašīnu, ar kuru Īrs aizbēga.

– Ļoti labi, ser. – Tātad taktika acīmredzot vainagojusies panākumiem.

Taču M. drūmais skatiens liecināja, ka Bonda apmierinājums ir pāragrs. – Aptuveni piecpadsmit jūdzes uz dienvidiem no Novisadas automašīna piestāja ceļmalā, un Īrs iekāpa helikopterā. Nav ne reģistrācijas, ne identifikācijas datu, taču Valdības sakaru dienesta štābam izdevās iegūt lidaparāta MASINT informāciju.

Izmēru un signatūras izlūkošana bija pēdējais jaunievedums augsto spiegošanas tehnoloģiju nozarē. Ja informācija nāca no elektroniska avota, piemēram, mikroviļņu pārraidēm vai radio, to sauca par ELINT; ja no fotogrāfijām vai satelītattēliem – par IMINT; ja no mobilajiem tālruņiem vai elektroniskā pasta – par SIGINT; no cilvēka mutes – par HUMINT. Turpretī MASINT gadījumā aparatūra vāca un kategorizēja tādus datus kā siltumenerģija, skaņu viļņi, gaisa plūsmu pārtraukumi, propelleru un helikopteru rotoru radītās vibrācijas, reaktīvo dzinēju, vilcienu un automobiļu izplūdes gāzes, ātruma izmaiņas un daudzus citus.

Ģenerāldirektors turpināja stāstījumu:

– Vakar vakarā MI5 reģistrēja izmēru un signatūru datus, kas atbilda helikopteram, ar kuru viņš devās prom.

“Velns un elle! Ja MI5 atradusi helikopteru, tad tas atrodas Anglijā. Īrs, vienīgais pavediens, kas saista Noasu un “Divdesmitā datuma incidentu”, ir nonācis vienīgajā vietā uz pasaules, kur man nav atļaujas viņu vajāt,” domās secināja Džeimss Bonds.

– Helikopters nolaidās ziemeļaustrumos no Londonas apmēram vienos naktī un nozuda. – M. pašūpoja galvu. – Es nesaprotu, kālab Vaitholā neatvēlēja mums lielāku rīcības brīvību darbam pašu valstī. Tā būtu vieglāk strādāt. Sasodīts, kas notiktu, ja jūs būtu izsekojis Īru līdz Londonas Acs panorāmas ratam vai Tiso kundzes vaska muzejam? Kas jums būtu jādara? Jāzvana ārkārtas dienestiem? Dieva dēļ, šis taču ir globalizācijas, interneta, Eiropas Savienības laikmets! Bet mums joprojām nav atļauts izmeklēt lietas savas valsts teritorijā.

Tiesa, šā noteikuma loģiskais izskaidrojums bija nepārprotams. MI5 veica spīdošu izmeklēšanas darbu, MI6 savukārt prata savākt ārvalstu izlūkdatus un veikt “kaitnieciskas darbības”, piemēram, iznīcināt teroristu šūniņu no iekšienes, iepludinot dezinformāciju. Ārvalstu attīstības grupai bija plašākas pilnvaras, un laiku pa laikam – tiesa, ne pārāk bieži, – nulle, nulle vienības aģentiem tika dota pavēle uzmeklēt valsts ienaidniekus un tos nošaut. Taču Apvienotās Karalistes teritorijā šāda rīcība, lai cik morāli attaisnojama vai parocīga no stratēģiskā viedokļa, rastu visnotaļ nelabvēlīgu atbalsi emuāru autoru un Flītstrītas skribentu aprindās. Turklāt arī Kroņa prokuroriem būtu savs vārds sakāms šai lietā.

Taču, neņemot vērā politiku, Bonds nelokāmi alka turpināt “Divdesmitā datuma incidenta” izmeklēšanu. Pret Īru viņam bija radusies īpaša nepatika. Uzrunājot ģenerāldirektoru, Bonds rūpīgi izsvēra vārdus.

– Uzskatu, ka man ir vislabākās izredzes atrast gan šo cilvēku, gan Noasu un noskaidrot, kas viņiem padomā. Es vēlos turpināt iesākto.

– Tā jau domāju. Un gribu, lai jūs turpināt, aģent nulle, nulle, septiņi. Šorīt sazinājos pa tālruni ar MI5 un Īpašo operāciju direktorātu Skotlendjardā. Abas iestādes ir ar mieru piesaistīt jūs kā konsultantu.

– Konsultantu? – Bonds skābā tonī atkārtoja, bet tad atģida, ka M. noteikti risinājis smagas pārrunas, lai panāktu kaut tik daudz. – Pateicos, ser.

Ģenerāldirektors atgaiņājās.

– Sadarbosieties ar kādu Trešās daļas darbinieku, puisi vārdā Osborns-Smits.

Trešā daļa… Britu drošības dienesta un policijas operatīvās vienības bija kā cilvēciskas būtnes, kas dzimst, precas, rada pēcnācējus, izmirst un, kā reiz pajokoja Bonds, pat pārdzīvo dzimuma maiņas operācijas. Trešā daļa bija viena no jaunākajām atvasēm. Tai bija attāla saistība ar MI5 – līdzīga tam vārajam, tievajam pavedienam, kas vienoja Ārzemju attīstības grupu ar MI6.

Ticams noliegums…

Lai arī MI5 dotas plašas izmeklēšanas un novērošanas pilnvaras, tai nebija ļauts arestēt cilvēkus vai uzsākt kaujas operācijas. Šim nolūkam pastāvēja Trešā daļa. Nomaļus izvietotā slepenā vienībā strādāja augsto tehnoloģiju guru, birokrāti un lieliski bruņoti bijušie Īpašā Aviācijas desanta un Īpašā Jūras desanta skarbie zēni. Bonds atcerējās, cik iespaidīgi bija viņu nesenie panākumi, likvidējot teroristu šūniņas Oldemā, Līdsā un Londonā.

M. bezkaislīgi nopētīja aģentu. – Es zinu, ka jūs, nulle, nulle, septiņi, esat pieradis saņemt carte blanche… atļauju brīvi rīkoties savās misijās. Jūsu tieksme strādāt neatkarīgi agrākos laikos ir lieti noderējusi. – Ģenerāldirektors sadrūma. – Lielākoties. Taču pašu mājās jūsu pilnvaras ir būtiski ierobežotas. Vai es skaidri izsakos?

– Jā, ser.

“Tātad carte blanche pienācis gals,” Bonds klusībā sirdījās.

Bondam tika veltīts vēl viens biedinošs ģenerāldirektora skatiens. – Tagad par sarežģījumiem, proti, notiek konference par drošību.

– Konference par drošību?

– Vai tad neizlasījāt Vaitholas apkārtrakstu? – M. īgni noprasīja.

Administratīvos paziņojumus par valsts iekšējām lietām Bonds nelasīja.

– Piedodiet, ser.

Ģenerāldirektors sakoda zobus. – Apvienotajā Karalistē ir trīspadsmit drošības dienestu pārvaldes. Kas zina, varbūt šorīt vēl kāda nākusi klāt. MI5, MI6, Smagās organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes, Apvienotā terorisma analīzes centra, Skotlendjarda pretterorisma nodaļas, Aizsardzības izlūkošanas nodaļas un visu pārējo iestāžu vadība šonedēļ uz trim dienām pulcēsies Vaitholā. Arī es, tāpat zēni no Centrālās izlūkošanas pārvaldes un Eiropas struktūrām. Ziņojumi par Islāmābādu, Phenjanu, Venecuēlu, Pekinu, Džakartu. Droši vien neiztiks arī bez kāda jauneklīga analītiķa Harija Potera brillītēs, kurš sludinās savu teoriju par to, ka čečenu nemiernieki ir vainīgi tā sasodītā Islandes vulkāna izvirdumā. Nolāpīta pindzelēšanās. – Viņš nopūtās. – Ar mani šai laikā sazināties pārsvarā nebūs iespējams. Mūsu iestādē “Divdesmitā datuma incidentu” koordinēs štāba priekšnieks.

– Jā, ser. Es ar viņu visu saskaņošu.

– Ķerieties klāt, nulle, nulle, septiņi. Un paturiet prātā, ka tagad strādājat Apvienotās Karalistes teritorijā. Izturieties tā, it kā nekad šajā valstī nebūtu bijis. Un tas nozīmē… Dieva dēļ, esiet diplomātisks saskarsmē ar vietējiem.