Читать книгу Carte blanche - Džefrijs Dīvers - Страница 11

– Diezgan nelāgi, ser. Vai tiešām vēlaties to apskatīt?

Vīrietis atbildēja brigadierim bez kavēšanās:

– Jā.

– Labi. Aizvedīšu jūs turp.

– Kas vēl zina?

– Tikai maiņas vadītājs un puisis, kurš to atrada. – Uzmetis skatienu uzņēmuma direktoram, brigadieris piebilda: – Viņi cietīs klusu. Ja tas ir svarīgi.

Sevērs Haidts neatbildēja.

Debesis bija nomākušās un šķita klātas putekļiem – abi vīrieši atstāja sen būvētās galvenās ēkas iekraušanas platformu un devās uz tuvējo stāvlaukumu. Viņi iekāpa transporta līdzeklī, kuru greznoja Green Way International atkritumu savākšanas un otrreizējās pārstrādes uzņēmuma logotips – nosaukums bija uzdrukāts uz trauslas zaļas lapas attēla. Haidtam logotipa dizains īpaši nepatika un šķita sarkastiski modīgs, taču viņam tika teikts, ka šāds zīmējums fokusa grupās saņēmis labu vērtējumu un arī no sabiedrisko attiecību viedokļa tas ir piemērots. “Ak, sabiedrība!” viņš toreiz iesaucās ar slēptu nicinājumu un negribīgi apstiprināja logotipu.

Slaidais, sešas pēdas un trīs collas garais vīrietis varēja lepoties ar lielu galvu un platiem pleciem, un viņa slaido torsu apņēma pēc pasūtījuma šūts melns vilnas uzvalks. Biezie sprogainie tumšie mati un bārda vietām bija iesirma. Dzeltenīgie nagi stiepās krietni pāri pirkstu galiem, taču bija rūpīgi apvīlēti – tos acīmredzot audzēja garus ar nodomu, nevis aizmāršības dēļ.

Tumšās nāsis un vēl tumšākās acis asi izcēlās Haidta bālajā, iegarenajā sejā, kas šķita pārāk jauneklīga piecdesmit sešus gadus vecam vīrietim. Viņš joprojām bija spēcīgs, acīmredzami spējis saglabāt jaunībā iegūtos muskuļus.

Furgons devās ceļā pa stipri nekārtīgo, vairāk nekā simts akrus plašo uzņēmuma teritoriju, kurā atradās zemas ēkas, atkritumu kalni, būvgružu konteineri, kaiju bari debesīs, dūmi, putekļi…

Un puvuma smaka…

Sēdēdams furgonā, kas kratījās pa grambaino ceļu, Haidts uz brīdi pievērsās jaunbūvei pusjūdzes attālumā. Ēka drīz būs pabeigta. Tā izskatījās uz mata tāda pati kā divas citas, kas jau slējās līdzās, – piecstāvu taisnstūrveida celtne ar augstiem skursteņiem, virs kuriem debesis ņirb versmē, kas no tiem paceļas. Krāsnis atkritumu dedzināšanai dēvēja par “destruktoriem” – Sevēram Haidtam ļoti patika šis Viktorijas laikmeta vārds. Anglija pirmā visā pasaulē sāka iegūt enerģiju no atkritumiem. Deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados Notingemā šim nolūkam tika uzbūvēta pirmā spēkstacija, un drīz vien visā valstī uzcēla simtiem šādu krāšņu – tās radīja tvaiku, kas ražoja elektrību.

Destruktors, kuru drīz gatavojās pabeigt viņa atkritumu savākšanas un pārstrādes uzņēmuma teritorijas vidū, teorētiski maz atšķīrās no saviem baigajiem Dikensa laika priekšgājējiem, taču tas izmantoja skrāpjus un filtrus, lai atlasītu bīstamos atkritumus, un bija daudz efektīvāks, vienlaikus dedzinot no atkritumiem iegūto kurināmo un ražojot enerģiju, kuru nogādāja (ar peļņu, protams) Londonas un tās apkārtnes elektrotīkliem.

Nudien, var apgalvot, ka Green Way International ir jaunākais senās britu atkritumu savākšanas un pārstrādes tradīcijas turpinātājs. Henrijs IV, piedraudot ar naudas sodu, savulaik izdeva oficiālu pavēli, liekot savākt un izvest atkritumus no pilsētām. Temzas krastus attīrīja bezpajumtnieki – ne jau par valsts maksātu algu, bet paši savu ienākumu kārodami, – un lupatlaši pārdeva vilnas atgriezumus dzirnavām, kas no tiem gatavoja lētu vilnas pluču audumu. Jau deviņpadsmitajā gadsimtā Londonā pieņēma darbā meitenes un sievietes, kuras šķiroja piegādātos atkritumus pēc iespējamā noderīguma. Tad tūkstoš astoņi simti deviņdesmitajā gadā tika nodibināta British Paper Company, kas nodarbojās ar papīra otrreizējo apstrādi.

Green Way International atradās apmēram divdesmit jūdzes uz austrumiem no Londonas, labu gabalu aiz biroju ēku “kārbiņām” Ailofdogsā un tālu no ārēji jūras mīnai līdzīgās “O2” koncertzāles, Kanningtaunas, Silvertaunas un dokiem. Lai tur nonāktu, no A13 maģistrāles bija jānogriežas dienvidaustrumu virzienā un jābrauc uz Temzas pusi. Drīz vien ceļš pārtapa šaurā, neviesmīlīgā, pat biedējošā šosejā, kuras malās rindojās vienīgi krūmāji un stiebrzāles, bālas un caurspīdīgas kā mirstoša cilvēka āda. Asfalta strēle šķita stiepjamies nekurienē… līdz pārslīdēja pāri zemam pakalnam, un tālumā skatienam pavērās mūžam miglā tītais masīvais Green Way International ēku komplekss.

Visas šīs atkritumu brīnumzemes vidū furgons apstājās pie sešas pēdas augsta un divdesmit pēdas gara apbružāta būvgružu konteinera. Tam blakus, acīmredzami juzdamies neveikli, stāvēja divi aptuveni četrdesmit piecus gadus veci strādnieki dzeltenbrūnos kombinezonos ar uzņēmuma logotipu. Viņu nemieru nekādi nemazināja uzņēmuma vadītāja ierašanās.

– Johaidī… – viens iečukstēja otram ausī.

Haidts apzinājās, ka vīriem bijību iedveš gan viņa tumšās acis, gan biezā sprogainā bārda, gan garais stāvs.

Un piedevām vēl nagi.

– Tur? – viņš taujāja.

Darbinieki nebilda ne vārda, un viņu vietā atbildēja brigadieris. Uzšuve uz kombinezona vēstīja, ka viņa vārds ir Džeks Denisons.

– Tieši tā, ser.

Viņš uzsita knipi viena strādnieka virzienā.

– Tā, saulīt, neliec misteram Haidtam gaidīt! Viņam nav laika te dirnēt visu dienu.

Padotais aizsteidzās pie konteinera malas un ar zināmu piepūli pavēra lielo vāku. Iekšā vīdēja zaļo atkritumu maisu kalni un izbirušas drazas – pudeles, žurnāli un avīzes, kurus sliņķi negribēja šķirot otrreizējai pārstrādei.

Blakus atradās arī kaut kas neiederīgs, proti, cilvēka līķis.

Spriežot pēc auguma – sievietes vai pusaudža ķermenis. Pēc skata neko vairāk nevarēja pateikt, vienīgi to, ka nāve iestājusies pirms vairākiem mēnešiem. Haidts pieliecās un paurbināja līķi ar garajiem nagiem.

Tomēr sieviete.

Cieši lūkodamies uz trūdošo ādu un kauliem, kas bija izspraukušās tai cauri, uz kukaiņu un dzīvnieku apstrādāto pārpalikušo miesu, Haidts manīja paātrināmies sirdspukstus. Viņš uzrunāja abus strādniekus:

– Jūs par šo gadījumu turēsiet mēles aiz zobiem.

– Jā, ser.

– Protams, ser.

– Gaidiet tur.

Strādnieki aizsteidzās prom. Haidts stingri palūkojās uz Denisonu. Brigadieris pamāja, mēmi apstiprinādams, ka vīri nenodos. Haidts par to nešaubījās – viņš firmu vadīja drīzāk kā militāro bāzi, nevis atkritumu izgāztuvi un otrreizējās pārstrādes uzņēmumu. Drošība kotējās augstu – mobilos tālruņus te lietot neļāva, izejošos zvanus un korespondenci pārbaudīja, – un valdīja stingra disciplīna. Lai to atlīdzinātu, Sevērs Haidts maksāja saviem strādniekiem visnotaļ lielas algas. Vēsture mācīja, ka profesionāli kareivji ir daudz uzticamāki par amatieriem, – ja vien ir nauda. Un šī konkrētā līdzekļa trūkumu Green Way International nekad nebija izjutis. Atbrīvošanās no tā, kas cilvēkiem vairs nav vajadzīgs, vienmēr ir bijusi un mūžam būs ienesīga nozare.

Palicis viens, Haidts ierāpās blakus mirušajai.

Cilvēka mirstīgās atliekas atkritumos atrada samērā regulāri. Būvgružu un atkritumvielu izmantošanas brigādes strādnieki laiku pa laikam uzgāja Viktorijas laikmeta kaulus vai izkaltušus skeletus, kas bijuši ēku pamatos. Citreiz pagadījās kāds dabas stihiju, alkohola vai narkotiku uzveikts bezpajumtnieks, kura līķis bez ceremonijām iemests starp atkritumu maisiem. Šad tad tika atrasts kāds slepkavības upuris – tādos gadījumos slepkavas izrādīja laipnību un piegādāja upuri paši saviem spēkiem.

Haidts nekad neziņoja par šādiem miroņiem. Vismazāk viņam vajadzēja policijas klātbūtni.

Turklāt – kādēļ būtu jātiek vaļā no tāda dārguma?

Viņš pievirzījās tuvāk līķim, ceļgali piespiedās driskām, kas bija palikušas pāri no sievietes džinsiem. Puvuma dvinga, kas atgādināja rūgtu slapja kartona dvaku, vairumam cilvēku šķistu nepatīkama, taču Haidts visu mūžu strādājis atkritumu savākšanas nozarē un viņam šāds smārds likās tikpat ierasts kā servisa mehāniķiem smērvielas smaka vai lopkautuves strādniekiem – asiņu un iekšu smirdoņa.

Pastiepies Haidts ar dzeltenīgo nagu noglauda miroņa galvvidu, no kura bija nogājuši gandrīz visi mati, tad žokli un pirkstu kauliņus, kas pirmie bija izspraukušies cauri ādai. Arī mirušās nagi bija gari, lai gan ne jau tādēļ, ka būtu paaugušies pēc nāves iestāšanās brīža – tas bija mīts. Tie izskatījās garāki, jo miesa zem nagiem sarāvusies. Haidts labu brīdi pētīja jauniegūto draudzeni un tad negribīgi atrāvās, ieskatījās pulkstenī, izņēma no kabatas iPhone un uzņēma kādu duci fotogrāfiju.

Tad viņš paskatījās apkārt un norādīja uz pamestu vietu aiz pildizgāztuvēm starp diviem lieliem uzbērumiem, kas atgādināja kritušu kareivju kapukalnus.

– Liec vīriem aprakt tur.

– Labi, ser, – Denisons atbildēja.

Soļodams furgona virzienā, uzņēmējs vēl norādīja:

– Ne pārāk dziļi. Atstāj zīmi. Lai es to vēlāk varētu atrast.

Pēc pusstundas Haidts sēdēja savā kabinetā pie rakstāmgalda, kura virsma bija darināta no trīssimt gadus vecām cietuma kameras durvīm, un, iegrimis domās, pārskatīja nofotografētos līķa attēlus. Visbeidzot nolicis tālruni, viņš pievērsās citiem jautājumiem. Tādu netrūka, jo viņa firma bija viens no vadošajiem atkritumu savākšanas, izmantošanas un otrreizējās pārstrādes uzņēmumiem pasaulē.

Plašais, pustumsā grimstošais kabinets atradās galvenās mītnes augšstāvā – vecā, tūkstoš astoņsimt deviņdesmit sestajā gadā būvētā gaļas fabrikas ēkā, ko restaurēja un pārvērta, kā teiktu interjeristi, noplukušā kičā.

Pie sienām izvietojās arhitektoniski suvenīri no daudzajām nojauktajām ēkām – aplupuši, krāsoti ieplaisājušu vitrāžu rāmji, no betona veidotu garguju, savvaļas dzīvnieku tēli un mozaīkas, tostarp vairāki Svētā Jura un pūķa cīņas attēlojumi un arī Svētā Žanna. Kādā bareljefā Zevs gulbja izskatā izklaidējās ar skaisto Lēdu.

Haidta sekretāre nāca un gāja ar vēstulēm, zem kurām vajadzēja viņa parakstu, nesa ziņojumus, kas viņam bija jāizlasa, dienesta vēstules apstiprināšanai un finanšu pārskatus izskatīšanai. Uzņēmums plauka un zēla. Savulaik otrreizējās pārstrādes industrijas konferencē Haidts pajokoja, ka pazīstamais sakāmvārds par divām neizbēgamajām lietām – nāvi un nodokļiem – ir nepilnīgs; ir taču arī atkritumu savākšana.

Melodiski iepīkstējās dators, un Haidts atvēra šifrētu elektroniskā pasta vēstuli no darījumu partnera, kas tobrīd uzturējās ārpus valsts. Dokumentā viņš pieminēja svarīgu tikšanos rīt, tas ir, otrdien. Pēdējā rindiņa viņu sevišķi iepriecināja. “Mirušo skaits būs ievērības cienīgs – tuvu simtam. Ceru, ka tas der.”

Derēja patiesi. Un iekāre, kas bija viņā modusies, uzlūkojot līķi konteinerā, iekvēlojās vēl spēcīgāk.

Viņš pacēla acis – telpā ienāca slaida, apmēram sešdesmit piecus gadus veca sieviete tumšā bikškostīmā un baltā blūzē, īsiem sirmiem matiem. Platīna ķēdītē ap tievo kaklu karājās liels briljants, bet plaukstas locītavas un vairākus pirkstus greznoja tādi paši dārgakmeņi izsmalcinātos ietvaros.

– Es apstiprināju dizainu.

Amerikāniete Džesika Bārnsa nāca no mazpilsētas Bostonas pievārtē, un viņas balsi joprojām burvīgi iekrāsoja dzimtās puses akcents. Pirms daudziem gadiem ieguvusi skaistumkonkursa uzvarētājas titulu, viņa strādāja par zāles pārzini smalkā Ņujorkas restorānā, kur iepazinās ar Haidtu. Viņi vairākus gadus dzīvoja kopā, un – lai paturētu viņu tuvumā – Haidts bija pieņēmis draudzeni darbā pārraudzīt uzņēmuma reklāmas daļu, lai arī pats šo nozari necienīja. Šad un tad viņam kļuva zināms, ka Džesika pieņēmusi vairākus veiksmīgus lēmumus tirgzinības jomā, kas uzņēmumam nesa peļņu.

Piepeši Haidts atskārta, ka Džesika ir mainījusies.

“Lūk, cēlonis rokā.” Viņš bija lūdzis, kategoriski pieprasījis, lai Džesika valkā tikai melnu un baltu apģērbu un nelieto kosmētiku. Bet viņas vaigus iekrāsoja teju nemanāms sārtums, un lūpas – gandrīz nesaskatāma pomādes kārtiņa. Lai arī priekšnieks netīksmi neizrādīja, Džesika juta sejai pievērsto skatienu un mazliet pamīņājās. Elpa kļuva straujāka. Viņa jau grasījās pielikt pirkstu pie vaiga, taču pusceļā apķērās.

Tomēr savu attieksmi viņš bija paudis. Džesika pasniedza lapas ar reklāmas dizainiem.

– Vai gribi apskatīt?

– Tiem noteikti nav ne vainas, – viņš attrauca.

– Tad sūtīšu prom. – Džesika izgāja no kabineta, un Haidts zināja, ka viņa dodas nevis uz tirgzinību nodaļu, bet uz dāmistabu noskalot seju.

Tad Džesika Haidtam aizmirsās. Viņš lūkojās pa logu uz savu jauno destruktoru. Par piektdien gaidāmo notikumu viņš zināja gaužām labi, taču pagaidām no prāta neizgāja nākamā diena.

Mirušo skaits… tuvu simtam.

Viņš juta vēderā patīkamu kņudoņu.

Tobrīd sekretāre pa iekšējo tālruni paziņoja: – Ieradies misters Danns, ser.

– Ā, tas labi.

Pēc mirkļa ienāca Nials Danns un aizvēra durvis. Pazīstami viņi bija deviņus mēnešus, un šā apgrūtinošā cilvēka trapecveida seja reti atspoguļoja emocijas. Sevēram Haidtam visumā cilvēki nebija vajadzīgi, un saskarsmes jaukumi viņu nemaz neinteresēja, taču Danns lika stingt pat viņa asinīm.

– Kas tur īsti notika? – Haidts taujāja. Pēc atgadījuma Serbijā Danns bija ierosinājis pēc iespējas samazināt abu sarunas pa tālruni.

Danns pievērsa Haidtam gaiši zilās acis un savā Belfāstas akcentā izstāstīja, ka viņu un serbu Kariču tur pārsteiguši vairāki vīri – vismaz divi Serbijas izlūkdienesta aģenti, kas pārģērbušies par policistiem, un kāds rietumnieks, kurš serbu aģentam stāstījis, ka strādā Eiropas miera uzturēšanas un novērotāju grupā.

Haidts sarauca pieri. – Vai tā ir…

– Tādas vienības nav, – Danns mierīgi atteica. – Tā noteikti bija privāta operācija. Nebija ne papildspēku, ne vadības, ne mediķu. Rietumnieks droši vien aģentus uzpircis, lai tie viņam palīdzētu. Galu galā tie taču ir Balkāni. Varbūt kāds konkurents. Varbūt kāds no jūsu partneriem vai darbiniekiem palaidis muti par šo plānu.

Viņš, protams, runāja par “Ben-Hinomu”. Tika darīts viss iespējamais, lai paturētu projektu noslēpumā, taču tajā bija iesaistīti vairāki cilvēki visā pasaulē; iespējams, ka notikusi informācijas noplūde un kāds noziedzīgais sindikāts nolēmis ievākt plašākas ziņas.

– Nevēlos noliegt risku, – Danns norādīja. – Cilvēki gan likās samērā zinoši, taču tas nebija liela mēroga koordinēts darbs. Esmu pārliecināts, ka varam turpināt iesākto. – Danns pasniedza Haidtam mobilo tālruni. – Mūsu sarunām lietojiet šo. Tas ir labāk iešifrēts.

– Vai tev izdevās kārtīgi apskatīt rietumnieku? – Haidts aplūkoja aparātu.

– Nē. Sacēlās milzīgi dūmi.

– Un Karičs?

– Es viņu novācu. – Danns to pavēstīja tikpat bezkaislīgi, it kā atzītu: “Jā, šodien gan vēss laiciņš.”

Haidts pārdomāja situāciju. “Nav precīzāka un piesardzīgāka notikumu analītiķa par Nialu Dannu. Ja viņš apgalvo, ka briesmas nedraud, tad tā arī ir.”

– Tagad es došos uz ražotni, – Danns turpināja. – Tiklīdz nogādāšu tur pēdējos materiālus, vienība sola dažu stundu laikā darbu pabeigt.

– Došos tev līdzi. – Haidtā iegailējās kvēle, ko bija aizdedzinājis konteinerā atrastais sievietes līķis un doma par to, kas gaida ziemeļos.

Danns neatbildēja uzreiz, tomēr pēc brīža monotonā balsī ievaicājās: – Vai tā būtu laba doma? Tas varētu būt bīstami. – Viņš uzdeva jautājumu, it kā būtu saklausījis Haidta balsī dedzību. Acīmredzot, pēc Danna domām, no lēmuma, kas pieņemts emociju varā, nekas labs nevar sanākt.

– Es riskēšu.

Haidts uzsita pa kabatu, pārliecinoties, ka tālrunis ir līdzi. Viņš cerēja, ka radīsies izdevība uzņemt vēl dažas fotogrāfijas.