Читать книгу Carte blanche - Džefrijs Dīvers - Страница 4

Pakalna galā, augstajā zālē ieslēpies, gulēja vīrietis ar nopietnu sejas izteiksmi un mednieka cienīgu izturēšanos. Viņš dzirdēja signāltaures gaudoņu, kas atplūda no vairāku jūdžu attāluma. Ašs skatiens apliecināja, ka signalizējis vilciens, kas tuvojas no dienvidiem. “Tas nonāks šeit pēc desmit vai piecpadsmit minūtēm.” Vīrietis ieprātojās, vai vilciens varētu ietekmēt rūpīgi izplānoto operāciju, kas kuru katru brīdi sāksies.

Viegli sakustējies un mainījis pozu, viņš nakts redzamības monokulārā nopētīja dīzeļlokomotīvi un garo vagonu virkni aiz tās.

Secinājis, ka vilciena parādīšanās nekādi neietekmēs ne viņa darbību, ne plānus, Džeimss Bonds pavērsa monokulāru pret spa centra un viesnīcas restorānu un vēlreiz caur loga stiklu aplūkoja mērķi. Spriežot pēc daudzajiem Zastava un Fiat sedaniem autostāvvietā, laika zoba apgrauztā lielā dzeltenā, apmestā ēka ar brūnajiem rotājumiem vietējo vidū bija visnotaļ iecienīta.

Skaidrajā svētdienas vakarā pulkstenis rādīja astoņi un četrdesmit minūtes. Bonds atradās vietā netālu no Novisadas, kur Vidusdonavas līdzenums pāriet apvidū, ko serbi dēvēja par “kalnainu”, lai gan, pēc Bonda domām, tāds apzīmējums izvēlēts tūristu dēļ – viņam, kaislīgam slēpotājam, tie drīzāk atgādināja nelielus pakalnus. Maija gaiss bija sauss un vēss, un apkaime šķita klusa kā apbedīšanas biroja telpas.

Bonds atkal sakustējās. Viņš bija vairāk nekā trīsdesmit gadus vecs, sešas pēdas garš un svēra simt septiņdesmit mārciņu. Tumšie mati bija pāršķirti ar celiņu vienā pusē, un viena šķipsna krita pāri acij. Labo vaigu šķēla trīs collas gara rēta.

Apģērbs šim vakaram bija rūpīgi izvēlēts. Amerikāņu ražojuma tumši zaļa jaka un ūdensnecaurlaidīgas bikses – firma 5.11 piedāvāja labāko kaujas apģērbu pasaulē. Samērā novalkātie ādas apavi lieti derēja pakaļdzīšanās situācijās un cīņas laikā deva stingru pamatu zem kājām.

Iestājoties tumsai, uguntiņas ziemeļu pusē, senajā Novisadas pilsētā, iemirdzējās spožāk. Lai cik dzīvīga un burvīga tā šķistu tagad, Bonds zināja par tās drūmo pagātni. Pēc tam, kad tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrā gada janvārī ungāri nogalināja tūkstošiem tās pilsoņu un sameta līķus ledainajos Donavas ūdeņos, Novisada kļuva par partizānu pretošanās kustības kauju vietu.

Bonds bija ieradies, lai novērstu vēl vienu šausminošu notikumu – citādu, taču ne mazāk nozīmīgu.

Vakar, sestdien, britu izlūkdienesta aprindas pāršalca trauksme. VSDŠ jeb Valdības sakaru dienesta štābs Čeltenemā atšifrēja elektronisku signālu par uzbrukumu, kas ieplānots nedēļas otrajā pusē.

tikšanās noasa kabinetā, apstiprināt incidentu piektdienas vakarā, divdesmitajā datumā, iespējamais cietušo skaits tūkstošos, nelabvēlīgi skartas britu intereses, naudas pārvedums, kā iepriekš nolemts.

Drīz pēc tam valsts noklausīšanās meistari bija atšifrējuši daļu no otrās īsziņas, kas tika sūtīta no tā paša mobilā tālruņa, izmantojot to pašu šifrēšanas algoritmu, taču uz citu numuru.

tikšanās svētdien restorānā roštilja pie novisadas, 20.00, mans augums virs 6 pēdām, īru akcents.

Pēc tam Īrs – pats nevilšus pamudinājis dot viņam tādu iesauku – bija iznīcinājis mobilo tālruni vai izņēmis no tā akumulatoru, un tāpat rīkojušies arī īsziņu saņēmēji.

Vēlā vakarā Londonā tikās Apvienotā izlūkošanas komiteja un krīzes pārvaldības komiteja, lai izvērtētu “Divdesmitā datuma incidenta” riskus.

Par draudu izcelsmi vai raksturu neapstrīdamas informācijas nebija, taču MI6 uzskatīja, ka autori meklējami Afganistānas cilšu reģionos, kur ieperinājusies Al-Kāida un ar to saistītās organizācijas, kas Eiropas valstīs vervē cilvēkus operācijām rietumos. MI6 aģenti Kābulā sāka visaptverošu izpētes operāciju, arī saistība ar Serbiju bija jāizzina sīkāk. Tālab iepriekšējā vakarā desmitos šo notikumu atskaņas bija nonākušas arī līdz ekskluzīvam Čeringkrosroudas restorānam pie Bonda un skaistas sievietes, kuras pārāk garais stāsts par viņas nenovērtēto gleznotājas talantu jau sāka aģentu garlaikot. Ziņa Bonda mobilajā tālrunī vēstīja:

NADAR, PIEZVANI ŠP

Trauksmes signāls “Nakts darbs” nozīmēja to, ka jāreaģē nekavējoties un neatkarīgi no tā, cikos ziņa saņemta. Nepieciešamība zvanīt štāba priekšniekam laimīgā kārtā pielika randiņam punktu, un pēc neilga laika Bonds jau atradās ceļā uz Serbiju ar Otrā līmeņa projekta pavēli, kas pilnvaroja viņu sazīmēt Īru, piestiprināt tam izsekošanas ierīces un doties viņam pa pēdām. Ja tas izrādītos neiespējami, pavēle pilnvaroja Bondu nodot Īru kolēģiem ar nolūku nogādāt viņu atpakaļ Anglijā vai arī kādā slepenā vietā turpat kontinentā, kur vīru nopratinās.

Tā nu Bonds tagad gulēja baltu narcišu pudurī, piesargādamies no skaistās, bet indīgās pavasara puķes lapām. Viņš uzmanīgi lūkojās iekšā pa restorāna “Roštilja” logu. Pie gandrīz neaizskarta šķīvja sēdēja Īrs, kurš sarunājās ar nepazīstamu, pēc izskata spriežot, slāvu izcelsmes partneri. Vietējais, droši vien pārāk baiļodamies, automašīnu bija atstājis citur un ieradies restorānā kājām – un Bonds nevarēja noskenēt tās numuru.

Īrs tik piesardzīgs nebija. Viņa lētais Mercedes nonāca stāvvietā pirms četrdesmit minūtēm. Pēc numura tika noskaidrots, ka transporta līdzeklis noīrēts šodien, klients uzrādījis viltotu britu vadītāja apliecību un pasi un samaksājis skaidrā naudā. Sešas pēdas un divas collas garais un kalsnais vīrietis bija aptuveni Bonda vecumā, varbūt mazliet vecāks. Viņš iegāja restorānā lempīgā gaitā, pēdas izvēršot uz āru. Pāri augstajai pierei krita gaiša matu cirta, vaigu kauli bija asi, zods stūrains.

Bonds pārliecinājās, ka šis cilvēks tiešām ir meklētais. Pirms divām stundām iegājis restorānā un iegādājies tasi kafijas, viņš bija piestiprinājis noklausīšanās ierīci iekšpus galvenajām durvīm. Vīrietis ieradās noliktajā laikā un uzrunāja galveno viesmīli angliski – lēni un skaļi, kā ārzemnieki nereti runā ar vietējiem. Noklausījies uzrunu, ko atskaņoja mobilajā tālrunī uzstādītā lietojumprogramma, Bonds sprieda, ka akcenta izcelsme meklējama Olsterā, visticamāk, Belfāstā vai tās apkārtnē. Diemžēl Īra un vietējās kontaktpersonas tikšanās norisinājās ārpus ierīces uztveršanas zonas.

Paregulējis monokulāru, Bonds nopētīja pretinieku un prātā atzīmēja katru sīkumu. “Sīkas norādes glābj, sīkas kļūdiņas noved pie bojāejas,” mēdza piekodināt Fortmonktonas instruktori. Viņš konstatēja, ka Īrs izturas apvaldīti un neizdara nevienu lieku žestu. Kad kontaktpersona uzzīmēja diagrammu, Īrs pievilka to tuvāk, piespiedis pie tās otrādi apgrieztā zīmuļa dzēšgumiju, lai neatstātu pirkstu nospiedumus. Viņš sēdēja ar muguru pret logu, iepretim biedram, bet novērošanas programmas Bonda mobilajā tālrunī nespēja nolasīt ne viena, ne otra vārdus no lūpām. Vienreiz Īrs strauji pagriezās un palūkojās ārā pa logu, it kā sestās maņas vadīts. Blāvo acu skatiens nepauda nekādas jūtas. Pēc kāda laika viņš no jauna pievērsās ēdienam, kas viņu acīmredzot neinteresēja.

Pēc visa spriežot, maltīte tuvojās beigām. Bonds atmuguriski noslīdēja no paugura un devās cauri skrajai egļu un priežu audzei, kur vīdēja reti krūmāji un vietumis spraucās baltu puķu puduri. Viņš pagāja garām izbalējušai zīmei ar uzrakstiem serbu, franču un angļu valodā, kas viņu bija uzjautrinājusi, jau ejot uz paugura pusi.

“ROŠTILJA”, SPA UN RESTORĀNS

Atrodas rajonā, kas oficiāli pasludināts par ārstniecisku un ko iesaka apmeklēt, atveseļojoties pēc operācijām, kā arī akūtu un hronisku elpošanas orgānu slimību un anēmijas gadījumos

Pilns bārs

Viņš atgriezās restorāna teritorijā aiz sagrabējuša dārza šķūnīša, kas oda pēc motora eļļas, benzīna un urīna un atradās netālu no restorāna piebraucamā ceļa. Tur Bondu gaidīja abi viņa “biedri”, kā viņš tos domās sauca.

Džeimsam Bondam patika strādāt vienatnē, taču izstrādātā plāna īstenošanai bija nepieciešami divi vietējie aģenti. Tos sagādāja BIA, Serbijas Drošības un informācijas aģentūra – grūti iztēloties vēl nekaitīgāku spiegošanas organizācijas nosaukumu. Tomēr vīri bija maskējušies un uzvilkuši vietējās Novisadas policijas tumšzilos formastērpus un dižojās ar Iekšlietu ministrijas izsniegtiem zeltītiem žetoniem.

Abu stūrainās sejas pauda dzelžainu nopietnību, apaļās galvas sedza tumši zilas formas cepures, kas slēpa īsi apcirptus matus. Vienam vīrietim bija ap četrdesmit gadu, otram – divdesmit pieci. Lai arī pārģērbušies par lauku apvidu policistiem, viņi likās gatavi kaujai. Abi bija paņēmuši līdzi smagas Beretas sistēmas pistoles un krietnu daudzumu munīcijas. Aizdotās policijas automašīnas Volkswagen Jetta aizmugures sēdeklī atradās divi Kalašņikova sistēmas automāti maskēšanās krāsā, Uzi sistēmas automāts un audekla soma ar šķembu rokasgranātām – bīstami Šveices armijas ieroči HG 85.

Bonds pievērsās vecākajam aģentam, taču nepaguva bilst ne vārda, jo izdzirdēja aiz muguras vairākreiz atskanam paskaļu plaukšķi. Ķerdams pēc savas Valtera sistēmas PPS pistoles, viņš apmetās otrādi… un ieraudzīja jaunāko serbu viegli sitam cigarešu paciņu pret delnu – šāds rituāls Bondam, kurš arī agrāk smēķēja, allaž bija šķitis absurdi nedrošs un lieks.

“Vai tas cilvēks vispār domā, ko dara?”

– Klusu! – viņš saltā balsī klusi pavēlēja. – Un liec nost! Nekādas smēķēšanas!

Tumšajās acīs ielija mulsums. – Mans brālis operāciju laikā vienmēr smēķē. Serbijā nesmēķēšana neizskatās normāli.

Braucot uz restorānu, jaunākais vīrs bija bez apstājas pļāpājis par savu brāli, vecāko aģentu bēdīgi slavenajā JSO – teorētiski tā bija valsts slepenā dienesta nodaļa, taču Bonds zināja, ka patiesībā tā bija sevišķi slepenu militāro uzdevumu vienība. Jaunais aģents bija atļāvies pateikt – iespējams, apzināti, jo balss pauda manāmu lepnumu, – ka lielais brālis cīnījies pret “Arkana tīģeriem”, nežēlīgu bandu, kas pastrādāja necilvēciskas zvērības kara laikā Horvātijā, Bosnijā un Kosovā.

– Varbūt Belgradas ielās cigareti nepamanītu, bet šī ir kaujas operācija, – Bonds nomurdēja. – Liec nost!

Aģents negribīgi paklausīja. Likās, viņš grasās teikt kādu vārdu partnerim, taču tad pārdomāja, jo atminējās, ka Bonds pārvalda serbhorvātu valodu tādā līmenī, cik nepieciešams darbam.

Atkal palūkojies uz restorānu, Bonds redzēja, ka Īrs novieto uz metāla trauciņa dinārus – saprotams, viņš neizmantoja kredītkarti, jo to var atsekot. Viņa partneris tikmēr vilka mugurā jaku.

– Labi. Ir laiks. – Bonds kārtējo reizi atkārtoja plānu. Viņi policijas patruļmašīnā sekos Īra automobilim, un apmēram jūdzi no restorāna serbu aģenti liks Mercedes apstāties un pavēstīs, ka tas līdzinās transporta līdzeklim, kuru meklē par saistību ar narkotiku noziegumu Novisadā. Īru pieklājīgi palūgs izkāpt un saslēgs roku dzelžos. Viņa mobilo tālruni, kabatas portfeli un personas dokumentus novietos uz Mercedes bagāžnieka, un pašu aizvedīs malā un nosēdinās zemē ar muguru pret automobili.

Tikmēr Bonds izkāps no automobiļa, nofotografēs dokumentus, lejuplādēs visu iespējamo no tālruņa, izpētīs klēpjdatorus un bagāžu un uzstādīs izsekošanas ierīces.

Ap to laiku Īrs būs aptvēris, ka kļuvis par izspiešanas upuri, un piedāvās pienācīgu kukuli. Viņu atbrīvos un ļaus doties tālāk.

Ja vietējā kontaktpersona no restorāna brauks līdzi, plāns galvenajos vilcienos būs tāds pats.

– Es esmu par deviņdesmit procentiem pārliecināts, ka viņam aizdomas neradīsies, – Bonds turpināja. – Ja tomēr izrāda pretestību, ielāgojiet, ka viņu nekādā gadījumā nedrīkst nogalināt. Man viņš vajadzīgs dzīvs. Tēmējiet rokā, kurā varētu būt ierocis, tuvāk elkonim nekā plecam. Atšķirībā no filmās redzētā, pleca ievainojums var izrādīties tikpat bīstams dzīvībai kā ievainojums vēderā vai krūtīs.

Īrs savā dīvainajā gaitā iznāca no restorāna, apstājās un pārlaida skatienu apkārtnei. “Vai te kas ir citādi?” viņš klusībā sprieda. “Vai mašīnām, kas ieradušās pēc mūsu atbraukšanas, piemīt kaut kas ievērības cienīgs?” Acīmredzot nekādas briesmas nemanīdams, garais vīrietis iekāpa savā automobilī.

– Abi brauks kopā, – Bonds norādīja. – Plāns nemainās.

– Da.

Īrs iedarbināja dzinēju. Ieslēdzās starmeši.

Bonds pieskārās Valtera sistēmas pistolei D. M. Bullard ādas makstī un iesēdās policijas automašīnas aizmugures sēdeklī. Uz grīdas mētājās tukša alus kārba. Kamēr Bonds nodarbojies ar apkārtnes novērošanu, viens no viņa biedriem izdzēris Jelen Pivo, kas tulkojumā no serbu valodas nozīmē “Briežu alus”. Nepaklausība Bondu kaitināja vairāk nekā nevērība. Ja policists, kas apstādina transporta līdzekli uz šosejas, ož pēc alus, Īram var rasties aizdomas. Bonds uzskatīja, ka cilvēka egocentriskums un alkatība var palīdzēt darbā, taču nekompetence nebija nekas cits kā vien lieks, nepiedodams drauds.

Serbi aizņēma priekšējos sēdekļus. Dzinējs ierūcās. Bonds viegli piespieda pirkstu pie tuva rādiusa sakaru ierīces austiņas, ko aģenti izmantoja slepeniem radiosakariem kaujas operācijās.

– Otrais kanāls, – viņš atgādināja.

– Da, da, – vecākais aģents garlaikots atmeta, un abi ielika austiņas.

Un Džeimss Bonds kārtējo reizi sev uzdeva jautājumu: “Vai plāns ir kārtīgi izstrādāts?” Par spīti steigai, kādā operācija tika plānota, viņš stundām ilgi pārdomāja taktiku un sprieda, ka ir paredzējis ikvienu iespējamo pavērsienu.

Kā izrādījās, viena iespēja tomēr nebija apsvērta.

Īrs nerīkojās tā, kā viņam bija jārīkojas.

Viņš nedevās prom.

Mercedes nogriezās no piebraucamā ceļa un izripoja ārā no stāvvietas uz mauriņa līdzās restorānam, augstas kraujas otrā malā, kur to nevarēja saskatīt ne personāls, ne pusdienotāji. Tas devās uz aizaugušu pļavu austrumu pusē.

Jaunākais aģents neizturēja. – Govno! Ko viņš dara?

Trijotne izkāpa no automašīnas, lai labāk redzētu. Vecākais aģents izņēma ieroci un dzīrās doties pie Mercedes.

Bonds pameta ar roku. – Nē! Pagaidi.

– Viņš laižas prom! Viņš mūs ir ievērojis!

– Nē… iemesls ir cits.

Nešķita, ka Īrs bēg no vajātājiem. Viņš brauca lēni, un automobilis virzījās tik gausi kā kuģītis sīkos rīta viļņos. Turklāt tam nebija, kur bēgt. Viņu ielenca klintis, kas slējās Donavas krastos, dzelzceļa uzbērums un Fruška Goras mežainais kalns.

Bonds vēroja, kā Īra automobilis nonāk pie dzelzceļa sliedēm apmēram simts metru attālumā no vietas, kurā viņi stāvēja. Mercedes samazināja gaitu, pagriezās par simt astoņdesmit grādiem un apstājās ar priekšpusi pret restorānu. Tagad automobilis atradās tuvu dzelzceļa remontdarbnīcai un pārmijām, kur papildu sliežu ceļš nodalījās no galvenā. Abi vīrieši izkāpa, un Īrs izņēma no bagāžnieka kādu priekšmetu.

“Tava rīcība būs atkarīga no tava ienaidnieka mērķa,” Bonds klusībā noskaitīja vēl vienu sentenci, kas tika atkārtota lekcijās Fortmonktonas apmācības centrā Gosportā. “Jānoskaidro pretinieka ieceres. Bet… kāds ir viņa mērķis?”

Atkal izņēmis monokulāru, Bonds ieslēdza nakts redzamības režīmu un noregulēja fokusu. Īra partneris atvēra paneli, kas bija uzstādīts pie signāluguns blakus sliežu pārmijām un sāka tur kaut ko pārslēgt. Papildu sliežu ceļš izrādījās neliels sarūsējis atzars, kas novirzījās pa labi un pie kalna galotnes atdūrās pret barjeru.

“Tātad – sabotāža. Viņi nolaidīs no sliedēm vilcienu, novirzot to atzarā. Vagoni nogāzīsies upītē, kas ieplūst Donavā. Bet… kāpēc?”

Bonds pavērsa monokulāru pret dīzeļlokomotīvi un vagoniem aiz tās un noprata atbildi. Pirmajos divos vagonos atradās tikai metāllūžņi, taču trešo, ar brezentu pārklātu plakangrīdas vagonu, rotāja uzraksts serbu valodā: “Bīstami!” Uz tā sāniem bija redzama starptautiskā rombveida brīdinājuma zīme, kas vēstīja avārijas dienestam par kravas īpatnībām. Satraucošā kārtā romba zīmē visas trīs kategorijas – bīstams veselībai, nestabils un viegli uzliesmojošs – bija apzīmētas ar lieliem skaitļiem. Burts “W” apakšā liecināja, ka viela ir bīstama savienojumā ar ūdeni. Droši vien tikai atomieroču krava būtu vēl nāvējošāka par šā vagona saturu.

Vilciens atradās trīs ceturtdaļjūdžu attālumā no pārmijām un uzņēma ātrumu, lai pamazām uzbrauktu nogāzē pirms tilta.

“Tava rīcība būs atkarīga no tava ienaidnieka mērķa…”

Nebija zināms, kā šī sabotāža ir saistīta ar “Divdesmitā datuma incidentu”, taču kaitnieku tūlītējais mērķis bija nepārprotams. Bondam tūdaļ radās skaidrs rīcības plāns. Viņš uzsauca biedriem:

– Ja viņi mēģina tikt prom, aizšķērsojiet ceļu un saņemiet abus ciet. Dzīvus!

Bonds sēdās pie Jetta stūres, pagrieza automašīnu pret lauku, no kura bija veicis novērošanu, tad atlaida sajūga pedāli un strauji nospieda akseleratoru. Dzinējs un ātrumkārba žēli nogaudās par tik rupju apiešanos, un vieglais automobilis šāvās uz priekšu un ceļā aplauza krūmājus, jaunus kociņus, narcises un avenājus, kas Serbijā auga ik uz soļa. Suņi metās bēgt, un tuvējās mājās iedegās gaismas. Vietējie iedzīvotāji savos dārzos neapmierināti un dusmīgi vēcināja ar rokām.

Bonds par to visu nelikās ne zinis un pūlējās nezaudēt ātrumu ceļā uz mērķi. To rādīja pusmēness mestais vārais apgaismojums un bojāejai nolemtā vilciena prožektors, kas bija krietni spožāks un apaļāks nekā debesu spīdeklis.