Читать книгу Carte blanche - Džefrijs Dīvers - Страница 17

Pāri cukurbiešu laukam Fensas apgabalā aizslīdēja agrās pēcpusdienas saules un ēnu svītras.

Džeimss Bonds gulēja uz muguras, izpletis rokas un kājas kā bērns, kas veido sniegā “eņģeļus” un atsakās doties mājās. Iegrimis īsu zaļu lapu jūrā, viņš atradās trīsdesmit jardu attālumā no gruvešu kaudzes, kur reiz slējās vecais armijas hospitālis… un kas gandrīz bija kļuvusi par viņa kapu. Sprādziena triecienviļņi bija viņu padarījuši kurlu – ļoti cerams, ka tikai uz laiku. Sargādamies no uzliesmojumiem un šķembām, viņš bija turējis acis ciet. Lai izlauztos brīvībā un atrautu vaļā psihiatriskās nodaļas durvis, nācās likt lietā abas rokas, kamēr sprāga galvenie lādiņi un aiz muguras gruva sienas.

Viņš paslējās augšup – maijā pastiepušies cukurbiešu laksti sniedza trūcīgu aizsegu – un pavērās apkārt, meklēdams briesmu pazīmes.

Nemanīja. Plāna īstenotāji – Īrs, Noass vai kāds viņu sabiedrotais – nemeklēja nelūgto viesi, droši vien pārliecināti, ka viņš gājis bojā sabrukušajā celtnē.

Dziļi elpodams, lai izvēdinātu plaušas no putekļiem un skābenajiem ķīmiskajiem dūmiem, Bonds pietrausās kājās un grīļodamies atstāja lauku.

Nonācis pie automašīnas, viņš iekrita priekšējā sēdeklī, sataustīja uz aizmugures sēdekļa ūdens pudeli un mazliet iedzēra, tad izliecās ārā un ar atlikušo šķidrumu izskaloja acis. Bonds iedarbināja spēcīgo dzinēju un nopriecājās, ka atkal spēj sadzirdēt izplūdes gāzu pukšķināšanu, un pa citu ceļu izbrauca no Mārčas. Vispirms viņš devās uz austrumiem, lai nejauši nesaskrietos ar kādu, kas tikko uzturējies nojaucamajā ēkā, un pēc tam pagriezās rietumu virzienā. Drīz vien Bonds pa A1 maģistrāli brauca uz Londonu, grasīdamies atšifrēt noslēpumainās ziņas par “Divdesmitā datuma incidentu”, kas varbūt rakstītas ugunskurā atrastajās papīra plēksnēs.

Pulkstenis rādīja gandrīz četri pēcpusdienā, kad Bonds iestūrēja Ārzemju attīstības grupas ēkas pagrabstāva autostāvvietā.

Gribējās nomazgāties dušā, taču viņš nosprieda, ka nepietiks laika. Noskalojis rokas un seju, viņš uzlipināja nobrāztajam plecam plāksteri un steidzās pasniegt Fillijai līmlentes strēmeles. – Vai vari palūgt, lai tās izanalizē?

– Dieva dēļ, Džeims, kas atgadījies? – Sievietes balsī jautās satraukums. Kaujas apģērbs bija absorbējis lielāko daļu trieciena, taču ādu šur un tur izraibināja koši violeti plankumi.

– Maza saskriešanās ar buldozeru un spridzekļiem. Man nekas nekaiš. Noskaidro visu, ko vari par firmu “Nojaukšana un būvgružu izvešana Austrumos”. Un vēl es gribētu zināt, kam pieder armijas bāze Mārčas tuvumā. Aizsardzības ministrijai? Varbūt ministrija to pārdevusi?

– Tūlīt ķeršos klāt.

Bonds atgriezās kabinetā. Tikko viņš bija apsēdies, pa iekšējo tālruni piezvanīja asistente. – Džeims, tas vīrs zvana pa otru līniju. – Mērijas Gudnaitas tonis nepārprotami pauda, kas ir zvanītājs.

– Pērsij? – Bonds pārjautāja, spēcīgi nospiedis pogu.

– Džeims! – glaimīgā balsī iesaucās Osborns-Smits. – Sveiks! Es patlaban atgriežos no Kembridžas. Nodomāju, ka mums derētu patērzēt. Jāparauga, vai bilde kļuvusi skaidrāka.

– Kā tev pašam gāja ekskursijā?

– Aizbraucu un mazliet papētīju apkārtni. Izrādās, ka Portondaunā ir neliela ražotne. Nejauši uzgāju, pilnīgi negaidot.

Bondam tas šķita amizanti. – Interesanti gan. Kas saista bioķīmiju un Noasu vai “Divdesmitā datuma incidentu”?

– Nemāku teikt. Novērošanas kameru ieraksti un apmeklētāju žurnāli neuzrādīja nekā ievērības cienīga. Atstāju tajā katorgā savu asistentu.

– Un krodziņš?

– Visnotaļ laba karija mērce. Viesmīle neatcerējās, kurš pirms tik ilga laika pasūtījis pīrāgu vai zemnieku brokastis, taču mēs no viņas to arī neprasām, vai ne? Un tev? Vai noslēpumainā zīmīte par aptieku un divām dienām pēc marta īdām nesa rezultātus?

Šādam jautājumam Bonds bija rūpīgi sagatavojies. – Es mēģināju doties pa apkārtceļu. Nonācu Būtsroudā un vecā militārā bāzē Mārčā.

Brīdis klusuma. – Ak tā. – Trešās daļas darbinieks pasmējās, lai gan jautrību viņa balsī nedzirdēja. – Tātad mūsu iepriekšējās sarunas laikā tu zīmītē rakstīto biji pārpratis. Vai bēdīgi slavenais septiņpadsmitais gadījumā nav rītdienas datums?

Lai nu kā, bet Osbornam-Smitam piemita ass prāts.

– Iespējams. Kad tur nonācu, ēku jauca nost, – Bonds izvairīgi piebilda. – Diemžēl jautājumu tad saradās vēl vairāk. Eksperti pašlaik pēta dažus manus atradumus. Ziņojumus es nosūtīšu.

– Paldies, dari gan tā. Es šeit pētu visu, kas saistīts ar islāmu un Afganistānu, informāciju no mobilajiem un e-pastiem, visu kā parasti. Kādu laiku būšu aizņemts.

“Lieliski. Labāku pieeju no direktora vietnieka lauka operāciju jautājumos nevar vēlēties,” Bonds nosprieda. “Lai tik puisis strādā…”

Saruna beidzās. Bonds piezvanīja Billam Teneram un izstāstīja notikumu Mārčā. Abi vienojās, ka pagaidām neinteresēsies par līķi, kas palicis hospitālī zem drupām – labāk neriskēt ar to, ka Bonda loma var nākt gaismā.

Pa durvju spraugu galvu pabāza Mērija Gudnaita.

– Kamēr tu runāji pa tālruni, zvanīja Fillija. Esot šo to noskaidrojusi. Teicu, lai kāpj augšā. – Personiskā asistente sadrūmusi pavērās ārā pa vienu no Bonda kabineta aptumšotajiem logiem. – Žēl gan, ka Fillijai tā sanācis, vai ne?

– Par ko tu runā?

– Biju domājusi, ka tu zini. Tims atsaucis saderināšanos. Pirms dažām dienām paziņojis Fillijai, ka vēlas izrunāties… Jau bija noteikts datums, aizrunāta baznīca un nedēļas nogalē ieplānota vecmeitu ballīte Spānijā. Es arī būtu braukusi.

“Te nu redzams, cik es esmu vērīgs,” Bonds nodomāja. “Lūk, kas bija pazudis no viņas rakstāmgalda. Līgavaiņa fotogrāfijas. Droši vien arī saderināšanās gredzens izgaisis.”

– Kā tad tā? – skaļi viņš jautāja.

– Jādomā, ka viena pagale nedeg. Pēdējā laikā viņi īsti labi nesatika, ik pa laikam uzšvirkstēja kādas nesaskaņas. Abi strīdējās par viņas paradumu braukt pārāk ātri un strādāt pārāk ilgi. Darba dēļ Fillija reiz netika uz Tima dzimtas salidojumu viņa vecāku mājā. Tad viņam kā no zila gaisa nokrita piedāvājums strādāt Singapūrā vai Malaizijā. Viņš to pieņēma. Viņi bija kopā trīs gadus, vai ne?

– Žēl, ka tā viss beidzies.

Dramatisko notikumu apspriešana apsīka, kad ieradās viena tajos iesaistītā persona.

Nemanīdama kolēģu apmulsumu un saspringto gaisotni, Fillija ar smaidu braši pasoļoja garām Gudnaitai un iekrita krēslā Bonda kabinetā. Jutekliskā seja šķita sašaurinājusies, un brūnās acis mirdzēja kā medniekam, kas uzgājis drošas pēdas. “Tā viņa izskatās vēl daiļāka. Vecmeitu ballīte Spānijā? Kungs tētīt!” Bonds neko tādu nespēja iztēloties – tikpat labi varētu gara acīm redzēt Filliju stiepjam divus lielveikala Waitrose maisiņus, lai pagatavotu spēcinošas vakariņas savam Timam un abu atvasēm Matildei un Ārčijam.

“Gana!” Bonds sevi sabāra.

– Mūsu cilvēki spēja izlasīt vienu apdegušo lapiņu. Uz tās rakstīts: “plāns “Ben-Hinoma”.” Un zemāk: “Piektdiena, 20. maijs.”

– Ben-Hinoma? Dzirdēts ir, bet nezinu, kas tas ir.

– Tāda ir minēta Bībelē. Vēl noskaidrošu. Pagaidām tikai meklēju vārdus “plāns” un “Ben-Hinoma” drošības aģentūru un noziedzības datubāzēs. Neviena rezultāta.

– Kas redzams uz otras lapas?

– Tā bojāta stiprāk. Laboranti spēja izšķirt kaut ko līdzīgu term un skaidri “pieci miljoni mārciņu”, taču pārējais teksts viņiem nebija pa spēkam. Tālab to nosūtīja uz Skotlendjarda Īpašo noziegumu nodaļu, ar grifu “pilnīgi slepeni”. Solīja šovakar ar mani sazināties.

– “Term”?.. Vai tas būtu kāds terminēts līgums, kas paredz samaksu vai avansu piecu miljonu apmērā par uzbrukumu vai kādu citu operāciju? Tas liek domāt, ka Noass to dara naudas, nevis politisku vai ideoloģisku mērķu dēļ.

Fillija pamāja. – Runājot par saistību ar Serbiju… mans ungāru gājiens izgāzās. Belgradā uz tevi varen noskaitušies, Džeims. Taču es liku, lai jūsu I-nodaļa mani uzdod par Eiropas Savienības institūcijas pārstāvi, proti, par Transporta drošības izmeklēšanas direktorāta vadītāju.

– Kas tas tāds?

– Pati izdomāju. Man izdevās labs Šveices franču akcents, ja drīkstu sevi paslavēt. Serbi vai klūp uz deguna, lai izpatiktu Eiropas Savienībai, tādēļ sola steigšus sagādāt ziņas par bīstamajiem materiāliem vilciena kravā un plašāku informāciju par Kariču.

Bonds klusībā nosprieda, ka Filliju no tiesas derētu apzeltīt.

– Un tās būvgružu firmas galvenā mītne atrodas Slau pilsētā. Uzņēmums piedāvāja zemāko cenu konkursā par britu armijas bāzes nojaukšanu Mārčā.

– Vai tā ir akciju sabiedrība?

– Privāta kompānija. Īpašnieks ir privātais holdings Green Way International. Samērā liels uzņēmums, darbojas pusducī valstu. Visas akcijas pieder vienam cilvēkam. Sevēram Haidtam.

– Tas tiešām ir viņa vārds?

Fillija pasmējās. – Sākumā es arī nobrīnījos, vai vecāki bijuši pie pilna prāta. Cik nopratu, viņš pēc divdesmit gadu vecuma mainījis vārdu.

– Kāds tad ir īstais?

– Mārtens Holts.

– No Holta uz Haidtu, – Bonds prātoja. – Atšķirība nav liela. Bet… Debesu vārdā, kāpēc cilvēks gribējis no Mārtena pārtapt par Sevēru?

– Green Way International ir liels atkritumu savākšanas un pārstrādes uzņēmums. Mašīnas tu noteikti esi redzējis, lai arī neesi īpaši ievērojis. Neko dižu par šo uzņēmumu neatradu, jo tas ir privāts, un Haidts turas pa gabalu no preses. The Times rakstā viņš nosaukts par pasaulē bagātāko lupatlasi. Avīze Guardian pirms dažiem gadiem ievietoja visnotaļ glaimojošu materiālu par Haidtu, taču viņš aprobežojies tikai ar dažām vispārējām frāzēm. Noskaidroju, ka viņš dzimis Nīderlandē, kādu laiku paturējis dubultpilsonību, taču tagad viņam ir vienīgi britu pase. – Ķermeņa valoda un mednieces mirdzums acīs lika manīt, ka Fillija vēl nav izpaudusi visu informāciju.

– Un? – Bonds nenocietās.

Fillija smaidīja. – Atradu dažas atsauces internetā no viņa studiju laikiem Bristoles universitātē, kur viņš, tolaik jau brieduma gados, mācījās itin labi. – Viņa paskaidroja, ka Haidts aktīvi darbojies universitātes burāšanas klubā un sacensībās pilotējis jahtu. – Viņš ne tikai piedalījās sacīkstēs, bet arī uzbūvēja pats savu jahtu, tā izpelnīdamies iesauku.

– Kādu? – vaicāja Bonds, lai arī nojauta atbildi.

– Noass.