Читать книгу Carte blanche - Džefrijs Dīvers - Страница 16

Sevērs Haidts un Nials Danns stāvēja plecu pie pleca treilerā un saspringtās gaidās vēroja veco britu armijas hospitāli. Ikvienam – Haidts pieļāva, ka pat saltajam robotam Dannam – patika vērot, kā labi aprēķināta eksplozija sagrauj celtni.

Tā kā Jansens uz tālruņa zvanu neatbildēja un ēkā nogranda šāviens, Īrs atzina Haidtam, ka nešaubās par apsarga bojāeju. Viņš bija aizbēris visas izejas no hospitāļa, tad lempīga dzīvnieka rikšos atgriezies treilerā un pavēstījis Haidtam, ka gatavojas detonēt visus celtnē uzstādītos lādiņus. Lai arī spridzināšana bija nolikta uz rītdienu, neesot nekāda iemesla kavēties.

Danns aktivizēja datorizēto sistēmu un nospieda vienlaikus abas sarkanās pogas, iedarbinot sekvenci. Apdrošināšanas saistības pieprasīja, ka tieši trīs minūtes pirms sprādziena ēkā jāatskaņo ierakstīts brīdinājums tajās valodās, kurās runā deviņdesmit procenti strādnieku. Lai šo drošības pasākumu apietu, būtu nepieciešams vairāk laika, turklāt svešais bija vai nu aprakts tunelī, vai arī iesprostots morga nodaļā, tātad nepagūs aizbēgt.

Ja pēc pāris dienām kāds ieradīsies taujāt par pazudušo cilvēku, Haidts varēs atbildēt: “Protams, pārbaudīsim… Ko? Ak kungs, mums nebija ne jausmas! Mēs paveicām visu nepieciešamo, uzstādījām žogu, izlikām brīdinājumus. Kā gan viņš nedzirdēja atskaņotos brīdinājumus? Atvainojiet, bet diez vai tā ir mūsu vaina.”

– Piecpadsmit sekundes, – pavēstīja Danns.

Iestājās klusums, un Haidts skaitīja laiku.

Taimerī pie sienas parādījās nulle, un dators nosūtīja iepriekš sagatavoto signālu detonatoriem.

Iesākumā sprādzienu uzliesmojumi nebija saskatāmi – pirmie eksplodēja iekšpusē pie pamatiem izvietotie lādiņi, lai uzspridzinātu galvenās nesošās konstrukcijas. Taču pēc dažām sekundēm kā paparaci fotoaparātu zibspuldzes uzplaiksnīja gaiši izvirdumi, kam sekoja sprakšķi, atgādinot brīnumsvecītes, un dobjāki būkšķi. Celtne šķita nodrebam. It kā nomezdamās ceļos bendes priekšā, lai atsegtu skaustu cirvim, hospitālis lēni sašķobījās un sabruka, strauji izgrūzdams uz visām pusēm putekļu un dūmu mutuļus.

Pēc brīža Danns ierunājās:

– Cilvēki noteikti ir dzirdējuši sprādzienus. Mums jādodas prom.

Tomēr Haidtu gruvešu kaudze bija teju apbūrusi – tik ļoti tā nelīdzinājās elegantajai, kaut arī pabalējušajai ēkai vēl pirms dažiem mirkļiem. Esošais bija pārvērties neesošajā.

– Sevēr! – Danns uzstāja.

Haidtu šāda aina uzbudināja. Viņš iztēlojās Džesiku Bārnsu, viņas sirmos matus, bālo, grumbaino ādu. Par “Ben-Hinomu” viņa neko nezināja, tālab Haidts nebija ņēmis viņu līdzi, un tagad viņš to nožēloja. “Nekas, palūgšu Džesiku pagaidīt birojā un tad kopā brauksim mājās.”

Viņš sajuta vēderā patīkamu kņudoņu. Sajūta, kuru spēcīgi piesātināja atmiņas par rīta pusē atrasto līķi… Un nākamajā dienā paredzēto notikumu gaidas.

“Simts mirušo…”

– Jā, jā. – Sevērs Haidts paņēma portfeli un izgāja no treilera. Tiesa, viņš nevis iekāpa uzreiz Audi A8, bet gan vēlreiz pagriezās un nopētīja putekļu un dūmu mākoņus virs nopostītās celtnes. Vajadzēja atzīt, ka lādiņi stiprināti prasmīgi. Viņš atgādināja sev, ka nepieciešams pateikties strādniekiem. “Izvietot lādiņus ir īsta māksla. Svarīgi ir nevis uzlaist celtni gaisā, bet gan vienkārši likvidēt to, kas notur būvi taisni, ļaujot tad dabai – šajā gadījumā gravitācijas spēkam – izdarīt savu darbu.”

Pēc Haidta domām, līdzīga loma piekrita viņam uz zemes.