Читать книгу Carte blanche - Džefrijs Dīvers - Страница 8

PP IRMDIENA
LUPATLASIS
6. NODAĻA

Оглавление

Pēc trīsarpus stundām miega septiņos no rīta Džeimsu Bondu viņa Čelsi dzīvoklī uzmodināja mobilā tālruņa modinātāja funkcijas elektroniskie pīkstieni. Skatiens stingri pievērsās nelielās guļamistabas baltajiem griestiem. Viņš divreiz samirkšķināja acis un, nelikdamies zinis par sāpēm plecā, galvā un ceļgalos, izvēlās no divguļamās gultas – viņu urdīja vēlme doties pa pēdām Īram un Noasam.

Novisadas misijā valkātie apģērba gabali gulēja uz koka grīdas. Viņš salika kaujas apģērbu sporta somā un pārējās drēbes iesvieda veļas grozā, šādi izrādīdams laipnību Mejai, nenovērtējamai skotu izcelsmes apteksnei, kas ieradās trīs reizes nedēļā sakārtot viņa māju. Bondam ne prātā nenāca pieļaut, ka sievietei jāvāc viņa izmētātās mantas.

Neapģērbies Bonds iegāja vannas istabā, uzgrieza dušas strūklu, cik vien karstu varēja izturēt, un spēcīgi noberzās ar vienkāršām ziepēm. Tad pastāvēja zem ledainas strūklas tik ilgi, kamēr arī to vairs nespēja paciest, izkāpa no dušas kabīnes un noslaucījās. Pēc tam apskatīja iepriekšējā dienā iegūtās brūces – divus lielus tumša purpura krāsas zilumus uz kājas, pāris nobrāzumus un granātas šrapneļa nošķelto ādu uz pleca. Nekā nopietna.

Viņš noskuvās ar biezu, abpusgriezīgu asmeni, kura vieglais rokturis bija veidots no bifeļa raga. Šādu smalku rīku viņš lietoja nevis tāpēc, ka tas bija ekoloģisks un dabai tuvāks nekā vienreizējās lietošanas plastmasas skuvekļi, kādus izmantoja lielākā daļa citu vīriešu, bet gan tālab, ka ar to varēja noskūties gludāk, turklāt ar to bija jāprot apieties. Džeimss Bonds rada apmierinājumu pat sīkās grūtībās.

Piecpadsmit pāri septiņiem viņš jau bija saģērbies tumši zilā Canali uzvalkā un baltā pletkreklā un apsējis tumši purpursarkanu Grenadine kaklasaiti – tā un krekls bija iegādāts Turnbull & Asser veikalā. Viņš uzvilka melnas kurpes bez auklām. Tās Bonds piecieta vienīgi tad, ja bija nepieciešami īpaši apavi kaujas apstākļos vai arī operācijas laikā vajadzēja auklas īpaši sasiet, lai nodotu iepriekš norunātu vēsti kolēģim.

Uz rokas viņš uzslidināja savu tērauda Rolex Oyster Perpetual, trīsdesmit četru milimetru modeli, kura vienīgā papildu funkcija bija datumu lodziņš – Bondam nevajadzēja zināt mēness fāzes vai precīzu paisuma laiku Sauthemptonas piekrastē. Šāda informācija, jādomā, bija nepieciešama tikai retajam.

Parasti viņš brokastis – savu iecienītāko ēdienreizi dienā – ieturēja nelielā tuvējā viesnīcā Pontstrītā. Šad un tad viņš uzcepa kādu no retajiem ēdieniem, kurus prata pagatavot, – viegli apceptu omleti no trim olām un Īrijā ražota sviesta, ko aizdarīja ar bekonu un rupja maluma maizes grauzdiņiem, kuriem virsū zieda īru sviestu un marmelādi.

Tomēr todien vajadzēja steidzami rīkoties operācijā “Divdesmitā datuma incidents”, un brokastīm neatlika laika. Viņš vienīgi uzvārīja tasīti neganti stipras Jamaikas Blue Mountain kafijas, ko izdzēra no porcelāna krūzītes, klausīdamies “Radio 4”, lai noskaidrotu, vai vilciena katastrofa un tai sekojošie nāves gadījumi ir nonākuši starptautiskajās ziņās. Par to diktori klusēja.

Kabatas portfelis un skaidra nauda atradās kabatā, mašīnas atslēgas arī. Viņš paķēra plastikāta maisiņu ar mantām, ko bija savācis Serbijā, un aizslēgto tērauda kārbu, kurā glabājās viņa ierocis un munīcija – Lielbritānijas teritorijā likums to aizliedz nēsāt.

Nosteidzies lejup pa kāpnēm – dzīvoklis atradās ēkā, kur reiz bija izbūvēti divi plaši staļļi, – Bonds atslēdza durvis un iegāja garāžā. Šaurajā telpā tik tikko pietika vietas divām automašīnām, kas tur tobrīd atradās, dažām rezerves riepām un instrumentiem. Viņš iekāpa jaunākajā no abām automašīnām, nesen ražotajā Bentley Continental GT modelī, kuram ārpuse rotājās firmai raksturīgā granītpelēkā krāsā un salonu greznoja mīksta, melna āda.

Divpadsmit cilindru turbodzinējs klusi atdzīvojās. Viegli iegrūdis ātrumkārbas sviru pirmajā ātrumā, viņš izbrauca uz ceļa – aiz muguras palika otrs automobilis, ne tik jaudīgs, taču temperamentīgs un elegants sešdesmito gadu E-type Jaguar, kas reiz piederējis viņa tēvam.

Bonds lavierēja cauri satiksmei ziemeļu virzienā kopā ar desmit tūkstošiem citu automašīnu, kas kārtējās nedēļas sākumā tāpat virzījās cauri Londonai uz birojiem – lai gan viņa ikdienišķais tēls, protams, slēpa patiesību.

Tieši tas pats būtu sakāms par viņa darba devēju.

Pirms trim gadiem Džeimss Bonds vēl sēdēja pie pelēka rakstāmgalda Aizsardzības ministrijas monolītajā pelēkajā ēkā Vaitholā. Debesis gan toreiz bija nevis pelēkas, bet zilas kā Skotijas kalnienes ezeri skaidrā vasaras dienā. Pēc demobilizēšanās no Karaliskās Flotes rezerves spēkiem viņš nejuta vēlēšanos kļūt par klientu vadītāju Saatchi & Saatchi kompānijā vai bilanču auditoru NatWest bankā, tāpēc piezvanīja bijušajam Fetesa koledžas paukošanas komandas biedram, un tas ieteica izmēģināt laimi Aizsardzības ministrijā.

Kādu laiku nosēdējis ministrijā un uzrakstījis īsus novērtējumus, kas tika nodēvēti par truliem un vienlaikus vērtīgiem, Bonds apvaicājās priekšniekam par iespēju iesaistīties aizraujošākā darbā.

Neilgi pēc šīs sarunas viņš saņēma noslēpumainu oficiālu vēstuli – uz papīra rakstītu, nevis pa elektronisko pastu sūtītu, – ar aicinājumu ierasties uz pusdienām Ceļotāju klubā Pelmelā.

Tajā dienā Bondu ieveda pusdienu zālē un nosēdināja stūrī iepretim plecīgam apmēram sešdesmit piecus gadus vecam vīram, kurš nodēvēja sevi par “Admirāli”. Pelēkais uzvalks nevainojami piestāvēja acīm. Vecīgā sejas āda bija ļengana, un cauri plānajiem, atpakaļ sasukātajiem tumšajiem un iesirmajiem matiem vīdēja retu dzimumzīmīšu zvaigznāji uz galvas ādas. Admirālis raudzījās Bondā bez izaicinājuma, nicības vai pārliecīgas vērtēšanas. Bonds mierīgi to izturēja – cilvēku, kas kaujas apstākļos nogalinājis un pats atradies par mata tiesu no nāves, ar skatienu nav iespējams iebiedēt. Tomēr Bonds absolūti nenoģida, kas norisinās sarunu biedra galvā.

Viņi nesarokojās.

Tika piedāvātas ēdienkartes. Bonds pasūtīja tvaicētu āti ar asakām un holandiešu mērci, vārītiem kartupeļiem un grilētiem sparģeļiem. Admirālis izvēlējās grilētas nieres ar bekonu un piedāvāja Bondam vīnu.

– Jā, lūdzu.

– Izvēlēties jūs.

– Es ieteiktu burgundieti, – Bonds sprieda. – Côte de Beaune? Vai Chablis?

– Varbūt Alex Gambal Puligny? – viesmīlis piedāvāja.

– Ideāli.

Pudeli atnesa nekavējoties. Viesmīlis ierastām kustībām parādīja viesiem etiķeti un ielēja mazliet vīna Bonda glāzē. Vīns bija gaiša sviesta krāsā, garšoja lieliski, jautās viegla zemes nots, turklāt atdzesēts precīzi līdz paredzētajai temperatūrai. Bonds iedzēra malciņu, atzinīgi pamāja, un glāzes tika piepildītas līdz pusei.

Kad viesmīlis bija aizgājis, Admirālis piesmakušā balsī ierunājās:

– Jūs esat veterāns, un es tāpat. Mums nav vajadzīgas saviesīgas pļāpas. Es esmu jūs ataicinājis šurp, lai piedāvātu darbu.

– Man jau bija tāda nojauta, ser. – Bonds nebija paredzējis piemetināt šo uzrunu, taču tā paspruka nemanot.

– Jūs, iespējams, zināt par aizliegumu Ceļotāju klubā izvilkt dienas gaismā lietišķus dokumentus. Diemžēl nāksies to pārkāpt. – Admirālis izņēma no krūšu kabatas aploksni un pasniedza pāri galdam. – Tas ir kaut kas līdzīgs Oficiālajai valsts noslēpuma deklarācijai.

– Es jau reiz tādu parakstīju…

– Protams. Iestājoties Aizsardzības ministrijas izlūkdienestā, – Admirālis attrauca, acīmredzami saniknots par to, ka spiests apstiprināt labi zināmus faktus. – Taču šī ir bargāka. Izlasiet!

Bonds paklausīja. Jā, maigi izsakoties, tā tiešām bija bargāka.

– Ja nevēlaties to parakstīt, pabeigsim pusdienas un pārrunāsim pēdējo vēlēšanu rezultātus vai foreļu makšķerēšanu ziemeļos, vai arī kārtējo mūsu regbija izlases zaudējumu tiem sasodītajiem jaunzēlandiešiem iepriekšējā nedēļā, un pēc tam atgriezīsimies darbā, – Admirālis bilda, pacēlis kuplo, izspūrušo uzaci.

Vilcinājies tikai mirkli, Bonds aši uzrakstīja savu vārdu uz līnijas un pasniedza Admirālim. Dokuments ātri pazuda no galda.

Viņi iedzēra vēl malku vīna, un Admirālis iejautājās:

– Vai esat dzirdējis par Īpašo uzdevumu pārvaldi?

– Jā. – Vinstons Čērčils bija viens no retajiem cilvēkiem, ko Bonds uzlūkoja kā savu elku. Jaunībā, savos armijnieka un žurnālista gados Kubā un Sudānā, Čērčils pieredzēja, cik noderīgas var būt gerilju operācijas, un pēc Otrā pasaules kara sākuma viņš kopā ar ekonomiskā kara ministru Hjū Daltonu izveidoja Īpašo uzdevumu pārvaldi, lai apbruņotu partizānus aiz vāciešu frontes līnijas un ar lidmašīnām nogādātu turp britu izpletņlēcējus – spiegus un sabotierus. Iestāde, dēvēta arī par Čērčila slepeno armiju, nodarīja nacistiem neizmērojamu kaitējumu.

– Lieliska vienība, – Admirālis atzina un norūca: – Pēc kara pārvaldi slēdza. Starpaģentūru blēņas, organizatoriskas grūtības, iekšējie ķīviņi gan MI6 kabinetos, gan Vaitholā.

Kamēr Admirālis izbaudīja aromātiskā vīna malku un abi ēda, saruna uz brīdi apsīka. Maltīte bija nepārspējama, un Bonds to nekautrējās atzīt skaļi.

– Šefpavārs ir izcils savā arodā, – Admirālis nočērkstēja. – Piedevām manāms, ka viņš netiecas nokļūt kādā amerikāņu televīzijas kulinārijas programmā. Vai zināt, kā radās MI5 un MI6?

– Jā, ser. Esmu par to diezgan daudz lasījis.

Tūkstoš deviņi simti devītajā gadā, augot raizēm par vācu iebrukumu un spiegiem Anglijas iekšienē (interesanti, ka šīs bažas uzkurināja arī populāri spriedzes romāni), Admiralitāte un Kara ministrija nodibināja Slepenā dienesta biroju. Drīz pēc tam birojs sadalījās Militārās izlūkošanas direktorāta piektajā nodaļā jeb MI5, kuras pārziņā bija valsts iekšējā drošība, un sestajā nodaļā jeb MI6, kas veica spiegošanu ārpus valsts. Par spīti Ķīnas centieniem šo apgalvojumu apgāzt, MI6 ir senākā izlūkošanas organizācija pasaulē, kas darbojusies nepārtraukti.

– Kas vieno abas šīs organizācijas? – Admirālis jautāja. Tā kā Bonds nevarēja iedomāties pareizo atbildi, Admirālis turpināja: – Ticams noliegums. Gan MI5, gan MI6 tika radītas kā automātiskie izslēdzēji, lai Kronim, premjerministram, Ministru kabinetam un Kara ministrijai nebūtu jāsmērē rokas ar nejaukajām spiegu padarīšanām. Mūslaikos nekas nav mainījies. MI5 un MI6 darbība tiek skrupulozi pārbaudīta. Izskaistināti dosjē, privātuma robežu pārkāpšana, politiskā okšķerēšana, baumas par nesankcionētām teroristu un viņu atbalstītāju slepkavībām. Visi skaļi pieprasa caurspīdīgumu. Bet nevienam acīmredzot nerūp tas, ka jau sen karadarbībā lieto citas metodes un pretējā puse vairs īpaši neievēro noteikumus. – Viņš iemalkoja vīnu. – Dažās aprindās valda uzskats, ka mums arī jāsāk spēlēt pēc citiem noteikumiem. Īpaši pēc vienpadsmitā septembra un septītā jūlija notikumiem.

– Tātad, ja saprotu jūs pareizi, – Bonds secināja, – jūs runājat par iespēju izveidot jaunu, mūsdienīgu Īpašo uzdevumu pārvaldi, kas teorētiski nav nedz MI5, nedz MI6, nedz Aizsardzības ministrijas pakļautībā.

Admirālis izturēja Bonda skatienu. – Es esmu lasījis ziņojumus par jūsu sniegumu Afganistānā. Karaliskās Flotes rezerves sastāvā jūs iekļāva labākajās kaujas vienībās uz zemes. Tas noteikti nebija viegli. – Admirālis rāmi un uzmanīgi nopētīja Bondu. – Tāpat saprotu, ka jums gadījies piedalīties ne gluži oficiālās misijās aiz frontes līnijas. Pateicoties jums, vienam otram zellim neizdevās pastrādāt nelietības, uz kurām tas būtu spējīgs.

Bonds tobrīd dzīrās iemalkot Puligny-Montrachet, izcilāko dzērienu no Chardonnay šķirnes vīnogām, tomēr nolika glāzi uz galda. “Sasodīts, kā vecais par to uzzinājis?”

Sarunu biedrs turpināja runāt klusā, bezkaislīgā balsī:

– Mums netrūkst Īpašo Aviācijas vai Jūras desanta puišu, kas itin labi prot apieties ar nazi un snaipera šauteni. Taču viņi ne vienmēr iederas, teiksim tā, smalkākās situācijās. Tāpat mums ir papilnam MI5 un MI6 zēnu, kuri māk atšķirt… – Viņš palūkojās uz Bonda glāzi. – …Kotdebonu no Kotdenuī un franču valodu pārvalda tikpat nevainojami kā arābu, taču, ieraugot asinis, gan savas, gan citu, viņi uz karstām pēdām zaudē samaņu. – Tēraudpelēko acu skatiens kļuva vēl ciešāks. – Jūs šķietat visnotaļ rets šo abu vislabāko īpašību apkopojums. – Admirālis novietoja nazi un dakšiņu uz angļu porcelāna šķīvīša. – Atgriežoties pie jūsu jautājuma…

– Mana?

– Par jauno Īpašo uzdevumu pārvaldi. Atbildu apstiprinoši. Patiesībā tā jau pastāv. Vai jūs gribētu tajā iestāties?

– Noteikti, – Bonds atteica bez šaubīšanās. – Lai gan es vēlētos noskaidrot, ar ko tā īsti nodarbojas.

Admirālis brīdi padomāja, it kā pūlēdamies precīzi noformulēt domu.

– Mūsu misija ir vienkārša, – viņš atbildēja. – Mēs aizsargājam Karalisti… ar visiem iespējamiem līdzekļiem.

Carte blanche

Подняться наверх